Gravitācija ir pārvērtēta
Intervija ar Berlīnē dzīvojošo amerikāņu mākslinieci Donnu Huanku, kuras izstāde “UTOPISKĀS ŠŪNAS” līdz 24. novembrim skatāma 1200 kvadrātmetru lielajās “Zuzeum” mākslas centra izstāžu telpās
Šoruden “Zuzeum” mākslas centrā Rīgā tika atklāta Berlīnē dzīvojošās amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas personālizstāde “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. Šis multisensorais projekts iekļauj glezniecību, tēlniecību, video, skaņu un smaržas. “UTOPISKĀS ŠŪNAS” ir līdz šim lielākā un visaptverošākā mākslinieces personālizstāde Baltijā. Tā veidota kā daudzdimensionāla ainava, kur skatītājs klīst puscaurspīdīgā, biodegradējamā membrānā, kas rada jaunu arhitektūru plašajā izstāžu zālē. Ieejot telpā ir grūti to atpazīt, pat ja esat šeit bijis vairākas reizes.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Grīda pārklāta ar speciāli izgatavotu baltu materiālu, telpā dominē balti aizkari, kas līdzinās milzīgiem, baltiem un sastingušiem viļņiem vai spirālēm, – tas viss rada neskartas, no nulles radītas telpas sajūtu. Uz šī fona košie, krāsas piesātinātie Donnas Huankas darbi izskatās īpaši spilgti un izteiksmīgi. Taču pati Donna nekad nesāk savas gleznas uz balta, tukša audekla. Tas viņu neiedvesmo. Viņai ir cita metode, kas izkristalizējās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad māksliniece sāka gleznot uz ķermeņiem. Precīzāk, apgleznot savu performanču dalībniekus. Šīs dzīvās skulptūras parādījās īslaicīgi, lai pēc tam pazustu zem dušas strūklām, kas nomazgāja krāsu no viņu ķermeņiem. Taču Donna Huanka nofotografēja apgleznoto ķermeņu fragmentus, kas viņu interesēja visvairāk – to, kā krāsu pigmenti un māls mijiedarbojās ar ādu. Vēlāk fragmenti tika drukāti daudz lielākos formātos, un šīs izdrukas kļuva par Donnas audekliem, uz kuriem viņa ar rokām gleznoja un jauca krāsas.
Donna Huanka savā Berlīnes studijā. Foto: Tobias Willmann. Attēls izmantots ar Peres Projects atļauju.
“Viss vienmēr atgriežas pie ķermeņa,” viņa saka. “Un tas man ir tik svarīgs sākuma punkts, jo man ir sajūta, ka viss, ko daru, ir kolāža. Tas balstās tajā, ka es apvienoju lietas, kurām parasti nav nekā kopīga. Gleznas nepastāvētu bez dzīvā ķermeņa. Mani ne pārāk interesē gleznošana uz kaut kā, kam nav vēstures vai kas vienkārši ir tukšs laukums.”
UTOPISKAJĀM ŠŪNAM ir gan retrospektīvs raksturs, demonstrējot darbus, kas tapuši pirms kāda laika (tostarp tos, kas pieder Zuzānu kolekcijai), gan arī sniedzot skatītajam redzēt jaunāko Donnas Huankas veikumu. Savā ziņā šī izstāde ir turpinājums projektam, kas tika īstenots Rīgā, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2015. gadā. Toreiz Donna Huanka izstādījās kopā ar etiopiešu-amerikāņu mākslinieku Ezru Vube un sadarbojās ar dažām performances dalībniecēm, apgleznojot viņu ķermeņus. Tolaik mēs satikāmies uz īsu interviju, kuras laikā apspriedām, kā viņas izcelsme un bērnība varētu būt ietekmējusi viņas mākslu.
Skats no izstādes “Polijas Stairīnas zobu skavas” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2015. Foto: Ansis Starks
“Es piedzimu Čikāgā; mani vecāki emigrēja uz ASV tieši pirms manas dzimšanas,” viņa man stāstīja. “Bērnībā katru vasaru devāmies uz Bolīviju. Un dzīve Čikāgā līdzinājās dzīvei burbulī. Mani vecāki vienmēr domāja par atgriešanos; šī doma visu laiku bija klātesoša. Mājās runājām tikai spāniski. Šķita, ka, tiklīdz mēs nokļuvām savā dzīvesvietā, ASV vairs neeksistēja. Ārpusē, skolā, uz ielām, bija pavisam cita, amerikāņu realitāte. Un es ļoti centos atrast saikni starp šīm divām pasaulēm – manu vecāku pasauli un kultūru, no kuras viņi nāca, starp manu ģenētisko atmiņu un realitāti, kas mani ieskāva ārpus mājas.” Vienlaikus Donna apzināti vairījās no tiešas saiknes starp šo kontekstu un to, kā viņa izpaužas kā māksliniece. “Kad es izrādu savus darbus, bieži vien tiek uzdoti tādi jautājumi kā, piemēram, “vai es izvēlos spilgtus, gaišus toņus tieši savas ģimenes un izcelsmes dēļ?" Un es jūtos mazliet ieslodzīta tajā visā. It kā es nevarētu tos izmantot tikai tāpēc, ka man vienkārši patīk tā darīt – nē, man tas jādara tikai savas izcelsmes dēļ. Es nedomāju, ka šī sasaiste ir tik tieša. Vismaz es cenšos smelties iedvesmu no abiem kontekstiem, nevis sekot tikai vienam.”
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Tāpat viņa ir visai kritiska pret mēģinājumiem saistīt viņas interesi par zilo krāsu ar Īva Kleina vai citu mākslinieku darbiem no salīdzinoši nesenās vēstures. “Viņa ir mazāk iedvesmojusies no laikmetīgās mākslas pasaules, bet vairāk no vēstures un pieredzes – piemēram, naktsklubiem vai pat vēstures muzejiem,” kritiķi raksta. Taču, neskatoties uz viņas interesi par vēsturi, viņas māksla neapšaubāmi ir orientēta uz nākotni. “Es cenšos iztēloties nākotni, eksperimentēt ar vīzijām par to, kāda varētu būt feminizēta nākotne, kādas būtu tās vērtības. Man tā izskatās kā rūpes, uzticība, kopiena, daba, kā arī ķermeņu un dabas mijiedarbība un atkarība no tās.”
Un tā, pēc deviņiem gadiem atkal satiekoties, mēs apspriedām pagātni un nākotni, atmiņas un matus, smaržas un skaņas, kā arī viņas jaunas izstādes mikrokosmosu. Donna runāja pārliecinoši, uzmanīgi klausījās un atklāti stāstīja, kā tiek radīta viņas māksla. Slāni pa slānim.
Donna Huanka. NEURAL GLITCH, 2019. Eļļa, smiltis, digitālās druka uz audekla. 275x180 cm
Pirmo reizi ar jums sarunājāmies 2015. gadā, kad viesojāties Rīgā un jums abiem ar Ezru Vubi bija izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Un tagad jauna izstāde ar 29 darbiem 1200 kvadrātmetru platībā…
Tas bija laiks, kad pievērsos performanču mākslai. Tajā izstādē bija performances elements, un kopš tā brīža mani darbi bieži sākas ar performanci. Tomēr “Zuzeum” mākslas centrā nav dzīvās performances. Bet joprojām ir sajūta, ka izstādē ir daudz kustības, pateicoties visiem materiāliem, kas sakņojas šajā dzīvās performances praksē.
Parasti, kad man ir izstāde, es veidoju pilnīgi jaunus darbus, reaģējot uz telpu, arhitektūru un konkrēto vietu. Taču šoreiz darīju citādāk. Es pārskatīju savu arhīvu un atlasīju 29 darbus, kas ietver skaņu, smaržu, video, glezniecību un tēlniecību. Daži no darbiem, patiešām, ir no agrīnā posma – tie tapuši 2016. un 2017. gadā. Es vēlējos tos izstādīt tādas soft architecture ietvarā, telpā, kurā izmainīti ierastie ģeometrijas noteikumi. Jo izstāžu zāle ir bijusī rūpnīca. Kad pirmo reizi te ierados, mani pārsteidza griestu sarežģītība – tajos bija tik daudz informācijas. Tāpēc gribēju radīt tādu “mīkstu” arhitektūru, kas būtu ļoti ēteriska, teju neredzama un izteikti miglaina. Tā it kā dezorientētu cilvēku, kas pārvietojas telpā, un slāņotu dažādus laika periodus. Ņemot vērā, ka šeit vienkopus rādu darbus, kas tapuši dažādos laika posmos un no dažādiem materiāliem, vēlējos radīt savveida plakni, kurā darbojos ar laiku.
Ekspozīcijas centrā ir arī spoguļveida vārti, kas pilda izstādes kodola lomu. Tas ir visjaunākais darbs un arī iemieso šo laika slāņojuma ideju. Es izmantoju Amerikas pamatiedzīvotāju ikonogrāfiju, kuru izgriezu spogulī. Atstarojošā virsma nepārtraukti atjaunojas, mijiedarbojoties ar apkārtējo telpu; atklājot jaunu vidi vai cilvēkus tās priekšā. Tādējādi darbs nekad nav statisks – tas spoguļo skatītāju un telpu ap viņu. Šis darbs ir unikāls arī tālab, ka tas izgatavots tikai no viena materiāla – nerūsējošā tērauda. Tā es strādāju reti. Parasti izmantoju dažādas savāktās izejvielas, tāpēc šī vienkāršība bija pārmaiņa manā darba procesā. Pašai ļoti patīk šis darbs, un es joprojām pētu tā nozīmi.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Taču šī darba daļa ir arī metāla pīrsinga formas. Kālab tās?
Manos darbos viss saistīts ar ķermeni. Mūs vieno šī universāla pieredze – ieslodzījums paša ķermenī, kas palēnām noveco un mirst. Tāpēc man patīk strādāt ar materiāliem, kas saistīti ar ķermeni. Šajā konkrētajā gadījumā formas var uztvert kā rotaslietas vai kā sava veida skarifikāciju, kā atsauci uz cilvēku mūžīgo vēlmi izrotāt un pārveidot savu ķermeni.
Man arī patīk savos darbos izmantot matus, jo tie ir ļoti interesants materiāls. Tie darbojas kā informācijas nesējs. Matos saglabājas viss – traumas, narkotikas, pārdzīvojumi. Tie ir teju kā personīgā vēsture, kas iestrādāta vienā šķiedrā. Kā sieviete es matus uztveru kā sava veida antenu. Kultūras kontekstā sievietēm ir atļauti gari mati, savukārt vīrišķība bieži tiek asociēta ar īsāku matu garumu vai to neesamību. Mati kalpo arī kā atgādinājums par novecošanu, turpināšanos un laika ritējumu. Savā ziņā mati simbolizē pašu laiku, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani tie piesaista.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Dasa Trofimova
Taču jūsu darbos mēs redzam matus tikai kā materiālu, tikai kā objektu. Mēs nevaram “izlasīt”, kas ir tajos ierakstīts.
Visi materiāli, ko es apvienoju, beigās pārtop vienotā materiālā. Taču man šķiet, ka matu klātbūtne ir ļoti spēcīga, un garums šo iespaidu vēl pastiprina. Šajā izstādē ir dažādi to veidi: zirgu mati, īsti mati, mākslīgi mati dažādās krāsas. Tie ir arī iestrādāti gleznās. Man mati kalpo kā zīmīgs konceptuāls materiāls, atsaucoties uz ideju par laiku un notikumu fiksēšanu.
Donna Huanka. PMA. 2017. Peres Projects
Tāpat kā ierakstu lentas...
Es domāju arī par tādām informācijas uzkrāšanas un fiksēšanas ierīcēm kā kipu – seno inku rakstība. Tā vietā, lai nodotu informāciju ar vārdiem, viņi izmantoja auklu mezglus. Šie mezgli kalpoja kā stāstu stāstīšanas ierīces, radot saziņas veidu, kas sniedzas tālāk par valodas robežām. Es uzskatu, ka šis princips ir intriģējošs, jo atspoguļo komunikācijas veidu, kas ir daudz tiešāks. Tas ir līdzīgs tam, uz ko es tiecos savos darbos – radīt vai atsaukties uz lietām, kas komunicē ārpus vārdiem. Vizuālā māksla man nozīmē ideju prezentāciju; tās var interpretēt dažādos veidos dažādās valodās, atspoguļojot cilvēka pieredzes būtību.
Taču šeit ir arī daži darbi, kas veidoti no apģērba. Vai šīs drēbes bijušas daļa no kādām performancēm?
Daudzas šajos darbos izmantotās drēbes ir vai nu piederējušas man, vai arī valkātas performanču laikā. Dažkārt tās bijušas manējās, kuras pēc tam izmantotas performancēs un vēlāk iekļautas skulptūrās. Kad radu to, kas tiek valkāts performancēs, tas bieži vien tiek izgatavots ātri un nav paredzēts ilglaicīgai nēsāšanai. Tomēr vēlāk šos priekšmetus es varu atkārtoti izmantot jaunās skulptūrās, piemēram, plastmasas kolāžās. Šīs skulptūras sastāv no materiāliem, kas reiz bijuši saskarē ar ķermeņiem.
Turklāt video istabā ir trīs skulptūras, kas izgatavotas no nerūsējošā tērauda. Es tās uzskatu par planētām, un tās dekorētas ar performanču dalībnieku tērpiem. Performatori valkā manis apgleznotas zeķbikses, un pēc tam, kad viņi tās novelk, man patīk domāt, ka tajās ir iestrādāts viņu DNS vai personīgā vēsture. Es tās saglabāju un izmantoju skulptūrās. Salocīju un veidoju jaunas, ēteriskas formas. Krāsa ir iestrādāta šajā materiālā, un, tam izstiepjoties, daļiņas nokrīt, pārvēršoties par putekļiem. Man patīk strādāt un eksperimentēt ar materiāliem un faktūrām.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Kā jau iepriekš teicāt, ir daudz materiālu, kas beigās kļūst par vienu. Šeit, izstāžu zālē, izmantota arī skaņa un palo santo koka smarža.
Tā ir kolāža no daudzām, dažādām lietām, bet tas ir tāds pamatprincips, savveida bāzes aromāts. Mani iedvesmoja ideja par tikko apdzēstu uguni. Bieži reflektēju par savu Dienvidamerikas izcelsmi. Tā sāku pētīt attīrošos garšaugus un tos kokus, kas spējot attīrīt auras. Es vēlējos radīt pieredzi, kas būtu kā simboliska attīrīšanās vai “duša” pirms ieiešanas izstādē, tādējādi sagādājot skatītājiem iespēju noskaņoties. Smarža ir ļoti iespaidīgs instruments – tā spēj manipulēt ar mūsu uztveri un izjūtām, un tā ir spēcīgs atmiņu ierosinātājs. Tāpēc mans mērķis bija attīrīt skatītāja sajūtas pirms izstādes apmeklējuma, vienlaikus iedodot kaut ko, ko atcerēties. Tā vairāk ir ķermeņa nekā vizuālā reakcija. Es vēlos, lai šī pieredze veidotu dziļākas atmiņas kā vizuālie elementi, piemēram, baltā grīdas un visa it kā atrašanos kustībā. Šādā veidā smarža ir ļoti spēcīgs instruments.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Un skaņa... Man šķiet, es dzirdēju kaut ko līdzīgu kaķa murrāšanai.
Jā, es apvienoju dažādas dabas skaņas, dažādu dzīvnieku balsis un elementus. Šis konkrētais skaņdarbs ir stundu garš. Tam ir četras daļās: gaiss, zeme, ūdens un uguns. Man šķiet, ka arī šī izstāde ir par to, kā abstrahēt un reducēt lietas līdz to būtiskākajiem elementiem, lai tās varētu izpētīt, teju kā laboratorijā.
Iepriekšējās izstādēs skaņu koncentrēju tikai atsevišķās zonās, lai tā, plūstot no dažādiem virzieniem un dimensijām, kustētos līdzi un dezorientētu apmeklētāju. Taču šajā izstādē, ņemot vērā tās arhitektūras iespaidīgumu, nolēmām ļaut skaņai vienmērīgi plūst pa visu telpu. Es domāju, ka tas labi darbojas.
Izstādes nosaukums ir “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. Kā jūs interpretējat šo jēdzienu? Kāpēc “šūnas” un kāpēc “utopiskas”?
Kad izvēlos nosaukumus, es domāju par tiem kā par rotaļu ar vārdiem, kā par vārdu savienošanu, kas parasti nesader kopā, tā ir gandrīz kā mūzikas albuma nosaukuma radīšana. “Utopiskās šūnas” ir oksimorons. “Šūnas” var attiekties uz kaut ko ierobežojošu, piemēram, cietuma kamerām, vai arī uz dzīvības pamatelementiem – šūnām, kas veido ķermeni. No otras puses, “utopisks” attiecas uz idealizētu pasauli, uz ko mēs kā cilvēki vienmēr tiecamies, bet bieži vien nesasniedzam, jo mēdzam visu sabojāt vai iznīcināt.
Šajā kontekstā šūnas simbolizē telpas, kurās var koncentrēties uz kaut ko, kas citādi varētu palikt nepamanīts, kā pētot to laboratorijā. Lai gan izstādē ir 29 darbi, kas ir diezgan daudz, es vēlējos radīt tukšuma un plašuma sajūtu – atmosfēru, kurā var patiesi izjust un apcerēt katru darbu. Dažas no “šūnām” ir nelielas, tikai divus vai trīs metrus platas, paredzētas apskatei vienam cilvēkam, bet citas ir atvērtākas. Es par šo plānojumu domāju gandrīz kā par zarnu, kas aicina doties dziļāk telpā un veltīt atsevišķu mirkli katram darbam.
Attēls izmantots ar Peres Projects atļauju.
Darbos ir tik daudz krāsu un spilgta dzīvīguma. Vai jums ir kādas mīļākās krāsas, kuras izmantojat biežāk nekā citas? Un vai šīs izvēles pamatā, vismaz daļēji, ir bolīviešu izcelsme vai iespaidi, ko guvāt, apmeklējot šo valsti?
Šķiet, mūsu iepriekšējā sarunā 2015. gadā minēju, ka ir vienkārši izskaidrot krāsas manos darbos, atsaucoties uz manām atmiņām, īpaši par Bolīviju. Taču patiesībā es tiecos uz to, lai mani darbi būtu meditatīvi – gan man pašai, gan skatītājiem, pat ja tajos, bieži vien, ir haoss. Dažos atrodamas neona vai it kā nedabiskas krāsas, bet būtībā tās visas ir sastopamas dabā. Man patīk vērot skaistos krāsu salikumus putnu spalvās vai akmeņos – vienmēr esmu kolekcionējusi akmeņus –, bet apzināti necenšos atsaukties uz kaut ko konkrētu. Drīzāk – uztvert apkārtējo vidi un radīt kaut ko tādu, kas man šķiet vajadzīgs.
Manā darbnīcā ir daudz krāsu, un es ar tām vienkārši spēlējos. Nelietoju otu, gleznoju ar rokām – tas ir ļoti ātri. Gleznu fons ir mākslinieku ķermeņu fotogrāfiju kolāžas. Pagleznojot ķermeņus performances vajadzībām, viss notiek ļoti intuitīvi, es nedomāju par to, ko daru. Pēc tam atrodu skaistus ķermeņa fragmentus un “izvelku” to tuvplānus. Jā, šī ir ļoti skaista glezna, bet tā ir tikai, piemēram, 5 cm diametrā. Es piezūmojos, nofotografēju, izdrukāju un pēc tam gleznoju uz šīs virsmas.
Tātad maināt mērogu, izmērus.
Mērogs patiešām ir atšķirīgs. Es bieži vien to palielinu, jo vēlos, lai darbs būtu tik iespaidīgs, ka jūs varat tajā ieiet un pieredzēt jaunu pasauli. Manas mazākās gleznas mala ir aptuveni 150 cm, kas neko daudz neatšķiras no mana 162 centimetrus lielā auguma. Es vēlos, lai darbi būtu kā portāli, kuros skatītājs var apmaldīties.
Donna Huanka. VULPINAS HAIR WASH, 2023. Eļļa, smiltis, digitālās druka uz audekla. 400x300 cm
Un nekad negleznojat vienkārši uz balta audekla?
Nē, es nespēju. Tas man ir visgrūtāk. Nezinu, kā cilvēkiem tas izdodas. Tik ilgi esmu izvairījusies no gleznotājas lomas. Kad mācījos skolā, ieslēdzu mūziku un veidoju skulptūras. Pat izstādē, ko jūs redzējāt Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, bija ļoti daudz skulpturālu darbu. Lai gan pie sienas bija objekti, tie būtībā kalpoja kā rekvizīti performancei. Savu ceļu uz glezniecību es atradu caur ķermeņa apgleznošanu, šis process sniedz iespēju radīt, nejūtoties pārlieku piesaistītai kādam medijam. Liels balts audekls šķiet tik biedējošs – tam es vienkārši nevaru īsti pietuvoties.
Varbūt tas ir pārāk abstrakts, pārāk tālu no realitātes.
Ko tieši gleznosi? Tas ir mūžsens jautājums. Es izmantoju savus darbus kā atsauci. Izveidoju skulptūru, nofotografēju to un pēc tam gleznoju pēc šī attēla uz audekla. Tās ir kā manas skices, kas atdzīvojas caur ķermeņa apgleznošanu un skulptūrām. Tagad es pat apvienoju abas šīs lietas. Un man ir ļoti patīk strādāt ar datoru, bet tās vēl nav beigas – man ir vajadzīga fiziska pieredze ar darbu. Tas, patiešām, palīdz padarīt darbu autentisku.
Svarīgas ir arī attiecības, ko veidoju ar modeļiem. Modeles, ar kurām strādāju šeit pirms astoņiem gadiem, joprojām ir daļa no manas dzīves, ar dažām no viņām es turpinu sadarboties. Man patīk balstīties šajā vēsturē.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Daša Trofimova
Manuprāt, tas kopumā rada iespaidu par ekosistēmu, kur viss ir savstarpēji saistīts, un viens elements rada otru.
Jā, tieši tā. Parasti es vienkārši radītu visu no jauna, bet šoreiz nodomāju, redzēsim, kā tas ir – spēlēties ar saviem vecajiem darbiem kā ar jaunu materiālu. Šī pārmaiņa ļāva paskatīties uz lietām citādāk. Man pat patīk pagriezt gleznas otrādi vai uz sāniem, man vienalga, kāds ir to novietojums. Manuprāt, gravitācija ir pārvērtēta, un es vēlos mudināt skatītājus ieraudzīt lietas no jauna skatpunkta.
Visvairāk mani sajūsmināja iespēja paraudzīties uz izstādi no zāles plānojuma skatpunkta. Es uzskicēju uz tā asimetrisku seju, kas palīdzēja sākt izstādes plānošanu no cita skatu leņķa.
Man ļoti patika kāds citāts no intervijas, kur jūs teicāt: “Pusaudža vecumā es veidoju saikni ar cilvēkiem, kopā lietojot halucinācijas izraisošas narkotikas, un mēs vienkārši zaudējām sevi. Tagad es radu līdzīgu situāciju, bet nelietojot neko.”
Es joprojām to daru, bet atšķirīgi. Tas ir jauki, ka mēs varam piedzīvot šīs viscerālās pieredzes skaidrā prātā un dažādās vietās. Es patiešām vēlos uzsvērt, ka šis darbs ir ļoti cilvēcīgs. Tas ir domāts ikvienam, neatkarīgi no izglītības, vecuma vai atrašanās vietas. Tā ir universāla pieredze, ko var saprast ikviens, pat tie, kas par mākslu neko daudz nezina.
Bet varbūt “saprotams” nav īstais vārds...
Nē, ziniet, labāk “sajusts”. Jo neesmu pārliecināta, ka pati to saprotu. Un tas ir labi. Es nepieķeros uzskatam, ka man pašai viss ir skaidrs. Es esmu radītāja, nevis skaidrotāja. Domāju, ka dziļāka izpratne atnāk vēlāk, kad vairs fiziski nevaru radīt un man ir telpa pārdomām un pārdomām.
Donna Huanka. PYROXMANGITE, 2016. Eļļa, akrils, krāsu pigmenti, digitālās druka uz audekla. 190x143 cm
Jūsu māksla man atgādina arī rituālus un rituālu dzīvesveidu. Vai jums ir savi rituāli, kad strādājat vai uzsākat darbu?
Jā, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai manā dzīvē būtu meditācija, jo man ir ļoti nemierīgs prāts. Esmu mazliet krājēja – man patīk materiāli un es kolekcionēju daudz lietu, bet uzskatu, ka visam ir sava vieta. Kad esmu procesā, darbi stāv redzamā vietā. Meditācija man bijusi būtiska prakse ilgus gadus, taču tagad, kopš ir mazulis, kļuvis mazliet grūtāk. Man ir svarīgi nepārtraukti meklēt jaunas pieredzes un materiālus. Šāda mēroga izstādes ļauj pārdomāt, kas ir noticis un kur esmu savā darbībā.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Daša Trofimova
Daži kritiķi apgalvo, ka jūsu mākslu mazāk ietekmē laikmetīgās mākslas pasaule, vairāk vēsture un personīgā pieredze, piemēram, naktsklubi.
Jā, tā ir taisnība. Man laikmetīgā māksla dažkārt šķiet izolēta, dažkārt esot svarīga vien citiem māksliniekiem. Mani daudz vairāk interesē senāka māksla, skaņas un pieredzes darbi. Kad sastopies ar kaut ko patiešām senu, kas joprojām izsauc spēcīgu reakciju, tas ir neticami iedarbīgi.
Mūsdienu pasaulē, kas ir pārpilna ar uzmanību novērsošiem elementiem, ir grūti pilnībā attīstīt un realizēt ideju. Arī es to piedzīvoju. Lai gan novērtēju dažus mūsdienu māksliniekus, mani vairāk ietekmē daba, senās mākslas muzeji vai mūzikas klausīšanās klubā. Man šie piedzīvojumi piedāvā tiešāku komunikācijas veidu, tie iesaista ķermeni, ne tikai prātu. Es labprātāk kaut ko sajūtu, pirms vēl to ieraugu, vai ieraugu kaut ko, kas uzreiz izraisa noteiktas sajūtas. Lai gan laikmetīgā māksla to noteikti spēj, mani vairāk saista senākas sistēmas.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Daša Trofimova
Bet šī senā māksla... vai tā varētu būt kaut kas no jebkuras vietas, vai arī tā ir vairāk saistīta ar Dienvidamerikas mantojumu?
Patiesībā jebkas. Tāpat kā senās radīšanas formas. Apzinoties, ka cilvēki domāja plašākā, kosmiskā mērogā, kamēr mūsdienās vienkārši esam iesprostoti tehnoloģijās. Tās, protams, ir svarīgas, bet, šķiet, tā ir imitācija tam, kas jau eksistē dabā. Pagaidām mēs joprojām esam cilvēki, mums joprojām ir ķermeņi, un mums ir nepieciešams kaut ko piedzīvot. Tas ir tas, kas liek mums justies dzīviem. Mēs varam viegli apmaldīties tehnoloģijās un aizmirst, kā kustēties, staigāt un sadarboties ar savu ķermeni.
Vai arī aizmirst, kā ēst, neskatoties telefonā...
Tieši tā. Patiesībā, ir traki, cik ļoti sadrumstalota ir mūsu uzmanība. It kā viss atrodas rokas stiepiena attālumā, bet nav laika iedziļināties, jo vienmēr vietā nāk kas cits. Tas ir nomācoši, vai ne? Tāpēc savos darbos visu cenšos reducēt līdz ļoti vienkāršam līmenim, vienlaikus runājot par sarežģītām idejām. Cerams, tas sniedz iespēju cilvēkiem veltīt vairāk laika pārdomām, dod ko tādu, kā mums šobrīd ļoti pietrūkst.
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Daša Trofimova
Vai jūsu misijas izjūta šo deviņu gadu laikā ir mainījusies? Vai mūsdienu pasaule ir mainījusi jūsu sākotnējo virzības trajektoriju?
Domāju, ka pēdējo deviņu gadu laikā mana radošā darbība noteikti ir mainījusies. Vēl iepriekšējā mūsu tikšanās reizē es centos analizēt pagātni un saprast savu izvēļu iemeslus. Tagad apzinos, ka svarīgi ir būt tagadnē un raudzīties nākotnē; nav jāmēģina izskaidrot lietas, pamatojoties uz ģenealoģiju vai mantojumu. Tā ir galvenā atziņa, ko esmu guvusi pēdējo desmit gadu laikā. Galu galā tie visi ir tikai stāsti, ko mēs paši sev stāstām, un mūsu pienākums ir radīt pasauli, kurā dzīvojam tagad. Manuprāt, ir ļoti svarīgi koncentrēties uz tagadni, jo tas padara lietas vienkāršākas. Cilvēki vēlas stāstīt stāstus, lai veidotu saikni savā starpā un izskaidrotu, kāpēc esam tādi, kādi esam, taču dažkārt tas viss mūs var vēl vairāk šķeļ. Tāpēc, manuprāt, svarīgāk ir dzīvot tagadnē un nebūt tik ļoti piesaistītam savas pagātnes stāstam.
Bet kā ir ar nākotni? Tagad esat māte. Kā raugāties uz nākotni? Ar cerībām vai ar bailēm?
Es nebaidos, jo jūtu, ka visu atrisināsim. Arī daba atradīs veidu. Apzinos, ka pasaule šobrīd dzīvo ļoti biedējošā laikā. Vienīgais veids, kā izdzīvot, ir saikne ar vienkāršām un pamatīgām lietām. Piemēram, ar dabu, tāpēc kopā ar dēlu pēc iespējas biežāk dodamies to iepazīt. Tas nav populāri mūsdienu pasaulē, kur vienkāršāk ir iedot bērnam iPad un atstāt viņu ar to.
Bērna piedzimšana liek apzināties, cik būtisks ir ikviena ieguldījums sabiedrībā un klātbūtne realitātē, – māksliniekiem tas dažkārt ir izaicinājums. Dzīvojot starp Berlīni un Ņujorku, redzu, cik liela spriedze šobrīd valda sabiedrībā, īpaši politiskā kontekstā. Es nezinu, kas mūs sagaida nākotnē, bet man ir cerība. Ticu, ka nepieciešams veidot saikni starp cilvēkiem un radīt telpu, kurā ir iespēja izplest spārnus. Vidi, kur iespējams atpūsties un komunicēt. Dziedinošu telpu, kas sniedz nelielu atelpu no reālās pasaules.
