Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki
Izstāde mākslas centrā “Zuzeum” līdz 21. novembrim
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” (līdz 21. novembrim) iepazīstina ar Indijas mūsdienu mākslu un tās mediju daudzveidību. To veidojis Londonā dzīvojošais kurators un rakstnieks Šahīns Merali, kura uzmanība fokusā vienmēr bijuši mākslas, kultūras un globālās vēstures krustpunkti. Viņš pats saka: “Izstāde “Apmetni un duncis” jau no paša sākuma bija iecerēta kā stāsts par apslēpto, par aizsegu, kas dod iespēju reaģēt uz notiekošo. Šī metafora piedāvā ļoti svarīgu ceļu, kā pievērsties kultūras zīmēm, kas runā par pašreizējo eksistenci ārkārtas situācijā, arvien skaidrāk sajūtamajiem izmisuma līkločiem, Indijas otrā Covid viļņa augstākā punkta nevadāmajiem mērogiem. Pandēmijas plosītās Indijas galvaspilsētas Ņūdeli slimnīcās draudēja izsīkt skābekļa krājumi. Masu kremācijas attēli kļuvuši par nenovēršamas distopijas simbolu. “Apmetnis un duncis” kā zīme pieder pie šodienas kroplīgās politiskās kultūras; izstāde atspoguļo to, kā institūcijas veido mutācijas gluži kā vīrusa varianti, ar savām ļaundabīgajām rīcības un noklusēšanas formām radot pašreizējo nežēlības režīmu, kas skar visu sabiedrību kopumā.”
Pavasaris, 2021 / Betons, metāls, koks, mākslīgie ziedi / Debešs Gosvami, dz. 1965, Kolkatā, Rietumbengāle, Indija / © Māris Lapiņš, Zuzeum
Izstādē kopumā skatāmi 57 mākslas darbi no Jāņa Zuzāna kolekcijas, kā arī divas Natašas de Betakas filmas un Parīzē dzīvojošā mākslinieka Debeša Gosvami īpaši izstādei veidota instalācija “Pavasaris” brīvdabas skulptūru dārzā.
Arterritory.com piedāvā Q&A ar izstādes kuratoru Šahīnu Merali un mākslas centra “Zuzeum” izstāžu vadītāju Ievu Zībārti.
Kā radās doma par indiešu mākslas izstādi mākslas centrā “Zuzeum”? Kāpēc jūs nolēmāt rīkot to tieši šobrīd?
Šahīns Merali: Man šī izstāde aizsākās, kad saņēmu uzaicinājumu no saviem kolēģiem mākslas centrā “Zuzeum”; izstādē apskatāmie darbi jau bija iegādāti. Es veicu darbu izpēti un konceptuāli sagrupēju tos vairākās kategorijās. Tās ir nosacītas, tomēr piedāvā zināmu materiālu izstādes iekārtojuma un noformējuma vizualizēšanai. Man izdevās izstādē iekļaut arī divus jaunus papildinājumus ‒ Natašas de Betakas filmas, ko iespējams noskatīties tiešsaistē vai izstādes seansā, un jaunu Debeša Dosvami skulptūru, kas pasūtīta īpaši centra pagalmam. Izstāde dzima no vēlēšanās paplašināt zināšanas un kolekcijas vērienu, kā arī veidot kultūras saiknes gan ar vietējo, gan plašāku (globālo) sabiedrību.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
Ieva Zībārte: Šī izstāde ir reakcija uz globālo koronavīrusa pandēmiju. Mums nācās pārstrādāt visu “Zuzeum” pirmā darbības gada programmu, jo jau pašā sākumā kļuva pilnīgi skaidrs, ka mākslas praktiķu un mākslas darbu starptautiskās pārvietošanās iespējas būs ierobežotas. Tolaik mēs vēl nezinājām, kas ir Zoom apspriede. Protams, radošo profesiju cilvēki vienmēr pratuši sadarboties, atrodoties visdažādākajās vietās ‒ ar interneta starpniecību, taču šī jau bija pilnīgi cita situācija.
Viens no mākslas centra “Zuzeum” nodibināšanas mērķiem bija padarīt arvien augošo Zuzānu kolekciju pieejamu plašākai sabiedrībai, tomēr kolekcijas nozīmīgākā daļa, 20. gadsimta Latvijas māksla, pie mums ir labi pazīstama, jo šie darbi regulāri aizdoti izstādīšanai dažādām mūsu reģiona mākslas institūcijām. Apzinoties, ka mūsu apmeklētāji vēl kādu laiku pārsvarā būs vietējie mākslas cienītāji, un vērojot, kā, integrējot “Zuzeum” arhitektūrā, tiek izvietoti nesen iegādātie Tomasa Hausego un Entonija Gormlija darbi, es ierosināju turpināt iepazīstināšanu ar kolekcijas jaunākajiem ieguvumiem arī iekštelpās. Pirmo izstādi veidoja mākslas darbi, kas pārstāv kolekcijas jauno starptautisko attīstības virzienu.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
“Zuzeum” pamatideja ir piedāvāt drošu, daudzfunkcionālu un iedvesmojošu publisko telpu visiem ‒ neatkarīgi no pašidentitātes, kulturālās vai socioeknomiskās piederības. “Apmetnis un duncis”, mūsu pirmā darbības gada otrā izstāde, pievēršas Indijas laikmetīgajai glezniecībai, tēlniecībai un grafikai. Tā ir līdz šim pilnīgi nepazīstama Zuzānu kolekcijas daļa. Programma ir visnotaļ pragmatiska, taču tas nenozīmē, ka mums nav mākslinieciskas koncepcijas. Tāda ir, un tās centrā ir pati izstādes telpa ‒ vēsturiskā bijušās korķa fabrikas ēka, mūsu nomaļā atrašanās vieta agrākajā strādnieku šķiras rajonā un jaunā publiskajā telpā. Otrās izstādes naratīva veidošanu mēs uzticējām kuratoram Šahīnam Merali un atkal sadarbojāmies ar arhitekti, urbānisti un dizaineri Evelīnu Ozolu, kura šo naratīvu pielāgoja mūsu unikālās telpas vajadzībām.
Izstādes nosaukums ir “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki”. Kāda ir šī nosaukuma pamatdoma? Ko jūs vēlaties pateikt, izmantojot šos ārkārtīgi poētiskos, taču vienlaikus arī arhaiskos simbolus? Kā mēs zinām, prinčus un augstmaņus bieži attēloja ar dunci (katāru) pie sāniem. Tas ir ļoti vīrišķīgs simbols un savā ziņā uzsver to dzimumu nevienlīdzību, kas vēl joprojām vērojama Indijā (arī šīs zemes mākslas aprindās).
Šahīns Merali: Izstāde “Apmetni un duncis” jau no paša sākuma bija iecerēta kā stāsts par apslēpto, par aizsegu, kas dod iespēju reaģēt uz notiekošo. Šī metafora piedāvā ļoti svarīgu ceļu, kā pievērsties kultūras zīmēm, kas runā par pašreizējo eksistenci ārkārtas situācijā, arvien skaidrāk sajūtamajiem izmisuma līkločiem, Indijas otrā Covid viļņa augstākā punkta nevadāmajiem mērogiem. Pandēmijas plosītās Indijas galvaspilsētas Ņūdeli slimnīcās draudēja izsīkt skābekļa krājumi. Masu kremācijas attēli kļuvuši par nenovēršamas distopijas simbolu. “Apmetnis un duncis” kā zīme pieder pie šodienas kroplīgās politiskās kultūras; izstāde atspoguļo to, kā institūcijas veido mutācijas gluži kā vīrusa varianti, ar savām ļaundabīgajām rīcības un noklusēšanas formām radot pašreizējo nežēlības režīmu, kas skar visu sabiedrību kopumā. Runājot par dzimumu jautājumu – jā, protams. Gan vēsturiski, gan mūsdienās nepārtraukti tiek realizēta vardarbība pret Indijas cilvēkiem, viņu ķermeņiem, pret šīs zemes ceļiem, universitātēm un svētvietām ‒ turklāt arvien lielākā mērā.
Bez nosaukuma I, 2010–2012 / Audekls, rīspapīrs, akvarelis / Sidži Krišnana, dz. 1983, Mavelikārā, Kerala, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Ieva Zībārte: Nosaukums sasaucas ar laikiem, kuros mēs dzīvojam. Kad kurators to ierosināja, tas mūs uzreiz uzrunāja. Mēs esam dzīvojuši aiz dzelzs priekškara, un mēs zinām, ko nozīmē šāda “apmetņa un dunča” situācija. Vienmēr jānēsā apmetnis un pie sāniem jābūt duncim ‒ tā ir izdzīvošanas stratēģija. Es to uztveru kā filtru, kas vai nu liek lietām izskatīties skaisti, vai paslēpj nepilnības ‒ no gluži nevainīgām līdz apzināti ļaunām.
Indiju mēdz saukt par “septiņu upju zemi”, un šis tēls ir daudzslāņains un blīvs, taču dominē daži, iespējams, stereotipiski aspekti: krāsas, smaržas, gaisma, skaņas, garīgums, pārapdzīvotība, galēja nabadzība un neiedomājama bagātība, dažādu reliģiju sajaukums (hinduisti, musulmaņi, sikhi, budisti, kristieši), utt. Indijas aura ir īpaša un ne ar ko nesajaucama ‒ īpaši tiem, kas kaut reizi tur pabijuši. Cik svarīga jums ir šīs auras klātbūtne izstādē ‒ vai varbūt jūs, tieši otrādi, vēlējāties no tās izvairīties?
Šahīns Merali: Šī aura, kā jūs to saucat, patiesībā ir samērā jauns diskurss; varbūt varētu sacīt, ka tas piesaista tik lielu uzmanību, pateicoties pastiprinātai Indijas garīguma komodifikācijai pasaules rietumu reģionos pēckara periodā. Pašā Indijā tā nav aura; tā ir sena un viengabalaina tradīcija, kas gluži kā upe caurvij visu daudzveidīgo nācijas kultūru un reliģiju kopainu un noslāņoto pārticības un izglītības līmeņu situāciju. Savā esejā, kas iekļauta izstādes katalogā, es izteicu domu, ka Indijas plašie mērogi parāda, “ka šie jēdzieni un to veidošanās stāsti eksistē pretrunīgās (un periodiski pat sabrukušās) attiecībās, kas atbalsojas dažādās šodienas kultūras un politikas šķautnēs”. Protams, jūsu pieminētā aura un pēcglobalizācijas laikmetīgā kultūra vēl jo vairāk savstarpēji samezglojušās pateicoties tam, kā tiek veidots valstu, nāciju un to pilsoņu tēls. Šīs vērtības iespīlētas dažādos formātos, tādos kā komēdija, dokumentālā vai mākslas filma, kā arī periodikas rakstos, publikācijās un internetā. No šīs auras nav iespējams izvairīties; tā bieži vien uzmācas pilnīgi visur, un skatītāji ierodas, līdzi ņemot jau precīzi izveidotu ideju par to, ko viņi ‒ viņuprāt ‒ zina un ko cer uzzināt par to, ko vēlas zināt, un tā nu tā ceļo līdzi publikai. Es to attiecinu arī pats uz savu skatījumu un priekšstatu par Indiju.
No speciālā statusa atbrīvotā zeme, 2019 / Papīrs, tuša, akvarelis / Anupams Rojs, dz. 1985, Ašoknagarkaljangarā, Rietumbengāle, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Ieva Zībārte: Visas šīs atsauces ir arī izstādē, taču nevajadzētu sagaidīt, ka ieraudzīsiet krāsu eksploziju vai krāšņu formu parādi. Šī māksla, tāpat kā izstādes noformējums, ir atturīga un smalka. Reizēm tā runā čukstus. Varētu sacīt, ka tā ir tradicionāla. Ir daudz akvareļu un vispār ‒ darbu uz papīra. Mēs redzam, ka Indijā vēl joprojām spēcīgas pozīcijas saglabā grafika. Pārsteigumu sagādā tas, cik spilgti mākslinieki realizē savas idejas, teiksim, kokgriezumā un uz tik trausla materiāla kā papīrs. Mums ir lielformāta mākslas darbi uz papīra, ko veidojuši Anupams Rojs, Priti Vadakata, Prathaps Modi un Zakirs Huseins; tieši te es saskatu to spilgtumu, kas raksturīgs zināmai “masu svētku mentalitātei”. Daudzi mākslinieki pievēršas tādai tēmai kā zeme un teritorijas, kas atņemtas cilvēkiem un dabai. Ir arī citi vēstījumi, ko Šahīns Merali izskaidro esejā, kura būs lasāma vēlāk šovasar, kad klajā nāks grāmata ar tādu pašu nosaukumu kā izstādei. Cerams, ka ap to laiku būs ieviestas arī “zaļās pases” un varēs atsākties starptautiski ceļojumi.
Par. Seja III, 2014 / Aršas papīrs, ogle, pastelis / Priti Vadakata, dz. 1971, Koči, Kerala, Indija / © Jānis Pipars, Zuzeum
Indijas mākslai un kultūrai vienmēr bijusi raksturīga stāstniecība; tā pārpilna ar daudziem redzamiem un svešiniekam neredzamiem simboliem, kurus rietumnieki ne vienmēr prot nolasīt. Kādus šīs izstādes konteksta pavedienus būtu lietderīgi ņemt vērā?
Šahīns Merali: Man šķiet svarīgi paturēt prātā, ka šis darbu kopums veidots ar visai selektīvu un arī nesistemātisku, neprognozējamu pieeju ‒ un tā ir interesanta kolekcionēšanas metode. Indijas subkontinents ir neaptverami plašs. Tas neatstāj citu iespēju kā vienīgi sākt no tās vietas, kur tu tobrīd atrodies, un ar to, kas paveras tavā priekšā. Tādā ziņā šī kolekcija seko pakāpeniskas atšifrēšanas tradīcijai, kurā jauni atklājumi tiek uzieti, arvien tālāk atšķetinot pavedienu. Kolekcijā ir daži ļoti nozīmīgi un interesanti darbi. Turklāt veids, kādā tā tapusi, jau pats par sevi mazinājis jebkāda apzināta naratīva lomu. Šī nesistemātiskā pieeja patiesībā ir liela dāvana, jo kolekcijā atrodami arī diezgan daudz jaunāku mākslinieku darbu; daudzi no viņiem nav pazīstami ārpus Indijas mākslas pasaules ierobežotajiem strāvojumiem. Likās iedvesmojoši pārmaiņas pēc nestrādāt ar materiālu, kas jau kanonizēts un šobrīd pārstāvēts pasaules mākslas tirgos.
Mātes mājas, 2019 / Audekls, eļļa / Ratīšs T., dz. 1980, Kilimanūrā, Kerala, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Es savu eseju papildināju ar vēl vienu kuratora koncepta izklāstu, jo izstādes tapšanas laikā Indiju soli pa solim grāva pandēmija, un es jutu nepieciešamību norādīt uz sekojošo: “Daudzi no izstādes darbiem tapuši pastiprinātas piesardzības režīmā, un tas notiek situācijā, kad mākslinieki jau tā spiesti strādāt vēl bīstamākajos politiska nemiera apstākļos. Indijas ciemos un pilsētās, pat visā valstī un visā subkontinentā kā kopienā valdījis kopīgs priekšstats par zināmu “Indijiskumu”, kura tālākā pastāvēšana tagad ir apdraudēta. Uzspiestas robežas grauj kopienas dzīves garu un sadala cilvēkus tajos, kuriem visa ir pārāk daudz, un tajos, kuri spiesti iztikt no tā, ko todien nopelnījuši. Resursi un bagātība tagad ir nelielas cilvēku saujiņas īpašums, un šī dramatiskā nevienlīdzība atbalsojas visā Indijas sabiedrībā.” Daudzējādā ziņā izstādē redzamie darbi uz šo dialoģisko nepieciešamību paplašināt domu apmaiņu atsaucas ar savu “vizuālo nervozitāti”, kā es to saucu ‒ nospiedošā situācija, kurā nākas strādāt daudziem māksliniekiem, atstājusi reālu iespaidu, liekot meklēt ceļus, kā pēc iespējas labāk sargāt paša dzīvību, taču nezaudēt drosmi, domājot par savu, indiešu mākslinieka, un Indijas vietu pasaulē.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
Ieva Zībārte: Es jau pieminēju grāmatu, kurā iekļautas divas esejas, kas varētu piedāvāt izstādes kontekstu kuratora skatījumā. Četrās daļās, kuru nosaukumi ir Ieloce, Aplis, Savērpums un Pagrieziens, Šahīns Merali paskaidro mākslinieku un mūsdienu Indijas attiecību dinamiku. Otrā esejā Narendra Pačkhede sniedz sīkāku ieskatu pašreizējā situācijā, kas valda mākslas izglītības jomā, un tajā, ko nozīmē būt māksliniekam Indijā. Viņš raksta, ka viens no terminiem, ko mūsdienās bieži lieto mākslinieki, ir “stratēģija”. Tā jau atkal ir lieta, kas saprotama arī mums.
2008. gadā, saistībā ar indiešu mākslas izstādes atklāšanu Berlīnē, jūs sacījāt, ka Indijas laikmetīgās mākslas aina pēdējā laikā bijusi fantastiska. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā desmit gadu. Vai šodien jūs teiktu to pašu? Kas ir šodienas Indijas mākslas ainas svarīgākais aspekts?
Šahīns Merali: Nē, neteiktu. To, kas norisinās patlaban, varētu nosaukt par postkoloniālo kognitīvo disonansi, kam konkrētu formu piešķir strukturālās pārmaiņas un tā baisā netaisnība, ko izdodas atvairīt Indijas mākslas pasaulei, tās kino industrijai un intelektuāļu aprindām. Realizējies tas, ko savulaik pateicis Džeimss Boldvins: “Es esmu tas, par ko mani izveidojis laiks un vēsture.” Tā ir nepieciešamība pieveikt haosu, izlaužoties līdz drošībai, izvairoties veidot jebkādas saites ar tiem, kuri pieslējušies kādas reliģijas, kastas vai dzimuma dominances radītajai nevienlīdzībai. Indiešu kurators un mākslas vēsturnieks Namans Ahudža (Pita Riversa muzeja tīmekļa vietne, Zoom konference 20.05.21.) pašreizējo kultūras prakses stāvokli nosaucis par “lampu drudzi”, sakot, ka “pandēmija un vispārējā nedrošība ieviesusi zināmu savstarpējās atkarības situāciju”.
Bez nosaukuma, 2012 / Audekls, eļla / Amšu Čuki, dz. 1991, Bengalūru, Karnātaka, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Vēl joprojām savu nozīmi nezaudē tās spēcīgās balsis, kas turpina spēlēt svarīgu un izšķirošu lomu, cenšoties nosargāt nākamību un tās naratīvus, lai gan daudzi no šiem cilvēkiem burtiski dzīvo kā aplenkumā un tiek vajāti internetā; daži ir ieslodzīti, bet citi traģiskā kārtā pat nogalināti. 2021. gada 13. jūnijā Arundhati Roja uzrakstīja īsu dzejoli:
“Aprociet BJP* seklā kapā
Lūgšanas neskaitiet
Tikai
Ardievas pasakiet”.
*BJP ‒ Indijas Tautas partija
Savā ziņā tā ir ļoti trāpīga epitāfija hipernacionālisma uzplaukumam.
Ieva Zībārte: Ar šo izstādi mēs gribētu pievērst plašāku aprindu ievērību daudziem brīnišķīgiem Indijā strādājošiem māksliniekiem. Pēc daudziem arhitektūras jomā nostrādātiem gadiem es pievēršu uzmanību tādiem jautājumiem kā aprites ekonomika, kopražošana, ražošanas atkritumi, zemes un enerģijas izmantošana. Man uzreiz likās uzkrītoši, ka Indijas mākslinieki par šīm tēmām domā vairāk nekā tas pierasts mūsu reģionā. Tā var būt glezna, kurā attēlots būvlaukums, tie var būt darbi, kuru pamatā ir urbānas vai lauku ainavas, vietējo, bieži vien marginalizēto kopienu vērojumi. Mums ir arī daži visai tieši piemēri tam, kā pārpalikumus var pārvērst par mākslu – teiksim, Sakši Gupta, brīnišķīga māksliniece, kura strādā ar tērauda lūžņiem, vai Manišs Nai, kura konceptuālie sienas darbi un skulptūras top no tekstilrūpniecības ražošanas atlikumiem. Šahīns Merali par sava naratīva pamatu izvēlējās mākslinieku reakciju uz aktuālajām politiskajām norisēm, bet mani interesēja tas, kā viņi veido attiecības ar dzīves vidi.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
Mākslas centrā “Zuzeum” izstādīti 30 indiešu mākslinieku darbi. Vai šis darbu kopums spēj radīt priekšstatu par Indijas laikmetīgās mākslas aktuālajām tendencēm un to izpausmēm?
Šahīns Merali: Es lēšu, ka pie Indijas mākslas aprindām pieder vismaz no viena līdz pieciem miljoniem cilvēku, un šajā skaitā ietilpst gan tradicionālie, gan arī laikmetīgie radītāji un domātāji. Būtu biedējoši iedomāties, ka šādu milzīgu kopienu iespējams kaut cik patiesi pārstāvēt viena vienīga izstāde ‒ vai ka tā spēj pastāstīt par šiem neskaitāmajiem naratīviem. Šis ir neliels darbu kopums. Izstādes kuratora ieceres un konceptuālā ietvara pamatā ir doma par cilvēka prātu, par to, kā un kāpēc dati un informācija kļuvuši par mūsu iztēles sastāvdaļu, par konfliktu lomu, par izdzīvošanu vai emocionālu pielāgošanos un bezgalīgajām iespējām, kas slēpjas tajā, ko mēs pieminam un ko aizmirstam.
Lai gan lielāko daļu no šīs kolekcijas veido gleznas, netrūkst arī eksperimentu un starpdisciplināru meklējumu, kas tiecas atrast jaunu skatījumu uz aplūkotajām tēmām un atmiņu.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
Ieva Zībārte: Pirmo reizi ar laikmetīgo mākslu no Indijas sastapos 2001. gadā Londonā, kad es kā jauna arhitektūras žurnāliste apmeklēju jaunatvērtās galerijas Tate Modern izstādi “Gadsimta pilsēta” (Century City). Tās hronoloģiski jaunākā un arī mūsdienīgākā daļa saucās Bombeja/Mumbaja un piedāvāja politikas, identitātes, šķiru un ielas antropoloģijas iespaidotās mūsdienu urbānās Indijas dzīves atspoguļojumu mākslā. Pagājuši divdesmit gadi, taču nekas no tur redzētā nav zaudējis savu nozīmīgumu. Vēl viena tikšanās, ko es gribētu pieminēt, ir laiks, ko es pavadīju, klejojot pa Sera Dž. Dž. Mākslas skolas teritoriju Mumbajā. Tā ir arhitektoniski interesanta un ar īpašu atmosfēru apveltīta telpa pilsētas centrā. Es uzskatu, ka telpas materialitāte var palīdzēt saprast mākslu. Arī Kočinas-Muzirisas biennāle ir brīnišķīgi organizēta sasaistē ar Kočinas forta un Ernakulamas arhitektūru un topogrāfiju. Šīs attiecības, kas veidojas starp koloniālā plānojuma un arhitektūras paliekām un laikmetīgo mākslu, rada neaizmirstamu pārdzīvojumu. Mūsu izstādes iekārtojuma pamatā ir līdzīga domāšana, un, jā, tā piedāvā labu ieskatu Indijas laikmetīgās mākslas ainā.
Neatrisināts stāsts, 2004 / Audekls, eļļa / T. V. Santošs, dz. 1968, Trisūrā, Kerala, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Būtisks Indijas kultūras un arī laikmetīgās mākslas aspekts ir amatniecība, roku prasmes. Tā vēl joprojām ir dzīva. Vai varētu teikt, ka, pateicoties amatniecībai, Indijas māksla kļūst personiskāka un enerģētiski uzlādētāka?
Šahīns Merali: Kā jau es minēju, dažas no gleznām patiesībā ir “rokdarbi” un kā tādi demonstrē arī tradicionālās daiļamatniecības prasmes ‒ spēju ne tikai manipulēt ar dažādiem materiāliem, bet arī atrast jaunus telpas un izpētes formulējumus. Tāda ir šo darbu meklējumu forma.
Ieva Zībārte: Japāņi mīl skandināvu amatnieku roku darbu, jo abu kultūru tradicionālajai amatniecībai ir daudz kopīga. Tieši tāpat nav grūti atrast saikni starp mūsu pašu mīlestību pret roku darbu un daiļamatniecības praksi un amatniecības lomu Indijā. Atbildi uz šo jautājumu es meklēju mūsu izstādes noformējumā un tā centrālajā elementā ‒ ar indigo krāsoto kokvilnas virvju aplī. Lai gan tas iecerēts kā nodaloša starpsiena, virvju apli var uztvert arī kā īpaši šai telpai radītu instalāciju, kas uzlādēta ar savu darinātāju personīgo enerģiju.
Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrā “Zuzeum”, 2021 © Māris Lapiņš, Zuzeum
Šī gada pavasarī viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem indiešu izcelsmes rakstniekiem Salmans Rušdi sacīja: “Man ļoti negribas tā teikt, taču man šķiet, ka kļuvis vēl sliktāk nekā agrāk”. Vai jūs viņam piekrītat, un vai šī izstāde ir sava veida piekrišana vai apstrīdējums tādam vērtējumam?
Šahīns Merali: Salmans Rušdi vienmēr bijis pretrunīga personība; es viņu kā rakstnieku un londonieti pazīstu jau kopš 80. gadu sākuma. Protams, šis vērtējums ir pareizs ‒ tiešām “kļuvis vēl sliktāk”: pie varas ir politiķi, kas cieš no lielummānijas, un ne jau tikai Indijā, bet daudzās pasaules valstīs. Izstāde “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” izvērš šo stāstu un formālā konteksta nobīdes gan mākslinieciskā, gan dokumentālā izpratnē.
Ieva Zībārte: Ir slikti, un vienmēr bijis slikti. Es neatceros tādus laikus, kad būtu bijis labi. Sava mūža laikā mēs pieredzam tikai īsus atsevišķus mirkļus, kad pasaulē ir labi. To mums vajadzētu paturēt prātā un ticēt progresam. Man ir divas meitas, un es redzu, ka viņu dzīve ir labāka nekā tā bija man un manai māsai. Tajā pašā laikā mums ar māsu ir daudz labāka dzīve nekā mūsu mātei. Abas manas vecmāmiņas dzīvojušas lielāka mēroga traģēdiju laikos. Un, lai arī apkārt ir tik daudz sliktā, mēs dzīvojam labu dzīvi. Nezinu, kā mēs būtu varējuši izveidot šo izstādi, ja man nebijis iespējas uzrunāt māksliniekus ar Instagram starpniecību un gandrīz nekavējoties saņemt no viņiem atbildi. Dzīve gājusi tālu uz priekšu. Internets nepazīst tās robežas, kādas mums ir uz zemes. Izstāde ir pilna ar idejām un viedokļiem par pašreizējo lietu kārtību. Mūsu pienākums ir dot savu artavu labajam pasaulē.
Aizlūgums, 2018
Pradžvals Čaudurijs, dz. 1980, Durgāpurā, Rietumbengāle, Indija
Koks, porcelāns, zobu protēzes, bronza
Dzīvo un strādā Vadodarā, Gudžarāta, Indija / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Vai izstāde iemieso arī jūsu personīgās pārdomas par un jūtas pret Indiju? Vai tā ir tā Indija, kuru jūs esat sastapis, ar kuru jūs esat pazīstams?
Šahīns Merali: Tā nav obligāti tā Indija, ar ko es vēlos būt pazīstams, bet vienu gan es zinu ‒ tas ir paradoksāls pavērsiens, ka atkal nākas atgriezties pie nepieciešamības precizēt, ko īsti nozīmē tava “dzimtā zeme”. Mums visiem ir zināmas piederības attiecības ar kaut kādu iedomātu telpu, ko mēs gribētu saglabāt, taču mums arī jāapzinās tā vulgaritāte, kas izpaužas attieksmē pret planētu un tās resursiem kā pret kaut ko izmantojamu un aizmetamu. Atklāti jārunā par neiecietību pret minoritātēm jebkur pasaulē; jāizbeidz jaunas Indijas pagātnes sacerēšana, tāpat kā nedrīkst pieļaut, ka no jauna tiek izgudrota senāku laiku vēsture.
Par zīmēm un valodu: Laiks aprunāties I, 2012 / Aršas papīrs, jaukta tehnika / Nalini Malani, dz. 1946, Karāči / © Jānis Pipars, Zuzānu kolekcija
Ieva Zībārte: Es sajūtu radniecību ar mūsu izstādē pārstāvētajām māksliniecēm. Daudzas no viņām strādā melnbaltajā vai pelēktoņu gammā. Man vēl joprojām jādomā par to, kāpēc tā. Daudzas no šīm sievietēm ir mātes, un es zinu, cik lielā mērā dzīve vēl joprojām ir citāda māksliniecēm, kuras ir mātes. Es zinu, ka, pat neraugoties uz visām bērnu aprūpes iespējām, kas pieejamas pie mums, jebkura māksliniece, mākslas praktiķe vai vispār jebkuras nozares profesionāle, kurai ir bērni, sapratīs, par ko es runāju. Mākslai, tavai radošajai darbībai, tavam darbam vienmēr nāksies pagaidīt un nedaudz ciest. Kad es skatos uz mākslu, kas atceļojusi no Indijas, man ir daudz personīgu asociāciju. Es Indijā nekad neesmu uzturējusies kā tūriste; ik reizi, kad tur nonāku, es cenšos patiešām padzīvot Indijā. Es dodu priekšroku istabām bez gaisa kondicionētāja. Man ir emocionālas asociācijas ar šo izstādi, taču šīs jūtas nav nekādā veidā iespaidojušas galarezultātu. Mēs sekojām Šahīna naratīva pavedienam un veidojām ciešu saikni ar telpu. Izstāde ir arhitektoniska; mēs izmantojām skārdu, kokvilnas virves un regulāras formas. Es ticu, ka kārtībā rodams garīgs spēks. Ikvienam mākslas darbam telpā jāatrod pati labākā vieta.
Kādas grāmatas (vai filmas) jūs ieteiktu izlasīt (vai noskatīties) pirms došanās uz izstādi?
Šahīns Merali: Tiešsaistē pieejami sekojošie materiāli.
Pilsonisko tribunālu un apstākļu izmeklēšanas grupu ziņojumi:
Majoritarian State: How Hindu Nationalism is Changing India. Edited by Angana P. Chatterji and Thomas Blom Hansen and Christophe Jaffrelot
Dokumentālās filmas:
Final Solution (“Galīgais risinājums”, 2003), režisors Rakešs Šarma
Ram ke Naam (In the Name of God, “Dieva vārdā”, 1992), režisors Ānands Patvardhans
Ieva Zībārte: Kad mēs veidojām izstādi, laika apstākļi bija šausmīgi, tāpēc es daudz skatījos Netflix. Es ieteiktu noskatīties filmu “The White Tiger” un arī seriālu “Bombay Begums”. Tur jūs atradīsiet daudzas atbildes, tajā skaitā – kāpēc mūsu izstādes telpā ir moskītu tīkli un kāpēc mākslas darbos nav īpaši daudz cilvēka figūru, tikai pēdas, ko tie aiz sevis atstājuši tukšā kafejnīcā, būvlaukumā, savā gultā. Es klausos arī indiešu hiphopu. Popkultūra vispār man ir pastāvīgs iedvesmas avots. Es to pēc tam līdzsvaroju ar uzturēšanos dabā vai senu tempļu plānojuma pētīšanu.
