Caur atmosfēras prizmu
Intervija ar arhitektu Tomu Kamparu
Līdz šī gada 6. augustam mākslas centra Zuzeum organizētajā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” apmeklētājiem dota iespēja iepazīties ar 1841. gadā Rīgā dibinātās Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas stāstu. Kā vienīgajā ražotnē, kas nesa Kuzņecovu dzimtas vārdu arī starpkaru posmā, tajā attīstījās savs savdabīgs porcelāna apgleznošanas rokraksts. Tas veidojās slāviskās un latviskās kultūras mijiedarbībā, trauku tapšanā iesaistoties tā laika latviešu māksliniekiem. Šo eklektisko porcelāna priekšmetu daudzveidību, reizē ar vizuāliem arhīvu materiāliem iespējams atklāt izstādes kuratores Martas Šustes un arhitekta Toma Kampara veidotajā ekspozīcijā.
Ar pieklusināta apgaismojuma palīdzību radot mazliet mistisku atmosfēru, izstādes arhitekts nesteidzīgi skatītāju izved cauri porcelāna ražošanas izziņas procesam un pietuvina tā tapšanas noslēpumiem. Arhitekts atzīst, ka, tāpat kā citās viņa veidotajās ekspozīcijās, arī šajā viņa mērķis bijis radīt piedzīvojumu telpā.
Toma Kampara pērn veidotās Zuzeum izstādes “Izaug? Pieaug? Mūsdienu mākslas kolekcionēšana Baltijā” dizains ticis nominēts Latvijas Dizaina gada balvai 2023 vides dizaina kategorijā, kuras finālisti tika izziņoti 31. maijā. Tikko arhitekts kopā ar komandu noslēdza darbu pie Latvijas paviljona “T/C Latvija” izveides Venēcijas biennāles 18. starptautiskajā arhitektūras izstādē, kas norisināsies līdz 26. novembrim.
Toms Kampars vada savu arhitektūras studiju Rīgā. Pēc Rīgas Tehniskās universitātes absolvēšanas (2009-15) Kampars turpināja maģistra studijas Lietišķās mākslas universitātē Vīnē (2016-20), kur absolvēja Kazuyo Sejima (SANAA) un Cristina Díaz Moreno & Efrén García Grinda (amid.cero9) vadīto studiju. Pieredzi arhitekts guvis tādos arhitektu birojos kā Henning Larsen (Kopenhāgena, 2013-14), Heatherwick Studio (Londona, 2014), Sarma & Norde (Rīga, 2015-16), Delugan-Meissl Associated Architects (Vīne, 2017-20). Kampars ir sadarbojies ar izpētes grupu [Applied] Foreign Affairs (Vīne un Akra, 2018-20), attīstot un īstenojot tirgus paviljonu Rietumāfrikas valsts Ganas ciematā Guabuligā.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Izstāde “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” veidota no vairāk nekā 1000 porcelāna, fajansa un māla priekšmetiem. Pieņemu, ka tas bija sava veida izaicinājums iekārtot ekspozīciju ar tik lielu vienību skaitu.
Lielākais izaicinājums bija izveidot ekspozīciju no tik liela skaita mazu priekšmetu tik lielā telpā. Zuzeum izstāžu zāle ir teju 1000 kvadrātmetru plaša, un, lai objekti tajā nepazustu, svarīgs ir to kompozicionālais izvietojums.
Lielākoties šie priekšmeti atrodas kontrolētos apstākļos, proti, arhīvu plauktos. Tiem nav iespējams brīvi piekļūt, tāpēc lielākā daļa izstādes eksponātu tā arī nekad nenonāca manās rokās, – es tos skatīju tikai excel tabulās. Liels bija pārsteigums, kā, nonākuši ekspozīcijā, priekšmeti uzmirdzēja!
Tātad objektiem, kuru esi redzējis tikai attēlos, bija jāatrod īstā vieta un pasniegšanas veids tā, lai tie sevi pilnībā atklātu un veidotu dialogu ar visu pārējo. Kāda pieeja tika izmantota, lai fiziski to izdarītu? Varbūt kāda formula?
Jā, starp citu, matemātika šajā procesā tik tiešām bija klātesoša. Kolekcijas pārziņu komanda Annijas Grīsles vadībā palīdzēja izveidot tādu kā tipveida laukumu dažādajiem porcelāna priekšmetu veidiem, kurā tika ierēķināts noteikts skaits, piemēram, servīžu, tējkannu vai sīkplastikas. Šādi arī varēja noteikt nepieciešamos galda virsmu parametrus. Līdzās šai matemātiski pragmatiskajai pusei nenoliedzami tika atstāta vieta arī improvizācijai. Dodu priekšroku dinamiskai videi, pārmaiņām, spontanitātei, tāpēc man patīk darboties izstāžu dizainā, kurā nekad visu līdz galam nav iespējams izplānot. Jāatzīst, ka arī šajā izstādē atsevišķas kompozīcijas līdz pat pēdējam brīdim bija “miglā tītas” un nāca kā pārsteigums visiem. Arhitektūrā tādas situācijas ir retums.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Tu pieminēji Zuzeum telpas plašumu, un šī nav pirmā tevis iekārtotā izstāde šajā zālē. Kādas ir tavas attiecības ar šo telpu? Kā tā pakļaujas tavai arhitektūras dizaina pieejai?
Man šī telpa ļoti patīk, – tā ir kā tradicionāls “baltais kubs”, bet vienlaikus tajā ir gan nišas, gan ķieģelis, gan jumta virsgaisma un lielās, masīvās koka sijas. Ir tik daudz variāciju iespēju.
Strādājot ar Baltijas kolekcionāru izstādi, man vairāk gribējās izmantot tieši jumta konstrukciju, tāpēc visi mākslas darbi tika iekārti it kā gaisā. Neviena ekspozīcijas siena nebalstījās pret grīdu. Šī iekāršana, kā stratēģija, nodrošina mobilitāti, kas tā laika neparedzamajos Covid-19 pandēmijas apstākļos bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Šajā gadījumā izstādes arhitektūra ir vairāk “sazemēta”.
Jau no pirmā brīža bija skaidrs, ka, lai eksponētu sīkās porcelāna darbu vienības, ir jābūt lielākiem objektiem, kas aizpildītu telpu un piesaistītu uzmanību. Tāpat nepieciešama interaktivitāte. Tāpēc arī tika izveidoti divi lielāki objekti – tasīte un tējkanna. Divdesmit reižu palielinātais tasītes profils kalpo kā sols, uz kura izstādes apmeklētājiem piesēst, atpūsties un apdomāt redzēto. Savukārt tējkannas “negatīvs” veidots tā, lai tajā varētu ieiet iekšā, atgādinot par veidņošanu kā neatņemamu porcelāna tapšanas procesu. Man bija svarīgi radīt kaut ko fiziski aptaustāmu izstādē, kurā viss ir tik trausls un norobežots.
Kuratore Marta Šuste uz izstādi attiecina jēdzienu “dzīres”, savukārt tu liec uzsvaru uz konteksta izpratni – uz porcelāna tapšanas procesu, Kuzņecovu ražotņu vēsturi. Kā izdevās atrast balansu? Kā tu risināji šo dzīru pacilāto atmosfēru?
Telpas apzināti ir veidotas diezgan tumšas, kas ievieš savveida nopietnību un palēnina cilvēku pārvietošanās tempu. Pieklusinātais apgaismojums apmeklētājus padara mierīgākus, lēnākus, rūpīgākus. Savukārt dzīres izpaužas porcelāna kompozīcijās uz galdiem. Šķiet, cilvēki tik tikko tur svinējuši, galdus pametuši, un tagad tur palikusi nedaudz nostalģiska, bet reizē optimistiska sajūta. Optimismu rada mirdzošie, krāspilnie trauki un katra eksponāta individuālā daudzveidība.
Tieši atmosfēras radīšana ir viens no maniem radošajiem dzinējiem. Vai tā būtu arhitektūra vai izstāde – telpu vienmēr uzlūkoju caur atmosfēras prizmu. To, protams, veido gaisma. Iepriekšējā - Baltijas kolekcionāru izstāde mākslas centrā Zuzeum, kas notika vasaras sākumā, laikā pēc ilgā Covid-19 sastinguma – no gaismas viedokļa apzināti tika veidota kā ļoti viegls un gaisīgs notikums. Savukārt porcelāna ekspozīcijas gadījumā es vēlējos virzīties uz tumsu un mistiku, kas palēnina apmeklētāju kustību, un vienlaikus šķita kā pragmatiska atbilde enerģētikas krīzei un elektroenerģijas cenu pieaugumam.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Kas ir galvenie jautājumi, kurus tu ierasti uzdod izstādes kuratoram, lai kopīgi vienotos par to, kā veidot tās telpisko stāstījumu?
Šajā gadījumā tika risināti divi galvenie jautājumi – hronoloģiskā secība un atturība informācijas sniegšanā.
Man bija svarīgi saprast, kā porcelāna stendi sadalās jeb kā tiek veidots stāsts. Kuratores skatījumā tam bija jābūt hronoloģiskam stāstījumam, kurā apmeklētājs secīgi iepazīst Kuzņecova fabrikas, nonākot līdz ražotnei Rīgā – Latvijas pirmās brīvvalsts periodā. Sākotnēji es varbūt mazliet apšaubīju šo pieeju, jo šķita, ka tā savā ziņā ir jau pierasta vai pat garlaicīga. Taču kuratores argumentācija balstās tajā, ka porcelāns ir tik daudzveidīgs, ka to nekā citādi nevar strukturēt – ne pēc formas, ne kategorijām. Hronoloģija faktiski ir vienīgais nopietnais mugurkauls, ko iespējams porcelānam piešķirt. Tas arī iedeva galveno sistēmu, ar ko es strādāju.
Otra būtiska lieta – kāda veida informāciju paredzēts dot un cik daudz? Izstādes apmeklētāji nereti atzinuši, ka pietrūkusi informācija. Jā, izstāde apzināti ir veidota ar informatīvā minimālisma pieeju. Mērķis bija ekspozīciju nepiesārņot ar neko traucējošu, ļaujot traukiem runāt pašiem par sevi. Dažkārt izstādēs pieredzēti centieni cilvēkus pārlieku izglītot, pārstāstīt visas nianses un faktoloģiju, taču ne visiem tam ir laiks un interese. Tie, kurus noteiktā tēma interesē, informāciju atradīs paši. Šī izstāde ir atšķirīga ar to, ka pie katra priekšmeta nav cipariņš un nosaukums, toties ir sastādīts lielisks katalogs un buklets.
Kāds, tavuprāt, ir laikmetīgs izstādes iekārtojums? Kurp šodien virzās izstāžu dizains?
Manuprāt, priekšplānā aizvien vairāk izvirzās stratēģiskā dizaina loma. Tas nozīmē, ka arī pats process ir daļa no dizaina. Nozīme ir tam, kā kaut kas tiek uzbūvēts – kas no kurienes ticis vests, cik lielā mērā tas ir atkārtoti izmantojams un cik liels ir ekoloģiskais nospiedums. Piemēram, Venēcijas arhitektūras biennāles ekspozīcijā dominējošais materiāls ir kartons – ļoti spēcīgs, ekoloģijas izpratnē izcils, bet bieži aizmirsts materiāls. Kaut arī es vienmēr meklēju šo materialitātes pusi, porcelāna izstādes gadījumā neizbēgami bija jāizmanto stikls, lai šos dārgos priekšmetus aizsargātu. Izstādes arhitektūrā tika izmantotas modulāras sistēmas. Stikla vitrīnas tika veidotas pēc iespējas atvērtas ar nelielu plakņu skaitu, – tās noteikti nav noslēgtas kastītes, katra ar savu akumulatoru vai lampu. Tāpat nekur netika izmantota līme, jo salīmētas lietas ir grūtāk pārstrādāt. Konstrukcijās tika izmantota frēzēšanas tehnika, kas ļauj elementus izņemt, noņemt un noglabāt noliktavā nākamajai izstādei. Par to tika domāts. Baltijas kolekcionāru izstāde savukārt tika izgatavota no ļoti neliela materiālu apjoma – noliktavā tā aizņem ļoti maz vietas.
Otra lieta, kas definē laikmetīgu izstādi, ir empātija. Tā, manuprāt, dizainā atgriežas un būs viena no nākotnes vērtībām. Arī mana pieeja ir empātiska. Es mēģinu atrast sistēmu, kas der visam – gan saturam (tostarp mākslas darbu īpašniekiem, kolekciju uzturētājiem), gan ekspozīcijai (tostarp to veidotājiem), gan skatītājiem. Manuprāt, visam ir jābūt harmonijā.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Mūsdienu izstādes nereti tiek veidotas ar mērķi plaši norezonēt sociālajos medijos, piesaistot uzmanību kā vēl nekad agrāk. Cik lielā mērā šīs paņēmiens tika izmantots šajā Zuzeum izstādē?
Droši vien katrs jau ir redzējis izstādes dizainā izmantoto lielās tējkannas motīvu. Jāatzīst, ka tas tiešām ļoti labi strādā, gribi vai negribi – tajā visi ieiet un nobildējas. Tajā pašā laikā katrs apmeklētājs atrod arī savu stūrīti un savu trauku. Katram ir savs unikālais skatījums. No malas izplānot, kurš būs tas īstais fotostūrītis, patiesībā būtu diezgan augstprātīgi. Vienmēr pastāv šī fotogrāfiskā brīvība, bet, ja par tādu vietiņu parūpējas, – arī tas cilvēkiem patīk.
Kopumā es cenšos radīt iespējami vieglāku un caurspīdīgāku ekspozīciju. Mans darbs tomēr ir radīt skatuvi/fonu, un es esmu priecīgs, ja šajās sociālo mediju bildēs tomēr dominē pats mākslas darbs. Arhitektam vai dizaineram nevajadzētu mēģināt pārspēt izstādes saturu un uzbāzties ar kaut ko savu.
Tomēr jāatzīst, ka pasaules praksē nereti izstādes iekārtojums pārkliedz pašu saturu. Kādas ir tavas pārdomas par šo? Vai to diktējuši izstāžu apmeklētāju paradumi, izstāžu organizētāju vēlme piesaistīt auditorijas uzmanību vai varbūt pašu dizaineru intereses un ambīcijas?
Tam grūti atrast konkrētu iemeslu. Ambīcijas noteikti sit savu vilni. Ja arhitektam ir svarīgi sevi reprezentēt sociālajos tīklos un dizaina medijos – protams, ka attiecīgi tiks radīts atbilstošs produkts. Apceļojot pasauli, tajā skaitā Āfrikas valstis, man gadījies pieredzēt Rietumu arhitektu projektētas ēkas, kas skaisti sabildētas gozējas medijos, taču dzīvē tās ir pussagruvušas vai nolaistas. Tas tomēr nav korekti.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Atgriežoties pie vēsturiskā porcelāna – kā tu, kā dizaina profesionālis, to uzlūko? Kāda, tavuprāt, ir porcelāna laikmetīgā dimensija?
Jā, šo jautājumu es sev uzdodu vēl joprojām – kā porcelāns iederas mūsdienās? Ir sajūta, ka tas ir tāds elitārs, dārgs un nepieejams. Tāds vairāk kolekcionējams priekšmets. Taču porcelāns, kā materiāls, ir ļoti izturīgs un ilgi lietojams. Tas nenoārdās, neapsūbē, neaprūsē. Tam piemīt ilgtspējas faktors, ko mūsdienās reti pieredzam. Ja porcelānu nesaplēš, tas saglabājas nemainīgs pat vairākus gadsimtus.
Otra lieta ir porcelāna mākslinieciskais izpildījums. Ir skaidri nolasāms, ka priekšmetu izstrādē ir ieguldīts milzu laiks un enerģija. Mūsdienās māksla un dizains tiek radīti zibens ātrumā, tāpēc šie sīkie, rūpīgie izgleznojumi mūsdienu cilvēkam ir nedaudz pat mulsinoši. Tie liek sabremzēties. Vēsturiskais porcelāns liek apstāties un iedziļināties. Tas atgādina, ka bija laiks, kad viss noritēja lēnāk, ieguldot enerģiju procesā un nesteidzot apmierināt tirgus pieprasījumu.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Uz kādām vēl personiskām pārdomām vedinājusi šī izstāde?
Arī šīs izstādes kontekstā ir jūtams, cik ļoti sabiedrība dalās interešu burbuļos. Tie cilvēki, kas nāca uz mūsdienu mākslas kolekcionēšanai Baltijā veltīto izstādi, nenāk uz vēsturiskā porcelāna ekspozīciju, un otrādi. Savukārt man vēsture ļoti patīk, es daudz par to interesējos. Mans vectētiņš bija vēstures skolotājs un skolas direktors. Ja man nebūtu šī karjera, es to gribētu virzīt vēstures vai izpētes jomā.
Vēstures zināšanas paver kultūras un mākslas veidošanās slāņus. Un šī izstāde man pašam patiesi atvēra acis. Sākotnēji varētu šķist, ka tā ir tāda kā slāviskās kultūras slavināšana, kas, saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, protams, ir nepieņemama. Taču arī paši Kuzņecovi bija cietēji no Krievijā valdošā režīma, un bēga uz Rīgu kā uz drošu patvērumu – daudz liberālāku, brīvāku un Rietumiem pietuvinātāku. Kuzņecovu izstādes stāsts ir par uzņēmību, par cilvēku azartu, entuziasmu, arī par vēsturiskajām tehnoloģijām un māksliniecisko daiļradi. Ir vērts iedziļināties un palūkoties uz tēmu plašāk.
Skats no izstādes “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi” mākslas centrā Zuzeum. Foto: Ansis Satrks
Kāds ir tavs bērnības porcelāna stāsts?
Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām ir tieši trauku apgleznošanas nometne Valmierā, kurā piedalījos, kad man bija četri gadi. Toreiz es pats radīju savu pirmo trauku dizainu, kas ļoti ilgi glabājās man mājās. Tās bija tādas abstraktas figūras un mazliet kaut kas no automašīnu dizaina. Tas bija mans bērnības porcelāns, – varbūt ne gluži Kuzņecovs, bet pietiekami personisks.
Kur tu šobrīd atrodies savā profesionālajā trajektorijā un teritorijā – tā ir arhitektūra vai tomēr dizains?
Es atrodos starp arhitektūru un dizainu, un joprojām šo teritoriju meklēju. Jāatzīst, ka es paralēli daru ļoti kontrastējošas lietas, tostarp daudz zīmēju lielu teritoriju ģenerālplānus un arhitektoniskas vīzijas. Arī tas man patīk, jo saskatu dizaina izpausmes iespējas dažādos mērogos. Tā kā arhitektūra Latvijā notiek ļoti lēni, bieži ir nepieciešami teju desmit gadi, lai kaut ko uzbūvētu, – jebkurā starplaikā es cenšos radīt arī mazāka mēroga darbus. Vienmēr esmu atvērts izaicinājumiem un jaunām profesijas šķautnēm. Nejūtos mierā ar stagnāciju.
Titulbilde: Toms Kampars. Foto:Lolita Epnere
