Parādīt, cik īstenībā savā būtībā esam līdzīgi
Saruna ar kuratori Tīnu Pētersoni par izstādi “Redzes lauks” un par mākslu kā tulkošanas rīku
Izstāde “Redzes lauks”, kas 8. septembrī tika atklāta mākslas centrā “Zuzeum”, izpelnījusies skatītāju, it īpaši jaunākās paaudzes, interesi. Tās panākumu atslēga slēpjas ne tikai eksponētajā mākslā. Tikpat liela loma ir kuratores koncepcijai, kas realizēta gan caur konkrētu darbu atlasi, gan ekspozīcijas iekārtojumā – pārdomātā un loģiskā mākslas pozicionēšanā telpā. Tas, protams, ir teicams komandas darba rezultāts, taču svarīgi, ka šai komandai bija sava vizionāre un vadītāja – 29 gadus vecā kuratore Tīna Pētersone.
Skats no izstādes "Redzes lauks"
Viņas profesionālais CV ir gana iespaidīgs. Ieguvusi maģistra grādu kuratora specialitātē Londonas Universitātes Goldsmita koledžā. Šobrīd studē publiskās mākslas kuratora kursā Gēteborgas Universitātē un strādā kā vieskuratore mākslas centrā “Zuzeum” un ETC. Magazine (Ļubļana). 2020. gadā Tīna Pētersone saņēma pirmo Riga’s Fotogrāfijas biennāles programmas “Next 2021” un Latvijas Mākslas akadēmijas konkursa “Jaunais kurators!” balvu. Savukārt 2021. gadā līdzdibināja laikmetīgās mākslas telpu TUR (Rīga) un izstrādāja tai izstāžu programmu (divas no tās ietvaros realizētājām izstādēm tika nominētas Purvīša balvai).
Mēs sazinājāmies ar Tīnu, lai uzzinātu vairāk par viņas darbu pie izstādes “Redzes lauks”, kur uzmanības fokusā ir “aklās zonas” – problēmas un tēmas, kas mēdz “izslīdēt” ārpus sabiedrības redzes lauka, taču kuras nokļūst mākslinieku (dažādu paaudžu un tautību) uzmanības lokā. Šo mākslinieku darbu kopums izveido sarežģītu un vienlaikus pārliecinošu izstādes rakstu.
Izstādes “Redzes lauks” izejas punkts ir Jāņa Zuzāna mākslas kolekcija. Kā jūs raksturotu šo krājumu? Kas jums šajā kolekcijā šķiet visinteresantākais un kas, iespējams, pietrūkst?
Veidojot izstādi, caurskatīju kolekciju, kurā ietilpst vairāk kā trīsdesmit divi tūkstoši mākslas artefaktu, sākot no pasaulslavenu autoru darbiem un pašmāju šedevriem līdz monētām, vēstulēm un plakātiem. Tik plašam darbu spektram grūti kādu konceptuālo ietvaru noteikt, taču, pētot kolekciju, ātri vien kopējā ainā iezīmējās atsevišķi mākslinieki, kuru darbībā Jānis Zuzāns ir īpaši iedziļinājies. Ar lielu interesi pētīju Visvalža Ziediņa, Zentas Loginas, Jura Dimitera, Ausekļa Baušķinieka u.c. latviešu autoru retrospekcijas, kas mērāmas simtos un varbūt pat tūkstošos. Izmantoju privilēģiju daļiņu no darbiem aplūkot klātienē, ar mērķi ielūkoties šo autoru mākslinieciskās valodas attīstībā, meklēt atsauces uz tā brīža domu strāvojumiem, iepazīt viņu talanta daudzpusību caur eksperimentiem ar materiālu un formu. Tāpat arī manu interesi piesaistīja dažādu Latvijas fotogrāfu novērojumi par sabiedrību, piemēram, Jāņa Deinata Latvijas ikdienas ainas 2009. gada ekonomiskās krīzes ēnā. Vai, piemēram, Andra Grīnberga 1970.-gados īstenoto hepeningu dokumentācija Māras Bušmanes, Andreja Granta, Ata Ieviņa un citu fotogrāfu izpildījumā, kas visticamāk iegultu personīgajos fotoalbumos, ja vien nebūtu nokļuvuši Zuzānu kolekcijas krājumā. Tiesa gan, līdztekus apjomīgajai glezniecības darbu kolekcijai, audiovizuālie mediji vai, piemēram, digitālā māksla krājumā ir pārstāvēta ļoti minimāli. Lūkojoties no kuratora skatupunkta, domāju, ka būtu vērtīgi apzināt šos laukus, tādējādi apgūstot gan plašāku laikmetīgo mākslinieku spektru, gan dažādojot izstāžu apmeklētāju pieredzi.
Kolekcijas balsts ir Latvijas māksla, tomēr vērā ņemama ir arī starptautiskā tās daļa. Pēc kāda principa jūs veidojāt vietējo un ārzemnieku dialogus izstādē “Redzes lauks”? Vai var teikt, ka tie zināmā mērā ir kā savstarpējie komentāri?
Man nebija šāda vietējo/ārzemnieku nošķīruma, es izvērtēju darbus primāri caur vēstījuma prizmu. Tomēr bija svarīgi izcelt lokālo problēmu sasaisti ar globāliem procesiem, mudināt saskatīt likumsakarības. Piemēram, latviešu, ukraiņu, krievu mākslinieku savstarpējie dialogi iezīmē, kā notikumi valsts iekšienē ir saistīti ar norisēm kaimiņvalstīs un attālākos pasaules reģionos. Vai, piemēram, zonā, kas veltīta indivīda attiecībām ar sevi, vairums ir ārzemju autoru, lai izceltu dažādos kontekstus, kādos noformējies mākslinieku skatījums.
Savā kuratora tekstā jūs rakstāt: “Mākslas darbi ir laikmeta liecības, kas tapušas dažādu politisko iekārtu, kultūras strāvojumu un sociālo normu ietekmē. Katrs darbs aicina izstādes apmeklētāju apdomāt to, kā indivīda attiecības ar sevi ietekmē tā spēju veidot veselīgas saites ar citiem sabiedrības locekļiem, sākot no romantiskām partnerattiecībām līdz politiskām aliansēm un cilvēku un citu būtņu līdzpastāvēšanu”. Kā jums šķiet, vai auditorija šo izstādi uztver kā vienotu veselumu, vēstījumu vai tomēr tā viņiem ir vairāk vai mazāk iedvesmojušu darbu virkne?
Tā kā visu šo periodu, kamēr izstāde ir pieejama publiskai apskatei, būšu atradusies ārpus Latvijas, atgriezenisko saiti no auditorijas varu saņemt tikai pastarpināti. Tāpēc uz šo jautājumu konkrētāk varu atbildēt, paskaidrojot ieceri. Prātojot par darbiem kā laikmeta liecībām, vēlējos vērst uzmanību uz prezentismu jeb tendenci vērtēt pagātnes notikumus pēc mūsdienu uzskatiem. Izstādes pierakstos man figurē šāds teikums (neatminos gan vairs, kurš to teica), ka “hronoloģiski sakārtotās vēstures vietā nāk laikā izkaisītas vēsturiskās atmiņu vietas un personas, savukārt šķiru, politisko elišu vietā vēstures uzmanības centrā nonāk šo notikumu liecinieki”. Ar šo es gribu teikt, ka izstādē iekļautie mākslas darbi drīzāk funkcionē kā vizuālas metaforas, kas rada asociācijas ar pagātnes notikumiem, cilvēkiem, vietām utt. Vēstījuma pārveidošana izstādes veidolā bija ilgs un niansēts process, kura laikā es neskaitāmas reizes modelēju dažādas darbu kombinācijas, lai tiktu līdz punktam, kur man šķiet, ka, matemātiskās analoģijās runājot, es spēju pierādīt, ka 1+1=3. Proti, līdzās esoši darbi viens otru papildina un mudina saskatīt nozīmes, kas top redzamas tieši šajā mijiedarbībā.
Kuras ir tās “aklās zonas”, kuras saskatāt jūs pati? Tās, kuras tekstā raksturojat kā “problēmas, kuras dažādu iemeslu dēļ neapjaušam, nesaprotam vai ignorējam”...
Ikdienā daudz analizēju cilvēku uzvedību, cenšoties saprast, kur sakņojas viņu rīcības motīvi. Domāju, ka lielu daļu no saviem novērojumiem esmu arī iztirzājusi izstādes veidošanas procesā. Šī tēma raisīja pārdomas par redzamo un neredzamo sabiedrībā, to, kā tiek īstenota kādu jautājumu iekļaušana vai izslēgšana. Daudz domāju par visādām “skabargām” un “baļķiem”, ko esmu novērojusi gan sevī, gan citos, un par apgalvojumu, ka kolīdz kaut kas top redzams, to vairs nav iespējams neredzēt (once you see it, you can’t unsee it). Manuprāt, daudz “aklo zonu” var atklāt, šķetinot, kur sakņojas domāšanas dualitātes, piemēram, kognitīvā disonanse, viltus morāle, dubultie standarti, visādi “koki ar diviem galiem”, utt.
Aklo zonu spektrs, uz kurām vēlos vērst uzmanību, ir visnotaļ plašs… Uzskatīšu dažas no tām. Vardarbība, ko nodarām paši pret sevi, nespējot novilkt “sarkanās līnijas”, normalizējot nepieņemamo, ignorējot nepareizo. Autoritāras varas metodes, ko izmanto iepriekšējo paaudžu pārstāvji vadošos amatos, ar mērķi nosargāt gaistošās varas pozīcijas. Disfunkcionālas attiecības, kas nereti sakņojas necaurspīdīgā komunikācijā un iet roku rokā ar pašdestruktīviem ieradumiem (tiesa, nereti šie ieradumi arī vieno cilvēkus, liek justies piederīgiem, iekļautiem). Tāpat arī man bieži vien no redzamības lauka izslīd fiziskā ķermeņa izšķirošā loma veidā, kā piedzīvojam pasauli. Proti, cik gan atšķirīga būtu mūsu dzīve un uzskati, ja tā norisinātos citā ķermenī, ko definētu cita ādas krāsa, dažādi ģenētiski pārmantoti faktori, dzimums, etniskā piederība… Es tiecos pārjautāt šķietami pašsaprotamo.
Izstādē ir redzamas pāris pavisam tiešas atsauces. Piemēram, Otto Zitmaņa darbā “Kā mīl latvieši” attēlots vīrietis, kas pārliecies pār vannas malu, slīcina sievieti. Ar šo izstādes apmeklētāju uzmanību vēršu uz vienu no satraucošākajām problēmām Latvijas sabiedrībā – augstajiem vardarbības rādītājiem. Šis vardarbības akts, kam autors devis cinisku nosaukumu, trāpīgi iemieso mūsu sabiedrībā joprojām izplatīto uzskatu, ka “konflikti jāatstāj ģimenes iekšienē”. Statistika liecina, ka ar to mūsu valstī saskaras katra ceturtā sieviete, taču pie varas esošie politiķi, atsakoties ratificēt Stambulas konvenciju, arvien no jauna to stumj laukā no Saeimas dienaskārtības. Un, lūk, līdzās esošais Borisa Bērziņa darbs “Nesaderīga laulība”, kur večuks grūž meitenei mutē grādīgā dzēriena pudeli, to paturpina, vēršot uzmanību arī uz alkoholisma postošo dabu – Latvijā ir viens no augstākajiem alkohola patēriņiem visā pasaulē.
Izstāde “Redzes lauks” ļoti veiksmīgi sadarbojas ar telpu; iekārtojumā izmantotie instrumenti (tostarp spoguļobjekti) palīdz tai “izplesties”, “pavairoties”. Kas bija jūsu prioritātes, veidojot telpas dramaturģiju? Vai jums šķita svarīgi pārsteigt skatītāju? Vai ar scenogrāfijas palīdzību jūs tiecaties paplašināt skatītāja uztveri?
Jau izstādes veidošanas sākumposmā, man bija skaidrs, ka fundamentālu lomu tēmas izklāstā spēlēs izstādes dizains. Tas tika veidots ciešā sadarbībā ar arhitektiem Kristiānu Ertu un Artūru Tolu (Studija SIJA), un viņu iesaiste man bija ļoti svarīga ne tikai dizaina, bet arī koncepta izstrādes jautājumos. Arhitektu telpiskā domāšana, uzmanība detaļām un tehniskais prāts kalpoja par vērtīgu pienesumu daudzām auglīgām diskusijām, kuru rezultāts redzams izstāžu zālē.
Man bija būtiski, lai izstādes arhitektūra iemieso ar redzi saistītus fenomenus, tādus kā perifērija, fokuss, skatupunkts, tālredzība/tuvredzība, perspektīva, redzesloks, aklās zona u.c. ar nolūku pavisam tiešā veidā vizualizēt to, kā prātā tiek apstrādāta informācija. Izstādes darbi tika izkārtoti pa tematiskajām zonām, taču šķita svarīgi uzsvērt cēloņsakarību ķēdīti, kur viena asociācija paturpina nākamo. Tādēļ arhitektūra spēlēja nozīmīgu lomu šīs idejas izcelšanā, piemēram, caur spoguļiem, kuru atspīdumā var ieraudzīt citus mākslas darbus, vai daļēji caurspīdīgiem aizkariem, kas ierobežo redzamību, un tekstiem, kas vijas cauri izstādei, kalpojot par konceptuālu saistvielu. Rezumējot – pārsteiguma moments varbūt nebija vadmotīvs, taču zināma neparedzamība gan.
Izstādē skatāmi arī daži Krievijas mākslinieku radīti darbi, tostarp tādu autoru, kuri uz Latviju pārcēlās pēc 2022. gada februāra. Kāda, jūsuprāt, nozīme ir viņu radošajām balsīm šībrīža ģeopolitiskajā situācijā? Vai tajās ir jāklausās un vai tās var tikt sadzirdētas?
Izstādē redzamie mākslinieki nonkonformisti, viņu darbi pauž kritiku Krievijas politiskajai iekārtai. Rūpīgi izsverot mākslinieku līdzšinējo praksi, kā arī konkrēto darbu vēstījumu, guvu pārliecību, ka viņu viedoklis varētu paplašināt skatījumu uz izstādē aplūkotajām tēmām. Manuprāt, būtu hipokrātiski sludināt, ka izstāde tiecas izgaismot mūsu aklās zonas, bet apzināti izstumt no apvāršņa māksliniekus tikai tādēļ, ka viņi pārstāv šo konkrēto nacionalitāti. Izolācija no publiskā diskursa tikai veicina marginalizāciju un sabiedrības šķelšanos. Domāju, ka šīs balsis ir pelnījušas tapt sadzirdētas, ja tiek ievietotas pareizajā kontekstā.
Kāda loma šodien ir laikmetīgajai mākslai un ko mēs no tās varam mācīties? Šobrīd, kad, šķiet, laikmetīgums/mūsdienīgums sāk sairt zem arhaiskā tradicionālisma spiediena?
Es definētu laikmetīgo mākslu kā tulkošanas rīku. Caur mākslas darbu nereti var tiešāk ielūkoties tajā, kā domā citi cilvēki, kas ir viņu vērtības, ko uzskata par svarīgu. Vēl varētu vilkt paralēles ar visādiem optikas rīkiem. Reizēm palielināmais stikls, citreiz tālskatis. Abi raksturo mākslas funkciju kādu jautājumu pastiprinātā izcelšanu vai tieši otrādāk – ievietošanu plašākā perspektīvā. Vēl man šķiet, ka laikmetīgā māksla atgādina, cik būtiski ir neuztvert visu pārāk nopietni. Atbildības nasta nozog daudz prieka no dzīves. Laikmetīgā māksla ir kā tāds rotaļlaukums, kur dzīves nogurdinātie pieaugušie ļaudis var pārmaiņas pēc neievērot noteikumus, atļauties eksperimentēt un pavadīt laiku, kas netiek pakārtots produktivitātes mērvienībām.
Tīna Pētersone. Foto no personīgā arhīva
Vai pastāv tāda kopiena kā “jaunā kuratoru paaudze”, kuras jūs sajūtat piederību? Vai šīs profesijas nozīme un uzdevumi šobrīd mainās?
Godīgi sakot, es laikam nedomāju šādās kategorijās. Kopumā man šķiet, ka piederība šai paaudzei ir pagodinošs apzīmējums, jo ļauj justies pamanītam, taču varbūt arī drusciņ pārspīlē mūsu svarīgumu. Mēs vienkārši to darām, jo tas ir mūsu aicinājums. Es, protams, vēlos, lai mans darbs iegūst atpazīstamību, jo tādā veidā spēj aizsniegt vairāk dzirdīgu ausu, redzīgu acu, taču gribu domāt, ka man šādi apliecinājumi nav pašmērķis.
Īstenojot projektus tik mazā valstī kā Latvija, skaidrāk var apzināties sevi kā mākslas ainas veidotāju. Īpaši to novēroju reizēs, kad ar savu darbu izdevies veicināt kāda mākslinieka atpazīstamību vai rast jaunas sadarbības iespējas. Savukārt, strādājot starptautiskos projektos, neviļus sanāk ieņemt gluži vai Latvijas vēstnieka lomu. Bet, ņemot vērā, ka Latvijai nav sava kultūras atašeja, domāju, ka to kaut kādā mērā dara ikviens mūsu mākslas profesionālis ārvalstīs.
Iezīmējot savas darbības trajektoriju, primāri izvērtēju, vai tas sakrīt ar manām vērtībām kā indivīdam. Pastiprināti pieaugot polarizācijai sabiedrībā, manuprāt, būtiski caur mākslas pieredzēm vienot, parādīt, cik īstenībā savā būtībā esam līdzīgi, neatkarīgi no izcelsmes, ādas krāsas, nacionalitātes.
Tomēr, atbildot, uz jautājumu par kuratora nozīmi Latvijas kontekstā, domāju, ka mēs esam tā paaudze, kas rada priekšstatu par kuratora profesiju, izglīto par tā nepieciešamību, ienes starpdisciplināru skatījumu. Priecājos redzēt jaudīgus kuratorus Latvijā, kas pēdējos gados parādījušies pie apvāršņa. Šobrīd pasaulē iespēju kuratora karjeras izaugsmei ir vairāk kā jelkad, tāpēc tās maksimāli izmantot, iespējams, ir mūsu paaudzes šī brīža galvenais uzdevums!
