Jānis Zuzāns
14/05/2011
Raksturojiet savu mākslas darbu kolekciju – kādi mākslinieki un kādi laika periodi tajā ir pārstāvēti?
Tā ir latviešu un ar Latviju saistītu mākslinieku (tajā skaitā krievu tautības mākslinieku S. Vinogradova¸ N. Bogdanova-Beļska u.c.) darbu kolekcija. Kolekcijā reprezentēto laika posmu var iedalīt trīs daļās – laika periods no 19. gadsimta līdz Otrajam Pasaules karam, 20. gadsimta otrā puse un 21. gadsimts.
Kādā veidā Jūsu kolekcija tiek glabāta un eksponēta?
Kolekcijas galvenā mītne ir 2011. gada sākumā atvērtā galerija “Mūkusalas mākslas salons” Rīgā. Galerijas atklāšanu ievadīja ekspozīcija, kura veltīta Rīgas Mākslinieku grupai un klasiskā modernisma aizsākumam Latvijā (pārstāvētie autori – J.Grosvalds, V.Tone, Ģ.Eliass, O. un U. Skulmes, R.Suta, A.Beļcova u.c.). Savukārt nākamā izstāde “Ulmaņlaiku jaunsaimnieki” (autori - Ģ. Eliasa, O. Skulmes, L. Liberta, Ā. Skrides, J. Strazdiņa, A. Štrāla u.c.) tika veidota kā ieskats latviešu nacionālo identitāti veidojošajos procesos 20. gadsimta 20.-40. gadu lauku dzīves ainā. Šīs izstādes sastāvēja tikai no ģimenes kolekcijā esošajiem mākslas darbiem.
Šī brīža izstādi “Mutanti” (kuratore S. Kāle, autori – K. Brekte, H. Brants, K. Vītols u.c.) daļēji sastāda darbi no personīgās kolekcijas un daļēji piesaistīto mākslinieku darbi. Taču vasaras mēnešus ievadīs izstāde “Mūkusalas puķes”, kurā tiks pārstāvēti tādi glezniecības kolekcijas autori kā L. Āriņš, A. Artums, A. Beļcova, J. Tīdemanis, V. Irbe, U. Zemzars u.c.
Kurš bija pirmais mākslas darbs, kuru iegādājaties un kuru var uzskatīt par kolekcijas sākumpunktu?
Tas bija sen. Par kolekcijas aizsākumu var uzskatīt kādu agrīnu Edgara Vintera purva ainavu. Taču tad kolekcija vēl netika veidota mērķtiecīgi. Pirmais apzināti iegādātais darbs bija Induļa Zariņa glezna. Tālāk jau aizsākās mērķtiecīgi meklējumi, rēķināšana - kurš katra mākslinieka darbības periods ir iztrūkstošs un ir nepieciešams.
Aprakstiet mākslas darbu meklējumu un ieguves procesu.
To var raksturot kā zināma veida detektīva darbu, kurā tiek iesaistīts zināms skaits “aģentu”. Tā ir veiksmīga kontaktu dibināšana, panākot izdevīgas informācijas pievedumu. Jāatzīst, ka šī laika elektroniskās komunikācijas apstākļos process ir vienkāršāks kā agrāk. Gadījumā, kad noteikts darbs ir ieinteresējis, seko vienošanās par iegādes noteikumiem.
Vai ir radušās situācijas, kad līdz kārotajam darbam tā arī nenonākat?
Ir bijuši gadījumi, kad tā arī nav izdevies vienoties par iegādes nosacījumiem, gadās, ka pēdējā brīdī cilvēks saprot, ka nav gatavs šķirties no mākslas darba. Protams, būtu gribējies iegūt šo darbu... Redziet, jo intensīvāka saskarsme ar mākslu, jo vairāk to skatieties - jo vairāk tā pastāsta. Ir brīži, kad bildē skatoties, var sajust mākslinieka sajūtas darba radīšanas brīdī, viņa dvēseles stāvokli. Kad skatos uz J.Pauļuka darbiem,škiet, varu sajust, vai mākslinieks ir bijis depresīvs, pozitīvā ekstāzē, vai kādā citā dvēseles stāvoklī.
Taču, ja neizdodas iegūt kādu darbu – ko darīt, varbūt vienkārši nav lemts...
Vai tieši šī mākslinieka “sajušana” ir tas izšķirošais faktors, kas pamudina iegādāties konkrēto mākslas darbu?
Galvenokārt, tas, vai darbs uzrunā vai neuzrunā. Protams, mākslas kā investīcijas faktors nav nometams no svariem. Pie naudas kataklizmām mākslas darbam vērtība nezūd. Taču tai pat laikā – ja kaut kas notiek, nekur jau tālu to darbu neaiznesīsi...
Tāpat nozīmīga ir kolekcionāra domāšana. Dažkārt darbs varbūt pat tik ļoti neuzrunā, taču zināms, ka tas būtu vajadzīgs pārstāvētā mākslinieka daiļrades pilnas ainas izveidē. Arī balstoties uz šo faktoru, var tik pieņemts lēmums par labu iegādei.
Kuru jūs uzskatāt par savas kolekcijas šedevru un kāpēc?
Grūti viennozīmīgi atbildēt. Man personīgi tuvākais ir Rīgas Mākslinieku grupas darbības periods. Manā kolekcijā tiek pārstīvēti ļoti reti darbi no Uģa Skulmes, Voldemāra Tones daiļrades. Ar šiem darbiem lepojos. Tie patiešām ir muzeja cienīgi eksponāti.
Savukārt no pēckara perioda autoriem man ir trīs favorīti – Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks un Auseklis Baušķenieks. Katrs pilnīgi citādāks. (Arī Jāņa Zuzāna darba kabineta, kurā noris intervija, sienas grezno A.Baušķenieka un B.Bērziņa darbi).
Un kurš būtu pēdējā laika ieguvums, kurš priecē visvairāk?
Nesen iegādātais Ivara Poikāna darbs – ironisks, nedaudz cinisks un smejošs.
Kuri būtu tie emocionālās un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kuri Jūs vienmēr trāpīgi uzrunā?
Ar katru mākslinieku jau ir citādāk. Cits vairāk spēlējas ar formu, cits ar krāsu, cits ar tonalitāti.
J.Pauļuks vienmēr “paņem” ar savu ekspresiju, īpašu uzmanību nevēršot pamatam – sulīgu krāsu eksplozija bieži vien atrodama uz pavisam nodriskāta kartona gabala. Šeit nolasāms tas, kā cilvēks visu ir nolicis uz mākslas altāra, neko nav darījis pārdošanas dēļ, nekad sevi nav nodevis, pieņemot pasūtījumu
Savukārt Boriss Bērziņš uzrunā ar ar glezniecības dziļumu. Viņa pakaļdarinātāju darbi nestāv blakus. Nu, nav! Nesanāk! Tāpēc, ka Bērziņš ir ģēnijs.
Auseklis Baušķenieks savukārt aizrauj ar saviem stāstiem. Viņa sociālā ironija un filozofija mani ļoti uzrunā. Taču, mākslinieks reiz atzinies, ka viņam ir slikta krāsu izjūta, tāpēc izveidojis speciālus krāsu testerus, kurus izmantojis, mēģinot saprast, kuras krāsas būtu jāizmanto, lai darbs būtu saskanīgs un harmonisks.
Kura no parādībām mākslas vēsturē jums šķiet visiedvesmojošākā?
Latvijas kontekstā tas noteikti ir Rīgas Mākslinieku grupas darbības periods. Pirms tam bija mūsu trīs lielie meistari – V.Purvītis, J.Rozentāls un J.Valters. Pirms viņiem vēl citi. Bet šis periods noteikti ir tas skaistākais. Kā itālieši var lepoties ar saviem futūristiem, tā mēs - ar šiem māksliniekiem. Tas ir Mūsu Periods, Mūsu Klasika.
Un kā vērtējat mūsdienu mākslu? Vai tomēr vajadzīga laika atkāpe tās izvērtējumam?
Ir populārs izteiciens angļu valodā - no comments! (smejas).
Laikmetīgās mākslas funkcija ir pārsteigt un izklaidēt. Var piekrist, var nepiekrist. Izklaidēt, manuprāt, ne vienmēr. Konceptuālajā mākslā pat liela enerģija jāiegulda saspringti domājot un izsekojot mākslinieka domai. Liels akcents tiek likts uz pārsteigumu. Taču informācijas masīva dēļ mūsdienu cilvēku kļūst aizvien grūtāk pārsteigt.
Ja mākslinieks nav zaudējis neko no tā, kā bija simts gadus atpakaļ, ja mākslinieks darbā izsaka sevi, un ja viņam ir šis "saslēgums" ar Augšu, tad neatkarīgi no tā, vai darba rezultāts ir „klasika”, mūsdienu mākslas objekts vai video darbs, – skatītājs to noteikti var nolasīt. Ja tas ir pasūtījums – arī tas ir redzams.
Es, piemēram, augstu nevērtēju Demjenu Hērstu. Amatnieks ar savām zivīm un aitām. Nekas vairāk. Bet pārsteiguma elements tur ir.
Man šķiet laiks visu noliks savās vietās - kas bijis vērtīgs un paliekošs un kas - ne.
Kā vērtējat mūsdienu Latvijas mākslas scēnu?
Uz Latvijas mākslas skatuves interesants izskatījās Kaspars Podnieks ar levitācijas fotogrāfijām. Interesanti.
Man ļoti patīk jaunā gleznotāja Anita Arbidāne, viņas darbos jaušama perfekta krāsu izjūta, manā skatījumā, tā ir laikmetīga māksla. Kāds varbūt strīdēsies.
Katrīnai Neiburgai labi izdevās izstāde "Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.
Es īpaši neaizraujos ar video darbiem, man dažkārt pietrūkst pacietības tos noskatīties no sākuma līdz galam. Man, kā kolekcionāram, būtu grūti kolekcionēt nosacītu objektu krāvumu un uzskatīt to par mākslas darbu. Taču nekad nesaku, ka nekad... Kas zina.