Alternatīvi pasaules redzējumi padomju laika glezniecībā
Izstādes “Ārpus rāmjiem” apskats / Izstāde mākslas centrā Zuzeum skatāma līdz 18. maijam
Pirms došanās aplūkot izstādi “Ārpus rāmjiem”, kas vēl līdz 18. maijam norisinās mākslas centrā Zuzeum, iepazīstos ar izstādi pavadošo tekstu, ko rakstījušas kuratores Anu Allasa un Laima Kreivīte. Tas ir viegli saprotams un patīkami pārsteidz ar lietišķu aprakstu par trīs Baltijas mākslinieču – Malles Leisas (1940–2017), Maijas Tabakas (1939) un Marijas Terēzas Rožanskaites (1933–2007) – radošo darbību. Kuratoru tekstā teikts: “Visas trīs mākslinieces izaicināja sava laika mākslas diskursus, izmantojot netradicionālu pieeju pašreprezentācijai, telpradei un pārdomas par to, kā būt māksliniekam.”
Arī izstādes iekārtojums ir pārdomāts, segmentējot trīs mākslinieču līdzības un vienlaikus atvēlot katrai mākslinieciskajai pozīcijai savu telpu. Kopumā izstāde atstāj paliekošu iespaidu par trīs Baltijas valstu mākslinieču alternatīviem pasaules redzējumu meklējumiem, pretojoties “Lielā cita” (padomju ideoloģija) skatienam.
Izstādes nosaukums “Ārpus rāmjiem”, savukārt, raisa sajūtu, ka tam pietrūkst oriģinalitātes – tas balstās uz vispārpieņemtu metaforu, kuras nozīmju krājums laikmetīgajā diskursā ir izsmelts. Šo metaforu šodien vairs nav iespējams uztvert kā saistošu apzīmētāju. Tā ir tik tālu konvencionalizēta, ka kļuvusi par valodas klišeju.
Leisas klusā distancēšanās
Pirmajā izstādes sadaļā apskatāmi igauņu mākslinieces Malles Leisas darbi. Šeit redzami darbi ar ziedu motīviem, kas gleznieciski risināti uz melni monohromiem foniem. Ziedi tā kā levitē kosmiskā telpā. Šie darbi uzrunā ar tematiski šķietamu vienkāršību un formas lakonismu. Vēlos akcentēt tieši “šķietamu vienkāršību”, jo izkārtot ziedus kosmosā tā, lai darbi neizskatītos pēc kiča, nav viegls uzdevums. Iespējams, ziedi šajos darbos funkcionē kā klusas zīmes, caur kurām māksliniece svin brīvību no “Lielā cita” (padomju varas) kontrolējošā skatiena. Leisas darbi atrodami arī tālākajās izstāžu sadaļās, kur tie eksponēti dialogā ar Maijas Tabakas gleznojumiem. Piemēram, kreisajā izstāžu zāles flangā redzama Leisas glezna “Jaunieši”(1969), kur nav attēloti ziedi, bet gan trīs jaunieši. Jauniešu pozas it kā atbilst padomju propagandas stilistikai. Piemēram, sieviete gleznas centrā raugās “tālā nākotnē”, bet ne apņēmības pilna – kā tas būtu sagaidāms padomju laika gleznās. Acīs lasāms nogurums un atsvešinājums. Personāži nevis priekpilni dodas darīt darbus, bet drīzāk veras ikdienā ar melanholisku nolemtību. Šim cilvēkam nākotne nešķiet kā kāds tāls sapnis par komunistisko ideālu iestāšanos. Portretējamo sejas grimases un ķermeņa valodas atveidojums atgādina franču kino režisora Robēra Bresona (1901–1999) filmās sastopamo stilistiku, kur neprofesionālo aktieru attēloto personāžu ķermeņu valoda un runas maniere ir antiteatrāla. Proti, caur atturīgu, nedramatisku pieeju paradoksālā kārtā iespējams panākt reālāku portretējamo iekšējās pasaules atspulgu.
Darbs “Sandra un Taraskonas pils” it kā akcentē šo totālo distancēšanos no padomju varas. Mākslinieces meita atrodama ziedu dārzā, kur uz monohromi melnā fona it kā no konteksta atrauti lidinās Taraskonas pils. Pils atrodas Francijā, un turp doties Leisai liedz Padomju Savienības drošības dienesti.
Tabakas maskarāde
Izstādē aplūkojami arī Maijas Tabakas lielformāta gleznojumi. Skatīt tik daudzus Tabakas darbus vienlaicīgi ir rets prieks. Vienmēr esmu jūsmojis par Tabakas glezniecību, kur sastopama post-Sezaniska gleznieciskā izteiksme, kas plaknē risināta teju ornamentāli, bet ne dekoratīvi. Tabakas zīmējums vadās pēc akadēmiskās metodes loģikas. Zīmējuma izpildījums veikts drosmīgi. Proti, Tabakai nav bail atstāt nelielu, anatomisku kļūdu pēdas. Ja radošā procesa gaitā radusies anatomiska kļūda, Tabakai tā nešķiet būtiska un ņemšanās ar labojumiem šķiet sīkmanīga.
Interesanti, ka daudzās izstādē aplūkojamajās gleznās (“Rundāles pils”, “Uz Sēļu ceļa”, “Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni (Rietumberlīnes cikls IV”) novērojams, ka cilvēku sejas Tabaka glezno tradicionāli plāni, savukārt apģērbs, daba un cilvēku mati modulēti atraisītāk, – treknām eļļas krāsas faktūrām. It kā respektējot akadēmisko glezniecību, bet vienlaikus saprotot, ka akadēmiskā glezniecība kā kopums ir sašķelta dažādos stilu virzienos.
Var teikt, ka Tabakas savādais mākslinieciskais stils rodas šajā šķelšanās šķērsgriezumā. Stilistiski māksliniece izaicina dažādās glezniecības tradīciju balsis. Pārspīlējot krāsas akadēmiski mimētisko funkciju, lai paustu vēstījumu, kas pakārtots individuālajai mitoloģijai. Rezultāts pārsteidz ar savādu vizuālu valodu, kas demonstrē dialektiskās attiecības starp mākslinieces personisko pieredzi un iztēloto.
Veroties, piemēram, tādos Tabakas darbos kā “Kāzas Rundālē”(1974) un “Uz Sēļu ceļa”(1985), jūtu, ka man ir jānoskaidro, no kāda vēsturiskā vai kultūras skatpunkta interpretēju Tabakas iztēles telpu. Atduros pret teātri – kā metaforu identitātes konstruēšanas procesiem. Rezultāts ir mulsinošs, jo Tabaka transformē īstenībā piedzīvoto caur maskarādes estētiku. Vai mākslas darba nozīme ir tajā, kā autores iztēles pasaule izjautā “Lielā cita” autoritatīvo skatienu? Tabakas darbos jūtama arī ironijas deva. Iespējams, autore piedāvā sociālos konstruktus uztvert kā pārāk paštaisnus.
Rožanskaites drosme
Lietuviešu mākslinieces Marijas Terēzes Rožanskaites darbi ir emocionāli piesātinātākā izstādes daļa. Mākslinieciskās izteiksmes ziņā Rožanskaites darbi ir nepielūdzami tieši. Vietām sastopami raimeniski pastozi eļļas krāsas uzlicieni, vietām grafiski plakani risināti laukumi. Neatkarīgi no tehniskā krāsas klāšanas veida, šķiet, Rožanskaitei eļļas krāsa kalpo kā līdzeklis, ar kura palīdzību māksliniece tieši, bez pastarpinātas stilizācijas, pauž savu kritiski rāmēto vēstījumu. Atšķirībā no Leisas liriskā eskeipisma un Tabakas barokālās maskarādes, Rožanskaites darbi teju objektivizē cilvēciskās ciešanas un, manuprāt, no trim māksliniecēm pietuvojas vistuvāk reālajam.
Piemēram, darbā “Kompozīcija VI” (1977) Rožanskaite apropriē krievu konstruktīvisma virziena stilistiku, bet radošajā procesā izmantotie materiāli – tādi kā koks, skārds un plastmasa – pauž kritisku attieksmi pret padomju ideoloģiju. Skārds uztverams kā simbols “dzelzs priekškaram”, savukārt koks simbolizē lopu vagonu (to karkasus), kuros māksliniece kopā ar māti tika izsūtītas uz Sibīriju. Šeit nav runa par abstrakto formu ritmu vai saskatāmām līdzībām ar Fluxus mākslas virzienu, kur materiālam tika piešķirta sava aģence. Rožanskaite izmanto krievu konstruktīvisma estētiku, lai uzdotu skatītājam jautājumu: “Kur tad ir jūsu saulainais komunisms?”
Telpa ārpus “Lielā cita” skatiena
“Ārpus rāmjiem” ir izstāde, kas iepazīstina ar trim spēcīgām Baltijas māksliniecēm, kuras spēja attīstīt valodu, ar kuras palīdzību paust savu subjektīvo pasaules redzējumu ideoloģiska spiediena kontekstā. Laikā, kad ideoloģija apspieda indivīdu, mākslinieces spējušas atrast alternatīvas esības telpas. Vai nu tā būtu klusa distancēšanās un pievēršanās ziediem kā jēgpilniem tēliem Leisas mākslā, identitātes izjautāšana caur absurdu Tabakas gleznās vai arī cieņpilna piemiņa traģiskajiem notikumiem Rožanskaites darbos. Katra no viņām rada telpu, kurā iespējams eksistēt ārpus uzraudzītāju skatiena.
Igauņu mākslinieces Leisas darbi šķiet liriski, atturīgi, trausli. Mūsu pašu leģendārās gleznotājas Maijas Tabakas darbi fascinē ar absurdu un maskarādi kā metaforu identitātes konstruēšanas procesiem. Savukārt lietuviešu mākslinieces Rožanskaites darbi ir politiski drosmīgi, raupji un tieši savā mākslinieciskajā izklāstā.
Titulbilde: Skats no izstādes “Ārpus rāmjiem”. Foto: Ansis Starks
