Bez pārspīlētas pietātes
Intervija ar arhitektu Andi Sīli
Viestarts Gailītis
25/08/2014
Arhitekts Andis Sīlis (birojs “Sīlis, Zābers un Kļava”) ir pazīstams kā (nerealizētā) Rīgas koncertzāles projekta konkursa laureāts, reiz leģendārā bāra “Pulkvedim neviens neraksta” interjera autors, Mercedes-Benz un Bowlero centru, un citu redzamu ēku projektētājs. Reizē viņa klātbūtne ne mazāk pamanāma ir bijusi sabiedriskajā telpā, kur viņš čakli, vaļsirdīgi un nesaudzīgi ir paudis viedokli par arhitektūras un pilsētvides jautājumiem praksē un teorijā. Šoreiz arhitekts nonācis uzmanības lokā ar augusta sākumā Ķeipenē atklāto skulpturālo objektu – tuneļa metaforu, kas ir veltījums hrestomātiskajam kinofestivālam “Arsenāls”. Intervijā Arterritory.com Andis Sīlis stāsta par šo objektu, citiem saviem projektiem un vietējo arhitektūras vidi, kurā apgrozījums sasniedzis pirmskrīzes līmeni.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Kā jūs piesaistīja veidot kinofestivālam “Arsenāls” veltīto objektu Ķeipenē?
Es (Augustu) Sukutu pazīstu, kopš viņam bija tā trakā ideja uzbūvēt stikla namu Līvu laukumā. Tur mēģināju viņam palīdzēt. Iecere pārvērtās par stikla būdu, kur (Andris) Grinbergs varētu dzīvot, un visi skatītos realitātes šovu. Augustam vienmēr ir bijušas diezgan ekstravagantas idejas. Ķeipenē viņš bija jau “Sarmai un Nordem” lūdzis uzzīmēt “milžu galdu”. Uz turieni īpaši Rīgas bohēmai nolīgts vilciens aizbrauca vēl “Arsenāla” laikā. Respektīvi, tā ir iezīmēta taka visādiem margināļiem.
Pirms kādiem diviem gadiem Sukuts atrakstīja e-pastā aptuveni tā – no augšas nākusi ideja, ka vajagot uzbūvēt tuneli, – dzejiski un miglaini to ieskicējot. Es, savukārt, nodomāju, ka, taisot tradicionālu tuneli nekurienē, tajā ātri iekārtotos bomži, aiztaisītu galus ciet un dzīvotu. Interesanti, ka Augusts tā arī nepaskaidroja, kāpēc tieši tunelis. Bet tunelis ir diezgan ietilpīga metafora un simbols. Par to var domāt visvisādi.
Realizētais risinājums man prātā ienāca salīdzinoši ātri – abstrakcija par doto tēmu vides objekta formā. Vēlējos panākt, lai izveidotā telpa būtu patīkama, bet lai neviens tajā nedzīvotu, lai gaisma tiktu iekšā u.tml. Tuneļa formālā koncepcija ir balstīta Terevādas budisma zināšanās par mentalitātes fenomenu. Lietojot dziļas koncentrācijas stāvokli, adepti ir konstatējuši, ka mūsu uztvere darbojas kā ārkārtīgā ātrumā “skrienoši” atsevišķu objektu vai domu sastāvdaļu izpētes mirkļi. Laiks starp dzimšanu un miršanu sastāv no fragmentiem, kuru ātrais mainīgums laikā rada ilūziju par pastāvīgu ego esības plūdumu. Līdzīgi ir ar filmām. Katrs kadrs ir atsevišķs, bet mainās tik ātri, ka rada priekšstatu par plūdumu. Ejot caur tuneli, tas notiek trīsdimensionālā telpā, ko papildina laika faktors – pārvietojoties pa to, veidojas neatgriezeniska emocionāla pieredze.
Kinofestivālam “Arsenāls” veltītā objekta mets
Piedāvāju šādu koncepciju, un Augustam iepatikās, lai gan viņš bija gaidījis citādāku risinājumu. Apbrīnojami ir tas, ka viņš būvi finansēja no privātiem līdzekļiem. Sākumā biju iecerējis to izveidot betonā, lai būtu ilgmūžīgāk, bet izmaksu ziņā vajadzēja izšķirties par metālu, kas tāpat sanāca, manuprāt, labi.
Vai jūs kā arhitekts varētu pastāstīt, kas pēc krīzes ir kļuvis labāk un kas nē? Redzu, ka birojā strādā vairāki cilvēki. Vai tas nozīmē, ka arhitektiem darba netrūkst?
Zīmējam termiņuzturēšanās atļaujas. Apgrozījums ir kā pirms krīzes; iespējams, pat vēl lielāks.
Vai tas ir tikai Jūrmalā?
Nē, objekti ir arī Rīgā – mēģinām pabeigt “Z-torņus”, ir arī projekts Amatciemā. Pārsvarā gan Jūrmalā.
Pirms krīzes nebija termiņuzturēšanās atļauju, bet daudzi klienti tāpat bija no Krievijas, ne tā?
Nemaz ne tik daudz. Latvijā dzīvojamais fonds ir pārapdzīvots – uz vienu cilvēku tas ir apmēram divreiz mazāks nekā vidēji Eiropā. Attiecīgi – pirms lielā burbuļa visi investēja, jo cilvēkiem radās iespēja sagrabināt naudu, sapelnot vai paņemot lētos kredītus, lai uzlabotu dzīves apstākļus. Tāpēc pirms krīzes bija orientācija uz vietējo tirgu.
Savukārt, pēc krīzes vietējais tirgus palika bez naudas. Nauda parādījās kompensācija uzturēšanās atļauju veidā, kas būvniecības nozari izcēla no ļoti smagas krīzes. Lielākā daļa speciālistu no Latvijas ir neatgriezeniski aizlaidušies. Piemēram, no mana biroja ļoti profesionāla meitene aizbrauca uz Parīzi. Viņa tagad strādā lieliskā arhitektu birojā, darbā pavada mazāk laika nekā pie mums, ēd divu stundu garās Parīzes pusdienas un saņem piecreiz lielāku algu. Diemžēl atpakaļ viņa vairs nebrauks.
Celtnieki un arhitekti šajos gados ir zaudējuši ļoti kvalificētus darbiniekus. Šobrīd bez uzturēšanās atļaujām, – Latvijas ekonomikā ar tām varētu būt ieplūduši vairāk nekā divi miljardi eiro, – mēs būtu atkarīgi tikai no Eiropas fondiem, savas nīkulīgās ražošanas un no mežu izciršanas.
Arī nekustamie īpašumi ir periodisks ielāps.
Nekustamo īpašumu nevar aizvest prom no valsts. Ja mēs attīstītu banku biznesu, kā to darīja, piemēram, Kipra, tad vienā mirklī tas var pamest valsti, lai dotos uz izdevīgākām vietām. Nekustamais īpašums vienmēr paliks šeit.
Bet nekustamā īpašuma vērtība var kristies.
Jā, kas krīzes laikā arīdzan notika. Draņķīgākie projekti kļuva krietni pieejamāki, un iedzīvotāji, kuri ir vairāk vai mazāk maksātspējīgi, ieguva iespēju par salīdzinoši mazu naudu radikāli uzlabot savus dzīvošanas apstākļus. Tas ir tikai normāli.
Jūs minējāt, ka trūkst dzīvojamā fonda. Man, ar nekustamā īpašuma sfēru nesaistītam cilvēkam, uzreiz rodas jautājums, kādēļ tad vienlaikus stāv tukši centra dzīvokļi?
Izremontēti, labi dzīvokļi nemaz tik tukši nestāv – ar nosacījumu, ka tie tiek pārdoti par sakarīgu cenu. Cita lieta, ka alkatība un investoru vēlme ar katru projektu nopelnīt pagaidām ir tik liela, ka viņi to cenu tur un nelaiž lejā. Tirgus to visu – kā parasti – nostāda savās vietās. Ja investors var atļauties sagaidīt, ka kāds īpašumu nopērk pa dārgo, tad kālab gan viņam to pārdot lēti?
Piemērs ir Māras dīķa projekts, kur lielākajai lietuviešu celtniecības investoru kompānijai skandināvu bankas ļoti pretīgā veidā atņēma naudu, kaut arī viņi nebija nokavējuši nevienu maksājumu. Bankas negaidīti un vienpusēji mainīja kreditēšanas nosacījumus un atņēma naudu milzīgai kompānijai, līdzīgi kā viņi to izdarīja vēl ar daudziem citiem sakarīgiem uzņēmējiem. Tas bija ļoti rupjš reiderisms no banku puses. Tagad Māras dīķa ēka tiek apdzīvota, un cilvēki par pieņemamām naudām tiek pie normālām dzīvojamajām platībām.
Vai Māras dīķa projekta pārējās kārtas arī tiks uzbūvētas?
Otrā kārta šobrīd ir pārdošanā. Trešajai kārtai nav projekta, bet ir diezgan laba zeme pašā dīķa krastā, kur bankas grasās nāsīs ievilkt lielu peļņu. Otrā kārta ir divu veco ēku rekonstrukcija un vēl divu jaunu būvniecība. Bankas bizness nav nodarboties ar nekustamo īpašumu attīstību. Viņi viltīgi nodibina meitas uzņēmumu, noraksta savus “sliktos kredītus” zaudējumos, valstij nemaksā peļņas nodokli, bet peļņu izceļ laukā no meitas uzņēmuma. Absolūti kretīnisks bizness.
Skarot šo tēmu, allaž izbrīna viens no lielākajiem Rīgas īres namiem uz Matīsa un Brīvības ielu stūra, kas pieder Swedbank meitaskompānijai Ektornet. Tā ir iespaidīga ēka, bet no sētas puses tai pat nav aiztaisīti logi, un fasādē – daži ir jau izsisti. Ja salīdzina zolīdo publisko tēlu, ko banka mēģina iedvest, ar nesaimnieciskumu, uzturot ēkas, tad ir zināma pretruna.
Bankas iznīcinātais klients mums palika parādā kādus 300 līdz 400 000 latu par padarīto darbu. Tos mēs vairs nedabūsim, un paši palikām parādā inženieriem. Bankas pārstāvji ir vairākkārt sēdējuši pie šī paša galda un mēģinājuši teikt, ka par lētu naudu kaut ko varētu arī atpirkt. Es ar lielu baudu pateicu visu, ko domāju par skandināvu bankām, un izmetu viņus ārā no biroja. Naudu es nedabūju, bet vismaz guvu iespēju pateikt visu, ko domāju – par viņiem un viņu visai pretīgo rīcību. Tas bija saldi (iesmejas).
AB dambja Rīgas Akustiskās koncertzāles projekts, kura autors ir Andis Sīlis
Jums aizmugurē pie sienas ir divi projekti, no kuriem viens ir akustiskā koncertzāle. Vai tas tur pielikts nejauši, vai arī šis projekts jums ir īpaši tuvs?
Tas ir diezgan utopisks projekts, kas visticamāk neīstenosies, un koncertzāli uz AB dambja, manuprāt, neuzbūvēsim.
Es nezinu, cik lielā mērā jums tiek lūgts padoms, bet, spriežot pēc neregulārām preses ziņām, koncertzāles potenciālā vieta un būvēšana patlaban tiek aktualizēta.
Tikpat kā nevienam šeit nav ambīciju atrast labu vietu un uzbūvēt sakarīgu akustisko koncertzāli. Tāda ambīcija ir kādiem trim vai četriem cilvēkiem, bet viņi neatrodas tādās varas pozīcijās un ar tādu iespēju piesaistīt finansējumu, lai to varētu realizēt. Savukārt, pārējiem spriedējiem šis jautājums īpaši neinteresē.
Tas, kas tagad notiek ar Rīgas Kongresu namu, manuprāt, ir pārpratums, jo visa tā padomju un komunistiskā smaciņa, kas iesūkusies fasādē, ir neizdzēšama. Pats trakākais, ka Valsts kultūras pieminekļu un aizsardzības inspekcija (VKPAI) ir izdomājusi, ka Kongresu nams ir vērtīgs padomju laiku piemineklis, tālab fasāde ir saglabājama, un būs gana labi, ja uz ēkas jumta uzliks kaut kādu jaunu kastīti. Vismaz šobrīd objekts neparedz labu akustiku. Tās vietā būs mākslīga apskaņošana un multifunkcionalitāte, kas nekad pasaulē valstiskas nozīmes koncertzālēs nav bijusi prioritāra. Ja reiz tie mūziķi mums ir izcili un visa dziedāšanas tradīcija ir pietiekami attīstīta, tad teorētiski vajadzētu domāt par apstākļiem, kādos iespējama kvalitatīva akadēmiskā mūzika, bet tas tā nenotiek.
“Tas, kas tagad notiek ar Rīgas Kongresu namu, manuprāt, ir pārpratums, jo visa tā padomju un komunistiskā smaciņa, kas iesūkusies fasādē, ir neizdzēšama. Pats trakākais, ka Valsts kultūras pieminekļu un aizsardzības inspekcija ir izdomājusi, ka Kongresu nams ir vērtīgs padomju laiku piemineklis, tālab fasāde ir saglabājama, un būs gana labi, ja uz ēkas jumta uzliks kaut kādu jaunu kastīti.”
Kongresu nama projekts pagaidām ir vienīgais, kas ir dienas kārtībā. Vienkārši nav naudas, un pašvaldība kaut ko mēģina no valsts izlūgties. Valsts pārvaldē nav neviena cilvēka, kas, kā savulaik (Helēna) Demakova, būtu gatava kā tanks iet un vilkt to lietu uz priekšu. Un nav arī tādas politiskās situācijas, kurā valdības pozīcija būtu tik stipra, lai, neiegrimstot pārāk plašās demokrātiskās debatēs, izdarītu to, kas ir vajadzīgs, stratēģiski domājot daudzus gadus uz priekšu. Šobrīd pozīcija ir sadrumstalota, un notiek mēģinājumi risināt īstermiņa problēmas.
Ja atceras, cik ilgi vilkās Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas process, kas, iespējams, bija pat vēl aktuālāks projekts, tad nevar gaidīt, ka politiskā un sabiedriskā vide tik strauji apradīs ar domu par koncertzāles nepieciešamību.
Ja paskatās, kā tika samazināts valsts tēriņu apjoms, kad iestājās tā saucamā krīze, tad patiesībā ik gadu varēja uzbūvēt pat trīs šādas koncertzāles.
Bet nauda netika ietaupīta, tās vienkārši nebija.
Tā tika izķēzīta. Visa šī mūsu sistēma – birokrātija, pazīšanās, neekonomiski iepirkumi, 10–20 procenti, – visas šīs intereses ik gadu pa kreisi laida līdzekļus pāris koncertzāļu apjomā.
Ja valsts ir spējusi sevi ierobežot, proti, samazināt ierēdņu skaitu, tas, protams, nenozīmē, ka procedūras ir kļuvušas vieglākas, vai tā?
Dažas procedūras varbūt arī ir uzlabotas. Nav jau tā, ka viss ir briesmīgi slikti. Bet nav mainījies domāšanas veids tiem cilvēkiem, kas atrodas starp valdības aparātu un iedzīvotājiem, kurus viņi apkalpo un administrē. Tur vēl joprojām ir diezgan liels purvs ar ne pārāk labu, bet droši apmaksātu darbu, bez jelkādas vēlmes iespringt, vēlmes domāt, un bez jelkādas vēlmes sniegt pakalpojumus. Tā vietā ar pirkstu tiek vilkts līdzi Eiropas un vietējai likumdošanai un visu laiku tiek meklēti veidi, kā kaut ko nesaskaņot. Tā vietā, lai iedziļinātos konkrētajā jautājumā vai problēmā un atrastu jēdzīgu risinājumu. Lūk, tas nav mainījies ne par kapeiku.
Diez vai Latvijas ierēdniecība šajā raksturojumā būtiski atšķiras no citu valstu ierēdniecības.
Jā, diez vai, bet ja mēs runājam par tādu ar mani saistītu sfēru kā būvprojektu skaņošanu, tad Nīderlandē un līdzīgās valstīs ierēdņi tiek atlasīti, audzināti un apmācīti pilnīgi citā kvalitātē. Un arī valsts uzstādījums ir cits. Valsts sevi uztver kā speciālu institūcija, kurai maksā algu par to, lai tā ieteiktu un palīdzētu kaut ko izdarīt ātri un efektīvi, un viņi saprot, ka tas ir labi, ja cilvēks kaut ko grib. Mūsējie tikai nodomā: “Ārprāts, atkal man būs jāliek paraksts, kaut kas jāsaskaņo, visticamāk, ka tur būs kaut kas slikts vai nepareizs, un tāpēc labāk neparakstīt.” Mums ir aizliedzoša pārvaldes sistēma pretēji vecākām demokrātijām, kas ir sapratušas, ka ir labi, ka iedzīvotājs tiek apkalpots ātri un efektīvi.
Kaut kādā līmenī lietas tomēr ir mainījušās uz labu. Piemēram, pēc pieredzes varu teikt, ka Valsts Ieņēmuma dienesta ierēdņi ir kļuvuši laipni un izpalīdzīgi.
Es nesaku, ka mums ir pati traģiskākā ierēdniecība. Ja mēģini kaut ko izdarīt Maskavā, tad – salīdzinot – mums ir paradīze. Ir daudzas valstis, kur ir vēl sliktāk.
Jūs minējāt, ka arhitektam, sastopoties ar ierēdniecību, joprojām ir jāpiedzīvo inerce un vairīšanās no atbildības. Bet kas tomēr ir mainījies kopš krīzes, ja neskaita termiņuzturēšanās atļauju vilni? Vai vēl joprojām ir iespējami tādi ārprāti, kādi Rīgas publiskajā telpā tika pieļauti agrāk?
Gribētos jau pateikt kaut ko pozitīvu. Labi, pārāk daudz tā pozitīvā nav, bet ir mainījies sekojošais: pirms krīzes pieņemšanas stadijā bija jaunais Rīgas attīstības plāns. Šo plānu izstrādājot, notika simtiem koruptīvu darbību. Respektīvi, plāns tika iekrāsots atkarībā no investora iecerēm un vēlmēm, nevis vadoties no tā, kāds būtu pilsētbūvnieciski loģiskākais risinājums. Tajos apstākļos diezgan vienkārši varēja korumpēt pašvaldību. Vistrakākais notika (Gundara) Bojāra laikos: lai saņemtu atļautu pārsniegt pieļaujamo stāvu skaitu, bija izstrādāta formula, par cik tad attiecīgi palielinātos īpašuma vērtība. No šīs vērtības noteikts procents bija jāiemaksā ne pārāk legālā kasē, kas tika vienmērīgi sadalīta starp visiem galvenajiem lēmējiem. Tas, paldies Dievam, ir beidzies. Tā vairāk nenotiek. Tādā ziņā situācija ir labāka.
Negatīvā ziņa ir tāda, ka nesen tika likvidēta diezgan spēcīga pilsētas arhitekta institūcija, kas bija izveidota lietderīgiem nolūkiem, jo pilsētas attīstības plāns vien nekādā veidā nevar dot konkrētas un precīzas atbildes katrai situācijai. Tas var dot vispārējus noteikumus – ierobežot stāvu skaitu, ierobežot intensitāti, noteikt teritorijas izmantošanas veidu utt. Izstrādājot liela mēroga dokumentus, ik pa brīdim atklājās, ka vispārējās normas kaut kādai konkrētai vietai nebija pietiekami izsmeļošas, jo pilsētbūvnieciskā situācija bija pārāk specifiska. Tāpēc tika nodibināta institūcija, kur kopā sanāca nosacīti neatkarīgi profesionāļi, lai izrunātu problēmjautājumu.
Pie viena galda sēdēja Valsts kultūras pieminekļu un aizsardzības inspekcija, būvvalde, pilsētas arhitekts, pieaicinātie eksperti, un katra problēma tika risināta atsevišķi. (Nils) Ušakovs mēģināja (Jānim) Dripem pateikt, ka tā jau te nevarēs – neatkarīgi darboties, esot jāievēro kaut kāds ordnungs [no vācu valodas “kārtība” – V.G.]. Pēcāk viņš mēģināja pilsētas arhitekta institūcijā iedabūt savu cilvēku, Dripe atteicās to pieļaut, un Ušakovs, būdams pietiekami gudrs, situāciju eleganti atrisināja – nomainot Dripi ar (Gvido) Princi. Kopš tā brīži nekādi arhitektoniski un pilsētbūvnieciski jautājumi šajā institūcijā vairs netiek apspriesti. Viss.
Protams, šī institūcija nebija vērtējama viennozīmīgi. Iedomājies, kā tas izskatās jauno arhitektu acīs – ir kaut kādi veci gudrinieki, kas kaut ko lemj: vienreiz “jā”, vienreiz “nē”; te taisīsim, te netaisīsim. Bija tā slideni, bet tas tika darīts gana godīgi un profesionāli, tālab visādā ziņā institūcijai nebija ne vainas.
Reizēm ierēdnis saprot, ka konkrētā likumdošana spiež viņu darīt kaut ko ne pārāk labu. Tajā pat laikā viņš kā ierēdnis nav tiesīgs atkāpties no tā, kas ir rakstīts melns uz balta kaut kādos konkrētos apbūves noteikumos. Investors saprot, ka ir nepareizi, arhitekts saprot, ka ir nepareizi, un arī ierēdnis saprot, ka ir nepareizi. Bet viņš nav tiesīgs pieņemt pareizu lēmumu, jo viņam var mierīgi uzrīdīt knābu (KNAB) un paziņot, ka šis ierēdnis ir korumpēts, kaut arī viņš rīkojās pēc labākās sirdsapziņas. Tādēļ bija nepieciešams šāds starpinstitucionāls veidojums, kas varēja pietiekami objektīvi lemt. Šobrīd tāda vairs nav, līdz ar ko situācija ir kļuvusi sliktāka.
Turklāt Rīgas pilsētas būvvaldē šobrīd, īpaši pēc Anda Ciņa nāves, pie varas ir nākuši juristi, bet vadītājs ir ģeogrāfs, nevis arhitekts. Viņam ir vesels juristu štābs, kas ar pirkstu skrupulozi velk līdzi, un, ja ir rakstīts tā, tad tā arī ir jādara. Jebkurš arguments, ka noteikumi kādā konkrētā situācijā nav adekvāti, viņus neinteresē. Nav vairs neviena patstāvīgi domājoša arhitekta, ar kuru var izrunāt lietas pēc to būtības. Viss notiek pēc burta.
Un tas ietekmē...
...kopējo vides kvalitāti.
“Z-torņi”
Jūs tagad strādājat pie “Z-torņu” projekta, kura autors ir Uldis Lukševics?
Jā, tas ir diezgan raksturīgs objekts. Investors to iegādājās burbuļa laikā. Tolaik cilvēkiem likās, ka ekonomikā viss ies tikai uz augšu. Tie leiši, kas investēja Māras dīķī, atbrauca uz Rīgu ar mutēm vaļā, sakot: “Pie jums Rīgā dari, ko gribi, bet vienalga visur ir peļņa, viss ir pieprasīts, kamēr mēs Lietuvā ceļam lētas kastes, kuras tāpat ir baigi grūti pārdot, un cenas ir nekādas.” Īsāk sakot, viņi atbrauca uz Rīgu kā tādu leiputriju, kur viss notiek, ir naktsdzīve, bizness, peļņa… Arī “Z-torņi” tika uzsākti tajā optimistiskajā laikā.
Kā ir strādāt ar kolēģa projektu?
Nebūtu korekti komentēt konkrētos risinājumus, bet Lukševicam ar investoru nesakrita viedoklis par ēkas arhitektonisko tēlu, kas to vēlējās askētiskāku. “Pumpas” uz ēkas attīstītājam likās pārāk ekstravagantas, un tās arī izmaksāja desmit miljonus vairāk, kaut gan šī summa uz ēkas kopējo investīciju apjoma nav liela. Ēkas projektā bija ne pārāk racionāli risinājumi, kas padarīja torņus interesantus no žurnālu arhitektūras viedokļa, bet ne no investīciju viedokļa. Tad tika rīkots jauns konkurss par fasādes risinājumu, kurā uzvarēja Helmuts Jāns, kurš savulaik saņēmis Amerikas Arhitektu institūta balvu par mūža ieguldījumu augstbūvju arhitektūrā. Viņš ir uzbūvējis simtiem augstbūvju, bet nekad vēl apaļas, jo būvēt apaļu augstceltni principā ir diezgan sarežģīti. Profesionālas intereses dēļ Jāns pieteicās konkursā un arī uzvarēja.
Uldis (Lukševics) bija projektējis viesnīcu un biroja ēku. Jaunais īpašnieks, kuram biju projektējis rezidenci Jūrmalā, (Jurijs) Šeflers palūdza mani “torņus” pabeigt. Pirmais investors bija tāds (Igors) Ivanovs, kurš sēž cietumā, un arī pirmais projekta skaņotājs Strancis sēž cietumā. To var atzīmēt kā labo, kas ir mazliet mainījies, proti, vide vairs nav tik krimināla. Tas bija ļoti nepatīkams precedents arhitektu kopienai, jo nekad neviens arhitekts cietumā nebija likts.
Biznesa un finanšu plūsma aprēķini rādīja to, ka pieczvaigžņu viesnīcu segmentā Rīgā ir liela konkurence un cenas ir krietni zemākas nekā vidēji Eiropā. Attiecīgi investīcijas, kas ir vajadzīgas, lai “torņus” ar viesnīcas funkciju un tik lielu numuriņu skaitu pabeigtu, nav atgūstamas desmit gadu laikā. Bet pēc desmit gadiem viesnīcu jau būtu jāsāk remontēt. No uzņēmējdarbības viedokļa nebija nekādas jēgas šo būvi turpināt.
Mani projektā piesaistīja pirms pusotra gada. Arī pieprasījums pēc dārgām biroja telpām tādā vietā kā Rīga, kur nenotiek nekāds “bizness”, ir visnotaļ minimāls. Tagad mēģinu to visu pārzīmēt, pārveidot un pārskaņot par dzīvojamo funkciju, kas ir ļoti grūti izdarāms – esam spiesti pārtaisīt arī konstrukciju nesošo sistēmu un plānojumu. Tagad tikai ārējā “āda” ir apaļa. Labā ziņa ir tāda, ka visi, kas uzbrauc kādā augstākā stāvā, pārsteigumā noelšas, jo ir redzams visa pilsēta, arī jūra. Nevis maza jūras strēmelīte, bet kuģi reidā un Jūrmala.
Bet tie, kas uzbrauc uz ceturto stāvu?
Pirmais dzīvojamais stāvs atrodas tik augstu, ka tas ir Rīgas jumtu līmenī. Pirmie līmeņi ir piepildīti ar sabiedrisko funkciju. Tur ir 25 metru peldbaseins, milzīga vingrošanas zāle, frizētava, restorāni, veikali u.tml. – viss, ko vien vajag pašpietiekamam kompleksam.
Kas pirks tos dzīvokļus?
Ja mēģina ieskicēt potenciālo pircēju, tad, visticamāk, ka ļoti mazs procents būs ģimenes ar maziem bērniem. Tas ir ambiciozs projekts. 95 procentos gadījumu augstbūves ir investora ambīcija, kas izskaitļota uz ambiciozu pircēju. Tas ir īpašs mentāls stāvoklis – gan vēlme uzbūvēt ko ļoti augstu, gan arī mēģināt dzīvot tik ļoti augstu. Normāls cilvēks, sevišķi latvietis, protams, grib mitināties tuvāk pie zemes. Taču skats, kas paveras, pasaulē nemaz tik bieži nav atrodams, jo parasti augstceltnes tiek būvētas blīvi viena pie otras, un no vienas ēkas tu redzi citas fasādi. Pavisam reti ir kāds gadījums, kad vari netraucēti aplūkot pilnīgi visu apkārtni. Gandrīz neviens, kas ir uzbraucis viesnīcā “Latvija”, nepaliek vienaldzīgs. Tad vari tikai iedomāties, kā būtu dzīvot tur un varbūt pat drusku augstāk. Bet jautājums, protams, ir – kurš to var apmaksāt? Domāju, ka kaut kas tiks pārdots vietējiem, taču kvadrātmetru pašizmaksa ir tik liela, ka tas būs dārgs īpašums.
Kas notiks ar Šrēdera namu un pārējām skaistajām, bet nolaistajām koka ēkām “torņu” pakājē?
Koka ēkas tiks saglabātas; par to atjaunošanu ir noslēgts līgums ar Uldi (Lukševicu), un rekonstrukcijai ir piesaistīti brāļi Dambergi. Kocenēs būs restorāniņi un citi pakalpojumi. Maskavas investoriem parādīja Kalnciema kvartālu, pārliecinot, cik forši, ka pilsētas centrā ir dabūnama ģerevņas [no krievu valodas “ciems” – V.G.] sajūta. Tas ir tikai naudas un laika jautājums, kad to izdarīs.
Cik lielā mērā jūs kā arhitekts spējat izvērtēt sabiedrības pirktspēju? Runājot par vecākām demokrātijām, reizēm izskan jēdziens “vecā nauda”. Vai arī Latvijā var vērot bagātas vidusšķiras veidošanos?
Man no desmit projektiem viens ir vietējais. Pārsvarā tā ir nauda no ārpuses. Arguments, kas tiek izspēlēts publiskajā laukā, ir bailes no tā, ka sabrauks kaut kādi krievi un latvieši izmirs. Bet tas ir spekulatīvs arguments, jo, piemēram, Mežaparkā esmu uztaisījis ēku ļoti inteliģentai krievu ģimenei, kas atbraucot sāka mācīties latviešu valodu, arī bērnus izglīto latviešu skolā, tad atšķīra “Rīgas Laiku” un bez pierunāšanas to finansiāli atbalstīja. Viņi ir daudz patīkamāki cilvēki par labu daļu īdošo latviešu. Papildināt valsti ar šādiem cilvēkiem ir tikai izdevīgi. Nav jau tā, ka uz šejieni brauks nošņurcis lumpenproletariāts vai nacionālistiski psihopāti.
Tomēr šī retorika neietekmē politiskos lēmumus par termiņuzturēšanās atļaujām.
Politiskos lēmumus ietekmē kretīnisks nacionāļu aprēķins, kurus interesē nevis valsts nākotne, bet gan sava politiskā karjera. Politiķi to nav atzinuši oficiāli, taču kuluāru sarunās ir pat nosaukuši summu, par ko ir gatavi no šīs prasības atteikties. Mani gan vairāk uztrauc tas, ka viņu spekulatīvā argumentācija atrod dzirdīgas ausis. Tas nozīmē, ka viņu vēlētājs ir tik stulbs, ka nesaprot – valsts var pastāvēt vienīgi tad, ja tā ir puslīdz ekonomiski patstāvīga. Bet, lai tā tāda būtu, ir nepieciešama ražošana, ir vajadzīga nauda un zināšanas.
Zināšanas vietējam biznesmenim caurmērā ir diezgan draņķīgas, jo viņam nav kvalitatīvas izglītības, līdz ar to viņš nevar būt inovatīvs. Mūsējie ar savu izglītību kopumā ir nekonkurētspējīgāki par Rietumu kolēģiem. Tas nozīmē, ka visi iedzīvotāji strādās sliktāk atalgotu darbu, mazāk tērēs, un valsts būs nabadzīgāka.
Lai mēs izsistos no šī apburtā riņķa, kur ārstiem, policistiem un skolotājiem trūkst naudas algām, un attiecīgi – valsts pārvaldei nopietnām reformām, tad līdzekļi kaut kur ir jādabū. Termiņuzturēšanās nauda, kas ir visai ievērojama summa, tiek sadalīta starp vietējiem un valsti, un vairs nav nekur aiznesama. Un tad viņi pasaka: “Paldies, mums šo naudu nevajag.” Esam pietiekami labi pazīstami gan ar (Imantu) Parādnieku, gan ar Raivi (Dzintaru), un mans kolēģis jautāja: “Kādi tad ir jūsu priekšlikumi?” – “Eiropa iedos miljonus kaut kādā kārtējā programmā,” viņi atbild. Tā ir konkrēto politiķu nespēja domāt stratēģiski uz priekšu.
Mēs Latvijā pagaidām neesam spējīgi paši uzkrāt tik daudz kapitāla, lai kļūtu pašpietiekami. Piemēram, tagad visi inženieri, arhitekti un celtnieki ir pārslogoti. Kad iestājās 2008.–2009. gada krīze, mūsu apgrozījums kritās nevis par padsmit procentiem, kā īdēja dažu jomu pārstāvji, bet par 95 procentiem. Viss apstājās! Tagad esam atpakaļ pirmskrīzes līmenī. Mūsu birojs šobrīd strādā pie projektiem, kuru kopējais ārvalstu investīciju apjoms ir vairāk nekā 400 miljoni. Gandrīz visi šie miljoni aiziet vietējiem. Tas ir svarīgi, jo tā ir liela nauda.
Kinofestivālam “Arsenāls” veltītais objekts Ķeipenē
Kādā stāvoklī ir Latvijas arhitektūras kvalitāte? Nesen Uldis Pīlēns avīzē izteicās, ka esam vidējā līmeņa spēlētāji. Viņš sacīja, ka vietējais kolorīts ir ieturētākā estētikā, bet tajā pašā laikā kopš neatkarības atjaunošanas dominējot dekoratīva arhitektūra. Vai varat ko piebilst?
Vispirms vajag nošķirt būvniecību no arhitektūras. Ir divi veidi, kā lietot šos jēdzienus. Viena teorija ir, ka visam, kas ir uzbūvēts, ir kaut kāda iekšējā struktūra. Saskaņā ar šādu uzskatu, arhitektūras pazīmes var atrast it visur. Es tam negribētu piekrist. Ja atceramies, tad padomju laikā gandrīz jebkurš vīrietis spēja sev uzbūvēt dāču [no krievu valodas “vasarnīca” – V.G.], nenolīgstot arhitektu. Nemaz nerunājot par viensētu būvniecību, kur vispār tāda profesija kā arhitekts nebija zināma. Bija amatnieki, bija kaut kāda tradīcijās balstīta sistēma, un procesā iesaistītie bez arhitektu palīdzības veidoja harmonisku vidi ar jēdzīgām ēkām, par kurām mēs tagad priecājamies.
Šeit nav vajadzības ieviest jēdzienu “arhitektūra”. Tā ir būvniecība, kas balstīta uz amatniecības un būvniecības tradīcijām. Tika ņemtas vērā klimata īpatnības, lietoti vietējie būvniecības materiāli un tā tālāk – viss, ko tagad no jauna grib atklāt zaļā, eko, ilgtspējīgā un kāda tur vēl arhitektūra. Kādreiz tas bija tikai dabiski, bet tagad to kā zīmolu pārdod par lielu naudu. Savulaik mēs bijām daudz gudrāki – bez visām programmatūrām, kas rēķina, teiksim, būves “eko pēdu”…
Ja mēs runājam par arhitektūru ar lielu “A”, tad tā vienmēr ir pastāvējusi paralēli būvniecībai, kas apmierina vien utilitāras vajadzības. Tā vienmēr ir bijusi īpaša cilvēku intence uzbūvēt skaistāko ēku, kura reprezentētu tābrīža izpratni par lietu uzbūvi un pārlaicīgām tēmām. Tie bija tempļi un baznīcas, ko nesenā laikā sāka aizvietot muzeji, koncertzāles un citas sabiedriskas funkcijas būves. Pavisam nesen radās arī tendence šādā veidā domāt par pilsētbūvniecisku vidi kopumā un analizēt to no arhitektūras kvalitātes viedokļa.
Par kuru no divām arhitektūrām mēs runājam – par “šķūņa” vai “tempļa” arhitektūru? Protams, ka mēs varam spriest par šo disciplīnu, ko saucam par arhitektūru, reflektējoši apskatoties uz visu to būvmasu, kas tiek radīta un kuras vidū mēs esam spiesti dzīvot. Te nu mēs redzam, ka ir gan jēlības, kas vides kvalitāti tikai pazemina, un ir arī par salīdzinoši lētu naudu uzbūvēts kaut kas, kas šo vides kvalitāti ceļ.
Jūs diezgan vispārīgi atbildējāt uz jautājumu par arhitektūras kvalitāti, bet, šķiet, citādāk atbildēt nemaz nav viegli…
Es taču tagad nesākšu analizēt konkrētos projektus.
“Man liekas, ka pēc 300 vai 400 gadiem grāmatās no šīlaika arhitektūras tiks minētas divas lietas – bibliotēka un (Uģa) Šēnberga “cukurtrauks” otrā krastā. Nekas cits neliksies svarīgi, jo tieši šie divi objekti vislabāk raksturo mūsu laikmetu – nenobriedusi, bet milzīga ambīcija.”
Es vēlējos dzirdēt, cik lielā mērā arhitektūra ir sabiedrības spogulis.
Nacionālā bibliotēka ir precīzākais spogulis. Esmu par to pilnīgā sajūsmā.
Kādā ziņā?
Esmu jau to sacījis vairākas reizes. Paskaties, cik tā ir dīvaina! Turklāt dīvainība jau nav radusies uz līdzenas vietas, tai ir objektīvi iemesli. Paraudzīsimies uz šīs dīvainības sastāvdaļām: mazas nācijas milzīga izmēra ambīcijas; nefunkcionāla ēka; simbols ar visu naratīvu – teiku tā pamatā; visa tā vilcināšanās un politiskā stīvēšanās; vaimanāšanu par dārdzību un aizdomas par zagšanu. Mazas, izmirstošas nācijas pēdējais pirdiens pirms nāves ir uzbūvēt sev pieminekli. Apmēram kaut kas tāds ir noticis.
Man liekas, ka pēc 300 vai 400 gadiem no šīlaika arhitektūras grāmatās tiks minētas divas lietas – bibliotēka un (Uģa) Šēnberga “cukurtrauks” otrā krastā. Nekas cits neliksies svarīgi, jo tieši šie divi objekti vislabāk raksturo mūsu laikmetu – nenobriedusi, bet milzīga ambīcija.
Federālo rezervju bankas ēka Mineapolē. Arhitekts: Gunars Birkerts
Ko jūs domājat par citiem Gunara Birkerta projektiem?
Piemēram, Mineapoles bankas ēka ir ģeniāls projekts.
Bet kas, jūsuprāt, notika bibliotēkas gadījumā?
Tas ir tas, no kā es baidos – vecuma klikšķis. Tu vairs nejūti to drēbi, tu vairs nejūti kontekstu. Turklāt viņš nav vietējais, bet gan no citurienes. Arhitekts, pielietodams savas profesionālās zināšanas, izdara vienu vienīgu lietu – jebkura vide vai ēka ar savu funkcionālo lietderību vai vizuālo tēlu nepārtraukti atstāj iespaidu uz vērotāju. Viņa provocētās sajūtas ir vienīgais gala produkts. Iespaids ir iespējams tikai trejāds – pozitīvs, negatīvs vai neitrāls.
Ja runājam par tā dēvētajiem stārhitektiem – viņi taču būvē ar savu kultūru pilnīgi nesaistītās vietās.
Koncertzāles gadījumā tautas balsojums bija par Coop Himmelb(l)au ideju, kas bija pilnīgs sviests, pārkāries pāri pusei Daugavas. Tas bija tautas mīlulis. Un kāpēc? Tam atkal ir objektīvi iemesli. Tā ir tā lokālā, dīvainā un ne pārāk izglītotā vēlme dabūt šeit kaut kādu brīnumu. Tā šķiet ir nacionāla īpatnība – ilglaicīgi veidojusies kalpiska vēlme izskatīties labāk.
Tas ir cilvēciski.
Jā, bet šajā ziņā viena nācija no otras stipri atšķiras. Piemēram, dāņi no mums atšķiras ar to, ka arhitekts tur var taisīt avangardiskāko un radikālāko eksperimentu, un vairums pret to izturas ar izpratni, jo viņi zina, ka arhitektūrā ir jāeksperimentē, lai atrastu labākus būvniecības veidus.
Birkerta celtne arī ir eksperiments.
Jā, bet vienmēr ir jājūt konteksts un jāatrod kompromiss, jo cilvēki tiek afektēti un reaģē atbilstoši savai lokālajai izpratnei. Nedomāju, ka Birkerts ir ļoti laimīgs par šo stāstu. Ja viņš visu to būtu zinājis un ja varētu pagriezt atpakaļ laika mašīnu, tad, iespējams, viņš zīmētu citādāku celtni.
Latvijas Nacionālā bibliotēka ir laika zīme.
Profesionalitātes pazīme ir spēja izrēķināt uz priekšu. Protams, tajā brīdī valsts bija bērnudārza līmenī, un neviens, tostarp Birkerts, nevarēja saprast, ar ko tas beigsies. Kā precīza laika zīme bibliotēkas arhitektūra ir ļoti laba. Tā šausmīgi daudz ko paskaidro un šausmīgi daudz māca. Šī ēka ir labs mācību līdzeklis mums – par mums pašiem, un tajā ziņā tā arī ir metafiziski skaista. Jā, tādā nozīmē man tā patīk, jo laba arhitektūra atspoguļo sava laikmeta tendences.
Kad jūs projektējāt koncertzāli, jūs kaut kādā veidā attiecāties pret Birkerta ēku?
Vispār jā. Birkerta doma ir tāda, ka informācija staro uz āru, savukārt koncertzāles arhitektoniskā ideja ir iemiesot pretējo; mūzikas, sevišķi klasiskās, uztvere ir introverts process. Tur nevajag skatus uz Vecrīgu, jo tas tikai traucētu. Ir jāieiet sevī. Tāpēc ēka ir klasiski melna un necaurspīdīga.
Latvijas Mākslas akadēmijas jaunais korpuss
Jūs savulaik kritizējāt Nacionālā mākslas muzeja atjaunošanas projektu par to, ka lietuviešu kolēģi – birojs Processoffice – piedāvā “nearhitektūru”. Tagad jūs pats esat līdzās ar jauno Mākslas akadēmijas korpusu. Manuprāt, abi darbi tīri labi saskan.
Nekādi nesaskan. Tik vien tā, ka tie ir būvēti vienā laikā, sastopoties ar konservatīvo VKPAI un dažu žūrējošo kolēģu attieksmi. Man liekas, ka lielas publikas daļas tirlīgā, ārkārtīgi konservatīvā attieksme pret diezgan garlaicīgu neogotiku, kas ir Mākslas akadēmija, un diezgan neveiklu neobaroku, kas ir Nacionālais muzejs, ir pārspīlēta un provinciāla. Šīs ēkas pasaules arhitektūras kontekstā ir garlaicīgas, bet mums citu nav vispār. Taču tāpēc jau nevajag uzreiz tās fetišizēt. Neviens speciāli nebrauc uz Latviju, lai skatītos muzeja ēku, jo arhitektoniski tā ir neinteresanta. Tā nekad pat netiks pieminēta pasaules arhitektūras vēsturē. Protams, Rīgas kontekstā tā ir ievērības cienīga būve. Bet nevajag šī iemesla dēļ tagad raustīties blakus uzbūvēt kaut ko, kas ir laikmetīgs un spētu kaut kādā veidā darīt to, kas arhitektūrai jādara – proti, racionāli atrisināt funkcionālo uzdevumu, ļaujot jaunai formai papildināt mantoto. Tāpēc es nesaprotu, kā var nodzīvoties tiktāl, ka arhitektūras vietā zemē tiek izrakts un atstāts caurums.
Lietuviešiem pašiem ir diezgan daudz baroka. Varbūt tā pietāte skaidrojama ar viņu vēsturisko bagāžu?
Jebkurā gadījumā parkā un gruntsūdeņos izrakt vairākus tūkstošus kvadrātmetru ir debīli. Noliekot šai ēkai kaut ko blakus, tā beidzot iegūtu vērtību, un varētu izspēlēt tās lempīgumu, izveidojot unikālu ansambli. Tiem, kas bijuši Eiropā un redzējuši tūkstošiem oriģinālā baroka piemēru, šobrīd tā ir garlaicības kalngals.
Kādi ir secinājumi sāgai ar invalīdu piekļūšanas iespēju jūsu projektētajam Mākslas akadēmijas korpusam?
Ja es būtu sākumpunktā, es nemainītu arhitektoniskajā risinājumā neko, vienīgi projektā uzreiz piedāvātu iespēju lietot speciālo uzbraucamo ierīci tiem, kas tiešām nevar uzbraukt pa slīpumu. Uzbrauktuve jeb panduss bija paredzēta jau no paša sākuma, tā bija vajadzīga, lai šo ēku vispār varētu lietot. Ir divu veidu piekļūšanas iespējas cilvēkiem ar smagām traumām, kuri nevar patstāvīgi pārvarēt ne normēto piecu grādu slīpumu, ne arī trīs vai divus grādus. Viena ir margām piestiprināta platforma, otrs ir izbrāķētais pacēlājs–traktors. Man šķita, ka likt to neglīto platformu pie margām nebūtu pareizi, ņemot vērā, ka akadēmija ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un tur bojāt vēsturisko interjeru būtu nepieļaujami.
Kado Karim Jūrmalā
Kā iet ar Kado Karim dzīvojamo ēku Jūrmalā?
Mēs kārtējo reizi esam sevi “uzdzinuši kokā”, jo esam uzprojektējuši ko tādu, ko ir grūti realizēt. Iztērējam drausmīgi daudz laika laika, lai uzbūvētu projektu. Bet vispār izskatās, ka tomēr drīz būs gatavs. Apmēram gadu man bija jācīnās ar diezgan stipru enerģiju – Karimu Rašidu, kurš tika pieaicināts kā interjera dizainers, bet sāka radoši izpausties fasādē, mēģinot tajā iedabūt ovālus logus. Man bija ļoti grūti pierādīt – gan viņam, gan klientam, – ka tas izskatās pārdizainēti un nebūt nav vajadzīgs. Turklāt ir nomainījies klients. Pirmais, kurš visu darīja pareizticīgo manierē ar Dieva palīgu, bija ļoti īpatnējs cilvēks. Viņam bija pilnīgi citādāks redzējums, kā tās lietas notiek. Viņš mani visu laiku spieda ticēt, nevis analizēt un domāt. Sākotnēji tas viens pareizticīgais uzaicināja otru pareizticīgo kā būvnieku partneri. Bet viņiem kaut kas īsti negāja kopā, būvniekam izrādījās dzīvelīgāka enerģija, un izdzīvoja viņš, nevis dvēseļu gans.
Ideja bija pārdot Kado Karim un uzcelt pareizticīgo baznīcu, kurai vajadzēja dominēt visā Jomas ielā un būt lielākai par Dubultu luterāņu baznīcu. Vai tas vēl notiks?
Nē, pareizticīgo baznīca bija tikai viena no viņa idejām.
Tādā ziņā man ir interesants darbs, satiekot visādus dīvaiņus. Klients bija tāds frīks, kas desantnieku kreklā uz Harley Davidson braukāja pa pasauli, ostu biznesā pelnīja naudu un pēc tam pārtapa par ordinētu garīdznieku ar savu draudzi. Viņš apvainojās uz valsti un droši vien arī uz partneriem, un vēl kaut ko, un nolēma braukt dzīvot uz Sočiem. Viņš tur bija olimpiādes laikā, un laikam jau iepatikās.
Ja jūs jautājat man, tad viņa ģeopolitiskās simpātijas un redzējums man nebija svešs pirmajā reizē, kad viņu ieraudzīju.
Varētu būt, jā. Man atkal ir ļoti interesanti, ka atnāk klients un saka: “Es gribu uzbūvēt kaut ko patiešām skaistu un man jau pieci arhitekti ir zīmējuši, vietējie un ārzemju, un nekas man nepatīk. Vai var uzzīmēt vēl kaut ko?” Tajā brīdī, kad prezentēju ideju, es vēl nesapratu, ka viņš arī varēja mierīgi aiziet tālāk, būdams ļoti izvēlīgs un ar izteiktu pretenziju uz citādību. Šāds uzdevums ienāk ļoti reti – reizi piecos, desmit gados. Uzdevums uzzīmēt kaut ko, ko pasaule vēl nav redzējusi. Tas ir baigais izaicinājums.
Ēka ir apaļa, ne tā?
Nē, tā ir noapaļota. Tai ir tāda ģeometrija, kas neatkārtojas nevienā vietā.
Jūs ar Rietumu klientiem strādājat?
Esmu pārlieku noslogots ar vietējiem projektiem, un man arī šķiet interesantāk kaut ko mēģināt izdarīt šeit, nevis citur.
Jūs savulaik bijāt ļoti kritisks pret topošo Dabas zinātņu centra ēku Torņakalnā.
Es neesmu redzējis, kā tas projekts ir attīstījies, bet starpstadija man ne visai patika. Pie retās iespējas, ka kāda no valsts institūcijām tērē naudu, es cerēju, ka mēs sagaidīsim pozitīvu pārsteigumu. Ne brīnumu, bet ēku, ko labprāt parādītu, teiksim, kolēģim no Portugāles. Tagad ir tā, ka viņam ir ko parādīt, bet man nē. Un tas man ļoti nepatīk.
Biroju ēkas projekts Miera ielā 2
Otrs projekts, kas ir jums pie sienas, ir ēka uz Šarlotes un Miera ielas stūra. Tas ir labs projekts.
Tā arī ir diezgan ambicioza arhitektūra, bet pagaidām nevienam jaunas biroja telpas nav vajadzīgas. Neviens netic, ka tie ir ienācis pietiekami liels un veiksmīgs bizness, kas varētu maksāt pieklājīgu īri par ambicioziem kvadrātmetriem.
Vai Ukrainas krīzes ietekmi uz savu darbu jūtat?
Pagaidām nē; tikai tik daudz, ka daži daudzdzīvokļu ēku investori nedaudz iepauzē.
Kur, jūsuprāt, vajadzētu būvēt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju – centrā vai nomalē? Un vai jūs piekrītat, ka muzejs varētu iemājot RTU ēkā Vecrīgā, ko Zaiga Gaile nosaukusi par izcilu arhitektūru?
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka gan koncertzālei, gan muzejam ir jābūt centrā – ekonomiskais faktors radikāli mainās, ēkām esot ārpus tā. Ne jau visi vilksies ellē ratā uz kaut kādām nomalēm. Pasaulē ir sen pārbaudīta stratēģija – ja šādu būvi novieto redzamā vietā, tad, izveidojot pilsētvidi veiksmīgi papildinošu tēlu, nauda strādā arī tajā gadījumā, kad pilsētas viesis nemaz neapmeklē konkrētās funkcijas pasākumus. Tāpēc jebkurā gadījumā šādas ēkas ir jāliek centrā, kur to labo vietu gan ir grūti atrast.
Stratēģiski RTU ēka muzejam ir izcila vieta, jo atrodas uz tūristu “ziloņa takas”, kas sākas pie prāmja piestātnes. Ēkas arhitektūra šobrīd ir visnotaļ viduvēja, bet tas nenozīmē, ka tai nevarētu uztaisīt radikālu pārbūvi, radot kādu laikmetīgās mākslas muzejam piestāvošu arhitektonisku virsvērtību. Lai to sasniegtu, ir jārīkojas drosmīgi. Ja Zaiga (Gaile) tradicionāli un rūpīgi to ēku čubinās, tad tāds kārtējais kompromiss vien sanāks. Zaiga ir radusi taisīt notikumus no vecas substances un formas atjaunošanas. Ar pārspīlētu pietāti pret vēsturi šajā gadījumā, manuprāt, nekas ievērības cienīgs netiks panākts.
Vajag no esošās struktūras saglabāt derīgo, bet apjomos pievienot arī jaunu arhitektūru; un tikai nevajag lielajā pagalmā būvēt kārtējo piramīdu. Svarīgs priekšnoteikums ir Valsts kultūras pieminekļu un aizsardzības inspekcijas nostāja: ja viņi RTU ēku pēkšņi novērtēs kā saglabājamu un neaizskaramu vērtību, tad izcilu arhitektūru nesagaidīt – sanāks kārtējais Kongresu nams ar kastīti uz jumta.
