Māksla: emocionāli interesantākā un vērtīgāka dzīves daļa
Saruna ar Māri un Irinu Vītoliem
Līdz 9. aprīlim KUMU mākslas muzejā Tallinā skatāma izstāde “Atmiņu arheologi” – pirmais projekts, kas sniedz tik plašu ieskatu Latvijā dzīvojošo mākslas kolekcionāru – Māra un Irinas Vītolu – laikmetīgās mākslas krājumā Vitols Contemporary. Izstāde, kuras kuratore ir Eda Tūlberga (Eda Tuulberg), izvietojusies muzeja 5. stāvā un kopumā aizņem vairāk nekā 1000 kvadrātmetru lielus platību, piedāvājot skatītājiem iepazīt trīsdesmit Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslinieku radītos 150 darbus. Taču, neraugoties uz ekspozīcijas vērienu, kā atzīst paši kolekcionāri, tās ietvaros eksponēti vien aptuveni piecpadsmit procenti viņu plašās kolekcijas, kurā ietilpst vairāk nekā 1000 mākslas darbi.
Foto: Stanislav Stepaško
Vitols Contemporary uzmanības fokuss ir skaidri definēts – tā ir Centrāleiropas un Austrumeiropas māksla, kas tapusi laikā no Berlīnes mūra krišanas līdz mūsdienām. Viņu mērķis ir izsekot visām politiskajām un sociālajām pārmaiņām šai reģionā. “Paši esam pārsteigti par to kultūras daudzveidību, kādu atklājām, pētot šī reģiona laikmetīgo mākslu. (..) Apmeklējot daudzu Rietumeiropas institūciju izstādes, neizbēgama ir sajūta, ka māksliniekiem šajās sabiedrībās pietrūkst izaicinājumu – gan sociālpolitisku, gan sadzīvisku. Lielos vilcienos turienes mākslas ainas telpa ir kā mierīgs, drusku sastāvējies ūdens. Mūsu reģionā māksliniekiem, radot mākslu, raksturīga daudz lielāka enerģija, kas tiek ieguldīta radošajā procesā. Te ir dzirkstele. Te tas ūdens joprojām stipri viļņojas. Varbūt tas saistīts ar mūsu joprojām sadzīvē balstītajiem izaicinājumiem vai kādiem citiem apstākļiem, taču te joprojām izsalkums radīt mākslu ir daudz lielāks.”
Līdzās plašajam pārstāvēto autoru lokam svarīgs šīs kolekcijas raksturlielums ir mediju daudzveidība – līdzās tā dēvētajiem tradicionālajiem izteiksmes veidiem Vītolu kolekcija reprezentē arī lielformāta instalācijas, objektus un videomākslu, kas Baltijas reģionā nav bieža parādība privātajos mākslas krājumos.
Skats no izstādes “Atmiņu arheologi”. Foto: Stanislav Stepaško
Izstāde “Atmiņu arheologi”, kas līdz 2023. gada 9. aprīlim skatāma mākslas muzejā KUMU Tallinā, ir pirmā tik plašā jūsu mākslas kolekcijas kā kopumā reprezentācija. Vienlaikus tā aptver salīdzinoši nelielu tās daļu. Kas ir izstādes konceptuālais balsts un kāpēc tieši šo konkrēto darbu izvēle?
Māris Vītols: Man jāsniedz neliels ieskats izstādes tapšanas arheoloģijā. Ar KUMU mākslas muzeju mēs ar Irinu jau bijām sadarbojušies iepriekš, deponējot atsevišķus darbus no mūsu kolekcijas dažādām KUMU izstādēm. Pirms aptuveni četriem gadiem mēs muzeja vadībai izteicām priekšlikumu sadarboties un veidot lielāku izstādi ar darbiem no mūsu laikmetīgās mākslas krājuma. Sākotnēji no KUMU puses bija doma veidot izstādes projektu dialoga formātā starp darbiem no mūsu un muzeja kolekcijas. Taču pēc padziļinātas iepazīšanās ar Vitols Contemporary mākslas krājumu, tika pieņemts lēmums, ka izstādē tiks iekļauti tikai darbi no mūsu privātkolekcijas – tas ir pirmais šāds gadījums KUMU pastāvēšanas vēsturē. Muzejs gan izvirzīja noteikumu, ka vēlas šo izstādi realizēt kā pilnībā autonoms producents, kas nozīmē, ka KUMU iesaistās gan izstādes veidošanā, gan finansēšanā. Man un Irinai bija pienākums nodrošināt muzejam pilnīgu rīcības un interpretācijas brīvību attiecībā uz mūsu kolekciju visā izstādes tapšanas procesā. Muzeja izvēlēts bija izstādes kurators – Eda Tūlberga, viņu pārziņā bija izstādes iekārtojums un, protams, arī izstādes koncepcija un darbu izvēle.
Monikas Sosnovskas (Polija) skulptūra "Bez nosaukuma" (2017) izstādē “Atmiņu arheologi”. Foto: Stanislav Stepaško
Mums šāds piedāvājums bija ļoti saistošs. Šķita lieliski gan tāpēc, ka ir pirmais apjomīgais tematiskais ieskats mūsu kolekcijā, gan arī tālab, ka šī ir izstāde lielā, prestižā Baltijas reģiona muzejā. Edas Tūlbergas izvēlētās fokuss – paraudzīties uz mūsu kolekciju caur atmiņu arheoloģijas prizmu – man šķita ļoti interesants. Ir būtiski, ka ir šāds skats no malas; intriģējoši, kā kuratore redz šo kolekciju, kas ir veidojusies nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus. Tūlbergas izejas punkts ir Valtera Benjamina tēze, aprakstot atmiņas funkcionālo mehānismu, kur viņš saka, ka atmiņa ir nevis instruments pagātnes notikumu iepazīšanai, bet vairāk medijs, kas sniedz iespēju piekļūt apslēptajam; vēloties piekļūt pagātnei jākļūst par arheologu, kas rokas cauri visiem šiem personīgās un kolektīvās atmiņas slāņiem. Edas Tūlbergas konceptuālajā uzstādījumā gan mēs kā kolekcionāri, gan visi mākslinieki, kas piedalās šai izstādē, ir dēvējami par šādiem atmiņu arheologiem, kuri smeļas iedvesmu savās personīgajās atmiņās, savu ģimeņu arhīvos, personīgajos stāstos, dažādos pagātnes notikumos. Atsedzot dažādos personīgo un kolektīvo atmiņu slāņus, tiek atklāta ar tagadni savijusies pagātne. Šī tēze arī noteica kuratores un viņas komandas izvēli attiecībā uz mākslas darbiem. Ekspozīcijas centrā ir atmiņa un tās dažādie funkcionēšanas veidi – sākot no mākslinieku dienasgrāmatām, viņu ģimeņu arhīviem un dažādiem stāstiem, kas viņiem bijuši svarīgi.
Vēl būtiski, ka Igaunijas Nacionālais muzejs izdevis arī apjomīgu izstādes katalogu angļu valodā, kur līdzās citiem tekstiem iekļauta arī Tanela Randela rakstīta eseja un Marjas Kangrū īsstāsts – tas viss papildina izstādē eksponētos darbus. Mums šī izstāde ir lielisks impulss tālākai starptautiskai sadarbībai – ir plāns šo katalogu izsūtīt muzeju institūcijām reģionā. “Atmiņu arheologu” ietvaros eksponēti vien 15 procenti no mūsu kolekcijas – pavisam neliela daļa. Tas ir skatījums uz kolekciju caur vienu noteiktu skatpunktu.
Pa kreisi - Antanas Sutkus (Lietuva). "Goodbye, Party Comrades!
Vilnius". 1991. Pa labi - Goška Macuga (Polija). "Death of Marxism, Women of All Lands Unite". 2013. Foto: Arterritory
Bet vai jūs paši, iegādājoties darbus, esat uz tiem kādreiz raudzījušies no tikko kā minētā konceptuālā atmiņu arheoloģijas skatpunkta? Kāda vispār ir jūsu kolekcijas veidošanas stratēģija?
Irina Vītola: Es domāju, ja runa ir tieši par atmiņu arheoloģiju, tad laikam jau tomēr mums šis koncepts ir jauns skatījums. Abi esam dzimuši Padomju Savienībā, piedzīvojuši gan perestroiku, gan neatkarības atjaunošanu, gan trakos 90. gadus. Mūsu paaudzei, tā dēvētajai X paaudzei, ir savas īpatnības un sava bagāža. Protams, tas izriet no tā, kā mēs sajūtam šos darbus un konkrētos māksliniekus, kuri bieži vien ir mūsu vienaudži. Ir vien daži, kas jaunāki. Mēs tur noteikti atrodam kaut ko personīgu, un, iespējams, mūsu izvēles nosaka mūsu pieredze.
Tas, kāpēc kolekcionārs iegādājas konkrētos darbus, atkarīgs no daudz un dažādiem faktoriem. Man tā ir vēlme iegūt mākslas darbu savā īpašumā, lai pēc tam varētu ar to dalīties. Dažkārt notiek, ka vienkārši nespēj no kaut kā atteikties, to atstāt. Ir mākslas darbi, kas spēj uzrunāt ilgtermiņā, ir tādi, kurus, vienreiz redzot, ir sajūta, ka pietiek. Mums ar Māri ir bijis daudz diskusiju par to, kāpēc to vai citu darbu iegādājamies. Māris saka, ka viņam būtisks ir konteksts un tas, vai mākslas darbs papildina kolekciju, kura sākotnēji bija veidota pēc principa – ja abiem patika, tad iegādājāmies. Manuprāt, laika gaitā tā izaugusi par muzeja līmeņa kolekciju.
Mākslinieku kolektīvs “Zilie deguni” (Krievija). "Lenin Turning in His Grave". No sērijas "Little People". 2005. Foto: Stanislav Stepaško
M.V.: No tāda spontāna kolekcionēšanas sākuma, kad mākslas darbu iegādāšanās impulss bija kvalitatīva māksla kā pašvērtība, nonācām pie secinājuma, ka, veidojot kolekciju un izvēloties tās fokusu, tas nevar būt vienīgais kritērijs, pēc kura vadīties un pieņemt lēmumu par mākslas darba iegādi. Arī pašai kolekcijai kā mākslas darbu kopumam ir jābūt kaut kādiem tālākiem mērķiem, kālab tā tiek radīta un veidota. Izvēloties fokusu savai kolekcijai – Austrumeiropas un Centrāleiropas laikmetīgā māksla, kas tapusi pēc 1989. gada (no Berlīnes mūra krišanas līdz šodienai) –, mēs sapratām, ka centīsimies izsekot visām politiskajām un sociālajām pārmaiņām šai reģionā. Paši esam pārsteigti arī par to kultūras daudzveidību, kādu atklājām, pētot šī reģiona laikmetīgo mākslu. Un kādā brīdī nonācām pie secinājuma, ka konteksts kļūst svarīgāks par mākslu. Un tā ir arī mana pārliecība, ka laikmetīgajā mākslā bieži vien lielāka nozīme ir kontekstam nekā pašai mākslai; iespēja pievienot mākslas darbam visdažādākās nozīmes, iespēja to interpretēt palielina mākslas darba vērtību. Pēc tik daudziem kolekcionēšanas gadiem jaunu mākslas darbu iegādi nosaka tas, cik lielā mērā konkrētais mākslas darbs padarīs mūsu krājumu pilnasinīgāku, kādus jaunus dialogus tas rosinās. Un mēs joprojām atrodam tādus darbus. Šobrīd esam ļoti aktīvā kolekcijas papildināšanas fāzē.
Vladimirs Arkhipovs (Krievija). Apron Made out of Milk Packaging; nezināms autors. Ap 1980. Foto: Stanislav Stepaško
Kas definē Centrāleiropas/Austrumeiropas mākslu? Ar ko tā atšķiras no tā dēvētās vecās Eiropas mākslas?
M.V.: Ar ļoti daudz ko. Politiskajā dimensijā atsevišķi teorētiķi uzskata, ka Austrumeiropa un Centrāleiropa kā jēdziens ir sevi izsmēlis – ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi kopš mūra krišanas, un vienīgais konteksts, kur mēs laikmetīgajā mākslā atsaucamies uz šiem jēdzieniem, ir kopīgas atmiņas par pagātni un ar to saistītās traumas. Ir pat uzskats, ka pārejas process no sociālisma uz kapitālismu, no totalitārisma uz demokrātiju ir pilnībā pabeigts. Neesot, piemēram, atšķirības starp šodienas Austrumvāciju un Rietumvāciju, ka transformāciju posms ir pilnībā noslēdzies. Tādējādi arī mākslas kontekstā it kā nav pamata Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslas jēdziena nošķīruma plašai izmantošanai, izņemot pieminētajās atmiņu un traumu robežās. Es šādam uzskatam absolūti nepiekrītu. Varam pavērot kaut vai Poliju, Ungāriju, Slovēniju un vēl virkni citu valstu, lai ieraudzītu, ka demokrātijas vērtības tur ir absolūti neaizsargātas, tās nedzīvo un nav neatgriezeniski nostiprinājušās sabiedrības apziņā. Par tām joprojām ir jācīnās un jāiestājas. Daudzās Centrāleiropas valstīs vērojami uzbrukumi ne vien brīvai presei, bet arī izglītības un kultūras iestāžu autonomijai. Piemēram, Polijā daudzviet valsts pārziņā esošo muzeju vadībā profesionāļi tiek nomainīti ar valdošajiem politiķiem paklausīgām marionetēm, kuras cenzē muzeju izstāžu programmas, bet mākslinieki aktīvi piedalās politiskās demonstrācijās. No pārmaiņu procesa viedokļa demokrātisko vērtību jomā mēs nepavisam neesam nonākuši tur, kur gadu desmitiem ilgi atrodas Rietumeiropa. Tādējādi visi mērķi joprojām nav sasniegti. Ne tuvu. Un tas viss Austrumeiropas jēdzienu padara aktuālu ne vien ģeopolitiskā, bet arī laikmetīgās mākslas kontekstā.
Vladimirs Arkhipovs (Krievija). "Genady Vladimirovich’s Bathtub-Bed". 2001. "Janitor’s Shovel Made out of a Road Sign". Foto: Stanislav Stepaško
Vēl kāda būtiskas nianse – dēļ Krievijas uzsāktā kara Ukrainā mūsu reģions vēlreiz ir nonācis visas pasaules uzmanības centrā. Pirmo reizi tas notika saistībā ar notikumiem pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Šodien amerikāņu karavīri NATO misijas ietvaros, dodoties uz Latviju un Igauniju, dodas uz Austrumeiropu. Karš Ukrainā ir ļoti aktualizējis šo reģionu.
I.V.: Ja raugāmies no vēsturiskā skatpunkta, dažādās peripetijas un cita dzīves pieredze, atšķirīgi sociālie apstākļi ir padarījuši mūs atšķirīgus no Rietumeiropas, kas dzīvoja pieklusinātu un mierīgu dzīvi pēc Otrā pasaules kara. Un, protams, visi 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma notikumi ir atstājuši savu nospiedumu. Un mākslinieks atspoguļo to, ko pats personīgi ir piedzīvojis, un to, kas notiek apkārt. Tie ir atšķirīgi ārējie un iekšējie apstākļi, kas atšķir Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslu.
Ingas Melderes darbi izstādē “Atmiņu arheologi”. Foto: Stanislav Stepaško
M.V.: Apmeklējot daudzu Rietumeiropas institūciju izstādes, neizbēgama ir sajūta, ka māksliniekiem šajās sabiedrībās pietrūkst izaicinājumu – gan sociālpolitisku, gan sadzīvisku. Lielos vilcienos turienes mākslas ainas telpa ir kā mierīgs, drusku sastāvējies ūdens. Mūsu reģionā māksliniekiem, radot mākslu, raksturīga daudz lielāka enerģija, kas tiek ieguldīta radošajā procesā. Te ir dzirkstele. Te tas ūdens joprojām stipri viļņojas. Varbūt tas saistīts ar mūsu joprojām sadzīvē balstītajiem izaicinājumiem vai kādiem citiem apstākļiem, taču te joprojām izsalkums radīt mākslu ir daudz lielāks. Un arī tas, ka, ņemot vērā, cik neattīstīti tomēr ir Austrumeiropas un Centrāleiropas mākslas tirgi, mākslas šeit primāri tomēr netiek radīta ar mērķi to pārdot. Tās rašanos ietekmē citi impulsi.
I.V.: Jo nevari neradīt.
M.V.: Te ir pavisam cita enerģija, ja runājam par mākslas radīšanas procesu. Tieši tas mūs iepriecina un to regulāri atklājam, tiekoties ar māksliniekiem un apmeklējot šī reģiona izstādes. Protams, ir izņēmumi arī Rietumeiropā. Man it kā nepatīk vispārinājumi, bet, runājot ar Rietumu pasaules muzeju kuratoriem, kuriem ir iespēja arvien vairāk iepazīt Austrumeiropas un Centrāleiropas mākslas vēsturi, atklājas, ka viņiem līdz šim tik maz pētītā teritorija šķiet ļoti vitāla un intriģējoša.
Rasas Jansones instalācija "Pazudušie dārgumi". 2008. Foto: Stanislav Stepaško
Bet cik lielā mērā Rietumu mākslas institūcijas patiesi interesē šejienes māksla?
M.V.: Var jau teikt, ka Rietumu mākslas institūcijas līdz šim par mums maz interesējušās, ka viņiem ir pašiem savi mērķi, ka viņi ir vienaldzīgi pret te notiekošo. Taču tā nav taisnība. Nu jau vairāk nekā desmit gadus gan postkoloniālisma diskursa, gan citu aktuālo konceptuālo strāvojumu ietvaros Rietumu mākslas institūcijas un muzeji inventarizē savus mākslas krājumus. Tas tiek darīts ne tikai ar mērķi iekļaut sieviešu mākslinieču darbus, kuri līdz šim bijuši neproporcionāli maz pārstāvēti, bet arī iepirkt mākslu, kas radīta ārpus Rietumeiropas un Ziemeļamerikas ģeogrāfiskajām robežām. Šīs kustības flagmanis noteikti ir MoMA Ņujorkā, kas jau 2009. gadā izveidoja starpnozaru pētniecības programmu CMAP – Contemporary Modern Art Perspectives, kuras mērķis ir pētīt mākslas vēsturi trīs reģionos ārpus sev ierastās teritorijas – Āfrikā, Āzijā, kā arī Centrāleiropā un Austrumeiropā. 2019. gadā MoMA izdeva lielisku krājumu, kas pilnībā veltīts Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslai. Brīnišķīga grāmata, ir tikai viens trūkums – tajā aplūkotas visas valstis, izņemot Latviju un Igauniju. Ļoti plaši analizēta un pētīta Lietuvas mākslas aina, bet tālāk viņi nav tikuši. Tā nu mēs gaidām, ka MoMA komanda atbrauks uz Latviju nākamā gada pavasarī, tostarp arī uz izstādi KUMU muzejā.
Jānis Kalmīte. (1907–1996)
Rija. 25 gleznas no cikla "Rija". 1970–1985. Audekls, kartons, eļļa. Foto: Stanislav Stepaško
Taču arī Amsterdamas Stedelijk muzejs ir uzsācis veidot savu Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslas krājumu. Tate Modern visās savās jaunajās programmatiskajās izstādēs pārskata metodes un organizēšanas veidus ar mērķi iekļaut visdažādākās ģeogrāfijas. Domāju, tam varētu būt lavīnveida iespaids uz mūsu reģiona laikmetīgo mākslu – pieņemu, ka tuvākajā desmitgadē lielajos Rietumeiropas muzejos notiks virkne šī reģiona mākslas izstāžu. Tādējādi arī mūsu kolekcija šobrīd iekļaujas aktuālā kontekstā, un mūsu kolekcijas izstāde KUMU, manuprāt, ir labs instruments, ar kura palīdzību iepazīstināt lielo muzeju kuratorus ar vienu no mūsu reģiona laikmetīgās mākslas ainas aspektiem. Ceram, ka līdz nākamā gada 9. aprīlim to apskatīs vairāki Rietumeiropas institūciju pārstāvji, ar kuriem mēs šīs izstādes sagatavošanas posmā bijām ļoti ciešā kontaktā.
Skats no izstādes “Atmiņu arheologi”. Foto: Stanislav Stepaško
Tu jau pieminēji, ka karš Ukrainā atkal pievērsis uzmanību mūsu reģionam. Taču, manuprāt, ir vēl kāda nianse – dīvainā veidā caur šo neprātu Austrumeiropas un Centrāleiropas māksla, iespējams, ir atguvusi arī pašapziņu.
I.V.: Es domāju, tas ir identitātes jautājums – kā un ar ko tu identificējies. Sākot kaut vai ar mūsu Mākslas akadēmiju, kur joprojām svarīgas ir prasmes un apliecinājums zināmam talantam. Kamēr Rietumeiropā talanta iezīmes, spēja amatnieciski kaut ko radīt bieži vien nav nepieciešamas. Mēs esam interesanti paši par sevi. Šogad apmeklējām gan Venēcijas biennāli, gan documenta Kaselē. Manuprāt, abas vieno tas, ka vairāk tas ir stāsts par procesu, ne gala rezultātu. Man, godīgi runājot, ir mazāk saprotams, kurp virzās Rietumeiropas mākslas skatījums nekā mūsējais. Identitāte kādā mirklī kļūst svarīga visiem – arī Rietumeiropai un Ziemeļamerikai.
Severijas Inčirauskaites-Kriaunevičienes (Lietuva) instalācija "Kill for Peace". 2016. Foto: Stanislav Stepaško
Kas ir jūsu abu tālejošais mērķis? Ko uzskatāt par savu kolekcionāru misiju un kas palīdzētu izdzīvot un pastāvēt šī reģiona mākslai?
M.V.: Ja runājām par publiskajiem mākslas muzejiem un to kolekcijām, tādās nelielās ekonomikās kā Baltijas valstis esošā valsts finansējuma apjoma ietvaros muzejiem ir svarīgi rūpēties par vietējo mantojumu un kultūrainavu, tiem ir ļoti nelielas iespējas savos krājumos iekļaut ārzemju laikmetīgās mākslas paraugus un veidot starptautisku salīdzinājumu. Mums kā privātajai kolekcijai ir šī priekšrocība – veidot daudzbalsīgāku dialogu starp šī reģiona māksliniekiem – tas ir viens no mūsu kolekcijas veidošanas mērķiem.
Bet otrs lielais mērķis ir uz līdzvērtīgiem pamatiem sadarboties ar Rietumu muzejiem un censties veidot projektus, izstādot autorus no mūsu reģiona Rietumeiropas kontekstā. Kā jau minēju, Austrumeiropas aktualitāte tuvākajos gados šādas sadarbības iespējas pavērs. Runa ir ne tikai par Ukrainas mākslu, bet par visu reģionu kopumā.
Leonards Laganovskis. "Perspektivnaya". 2009. Foto: Arterritory
Austrumeiropā un Centrāleiropā nopietnu kolekcionāru nav daudz. Un tie, kas ir, ne vienmēr cits citu pazīst un sadarbojas. Īstenībā – tāds pravietis kā Baltijas kolekcionāru izstāde Zuzeum mākslas centrā ir lielisks piemērs, kā šādu nākotnes kopprojektus veidot un attīstīt. Ir vairāki kolekcionāri, ar kuriem iepazināmies šīs izstādes ietvaros. Taču mums jau ir vairākas sadarbības ar citām pasaules kolekcijām ar līdzīgu fokusu – Centrāleiropas un Austrumeiropas māksla pēc sociālisma sabrukšanas. Mēs šobrīd sadarbojamies ar divām tādām (abas ir korporatīvās kolekcija) – Deutsche Telekom kolekcija Art Collection Telekom, ko veido Berlīnē bāzēts kuratoru birojs Office for Art – vācu kuratori Rainalds Šumahers un Natālija Hoijosa. Arī viņi aptuveni pirms desmit gadiem nolēma, ka kolekcijas fokusā būs tieši tas pats reģions, kas ir arī mūsu uzmanības centrā. Līdzīga situācija ir ar vēl kādu apjomīgu kolekciju, kas bāzēta Vīnē – Kontakt Collection. To veido Erste Group – vēl pirms desmit gadiem viņi kolekcionēja Austrijas konceptuālo mākslu, kas radītā laikā no 20. gadsimta 60. līdz 70. gadiem, un tad, ņemot vērā Austrijas ģeopolitisko novietojumu un vēsturi, pieņēma lēmumu pilnībā pievērsties Austrumeiropas un Centrāleiropas laikmetīgajai mākslai. Tās kuratoru padomē darbojas arī poļu izcelsmes mākslas kritiķis un kurators Ādams Šimčiks. Mums ir labas attiecības ar abu šo kolekciju veidotājiem un, iespējams, mēs nākotnē varētu veidot arī kopīgus izstāžu projektus. Ir dažādi sadarbības veidi, kā mēs varam paplašināt auditoriju Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslai un izvērst kontekstu, kādā tā tiek pasaulei rādīta. Visu nosaka kopīgas intereses, un, manuprāt, vēlme iedziļināties šī reģiona mākslā ir un ar katru gadu palielinās.
I.V.: Patiesībā, ļoti daudz nosaka tieši komunikācija, personīgā prizma.
Jāņa Avotiņa darbi izstādē “Atmiņu arheologi”. Foto: Stanislav Stepaško
Tīklošanās.
I.V.: Jā, tieši tā – vēl viena lieta, kas padara mūsu dzīvi interesantu. Un tas ir arī tāds pilsonisks pienākums – parādīt, ka arī Austrumeiropā, Latvijā ir labi mākslinieki. Man gribas pavērt tās durvis plašāk.
M.V.: Piemēram, Deutsche Telekom ilgstoši iegādājās mākslas darbus no tām valstīm, kur šim uzņēmumam ir biznesa projekti, tādējādi automātiski tika izslēgtas Baltijas valstis. Bet nu viņu kolekcijā ir iekļauti arī Pauļa Liepas darbi – viņš ir pirmais mākslinieks no Baltijas, kura māksla ir Telekom krājumā. Abi kuratori apmeklēja mūsu izstādes atklāšanu KUMU muzejā, un es uzzināju, ka nākamajos pāris gados viņi galvenokārt vēlas fokusēties uz Baltijas valstīm. Mēs ar Irinu viņiem centīsimies maksimāli palīdzēt un informēsim par visiem svarīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem šeit, pie mums. Tādējādi šī mūsu sadarbība stiprina Baltijas valstu laikmetīgās mākslas ainu, tajā iesaistot arī jaunus dalībniekus.
Pa kreisi - mākslinieku kolektīvs “Zilie deguni” (Krievija) "Kitchen Suprematism". 2005. Pa labi - Leonards Laganovskis. "McLenin I". 2008. Foto: Stanislav Stepaško
Krīzes laikā mākslas loma kļūst jo īpaši nozīmīga – gan emocionālā kontekstā, gan arī kā veids, kas spēj uzrunāt un iedvesmot, raisīt diskusiju un arī vedināt domāt. Kas, jūsuprāt, ir mākslas spēks?
I.V.: Māksla mudina cilvēku radīt, attīsta radošo pieeju, kas tik nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijā. Mēs sākām kolekcionēt, aizpildot savas mājas tukšās sienas. Un tad sāc saprast, cik brīnišķīga kļūst telpa, ja ir kur pievērst skatu. Pareizticīgo un katoļu baznīcas ir pārpildītas ar svētbildēm. Tad, kad kāds no mūsu “mājas darbiem” aizceļo uz izstādi, ir tukšuma sajūta. Man šķiet, ka māksla palīdz tikt pāri dzīves pārbaudījumiem; mākslas darba vērošana sniedz iespēju atrast risinājumu savām problēmām, savai dzīvei. Es uzskatu, ka māksla veicina radošumu visdažādākajos aspektos un ka tai ir arī ekonomiska ietekme, stimulējot cilvēka kreativitāti. Protams, ir arī mūzika, kino un teātris, bet, man šķiet, ka vizuālā māksla spēj sagādāt daudz personīgāku pārdzīvojumu. Mana pirmā darba vieta 1994. gadā bija Rīgas Ekonomikas augstskola, kur profesors un rektors Stafans Burenstams Linders jau sākotnēji uzskatīja, ka telpa ir jāpiepilda ar mākslas darbiem; ka studentiem, kuru joma ir ekonomika, mākslas klātbūtne ir ļoti svarīga; ka ir “savstarpīgums” starp ekonomikas izaugsmi un mākslu. Tajā laikā Helēna Demakova arī izveidoja šo “zviedru” kolekciju. Un man šķiet, ka daži no turienes studentiem arī ir kļuvuši par kolekcionāriem, apmeklē izstādes un interesējas par mākslu.
Artura Žmijevska (Polija) videodarbs "Singing Lesson 1". 2001. Foto: Stanislav Stepaško
M.V.: Laikmetīgā māksla ir arī lieliska platforma dažādu ideju pozicionēšanai un diskusijām mūsdienu sabiedrībā. Arī par ļoti aktuāliem jautājumiem. Tas ir pavisam citādāks veids, kā meklēt un piedāvāt risinājumus problēmām, kas sabiedrībai svarīgas. Tā var attīstīt iekļaujošāku sabiedrību, dziļāku empātiju pret atstumtajām sabiedrības daļām, un tas ir veids, kā runāt par vērtībām, kuras katram ir nozīmīgas. Diskusijas, kas risinās laikmetīgās mākslas kontekstā, spēj sasniegt arī tādas sabiedrības grupas, kuras nemeklē atbildes politiķu diskusijās.
I.V.: Mākslas ietekme ir netieša un padara dzīvi interesantu. Tā ir interesanta, krāsaina, mutuļojoša dzīve.
M.V.: Mums personīgi māksla laikam ir visinteresantākā un arī emocionāli vērtīgākā dzīves daļa. Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi, ka mums ir iespēja kolekcionēt mākslu un dalīties ar citiem mākslas idejās, vērtībās, kas mums pašiem svarīgas un par kurām vēlamies pastāstīt apkārtējiem.
I.V.: Un tagad kolekcija jau sāk dzīvot savu dzīvi.
Lūcija Ņimcova (Slovākija). "Exercise". 2007. HD video. Foto: Stanislav Stepaško
Titulbilde: Māris un Irina Vītoli izstādes “Atmiņu arheologi” atklāšanā. FotoL Maris Raud
