Neviens mūs nenāks glābt
Intervija ar galeristi Olgu Temnikovu, vienu no izstādes “Izaug? Pieaug?” autorēm
Izstāde “Izaug? Pieaug? Mūsdienu mākslas kolekcionēšana Baltijā” apskatāma Zuzeum Mākslas centrā līdz 20. novembrim. Ekspozīcija piedāvā iespēju iepazīt 10 mūsdienu mākslas kolekcijas (gan ļoti personiskas privātkolekcijas, gan institūciju kolekcijas, kas pieejamas publiskai apskatei), ko veidojuši aizrautīgi kolekcionāri no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Parādot tieši visjaunākos iepirkumus, izstāde atklāj katras kolekcijas raksturu un fokusu, kā arī iezīmē tās attīstības virzienu un ambīcijas.
Izstādes telpiskā struktūra, kas veidota caurspīdīga labirinta formā, ne vien simbolizē iespēju brīvi ieskatīties kolekcionāru subjektīvi veidotajā mākslas mikrokosmā, bet arī apliecina atšķirīgo kolekciju potenciālu veidot vienotu Baltijas mākslas organismu – nesadalītu telpu, kas būtu atvērta, pieejama un caurredzama, nevis izolēta, noslēgta un fragmentēta.
Mākslas kolekcijas un no tām darbus izstādei izvēlējusies Olga Temnikova, mākslas konsultante un Tallinas galerijas Temnikova & Kasela līdzīpašniece. Būdams aktīva mākslas tirgus dalībniece un pieredzējusi Baltijas jūras reģiona mākslas eksperte, Olga konstanti analizē reģiona mākslas ainas īpatnības – gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Olgas skatījumā izstādes galvenais uzdevums ir stiprināt dialogu Baltijas reģiona privāto mākslas iniciatīvu starpā. Galeriste aicina arī nacionālās institūcijas – kuras pēc dāsnā atbalsta 90. gados šodien diemžēl novērsušās no privātajām iniciatīvām – pārvērtēt privāto kolekcionāru lomu mākslai vitālajos procesos. Olga arī ir pārliecināta, ka beidzot jābeidz mūžīgā “kompleksošanās” turēt līdzi citiem: “Mums nekā no tā nevajag, jo neviens nenāks mūs glābt!” Viņa uzskata, ka šobrīd ir īstais brīdis novērtēt sava reģiona mākslas un kultūras bāzi un stiprināt Baltijas identitātes pašpietiekamību.
Skati no izstādes “Izaug? Pieaug? Mūsdienu mākslas kolekcionēšana Baltijā” Zuzeum Mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Kādu pieeju izvēlējāties, veidojot šo izstādi? Kādu lomu šajā procesā spēlēja jūsu profesionālā darbība?
Pirmkārt, es piekritu, jo tas ir mans izpētes lauks. Uzskatīju, ka varēšu būt noderīga un ka piedalīties šajā ceļojumā būs interesanti.
Vienubrīd tas viss likās nedaudz dīvaini – kūrēt kaut ko, kas jau ir ticis kūrēts. Kolekcionāri savas kolekcijas kūrē, un tad nu man, saukārt, bija jākūrē kāda to daļa... Man tas likās mazliet par ambiciozu. Taču, ok, ja esmu galeriste, “savienotāja” – tad kas man pēc loģikas būtu jādara? Nolēmu izvēlēties tos cilvēkus, kuriem ticu un kuri man ir dārgi. Es uzaicināju tos, kuriem rūp, kuri ir jauki, ar kuriem ir patīkami būt kopā un kurus būtu svarīgi savstarpēji sapazīstināt.
Izvēloties darbus no kolekcijām, nolēmām rādīt tikai pēdējā laika iepirkumus; citādi – kā gan būtu iespējams raksturot katru kolekciju desmit darbos?! Tas būtu neiespējami!
Lai gan Baltijā laikmetīgās mākslas kolekcionēšana nav visai plaša parādība, tā ir ļoti daudzveidīga un savdabīga. Kādi bija lielākie izaicinājumi, ar kuriem jums nācās sastapties kolekciju apzināšanas un atlases procesā?
Man jāatzīstas, ka ar atlases procesu man gāja grūti. Sapratu, ka kolekcijām jābūt tādām, kas veidotas ar skatu uz publiku. Taču tas nemaz nav tik vienkārši. Teiksim, Lietuvā ir vismaz trīs kolekcijas, kas ir publiski pieejamas, taču tikai divas no tām ir patiešām laikmetīgas un tikai viena – starptautiska. Latvijā, savukārt, būtībā ir tikai Zuzeum un VV Fondation, taču Vita [Liberte] (viena no VV Foundation dibinātājām – red.) savu kolekciju neizrāda – fonds vairāk darbojas kā rezidence. Igaunijā ir tikai Jāns Manitski (ar kuru bija tik grūti komunicēt, ka tas prasīja milzīgu enerģiju). Taču viņam nav ne vainas, viņš izveidojis tiešām lielisku institūciju skaistajā Vīnistu ciemā.
Un kā bija ar konkrēto darbu izraudzīšanos?
Sākumā mana apņemšanās bija izskatīt cauri visus darbus, izanalizēt un izvēlēties būtiskākos, tas ir, atrast katrai kolekcijai visraksturīgāko. Taču vairumam kolekciju nav izveidots tāds kārtīgs pārskats, kas ļautu vizuāli ieraudzīt kolekcijā esošo. Tāpēc tam es atmetu ar roku. Lai gan Lewben Art Foundation gadījumā tas gandrīz šādā veidā tika izdarīts – parādījām, ka viņiem ir starptautiskā tēlniecība, ka vietējo fotogrāfiju viņi ir ievietojuši starptautiskā kontekstā un ka viņu kolekcijā ir nozīmīgu vietējo mākslinieku darbi. Tāpēc var teikt, ka dažos gadījumos tas izdevās. Tomēr beigās es sapratu, ka tam pat nav nozīmes! Vienkārši tiem ir jābūt labiem darbiem! Un cilvēkiem ir jāredz, kas šajās kolekcijās ir! Šī tiešām ir izstāde cilvēkiem! Ir eksperti, protams, kas uzskata, ka darbu ir par daudz – bet kā gan es varu izstāstīt stāstu tikai ar pieciem darbiem?!
Vai pašiem kolekcionāriem tika dota iespēja ieteikt, kas, viņuprāt, būtu izstādei piemērotākie darbi? Vai viņi varēja paši kaut kā piedalīties?
Man šķiet, ka viņiem šāda iespēja bija, taču viņi to neizmantoja. Izņēmums bija Māris Vītols – viņam ir svarīgi, lai viņa domas ņemtu vērā, un viņam arī ir kuratora ambīcijas. Iespējams, viņš ir viszinošākais kolekcionārs, un viņš patiešām zina, ko dara. Pašā sākumā, kad es vēl tikai domāju par izstādi, viņš bija tas, kurš nāca klajā ar pirmajiem ieteikumiem.
Kā jūs raksturotu Baltijas mākslas kolekcionāru pieeju kolekcijas veidošanai?
Man kolekcionārs nozīmē cilvēku, kurš seko līdzi māksliniekiem, pērk darbus arī starptautiskajā tirgū, aktīvi veido plašus kontaktus un visu laiku interesējas par mākslu. Baltijas kolekciju kontekstā ir ļoti daudz tādu kolekciju, kas atver plašu vēsturiskā laika amplitūdu. Kāds varbūt iepērk antikvāros priekšmetus reizē ar jaunāko un svaigāko postinterneta mākslu. Un tam ir savi iemesli, taču starptautiskajā arēnā nekas tāds nenotiek. Dodoties, teiksim, uz ArtBasel, visai reti tur varēs sastapt kādu ar tik plašu interešu loku.
Tas pats attiecas arī uz galerijām. Piemēram, mūsu galerijā mēs pārstāvam gan postinterneta māksliniekus, gan 60 gadus vecus gleznotājus no Baltijas, ir arī pa kādam māksliniekam no Somijas… un mums ir arī viens no Vācijas. Domāju, ka tam visam ir saistība ar tirgu un cilvēku attieksmi pret to.
Cik lielā mērā kolekcionāri ir ieinteresēti kaimiņvalstu mākslā? Kuri ir tie latviešu, lietuviešu un igauņu mākslinieki, kas pārstāvēti vairākās kolekcijās?
Ir daži igauņi, kas “pārkāpuši” robežu, arī daži lietuvieši… Katja Novickova, Kaido Ole, Roberts Narkus, Žilvins Kempins… Diemžēl nevaru nosaukt nevienu latvieti. Man jāsaka, ka Latvijas mākslu starptautiskā mērogā kolekcionē krietni par maz, un, godīgi sakot, es uzskatu, ka tur pie vainas ir galeristi.
Kādas ir tēmas vai virzieni, kas pārstāvēti lielākajā daļā kolekciju? Vai ir kāda raksturīga iezīme, kas vieno Baltijas laikmetīgās mākslas kolekcijas?
Tā vispārināt ir grūti. Piemēram, visiem lietuviešiem ir brīnišķīga vietējās fotogrāfijas sadaļa, tas mani priecē, jo Igaunijā fotogrāfijai joprojām sevi jāpierāda, kamēr Lietuvā tas ir pašsaprotami. Vītola kolekcija ir absolūti vērsta uz arheoloģiju un ģeopolitiku, cenšoties saprast, kas notiek Austrumeiropā. Collection Kruus, no otras puses, ir fokusējusies uz zinātnes un tehnoloģiju mākslu, kas citiem vispār nav. Ja skatāmies uz Lewben un Zuzeum, tad viņiem ir tendence pirkt tos, kas pārstāv pasaules laikmetīgos trendus. VV Foundation ir izcila sieviešu mākslinieču sadaļa (lai arī Vita Liberte apgalvo, ka neskatās uz dzimumu, tomēr kolekcijā ir vesels komplekts spēcīgu jaunu sieviešu), to pašu var teikt par Collection Kruus. Jā, es teiktu, ka pagrieziens sieviešu mākslas virzienā, iespējams, varētu būt jaunais trends.
Cik ieinteresēti kolekcionāri ir kopējos Baltijas reģiona kolekcionēšanas procesos? Vai viņiem ir svarīgi piederēt šādai kopienai?
Domāju, ka cilvēki vēlas piederēt, taču atrast domubiedrus ir bijis problemātiski. Ja skatāmies uz Igauniju, piemēram, ir vērojams zināms komunikācijas trūkums, kas bremzē attīstību. Mans galvenais mērķis bija ar šīs izstādes palīdzību savest cilvēkus kopā. Likās, ka jāpaplašina skatuve, lai cilvēkiem būtu lielāka kontaktu izvēle un iespēja atrast domubiedrus no citām valstīm. Uzskatu, ka šī izstāde pie kaut kā tāda novedīs. Šis, manuprāt, ir tiešām vēsturisks notikums!
Tātad varam uzskatīt, ka šīs izstādes lielais mērķis ir veidot un stiprināt šo kopienu?
Aizejot uz kolekcionāru branču un redzot, kurš ar ko sasēdies kopā, nodomāju: “Jā! Tieši tas, ko gribēju!” Domāju, ka tas izdevās, un tāpēc es tik ļoti priecājos par šo izstādi! Mums būs šīs trīs pieturas (šai izstādei sekos neatkarīgi kūrētas izstādes Viļņā un Tallinā, ko organizē galvenie projekta partneri Lewben Art Foundation un Kai Art Center – red.), un to laikā cilvēki sadraudzēsies un centīsies noskaidros savu vietu reģiona mērogā.
Ziniet, esmu ļoti izbrīnīta, ka tas nav noticis jau agrāk. Tas ir nenovērtējami, ka Zuzeum izlēma uzņemt pie sevis un producēt šo izstādi, jo tas ir milzīgs darbs kopīgā labuma vārdā. Domāju, ka ilgtermiņā, teiksim, pēc gadiem diviem kaut kas būs mainījies uz labo pusi. Lai gan šī kopiena ir tik maza, šie daži cilvēki var daudz ko izmainīt!
Cik liela ietekme kolekcionāriem ir mūsdienu Baltijas mākslas telpā un to veidojošajos procesos?
Protams, ir institūcijas, kas pasūta paviljonus Venēcijas biennālei, un ir muzeji, kas iepērk darbus, taču to budžets ir superierobežots. Ja paskatāmies uz sarakstiem ar vienā gadā iepirktajiem darbiem, tad redzam, ka tam nav nekāda sakara ar to, kā māksla izdzīvo! Tad kas ir reālie spēlētāji kolekcionēšanas un mākslas producēšanas laukā Baltijā?! Iepriekš mūsu galerija 70% mākslas pārdeva uz ārzemēm, taču līdz ar pandēmiju šie cipari strauji kritās. Paldies Dievam, vietējais tirgus steidzās palīgā! Kolekcionāri ir ārkārtīgi svarīgi un no institūciju puses absolūti nenovērtēti! Supernenovērtēti! Domāju, ka valsts institūcijām vajadzētu krietni uzlabot dialoga kvalitāti ar kolekcionāriem. Nevis uzturēt šo supersnobisko, stulbi ekskluzīvisko attieksmi!
Kādas iespējas būtu Baltijas kolekcijām nonākt uz pasaules privātkolekciju kartes?
Pirms trim gadiem es teiktu kaut ko pilnīgi citu, taču tagad saku – tam nav nekādas nozīmes! Uzskatu, ka mums jānovērtē mūsu pašu kolekcijas un tās starptautiskās kolekcijas un institūcijas, kas saistītas ar Baltiju un Austrumeiropu.
Ja domājam, vai ir kādi pasaules muzeji, kas patiesībā pievērš uzmanību mūsu reģionam… Kādus jūs nosauktu?
Es nosauktu Kiasmu, taču saraksts būtu ļoti īss. Visa šī pasaule ir nedaudz korumpēta; visiem kuratoriem un muzeju direktoriem gribas, lai viņus uzaicina uz tām pašām vakariņām, uz kurām iet, nezinu, Gagosjans vai Hauzere un Virts… Tāpēc ja viņi domā par starptautisko, viņi domā Londonu, Berlīni. Viņiem nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiek Baltijā. Satiekoties Londonā, mēs viens otru pat nesveicinām. Tāpēc es uzskatu, ka tas nav svarīgi! Varbūt ir svarīgi sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē, taču mums tajā sacensībā nav jāpiedalās. Mums jāatrod savs ceļš.
Atgriežoties pie izstādes, vai varat pastāstīt vairāk par izstādes iekārtojuma koncepciju?
Vēlējos to veidot kā labirintu – iekšpusē izvietot privātkolekcijas, kamēr labirinta ārējo sienu veltīt sabiedriskajām kolekcijām. Tāda bija tā pamatideja. Taču tad ieradās arhitekts ar savu ideju par caurspīdību, kas man konceptuālā ziņā likās nedaudz nepareizi, jo manā skatījumā ieskatīšanās privātkolekcijās un to iepazīšana nav nekādi saistīta ar caurspīdīgumu. Taču tad es padomāju, kā tā ir kā spēle – mēs skatāmies cauri sienām –, un tad tas man kaut kā “pieleca”!
Tas ir labirints, kur apmeklētājs pats var izdarīt savus secinājumus, veikt savu izpēti. Katrs darbs ir izvēlēts ar savu pamatojumu. Jā, mēs izmantojām arī statistiku, taču vienalga tās visas ir subjektīvas, konceptuālas izvēles. Varbūt ir arī kādi ne tik precīzi elementi un kaut ko varētu arī mainīt, bet ir, kā ir.
Severija Inčirauskaitė-Kriaunevičienė. DONALD‘s Adventure, 2016
Kas būtu tā viena lieta, ko jūs vēlētos, lai cilvēki būtu atklājuši un patur atmiņā, izejot no izstādes?
Bija vairāki aspekti, kurus uzskatīju par svarīgiem. Viens ir šie iemīļotie mākslinieki vai mākslinieki, kuri tiek kolekcionēti visā Baltijā, tāpēc tiem izstādē bija jāparādās vairākas reizes. Tad vēl šis “robežu pārkāpšanas” aspekts, kurā es centos izcelt tos māksliniekus, kuri kolekcijā nav no savas valsts.
Izstāde uzdod jautājumu par kolekcionēšanas nākotni. Kā jūs saredzat šo nākotni?
Jā, tā uzdod šo jautājumu! Savā ziņā fakts, kas izstādē redzami pēdējā laika iepirkumi, atklāj attīstības virzienu. MO muzeja gadījumā viņi ir tur, kur ir, – viņi vienkārši pērk arvien jaunāku mākslu un nekad nesāks kolekcionēt neko starptautisku. Taču, paskatoties uz citām kolekcijām, atklājas liels potenciāls starptautiskās mākslas kolekcionēšanai, kā arī redzams, ka kolekcionāri sāk pirkt arī kaut ko komplicētāku – gan medija, gan satura nozīmē.
