«Pasaule ir piesūkusies ar karu»
Ukraiņu mākslinieks Nikita Kadans par pārmaiņām īstenībā, tās uztverē un apjēgšanā pusgadu pēc 24. februāra
Šogad mēs jau publicējām sarunu ar Nikitu Kadanu, vienu no starptautiski atzītākajiem Ukrainas laikmetīgajiem māksliniekiem. Tas bija marta pirmajā pusē, kad Krievijas agresija apdraudēja pašu valsts galvaspilsētu un Kijivas pievārtē stāvēja svešas tanku kolonnas. Ir pagājis pusgads. Kijivai vairs nedraud tiešas briesmas, tomēr karš kvēlo austrumos un dienvidos. Kā šajos apstākļos turpinās mākslas dzīve? Kādi noskaņojumi nolasāmi sabiedrībā un mākslas vidē? Kā tiek apjēgta šī īstenība, kurā vairs nekas nav simtprocenti drošs un draudu neparedzamība kļūst par konstanti?
Par to, kā arī par starptautisko projektu “Kad ticība kustina kalnus”, kas nesen atklāts PinchukArtCentre Kijivā, mēs parunājām ar Nikitu atkal, pusgadu vēlāk. Nikita tāpat kā iepriekšējā reizē runāja nesteidzīgi, ar pauzēm, pārdomādams, apjēgdams to īstenību, ko daudzi no mums vēl pirms gada nespēja pat iedomāties. “Apjēgšana vispār ir ļoti grūts uzdevums,” viņš uzskata.
Nikita Kadans. Pārvietojamais loks. 2022. Jasi, Rumānija
Kur tu pašlaik atrodies?
Esmu rezidencē Užhorodā. To sauc “Вибачте, номерів немає” (“Atvainojiet, brīvu numuru nav”) un tā atrodas postpadomju viesnīcā “Закарпатье” (Aizkarpati). To vada mākslinieks Petro Rjaska. Šķiet, jau gadus sešus.
Bet tu apmeklē Kijivu?
Jā, vēl pirms divām dienām biju tur.
Skats no ekspozīcijas “Kad ticība kustina kalnus”, kas nesen atklāta PinchukArtCentre Kijivā. Foto: Сергій Іллін
Kā tur patlaban īstenojas mākslas dzīve? Kādas izstādes, kādi projekti notiek?
Izstādes notiek, lai gan, skaidra lieta, jau pavisam citādāk nekā kādreiz. Ja konkrētāk, es apmeklēju vienu, kurā piedalījos arī pats, – tā ir izstāde “Kad ticība kustina kalnus” PinchukArtCentre, nosaukta pēc Fransisa Alisa darba. To atveda Antverpenes muzejs M HKA. Tur pārstāvēti daudzi darbi no tā kolekcijas kopā ar ukraiņu mākslinieku darbu izlasi. Tas savā ziņā ir precedents – muzejs ved izstādi uz pilsētu, ko apšauda, turklāt ļoti slavenas starptautiskās mākslas izstādi, tur ir tādi autori kā Barbara Krūgere, Orlāna, Luks Toimans vai tas pats Fransiss Aliss.
Un es zinu, ka dažādās vietās notiek vēl vairākas citas nelielas izstādes.
Nikitas Kadana darbi festivālā “На часі” Kijivā (telpā Ņižņejurkovskā)
Un tu kaut ko no tā redzēji?
Es garāmejot redzēju ekspozīciju galerijā The Naked Room, kur bija kara laika darbi, galvenokārt uz papīra, un diemžēl neredzēju fotoizstādi galerijā “Я Галерея”. Vēl ir viens mikrofestivāls, kas atkārtojas ik pēc divām nedēļām. To sauc “На часі” un tas notiek telpā Ņižņejurkovskā, tā ir aušanas fabrika, kur atrodas vairāki klubi un vietas, saistītas ar elektronisko mūziku un DIY kultūru. Kijivas kartē tā ir svarīga vieta jauniešiem. Tur ir spektrs no elektronisko mūziķu koncertiem un visāda merča līdz laikmetīgajai mākslai. Mākslas darbi ir instalēti dažādās fabrikas telpās, tostarp arī mans. Festivāla dienās cilvēki nāk pūļiem, jo daudzi, skaidra lieta, ir izbadējušies pēc aktīvas socializācijas.
Tajā visā acīmredzot ir fokuss uz kara reālijām, tomēr dažādās pakāpēs. “На часі” drīzāk ir par to, ka dzīve turpinās, neraugoties ne uz ko. Bet izstāde PinchukArtCentre ir tematiski gana koncentrēta, tomēr ne ilustratīva. Tur ir viens “tiešs” žurnālistikas tipa elements – izstāde ar Krievijas kara noziegumu dokumentāciju. Tur ir Alekseja Saja video ar simtiem, ja ne tūkstošiem reportāžu foto ar Krievijas triecienu sekām. Tomēr tā ir kā intervence izstādē, bet pamata ekspozīciju veido diezgan daudzslāņaini un bieži vien neacīmredzami darbi.
Kas tur izstādīts no tevis?
Darbs no cikla “Ēna uz zemes”. Tā ir sērija, ko iesāku iebrukuma pirmajā mēnesī. Ar melnu, uzartu lauku un tumšu cilvēka siluetu, kas uz šīs uzartās zemes ir tik tikko izšķirams.
Kad ar tevi runājām pavasara sākumā, tu jau pie tā strādāji…
Jā, tomēr tas pārauga par sēriju no daudziem attēliem, un pēdējais no tiem tagad ir izstādīts Kijivā.
Nikita Kadans. Saule. 2022
Vai tev šajās dienās Kijivā sanāca kontaktēties ar citiem māksliniekiem?
Jā, es satiku daudzus… Tostarp tos, kas bijuši Rietumos un sākuši pārbraukt uz īsākiem vai garākiem periodiem. Ar jau minētās izstādes “Ticība kustina kalnus” dalībniekiem. Ar tiem, ar kuriem braucām pa mazajām pilsētām ap Kijivu: Buču, Irpeņu, Gostomeļu, Borodjanku.
Vēl šajās pēdējās trijās nedēļās es veicu, kā man liekas, sev svarīgu soli, kuram tomēr ir man pagaidām pilnīgi nesaprotamas sekas, – es noīrēju dzīvokli Bučā. Es tur ierīkošu darbnīcu, sev, tomēr vienlaikus tā būs darbnīca viesiem. Es to nesauktu par “rezidenci”, diezin vai varēšu organizēt kaut kādu open-call, un tas viss drīzāk nebūs lielā mērogā, tomēr vēlos uzaicināt dažādus autorus tur laiku pa laikam strādāt. Un tam visam ir pagaidu nosaukums “Dzīves atjaunošanas pētījumu centrs”. Mani interesē, kā vietas pēc baisām kolektīvajām traumām atgriežas pie dzīves. Ir ļoti daudz dažādu veidu un formu, kas var būt saistītas kā ar jauniešu socializāciju, tā ar lauksaimniecības lietām vai vienkārši remontu daļēji sagrautās ēkās. Esmu tikai sācis skatīties šajā virzienā, un, visticamāk, var rasties visādi tēmas pagriezieni un pārsteigumi. Grasos, atgriezies Kijivā, daļu laika pavadīt tur, tajā dzīvoklī.
Foto, kas uzņemts Gostomeļā. No Nikitas Kadana Instagram profila
Kad brauci uz Buču, vai tu tur pavadīji ilgāku laiku?
Pēc 24. esmu tur bijis divreiz.
Vai šī vieta tagad kā mainās – atgriežas pie dzīves, kā tu saki?
Jā, Bučā viss notiek ļoti aktīvi, viss tiek atgriezts pie normāla skata, liek jaunus logus un durvis, remontē vai nojauc mājas, kas nav pilnībā atjaunojamas. Atšķirībā no Gostomeļas un Borodjankas kaimiņos Buča ļoti aktīvi atdzīvojas.
Bet kāpēc – atšķirībā?
Braucu gan tur, gan tur. Borodjanka ir vienkārši drupas. Tur starp graustiem parādās pa kādam gājējam, bet pilsēta ir tuvu izmirušam stāvoklim. Gostomeļa ir gana spēcīgi cietusi no raķetēm, un cilvēki no sagrautajām mājām pavada dienas vienkārši pagalmos, bet naktīs vai lietus laikā iet tajos dzīvokļos, kuros vēl palikuši griesti. Visi logi tur ir izbiruši, protams. Cilvēki gaida pārmitināšanu, kādu palīdzību ar dzīvesvietu no valsts.
Nikita Kadans. Provinces zvaigznes. 2022. Instalācija Bruno Šulca istabā, Drohobičā. Materiāli: kausēts stikls no Gostomeļas drupām, dzelzs, gaismas kaste. Teksts ir citāts no Bruno Šulca darba "Pavasaris"
Es tev jautāju, vai tev izdevās parunāt ar citiem māksliniekiem Kijivā… Jau skaidrs, ka karš ievelkas, un laikam jau saprotama ir arī neiespējamība celt ilgtermiņa personiskos plānus arī mākslas karjeras ziņā. Kā to uztver, sajūt citi mākslinieki, par ko viņi ar tevi un cits ar citu runā?
Zini, ja ārējā pasaulē saistībā ar notikumiem Ukrainā ir ievilkšanās sajūta, tad šeit, neraugoties uz dažādām noguruma un izdegšanas formām, joprojām valda dedzīgs paātrināta laika plūduma periods. Šis adrenalīna pieplūdums kaut kādās formās ilgst joprojām – ja ne visiem, tad daudziem gan. Skaidrs, ka Ukrainā profesionālās perspektīvas kultūrā kļūst problemātiskas un saasinās izdzīvošanas jautājums. Bet arī pirms 24. izdzīvošanas jautājums mūsu nodarbes cilvēkiem bija diezgan ass. Ne privātā tirgus, ne publiskās finansēšanas sistēmas, kas spētu pilnībā nodrošināt dzīvi un darbu, Ukrainā nebija arī pirms tam. Tāpēc ir zināma sagatavotība.
Gribu pajautāt par starptautisko atbalstu no mākslas kopienas puses… Vai šajā ziņā ir kaut kas, kas netiek darīts, bet būtu tā vērts?
Tas ir labs jautājums… Materiālais atbalsts valstī palikušajiem ir svarīgākā tēma, izdzīvošanas jautājums. Tomēr, iespējams, tas tāpēc, ka es runāju no palikušā, nevis bēgļa vai bēgles pozīcijas. Bet tieši mākslas redzamības, saskatāmības jautājumi laikam jau saistās ar nepieciešamību pēc pārejas no Ukrainas politiskā atbalsta žestiem (pat izstāžu formā) pie daudz dziļākām šeit notiekošā izpratnes formām. Skaidrs, ka bija jāreaģē steidzami, un steidzamai reakcijai ir savas īpatnības, saistītas ar virspusību. Bet galu galā var sanākt tā, ka visi vienkārši ieliks ķeksīti – jā, mums 2022. gadā bija ukraiņu projekts… Bet es nezinu, vai kāda starptautiska institūcija ir sākusi padziļinātu projektu, saistītu ar izpēti un analīzi, kas būtu ieplānots vismaz uz gadu, nemaz nerunājot par lielākiem termiņiem. Tas kļūtu publisks apstākļos, kurus mēs patlaban vispār nespējam iztēloties. Un tas būtu veltīts Ukrainas izpratnei, ne tikai tam, lai ieraudzītu un atzītu tās pastāvēšanas faktu. Un būtu mēģinājums analizēt to procesu loģiku, kas mūs atveduši tur, kur patlaban atrodamies.
Nikita Kadans. Provinces zvaigznes. 2022. Instalācija Bruno Šulca istabā, Drohobičā. Materiāli: kausēts stikls no Gostomeļas drupām, dzelzs, gaismas kaste. Teksts ir citāts no Bruno Šulca darba "Pavasaris"
Saki, vai kopš mūsu pēdējās sarunas kaut kas ir mainījies gaisotnē, sabiedrības noskaņojumā, vai esi pamanījis kādas svarīgas pārmaiņas?
Notiekošais ir pārstājis būt fantastisks. Viss ir iesakņojies īstenībā. Jau grūti atminēties, kāda bijusi pasaule pirms tam. Ir mainījusies gaisa garša un krāsa, un ir ļoti grūti burtiski kaut kādu sensoru atmiņu līmenī ieraudzīt pasauli pirms tam. Tā ka, jā, notiek pierašana, tomēr vienlaikus – atkārtošos – dedzība nav pagaisusi. Tas nav tas pieradums, kas saistīts ar spēku zudumu, atteikšanos no iniciatīvas, bet tāds, kas saistīts ar absolūtu īstenības pieņemšanu. Man bija pārsteidzoši, ka mums blakus jau ir sevi apzinājušies cilvēki, kas formējušies īstenībā pēc 2014. gada – ar anektēto Krimu, ar okupēto Donbasu. Bet, iespējams, izaugs arī paaudze, kuras vienīgā īstenība būs pilna mēroga karš. Kas, kā kļuvis skaidrs, var vispār nebeigties. Tas pierimst, paņem pa pauzei, laiku atpūtai, tad notiek jauni izrāvieni, jaunas eskalācijas. Galu galā tā nav nekāda aksioma, ka kariem vispār būtu jābeidzas. Tas šķita neapšaubāmi, bet patlaban ir pienācis laiks par to šaubīties… Pasaule ir piesūkusies ar karu. Jūtīgums pārkārtojas, domāšana pārkārtojas… Un māksla pārkārtojas. Un tās institucionalizācijas formas, tās atbalsts dzīvā un darbspējīgā stāvoklī arī ļoti mainīsies.
Nikita Kadans. Provinces zvaigznes. 2022. Instalācija Bruno Šulca istabā, Drohobičā. Materiāli: kausēts stikls no Gostomeļas drupām, dzelzs, gaismas kaste
Kā tev liekas – uz kuru pusi?
Te noteikti nebūs tikai viena puse… No vienas puses, domāju, būs propagandas līnija ar lielu vienprātības, domas saliedētības līmeni, kā arī ar pašcenzūru un izteikumu aklajām zonām kā ēnas pusi. Tomēr tā noteikti nebūs vienīgā līnija, un, pamatojoties pirmo kara gadu pieredzē, var teikt, ka tā nedominēs. Ja māksla būtu sākusi runāt ne “no sevis”, no mūžīgo savas savdabības meklējumu pozīcijas, bet “nacionālās kopības” vārdā jau 2014. gadā, mēs nebūtu tā demokrātiskā Ukraina, kas esam tagad. Mēs principiāli atšķiramies no sava ienaidnieka, tostarp tāpēc, ka esam saglabājuši iekšējās kritikas spēju un tiesības šaubīties. Un es domāju, ka būs arī nedoktrinālās, antiideoloģiskās kritiskās kultūras līnija. Tomēr tās riski, likmes būs daudz augstākas. Un varēs gaidīt agresīvu reakciju pret izteikumiem, kas pārkāps “patriotiskā kanona” rāmjus. Tomēr arī šis kanons ir tapšanas stadijā, un to var ietekmēt, tā iekšpusē ir daudz neatrisinātu jautājumu.
Galu galā kara laika māksla pirmām kārtām balstās ļoti īpašā, nebijušā pieredzē. Šī pieredze var būt kā kolektīva, tā individuāla. Kolektīvās pieredzes apraksta kanons parasti veidojas pēc ilgāka laika posma. Bet individuālais runā tieši caur nebijušo, caur “šādu” vārdu, “šādu” tēlu trūkumu leksikonā. Tajā ir specifiska valodas neskaidrība. Tāpat ir atsperšanās no kailiem faktiem – ir, kā ir, bet interpretācijas – pēc tam.
Tāpat es domāju, ka būs daudz vairāk nepublisku prakšu, rakstīšanas “atvilktnei”. Bet cits jautājums, kā šo prakšu iespējas sakļaujas ar izdzīvošanas apstākļiem vēlā kapitālisma un aktīva kara situācijā. Kad no vienas puses mūs balsta ekonomiskā nedrošība, bet no otras puses krīt šāviņi, tad nepragmatiskās nodarbes daudziem var kļūt nepaceļamas, tomēr man vienalga liekas, ka arī tādām būs sava vieta.
Nikita Kadans. Provinces zvaigznes. 2022. Instalācija Bruno Šulca istabā, Drohobičā. Materiāli: kausēts stikls no Gostomeļas drupām, dzelzs, gaismas kaste
Bet šie “atvilktnei” rakstītie darbi, gabali – vai tie tiek radīti laikam pēc kara?
Iespējams. Ja mēs ticam, ka būs laiks “pēc kara”. Es, zini, jau gatavojos tam, ka karš kaut kādās formās – varbūt uz laiku iesaldētās, apdzisušās, taču gatavās atkal uzliesmot – vienmēr pastāvēs kaut kur blakus. Un visu ietekmēs. Bet runa varbūt nav par to, ka karš kā eksistences elements tiks pilnībā izdzīts, bet to, lai saglabātos dzīves nodalījumi, kas būs brīvi no kara.
Nikita Kadans. We are the Price. 2022
Tostarp saistīti ar mākslu?
Arī ar mākslu. Māksla taču, no vienas puses, ir saistīta ar radikālu politisko iztēli, kas nekautrējas no pareģojumiem. No otras puses, šis politiskais vizionārisms ir iespējams tad, kad vari “aizmirst par miesu”, ko kara laiks neļauj.
Zini, mūsu pasaules daļā radikāla antikara politika pirms 2014. gada nelikās esam kas nopietns, bet pēc 2014. tā neliekas kas reāls. Karam lielā mērā vienkārši neticēja, to nespēja iztēloties kā īstenības daļu. Iepriekšējie Krievijas militārie iebrukumi nesastapa solidāru pretdarbību, kas būtu salīdzināma ar pašreizējiem mērogiem, kā postpadomju valstīs, tā Rietumos. Un pat pēc pirmā šoka 2014. gadā, laikā, kad karš pārkāpa karsto stadiju un pārvērtās par iesaldētu konfliktu, daudzi vienkārši atmeta ar roku, piemirsa tā esamību. Taču tas allaž bija klātesošs, pat ja arī grūti pamanāms elements. Protams, grūti pamanāms tas nebija tiem, kas dzīvoja Ukrainas austrumos vai Krimā. Tagad tas ir skāris visus. Un it kā vairs nav dzīves elementu, kurā tas tādā vai citādā formā nebūtu ielauzies. Tomēr fakts, ka daudzi pat šeit, Ukrainā, par periodu pirms 24. februāra runā kā par periodu “pirms kara”, jau liecina par mūsu spēju rast komfortu daļējā pašu izvēlētā aklumā.
Vai pašreizējos apstākļos tu pārdomā savu mākslinieka misiju vai arī tava pozīcija ir vairāk vai mazāk nemainīga?
Mana pozīcija ir nemainīga. Man karš sākās tieši 2014. gada pavasarī un man kā toreiz, tā tagad ir spēkā tie paši kritēriji. Es runāju par to tādos pašos terminos. Un pirmām kārtām savā darbā es turpinu tās pašas līnijas, ko sāku 2014. gadā. Protams, šis turpinājums ir domas attīstība, nevis tās atkārtošana dažādās variācijās. Ja notikumu sākumā es domāju par acumirklīgu kara muzejifikāciju, par to, kā nekavējoties “padarīt par vēsturi” kvēlošo tagadni, tad tagad es domāju par “lietisko pierādījumu poētiku”, par kādu nevis nākotnē, bet šeit un tagad notiekošu “vēstures tiesu”. Proti, par galveno instanci “muzeja” vietā ir kļuvusi “tiesa”. Tā vai citādi, man galējais lūzums, kas mainīja apkārtējo pasauli, notika 2014. gadā. Bet tas, kas notiek tagad, ir likumsakarīgs turpinājums.
Nikita Kadans. Provinces zvaigznes. 2022. Instalācija Bruno Šulca istabā, Drohobičā. Materiāli: kausēts stikls no Gostomeļas drupām, dzelzs, gaismas kaste
Bet, tavuprāt, mākslinieks šajā situācija ir tas, kurš fiksē karu, apjēdz tā pieredzi, vai arī tas, kurš aizdomājas par iespējām atraut / izraut apkārtējos no šī visa un vismaz uz brīdi pārslēgt uz kādu citu apziņas stāvokli?
Kā mēs zinām, nepastāv kaut kāds “universālais” mākslinieks. Mēs visi šeit, mākslā, nodarbojamies ar dažādām lietām. Pieļauju visdažādākās stratēģijas – gan pieredzes fiksāciju un dokumentāciju, kā arī tās apjēgšanu, gan atraušanu, kā tu teici, kā arī aģitāciju un propagandu. Mākslas laukā ir vieta visam. Tomēr man liekas, ka pašreizējos apstākļos apjēgšana ir visgrūtākais uzdevums. Tieši kritiskās domas virzības dēļ tiek uzstādīti šķietami nepārvarami šķēršļi un barjeras.
Brīvi prātojumi par notiekošo atrodas uz sabiedriski pieņemamā robežas. Kara laikā cilvēki parasti daudz rūpīgāk izvēlās vārdus un ir ierobežotāki savās pārdomās. Iemesli tam var būt dažādi – kā individuālā atbildība, tā bailes no ārēja nosodījuma. Taču fakts ir tāds, ka publiski artikulēta doma kļūst lēnāka un stīvāka. Protams, ja tā ir doma, nevis kaut kāda čirkstēšana, kurai tūdaļ pat visi piekrīt.
Nikita Kadans. Foto: Klauss Pihlers, courtesy mumok
Lēnāka un piesardzīgāka…
Jā. Taču pastāv piesardzība kā sabiedriskā viedokļa spiediena sekas – attiecībā pret šo spiedienu māksla vienmēr liek citādības un neatkarības eksāmenu. Tagad šis eksāmens ir kļuvis sarežģītāks, taču tas ir pastāvējis arī iepriekš. Un pastāv piesardzība kā elements kustībā pāri nozīmju mīnu laukam. Te tu atbildi nevis pilsoniskā konsensa, bet “lietu patiesā stāvokļa” priekšā.
Tomēr tas reizēm palīdz aiziet dziļumā. Tu zaudē mobilitāti parādību virspusē, taču tajā punktā, kurā esi apstājies, nofiksējies… tu vari rakt.
Titulbilde: Nikita Kadans. Pārvietojamais loks. 2022. Jasi, Rumānija
