10 mākslas darbi no izstādes «Kur lai paslēpjās!»
Mini-tūre ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu
Mākslas centra Zuzeum Lielajā izstāžu zālē līdz 19. maijam ir skatāma izstāde “Kur lai paslēpjās!”. Kuratore – Sandra Krastiņa, scenogrāfija – Reinis Liepiņš un “Sudraba arhitektūra”. Izstādē eksponēti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi no Zuzānu kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, privātajām kolekcijām, kā arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli.
“Kur lai paslēpjās!” – ne jautājums, bet konstatējošs kliedziens, apzinoties padomju realitāti, izskan mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma spontānajā parakstā. Autora rakstītais, ar gramatiski nekoriģēto izteiksmi, skaudri akcentē eksistenciālās izvēles, kādas cilvēkiem bijis jāizdara. Šis nosaukums uzsver kuratores Sandras Krastiņas ieceri veidot izstādi ap diviem atskaites punktiem – varas angažētajām tematikām un mākslinieku meklējumiem brīvas izteiksmes valodā. Mākslas darbi, kas tapuši padomju okupācijas laikā, no 1945. gada līdz 1990. gadam, ir autentiskas liecības varai maksātajiem mesliem, kā arī pretstāvības un nepakļāvības garam, ko mākslinieki spējuši iestrādāt savos darbos, veidojot no padomju ideoloģijas attīrītu telpu. Vienlaicīgi “Kur lai paslēpjās!” aktualizē Laikmetīgās mākslas muzeja un padomju okupācijas laika ekspozīciju trūkumu.
Piedāvājam mini-tūri izstādē ar tās kuratori Sandru Krastiņu, kurai lūdzām pastāstīt par 10 mākslas darbiem, kas raksturo būtiskus izstādes pieturpunktus.
Foto: Jānis Pipars
Roberts Stārosts. Kur lai paslēpjās! 1954.
Papīrs, tuša
Roberta Stārosta (1908 – 1958) zīmējumu sērija, kas veidota 1954.–1955. gadā, man bija atklājums. Mākslinieka daiļradi es zināju, viņš vienmēr ir bijis tāds savdabīgs vienpatis, savu pašportretu gleznotājs. Bet, izvēloties izstādei viņa dienasgrāmatas zīmējumu kā tēmas vadmotīvu, tas brīnumaini saslēdzās ar mūsu izstādes koncepciju, kurai ir divi atskaites punkti. Viens ir okupācijas laika ideoloģijas ceļš un tā ietekme gan uz mākslu, gan sabiedrību. Savukārt otrs ir radoša mākslinieka brīvas izpausmes meklējumi vai iespējas. Roberta Stārosta zīmējumos (tie netika radīti publiskai izrādīšanai) parādās cilvēka dziļš izmisums. Šeit – aiz “sienas” – cilvēki jutās ieslēgti savā ikdienā, rutīnā, bet, no otras puses, tas bija viņu vienīgais glābiņš.
Un es tiešām apbrīnoju šos mazos zīmējumus. Apbrīnoju to, kā mazā lapelē, kā mazā zīmējumā var ietvert monumentālu, un vienlaikus emocionāli trauslu sajūtu. Man pat sākumā bija kārdinājums šos zīmējumus palielināt citā mērogā. Lai uzreiz būtu redzams domas lielums un intensitāte, tas smeldzes kliedziens. Kur lai paslēpjas?! Kā dzīvot? Tāpēc mēs izvēlējāmies šo vienu no viņa mazajiem zīmējumiem kā centrālo darbu izstādes koncepcijai. Jo ar ekspozīcijas iekārtojuma palīdzību mēs skatītāju “dzenam” laikā atpakaļ, līdz viņš atduras sienā – 1945. gadā. Tātad zināmā izšķiršanās laika nogrieznī, kur Latvijas sabiedrībai aizvērās durvis uz brīvo pasauli.
Šī zīmējumu sērija man ir viens no atklājumiem Zuzeum kolekcijā. Un ir gandarījums, ka, to īpaši akcentējot, mēs piedāvājam šo atklājuma sajūtu izbaudīt arī daudziem citiem – tajā skaitā mākslas speciālistiem un profesionāļiem.
Foto: Jānis Pipars
Zenta Logina. Dekoratīvs lakata mets. 1950-1960.
Papīrs, guaša, grafīta zīmulis
Beidzoties Staļina valdīšanai, noslēdzās visskarbākais padomju laiks, pie varas nāca Hruščovs, sākās tā dēvētais Hruščova atkusnis, kad represīvais spiediens it kā atslāba. Un tajā brīdī pavērās informatīvā plūsma: sāka atklāties gan pasaulē notiekošais, gan arī sabiedrībā virmojošais. Mākslā burtiski uzsprāga modernisma tendences un modernisma valoda, kura bija adekvātā sazobē ar to, kas arī pasaulē notika 60. gados. “Sociālisma nometnes” pusē tas sākumā parādījās lietišķajā mākslā, grafiskajā dizainā, jo glezniecība bija vairāk cenzūras pieskatīta.
Tādēļ es gribēju izcelt Zentas Loginas un viņas māsas Elīzas Atāres rūpnieciski ražoto lakatu metus. Ne visi meti nonāca ražošanā, bet daudzskaitlīgās lakatu dizaina skices ir paraugs tieši modernajai laikmetīgajai domāšanai. Izpildījuma ziņā šie meti katrs ir kā maza glezna, kas uzgleznota uz papīra ar to slikto guašu, kas toreiz bija pieejama. Brīnišķīgi izpildīta. Tagad mēs saprotam, ka modernisma elpa nonāca pie cilvēkiem dažādos ceļos, ne tikai caur izstādēm. Nekas nav lineārs. Nav tā, ka ideoloģija koncentrējās vienuviet, kamēr brīvais gars kaut kur klejoja pa meža nostūriem. Nē, tas ienāca ikdienā pa dažādiem ceļiem, tāpat kā pa dažādiem ceļiem ikdienas dzīvē ienāca ideoloģija un ideoloģijas spiediens. Protams, šajā kontekstā varētu pieminēt arī to, ko tajā laikā ražoja Rīgas porcelāns. Man 60. gadi, to grafiskā valoda personīgi ļoti interesē, un es skatos, ka šī grafiskā valoda kā tāds laikmetīgas domāšanas vējš izgājis cauri visām disciplīnām, tostarp arī glezniecībai, modei, plakātiem, porcelānam. Un kas ir svarīgi? Tie bija rūpnieciski ražoti lakati un trauki, tātad sabiedrība tajā laikā bija gatava pirkt un lietot modernu, vizuāli novatorisku produkciju.
Foto: Jānis Pipars
Jānis Pauļuks. Metafora. 1966.
Audekls, eļļa
Šis darbs man pašai bija liels atklājums. Arī Jāņa Pauļuka kontekstā. 1966. gads. Milzu gleznojums, gandrīz abstrakts. Un par to ir ļoti maz kas zināms, kā man stāstīja glabātāja un restauratori. Glezna, iespējams, vienreiz tikusi izstādīta un tolaik dokumentēta nelielā melnbaltā fotogrāfijā. Kolekcijā audekls nonācis nepareizi satīts un ļoti sabojāts.
Tas tika restaurēts gadiem, un tagad visā savā krāšņumā glezna eksponēta pirmo reizi. Manā vērtējumā tas ir viens no skaistākajiem un nozīmīgākajiem Jāņa Pauļuka darbiem. Pretstatā tā laika oficiālajai tematikai, autors ir uztvēris tādu kā zemapziņas plūsmu, kurā mīt gan milzu zivs, gan Visuma mutulis. Es domāju, tā milzu zivs ir kā tāds vērienīga spēka personificējums, kas parauj visu līdzi.
Kāpēc tā stāvējusi satīta, kāpēc Pauļuks to nav vairāk izstādījis? Manuprāt, 1966. gadā, kad izstādēs bija skatāmi pilnīgi cita rakstura darbi, mākslinieks vēl šaubījās un meklēja, ko ar savu mākslas atklājumu darīt, kā to tālāk virzīt. Bet tas, ko redzam šajā izstādē, ir brīnišķīgs un mūsu mākslas mantojuma kontekstā ļoti nozīmīgs darbs.
Induļis Zariņš. Leģenda. 1971.
Koks, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Tajā laikā Sarkano strēlnieku tēma neapšaubāmi bija varas angažēta, akceptēta un droša. Tādi darbi izstādēs vienmēr bija centrā. Tajos darbos bija gan it kā latviskuma nots, gan pieprasītais revolūcijas varonības patosa moments. Indulis Zariņš savas karjeras laikā strēlnieku tēmai pievērsies vairākkārt. Un, protams, viņš šo tēmu ir izmantojis savas reputācijas celšanai. Bet man bija palicis atmiņā tieši šis darbs; tiem laikiem tas šķita pārsteidzošs ar patosa pieklusinājumu. Patiesībā šajā darbā strēlnieki ir skumīgi un noguruši. Indulis Zariņš bija mans pasniedzējs. Viņam vienmēr ir bijušas primāras gleznieciskās vērtības. Tādu pozīciju viņš sev bija formulējis, un tā viņš mums arī mācīja. Glezno, ko gribi, bet ir jāuzglezno labi.
Gleznieciski šis darbs ir nevainojams – ar atsauci, manuprāt, uz Jāzepa Grosvalda strēlniekiem un to noskaņu. Ne jau viņš to skaļi stāstīja, bet tā atsauce tomēr ir nolasāma – uz Latvijas mākslas mantojumu. Grosvalds toreiz tika maz pieminēts, teju neizrādīts autors. Un es šo Zariņa gleznu izvēlējos tāpēc, ka tā ir labi uzgleznota un mākslinieks ir spējis iestrādāt darbā arī to, kas viņam būtisks un skaļi nepateikts. Gleznojumā nav tikai nodevas ideoloģijai.
Foto: Jānis Pipars
Džemma Skulme. Tautasdziesma. 1969.
Audekls, eļļa
Izstādē ir vairāki Džemmas Skulmes darbi. Un es gribētu salīdzināt divus. Tā ir 1950. gadā tapusī klusā daba – lellīte tautas tērpā, tēja stikla glāzē un āboli. Tipiska padomju socreālisma manierē veikli uzgleznota klusā daba ar padomju tautumeitas klātesamību lellītes veidolā. Un pretstatā izvēlējāmies izstādīt “Tautas dziesmu” (1969. gads). Džemmai ir vairāki šādi gleznojumi, un Zuzeum kolekcijā ir viens no tiem. Ekspresīvi trauksmainā otas rakstā gleznota sieviete tautas tērpā. Notriekta gar zemi, un vainadziņš viņai ir nokritis. Zemē ir kaut kas sarkans, iespējams, asinis. Viņa diez vai dzied, drīzāk – kliedz.
Džemma Skulme. Tautumeita. 1950. Audekls, eļļa. Foto: Jānis Pipars
Un, lūk, viena autora izaugsmes un attīstības ietvaros var redzēt, kā pēc padomju skološanās akadēmijā jauna māksliniece glezno to padomisko tautumeitu. Un tomēr savā iekšējā sajūtā seko līdzi pasaules notikumiem – tur, aiz “sienas”. 1968. gada Prāgas notikumi. Visi te, Latvijā, cerēja, ka viņiem tur, Prāgā, izdosies. Bet, kad padomju tanki iebrauca un visu apklusināja, daļā sabiedrības bija milzīga vilšanās. Visi atkal jutās iedzīti zemē.
Un tādu emociju vadīta Džemma Skulme uzgleznoja šo… varbūt pat izvaroto tautumeitu. Taču darbs ticis vairākkārt izstādīts. Tātad māksliniece bija spējīga pateikt vairāk nekā no viņas sagaida. Un skatītājs to ir redzējis, sajutis. Jo var pamanīt, ka viņa ir gleznojusi ar visu savu spēku, ar visu niknumu, ar visām jūtām.
Foto: Jānis Pipars
Miervaldis Polis. Panna ar pusceptām olām. 1975.
Metāla panna, papīrs, eļļa
Par šo darbu man ir ļoti personiskas atmiņas. Tādējādi, tā kā neesmu teorētiķis, bet praktiķis, es no kolekcijas izvēlējos arī tādus darbus, pret kuriem man pašai ir īpaša attieksme. Es vēl mācījos “rozentāļos”, kur mūs ļoti dresēja – kā strādniekus un kolhozniekus pareizi gleznot. Un Mākslas akadēmijas aulā pirmo reizi tika izstādītas Miervalža pannas. Atceros to sajūtu, kad ieraudzīju – biju iedzīta zemē kā stabs. Es stāvēju un domāju – vispirms gleznot uz reālas metāla pannas tikai olas, kur nav nekāda tāda kā virsuzdevums, bet uzgleznot tā, ka tās ir kā “dzīvas” un izskatās nupat ceptas vai daļēji izceptas. Un man kā skolniekam bija ne tik daudz apbrīns, kā to var izdarīt, bet apgaismojoša apjausma, ka vispār var darīt pilnīgi citas lietas; ka mākslas formveides izteiksmes un tematiskais vēdeklis ir daudz lielāks nekā man skolā māca un rāda.
Kampars Zigurds. Ziedi Ļeņinam. Zīmējums žurnāla "Zīlīte" vākam. 1974.
Papīrs, guaša, aplikācija
Tolaik katrā mājā, ģimenē, kurā bija bērni, nonāca žurnāls “Zīlīte”. Izrādās, ka Zuzānu kolekcijā ir ļoti daudz zīmējumu, kas radīti šī žurnāla vākiem un ilustrācijām. Man šeit šķita interesants tas aspekts, ka cilvēki var iepazīt to, kā pirms digitālā laikmeta, pirms datoriem, veidoja ilustrācijas un kā vispār tapa drukas darbi. Tās ir kā mazas gleznas – ar visiem burtiem un ar šriftiem, reāli uzgleznotas, pirms nonāca ražošanā. Mēs speciāli sameklējām konkrētus “Zīlītes” numurus, lai var salīdzināt – kā darbs izskatās oriģinālā, un kā tas ir nodrukāts. Tas, ka tā laika poligrāfija nebija perfekta – būtu maigi teikts. Bet otrs aspekts, kas “Zīlītes” kontekstā liekās interesants, ir ideoloģiskais patoss, kuru jau no mazotnes (starp tiem zaķiem un kaķiem) mums iebaroja. Ja skatāmies uz šo “Zīlītes” vāku, pirmajā brīdī redzam priecīgus bērnus, kas kaut kur cilpo augšup pa krāsainam kāpnēm. Tad ieskatāmies – ne, tieši pie Ļeņina cilpo.
Neatceros, ka es kā bērns būtu šķirstījusi šos žurnālus un domājusi par politiku, Ļeņinu. Es domāju par zaķiem un kaķiem. Bet tā – caur zemapziņu – tas viss arī iedarbojās. Un nerunāsim par filmām, kādas katru vakaru skatījās televīzijā, kur parādījās kara patoss. Par partizāniem, bērniem-varoņiem utt. Mums visu laiku norādīja, ka esam ārkārtīgi apdraudēti, ka mums ir jābūt gatavībā aizstāvēties. Tieši tā kā tagad to visu savai auditorijai iebaro Krievijas propaganda. Bet tajā pat laikā bērnu ilustrāciju jomā izcili strādāja Felicita Pauļuka, piemēram, 60. gados bērnu grāmatu klāstā parādījās “Lellīte Lolīte”. Ārkārtīgi modernas, laikmetīgas ilustrācijas, kuras arī skatāmas ekspozīcijā.
Gvido Kajons.
Fotografijas no cikla "Tēma 011". 1987-1988
Šie darbi nav no Zuzānu kolekcijas (un tādi tie nav vienīgie). Mēs uzrunājām pašu autoru – Gvido Kajonu, lai viņš izveido komplektu no sava arhīva. Kad ekspozīcijas darbu atlase jau bija teju pabeigta, mums ar krājuma glabātājām šķita, ka būtu nepieciešama arī tiešas dokumentalitātes piesaiste un liecības. Skatoties Gvido Kajona fotogrāfijas, var teikt – nu tā jau bija! Un vienlaikus kameras “objektīvā” acs atklāj fotogrāfiju autora kritiskumu, nepiekrišanu, nesamierināšanos. Distancēšanās no padomju realitātes ir tik acīm redzama.
Foto: Jānis Pipars
Edgars Vērpe. Logs. 1988.
Audekls, eļļa
Gleznai ir ļoti lakonisks nosaukums – “Logs”, un tur arī skaidri un gaiši redzams logs.
Melna bilde un loga rāmja krusts, aizsisto dēļu krusts, kā tāds dubultais noliegums, aizsedzot caurskatāmu gaismu. Gleznas tapšanas stāstu es zinu, jo mēs kopā strādājām vienā mazā, mazā darbnīcā. Braucot toreiz pa laukiem, nevarēja neredzēt, cik daudz ir pamestu, grūstošu māju – vienkārši ar dēļiem aizsistiem logiem. Toreiz, 1988. gadā, šķita, ka tas aizies zudībā, pamestībā uz neatgriešanos; ka mēs Latvijā aizmirstam savu lauku identitāti. Ne par velti pēc tam, 90. gados, mēs visi, mākslinieki, pirkām lauku mājas un mēģinājām restaurēt katrs savu mazo zemes pleķīti. Bija tāds entuziasms, uzrāviens, ka visiem, ko pazinu, uzradās lauku mājas.
Bet otrs moments darbā ir, ka tas ir vienkārši aizsists logs, kurš mums neļauj brīvi skatīties ārpus savas vides. Tas ir skaidrs, ka mēs esam telpā iekšā, bet ārā ir gaisma, atliek vien ar kājas spērienu tos divus krustiņus izsist un var nokļūt tajā gaismā. Tas tomēr nav aizmūrēts logs.
Juris Utāns. Plakāts izstādei "Komiskais mākslā". 1990.
Papīrs, ofsets
Jura Utāna plakāts “Ķencis” liek padomāt par to, kā patiesībā senie kodi un revolucionārais pretestības gars nolasās šodien. Kad iekārtojām izstādi, es jaunākajiem kolēģiem pajautāju, vai jūs vispār redzat, kas ir tajā plakātā? Nu redz – vīrieša siluets, Ķencis. Attapīgākie: “Nu viņš laikam čurā ūdenī”… Bet kur viņš čurā? Viņš taču čurā Padomju Latvijas karogā! Jo Padomju Latvijas karogs bija sarkans laukums ar vilnīšiem / ūdeni gar apakšmalu. To vēsti, ko 1990. gadā saprata ikviens, šodienas jaunā paaudze vairs tik nepārprotami nespēj nolasīt.
Plakātu valoda ir tieša un aktīva. Šeit un tagad. Glezniecība tiecas atrast dziļāku idejas telpiskumu, kas spēj izdzīvot cauri laikiem. Un arī pēc vairākām desmitgadēm cilvēks var ar to saslēgties, varbūt pat nezinot konkrētās laika zīmes vai raksturojošās detaļas. Bet, ja mēs nezinām, kā izskatījās Padomju Latvijas karogs, mēs šī plakāta vēsti šodien vairs nespējam nenolasīt. Tagad tie, kas izlasījuši šo tekstu līdz beigām – zinās.
Titulbilde: Ekspozīcijas skats. Foto: Dasha Trofimova
