Par vārdiem, kas neglābj dzīvības
Ukraiņu mākslinieka Nikitas Kadana atklātā vēstule
Redakcijas piezīme: Nikita Kadans ir plaši pazīstams ukraiņu mākslinieks, kura daiļradei mēs sekojam jau vairākus gadus. Šajā laikā portālā publicētas arī vairākas intervijas ar viņu. Nesen viņš vērsās pie mums ar lūgumu publicēt viņa atbildi Krievijas mākslinieka un aktīvista Dmitrija Viļenska vēstulei. Viļenskis ir viens no mākslas apvienības “Ko darīt?” (Что делать?) dibinātājiem, nesen pēc kratīšanas viņa dzīvesvietā viņš bēga no valsts. Dmitrijs vērsās pie Nikitas ar publisku vēstījumu pēc tam, kad Nikita bija atteicies piedalīties 7. Jeruzalemes mākslas konferencē (Jerusalem Art Conference #7) vienā panelī ar dalībniekiem no Krievijas un Baltkrievijas.
***
Dārgais Dmitrij,
Izlasījis tavu atklāto vēstuli, kas adresēta man, es pārsteigts konstatēju, ka tajā nav minēts sākotnējais iemesls, kādēļ es atteicos piedalīties Jeruzalemes konferencē: savā uzaicinājumā organizatori mani neinformēja, ka es uzstāšos kopīgā panelī ar Krievijas un Baltkrievijas autoriem/autorēm. Tas kaut ko atgādina: agrāku situāciju ar teach-in pasākumu Vera List centrā Ņujorkā, kur ukraiņu dalībniekiem/dalībniecēm nepaziņoja par krievu klātbūtni, kā arī [mākslas un cilvēktiesību institūcijas – tulkotāja piezīme] Artists at Risk darbu izpārdošanu mākslas mesē Frieze Ņujorkā, kur notika tieši tas pats. Tu tumsā seko kādam, kuram uzticies, bet piepeši iedegas gaisma un tu attopies pie miera sarunu galda. Un ar to bija pilnīgi pietiekami, lai nepiedalītos.
Jāatzīst, kad mani aicina uz kolektīviem pasākumiem, esmu jau iemācījies jautāt, vai tur nebūs dalībnieku no Krievijas. Protams, tamdēļ visa profesionālā mijiedarbe nonāk tādā kā paranoiskā tīklā, tomēr tu vismaz nejūties kā svešu lēmumu ķīlnieks. Taču, uzaicināts uz Jeruzalemes konferenci, es to nepajautāju – Tuvo Austrumu problemātika, kam, ja ne šiem organizatoriem, vajadzētu būt hiperjūtīgiem? Pats jautājums man likās nepiedienīgs, tomēr velti.
Interesanti, ka visos šajos trijos pasākumos dalībnieks no Krievijas – vai vismaz viens no dalībniekiem – izrādījies tieši tu. Gan Vera List centrā kā viens no runātājiem, gan Frieze mesē ar “Ko darīt?” fotogrāfijām. Vai tas nozīmē, ka nemitīgi kāds nezināms spēks liek mums mistiskā veidā sastapties? Vai arī tava klātbūtne pasaulē kā pašreizējā kara “mākslas ekspertam” ir tik plaša, ka manas retās parādīšanās uz publiskām skatuvēm sakrīt ar tavām tikai un vienīgi statistisku iemeslu dēļ?
Un vēl kas – kāpēc tu vērsies pie manis ar atklātu vēstuli, nepamēģinājis uzrakstīt man privāti, ja jau mums ir ilga pazīšanās vēsture? Vai mans atteikums bija publisks žests? Vai to pavadīja kāds paziņojums, kuram tu vēlētos iebilst? Vai arī lieta tāda, ka tavi viedie vārdi nav adresēti man, bet gan plašai publikai, kurai tu vēlies demonstrēt paša paaugstināto “gatavību dialogam”?
Kad ieraudzīju relīzi ar mūsu vārdiem, tā izskatījās vai nu kā piemineklis “trim brālīgajām tautām” (plus Ivors Stodoļskis, visticamāk, šī nesaraujamās vienības tēla novērotāja lomā), vai nu kā tas pats neprasīto miera sarunu galds. Taču pēc tam manu uzmanību saistīja vēl kāda nianse. Kad organizatori uzaicināja mani piedalīties, kā tēmu es viņiem varēju piedāvāt visupirms savu pieredzi, kas saistīta ar izdzīvošanu un mākslas prakses turpināšanu apšaudītā pilsētā par genocīdu pāraugoša kara laikā. Tāpat es piedāvāju īsi pieskarties savai praksei, kas saistīta ar atmiņas paradoksiem par kolektīvajām traumām. Savukārt tava tēma bija izsludināti šādi: “Šajā runā es pievēršos situācijai, kas attīstījusies pēc kara sākuma Ukrainā 2014. gadā, tā eskalācijas 2022. gadā un pieaugošajām represijām Krievijā un Baltkrievijā pēc 202o. gada masu protestiem. Mums jāaplūko šīs problēmas plašākā kontekstā, kurā ietilpst klimata krīze, taupības pasākumi, pieaugošās nacionālistiskās tendences, pagātnes rēgi, nekropolitikas vairošanās un neatliekamas prasības pēc dekolonizācijas, demilitarizācijas un solidaritātes.” [Vēstules oriģinālā citēts angliski.] Proti, kopējā aina ir tāda: mākslinieks no Ukrainas runā par paša traumatisko pieredzi un pagātnes nošaušanas bedrēm, bet autors no Krievijas iekļauj šo pieredzi plašā universālā skatījumā, globālā analīzē. Vai šajā kompozīcijā tu nejūti ko impērisku? Un īpaši smalki tajā iederas apstāklis, ka ukraiņu dalībniekam aizmirsuši paziņot par tieši šādu lomu sadalījumu.
Ja runājam par Marinas lomu – pret viņas kā migrantes pieredzi Moabitā (ievēro, ka arī viņa nepiedāvāja uzstāties starptautiskas panorāmas žanrā) es attiecos ar dziļu cieņu. Pasēm šeit nav izšķiroša loma.
Līdztekus situācijai, kad man atkal un atkal piedāvā akli spert soli uz “kopīgas platformas”, man nav pieņemami, ka Krievijas intelektuālis runā par “pašreizējo situāciju” no metapozīcijas, nebalstīdamies jautājumā par paša atbildību. Principā es nesaprotu, kam gan citam, ja ne Krievijas atbildībai, patlaban vajadzētu būt “progresīvo un domājošo” krievu uzmanības centrā. Protams, identificēties tikai ar “starpnacionālajiem tīkliem pret putinismu un karu” pašreiz visās nozīmēs ir daudz ērtāk, taču lieta tāda, ka mūs lielā mērā ir veidojušas vietas, ar kurām mums ir visciešākās biogrāfiskās saiknes. Un aizgājušie gadi, tostarp astoņi kara gadi, ir bijis tas laiks, kad Krievijas mākslinieciski intelektuālā vide konstruēja sevi kā Putina Krievijas “civilizētās” fasādes atribūtu, saglabādama “kritisku” lomu, tomēr vienlaikus radīdama smalki izvairīgas pašcenzūras režīmu. Visa Krievijas Federācijas kultūras ainava un tās resursu vietas spektrā no Rozes kultūras nama līdz fonda līdz izstāžu zālei “Garāža” ir ļāvušas šai eksistences formai nostiprināties un attīstīties. Protams, nevar apskaust arī šo mirdzošo esamības formu starp kratīšanu un banketu. Taču tā bija izvēle, un, to veikuši, jūs palaidāt garām, kā autoritāri kleptokrātisks režīms pārvēršas par patiesi fašistisku. Jūs to neapturējāt, kad to vēl varēja apturēt. Jūs relativizējāt, galvenajai problēmai jūs piejaucāt klāt otršķirīgas problēmas. Protams, tā ir sīka kopējās atbildības daļa, protams, tas ir apstākļu spiediens, kas mēdz būt daudz stiprāks par cilvēku. Bet, pat pametuši Krievijas Federāciju, jūs par to nerunājat. Jūs spriežat par “plašāku kontekstu, kurā ietilpst klimata krīze, taupības pasākumi, pieaugošās nacionālistiskās tendences un neatliekamas prasības pēc solidaritātes”.
Mani it nemaz neiedvesmo “progresīvo” Krievijas Federācijas pilsoņu retorika “pret putinismu un karu”. Tagad ir jāiestājas par krievu fašisma militāro sagrāvi un tai sekojošo Krievijas Federācijas sabrukumu.
Un, zini, manā nākotnes ainā pēc Krievijas Federācijas sakāves, pēc pašreizējo “federācijas subjektu” suverenitātes parādes Krievijai ir jāuzsāk pašai sava defašizācija. Un tad, iespējams, didaktiskas filmas Brehta garā varētu izrādīties gana reāls instruments sabiedrības apziņas mainīšanai, bet diskusijas “par mākslas lomu” iegūs reālu augsni. Ja nu kas, pēdējo teikumu vari uzskatīt par liecību manai ilggadējai interesei par grupas “Ko darīt?” praksi.
Tomēr patlaban man nav vajadzīgas dziļdomīgas diskusijas starp krieviem un ukraiņiem par katastrofu, jo tās turpinātu to diskusiju līniju, kas šo katastrofu nav novērsušas un pat nav spējušas to paredzēt. Man nav vajadzīga valoda, kas neņem vērā tās vietas, kas runā no šīs katastrofas iekšienes. Man nav vajadzīgi vārdi, kas neglābj dzīvības. Pagaidām es labprātāk palikšu pie savas pieredzes un vākšu zināšanas par manu acu priekšā veiktajiem noziegumiem. Es nedomāju par “dialoga teritorijas” atgūšanu, es domāju par okupēto teritoriju atgūšanu.
