«Karš ir atnācis pie manis ciemos»
Saruna ar mākslinieku Nikitu Kadanu no Kijivas
Trešdien 9. martā Ukrainas Tarasa Ševčenko Nacionālās prēmijas komiteja tradicionāli paziņoja par tās saņēmējiem. Informācija par to parādījās arī valsts prezidenta vietnē. Nominācijā Vizuālā māksla prēmiju saņēma mākslinieks Nikita Kadans par personālizstādi “Akmens sit akmeni” un Tiberijs Siļvaši par instalāciju “Spārni”. Tas viss notika valstī, kas jau divas nedēļas atvaira Krievijas agresiju, valstī, kas uzņēmusi tā spēka sitienu, kas draud visai Eiropai.
Ar Nikitu Kadanu esmu pazīstams jau diezgan sen, vēl kopš pirmajām tekstgrupas “Orbīta” Ukrainas “turnejām”, un mani vienmēr pārsteidza ne tikai katra viņa darba precizitāte, adekvātums un augstā mākslinieciskā vērtība, bet arī viņa domāšanas līmenis, viņa pieejas kompleksums un analītiskums. Viņš ir interesants sarunbiedrs, cilvēks ar jaudīgu un daudzpusīgu intelektuālo instrumentāriju, kurš vienlaikus to nepārforsē, bet drīzāk formulē neviennozīmīgos punktus un teritorijas, tēmas, kas prasa paaugstinātu uzmanību.
Nikitas Kadana un Danas Kosminas sadarbībā tapušais arhitektons “Plikais kalns”. 2021. Ģipškartons, koks, gaismas kaste. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov
Nikitas darbi tikuši izstādīti Ukrainas paviljonā 2015. gada Venēcijas biennālē, viņš pastāvīgi piedalās izstādēs Eiropā, bet pagājušajā gadā Parīzes Pompidū centra kuratori muzeja pastāvīgajā kolekcijā iekļāva viņa darbu “Postaments. Izstumšanas prakse.” Šo instalāciju veido liels postamenta makets, kas sniedzas līdz izstādes zāles griestiem, un uz sienas rakstīts teksts. Piemineklim, kam būtu jāatrodas uz šī paaugstinājuma, tur vairs nepietiek vietas. Pārrakstīdami vēsturi, mūsu vēstures uztveri, mēs it kā ignorējam pašu objektu, tā apjomu, kompleksitāti, daudzslāņainību.
Kādā no intervijām Nikita Kadans savu interesi par historiogrāfisko metodi mākslā apraksta šādi: “Domāju, šeit galvenais ir drosme taustīties ar rokām tumsā. Šodienas tumšā, necaurredzamā būtība it kā prasa noteiktu piesardzību. Sak, “turiet rokas mierā, nelieniet, citādi jums iekodīs pirkstā, jūs taču neredzat, kas tur ir”. Mākslinieks var balstīt savu darbu šajā idiotiskajā drosmē taustīties vēsturiskajā tumsā. Ja to gana ilgi praktizē, tad parādās īpašais neredzīgā jūtīgums. No vienas puses, šīs darbības tips veidojas no tavas neapdomības, nepiesardzības, no tā, ar ko īpaši nevajadzētu lepoties. Taču, kamēr gaismas stars slīdēs uz priekšu, atkarodams tumsai arvien jaunus priekšmetus, tu jau zināsi, kur tas, kas nonācis gaismā, izrādīsies svarīgs. Un tas nav pravietiskums, paredzēšana, mākslinieks šeit nav viņam neaptveramu augstāko zinību medijs. Šādas zinības nepastāv principā. Ir pārliecināta nepiesardzība, kas var izšaut un precīzi trāpīt lietu patiesajā stāvoklī. Tu nodarbojies ar “pieminekļu kara” Ukrainā tēmu, bet pēc tam šī tēma pēkšņi kļuva redzama pasaulei. Gaismas stars ir nonācis te, pēc tam virzīsies tālāk.”
Nikita Kadans. “Saule un pavadonis”. 2020. Dzelzs, neons. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov
Pēdējā laikā Nikita bijis ļoti aktīvs arī kā kurators, cenzdamies pievērst uzmanību ukraiņu 1910.–1930. gada avangardam. Tā 2017. gadā Londonā notika izstāde “Atliktā nākotne” – alternatīvs skats uz ukraiņu XX gadsimta avangardu caur Ukrainas laikmetīgās mākslas prizmu. Šo līniju tupināja viņa paša ekspozīcijas “Drupu projekts” Ludviga fonda laikmetīgās mākslas muzejā Vīnē un “Neorganizētu masu izrāde” Ūstos pie Labas Čehijā.
Bet Ševčenko prēmijai bija izvirzīta 2021. gada izstāde “Akmens sit akmeni” pazīstamajā Kijivas mākslas institūcijā pašā pilsētas centrā PinchukArtCentre (2018. gadā mēs publicējām lielu interviju ar tā māksliniecisko direktoru Bjornu Geldhofu). Laikam jau var teikt, ka šis darbu kopums kļuva par tādu kā kopsavilkumu visam, kas bijis Nikitas interešu lokā pēdējos sešos, septiņos gados, arī te izstādītas interpretācijas “par Ukrainas vēsturi, politisko vardarbību, nacionāli vēsturisko mantojumu, avangardu un padomju utopiju. Šī izstāde pēta pašreizējā laika izaicinājumus nepārraujamā saiknē ar pagātni, izmantojot vēsturi, lai izgaismotu tagadni un iztēlotos nākotni,” – vēsta teksts par izstādi mākslas centra vietnē.
Kad uzzināju par prēmiju, nospriedu, ka mums noteikti jāparunā. Nikita Kadans paliek Kijivā, pilsētā, pie kuras robežām stāv svešas valsts tanku kolonnas. Es piezvanīju viņam sestdien, 12. martā, izmantojot Telegram, no Rīgas, pilsētas, kuras ielās nav patruļu un prettanku ežu, tomēr draudus, ko radījusi kara saasināšanās Ukrainā, te jūt īpaši asi, tāpat kā citās Baltijas galvaspilsētās, pilsētās un pilsētiņās. Mēs norunājām 40 minūtes, un, kad pēc tam ieslēdzu sarunas ierakstu, tad izrādījās, ka mana klēpjdatora mikrofons pārstājis normāli funkcionēt. Ierakstā bija dzirdams šausmīgs fons un čaboņa, katru frāzi es klausījos reizes trīs četras, lai kaut ko saklausītu. Tomēr grūtības šajā procesā kaut vai daļēji itin kā kompensēja to nevienlīdzību starp vietām, no kurām mēs sazinājāmies, nevienlīdzību, par kuru mēģināju formulēt domu mūsu sarunas sākumā. Ierakstā Nikitas balss izrunā frāzes diezgan lēni, ar pauzēm, ar fiziska noguruma sajūtu, tomēr vienlaikus ar pārliecību un sev ierasti pārdomāti.
Nikita Kadans. Foto: Bert de Leenheer
Zini, jūtos diezgan savādi, tu tagad esi Kijivā, apkārt kaut kādas tanku kolonnas, bet es runāju ar tevi no mājām, būdams drošībā. Pavisam nevienlīdzīgas pozīcijas. Tomēr kaut kā mums šī saruna ir jārisina… Un vispirms es gribēju tev jautāt par Ševčenko prēmiju. Man liekas ļoti svarīgs tas fakts, ka, neraugoties uz karu, kaut kāds kultūras dzīves segments tomēr turpinās. Un tu esi kļuvis par šīs prēmijas laureātu…
Par pārrāvumu, sarunu no atšķirīgām vietām – tā patiesībā ir diezgan izplatīta parādība. Tādas ir arī sarunas starp kultūras centriem un vietām, kas tiek definētas kā perifērija. Šādas sarunas tāpat izskatās aizdomīgi, kā zināma nevienlīdzība. Kad ir centrs un ir perifērija, katastrofas pieredze vienmēr tiek izstumta perifērijā.
Ukrainā karš notiek jau astoņus gadus, tas taču nesākās 24. februārī. 24. februārī Krievijas karaspēks vienkārši šķērsoja nošķīruma līniju un beidzot visas pārējās pasaules priekšā atzinās, ka šajā karā karo tieši viņi. Proti, esmu it kā pieradis pie notiekošā. Piemēram, kad sniedzu interviju Gaļinai Rimbu Arterritory Ļvivā, karš jau notika. Un esmu daudzkārt braucis uz Ukrainas austrumiem, strādājis tur ar vēsturiskajiem muzejiem, veicis pētījumus saviem projektiem. Manā uztverē nekāds būtisks pārrāvums patlaban nenotiek. Nedz attiecībā pret pagātni, nedz attiecībā pret kādām drošākām vietām. Nemitīgi notiek draudu pārplūšana – ofensīvas, atkāpšanās, nemitīga karaspēka kustība pāri kartei, kara un miera pārplūšana.
Nikita Kadans. No sērijas “Saplīsusī vārpsta”. 2019–2021. Dzelzs, druka uz zīda. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov 
Tomēr patlaban notiek ļoti saasināta fāze… Krievijas karaspēks ir 25 kilometrus no Kijivas. Tas ir fakts, kas nemitīgi zib prātā. Vismaz man.
Jā, saprotu. Varbūt lieta tāda, ka Kijivu bijis ierasts uztvert kā mierīgu vietu atšķirībā no Austrumukrainas pilsētām. Lai gan pirms 2014. gada arī tās bija pavisam vienkāršas, mierīgas pilsētas.
Bet par prēmiju – tā ir pazīme, ka dzīve vēl nav galīgi pārvērtusies par izdzīvošanu. Un kaut kādi kultūras rituāli joprojām tiek izpildīti. Tā laikam ir ūdensšķirtne starp dzīvi un sevis, sava ķermeņa glābšanas režīmu. Lielāko daļu laika šajās divās nedēļās es pavadu galerijā, kas pārvērsta par bumbu patvertni. Tā ir galerija Voloshyn, kādreiz šī pagrabtelpa arī bija bumbu patvertne, vēl padomju laikā. Tur es guļu, tāpat esmu tur izveidojis nelielu grupas izstādi no galeriju fondiem, tostarp tur ir tāda ukraiņu modernisma klasika kā Davids Burļuks vai 70. gadu nonkonformisti, piemēram, Konstantins-Vadims Ignatovs, kā arī laikmetīgie mākslinieki un mākslinieces. Un šī izstāde arī ir mēģinājums saglabāt kaut ko savā dzīvē, kas saistīts ar miera laiku, – kultūru kā kaut ko, ko tu vari atļauties.
Vai izstāde ir atvērta dienas laikā, to var ienākt apskatīt?
Izstāde notiek zālēs, darbi ir vienkārši atslieti pret sienām. Un daži cilvēki ienāk ciemos un var tos apskatīt. Protams, galerija nestrādā ierastajā režīmā, tur patlaban dzīvo cilvēki. Taču tie, kas ļoti grib tur nonākt, to dara.
Bet kā ar prēmiju? Vai notika kāda ceremonija vai arī tev vienkārši paziņoja par tās piešķiršanu?
Jā, man vienkārši paziņoja, ka tā piešķirta. Vispār jau es gribēju uzreiz likt lietā prēmijas naudu dažu kara laika humāno iniciatīvu labā, kas saistītas ar aplenktas pilsētas dzīvi. Taču Zeļenskis tās dienas vakarā “uzrunā nācijai” teica, ka prēmiju piešķirs jau pēc Ukrainas uzvaras. Liekas, tas attiecas arī uz naudas daļu.
Domāju, ka arī pēc kara būs humānās iniciatīvas, kurām būs nepieciešams atbalsts…
Jā, kaut kas noteikti būs.
Prēmiju tu saņēmi par savu 2021. gada izstādi “Akmens sit akmeni” PinchukArtCentre. Šis apjomīgais projekts strādā ar daudzveidīgu tematiku, tomēr tajā bija daudz par vardarbību vēsturē. Un, liekas, par neitrāla skatījuma mēģinājumu, kas būtu cilvēciskāks par ideoloģisko.
Pirmām kārtām tas ir materiālistisks skatījums. “Cilvēciskais” – tas, no vienas puses, ir kas pārāk plašs, bet no otras – atsauce uz “cilvēcību”, humānu un nedaudz sentimentālu pieeju.
Es domāju, ka mans skatījums ir materiālistisks un vienlaikus poētisks. Matērijas poēzija, tās tapšana. Šajā izstādē dažādi materiāli, formas, virsmas dominē pār attēliem, tēliem. Un pirmām kārtām pār cilvēka tēliem. Visbiežāk tas ir metāls, akmens, ģipškartons, koks, ogle, zīds, sveķi, marmors. Un tikai pēc tam tie ir figūru atveidojumi. Taču arī tie ir pastarpināti – caur noteiktu materialitātes, faktūras sajūtu, fotogrāfijām. Tās ir arhīvu fotogrāfijas, ko iekļauju savos darbos, atveidodams tos zīmējumos ar ogli vai tušu vai eksponēdams arhīvu uzņēmums kā atrastos objektus.
Nikita Kadans. “Grautiņš”. 2016. Papīrs, ogle. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov 
Un tomēr vardarbības tēma ir diezgan sajūtama, īpaši tēlos saistībā ar Ļvivas grautiņu vai notikumiem Voliņā.
Reiz es uzrakstīju tekstu par nepieciešamību mērīt mākslu ar nošaušanas bedri. Šis teksts man joprojām ir tāds kā manifests.
Bet kā tev liekas – kā mākslinieks var pastāvēt, strādāt laikā, kad notiek ārkārtējs vardarbības uzliesmojums? Raķetes un šāviņi lido uz slimnīcām un mājām, tiek apšaudītas mašīnas ar cilvēkiem, kas cenšas izvest drošībā savus tuviniekus…
Es atkārtošos – man nav būtiskas atšķirības starp pašlaik notiekošo un pēdējo gadu notikumiem Ukrainas austrumos. Un tas, ka karš ir izpleties uz rietumiem un atnācis pie manis ciemos – nu, es taču jau pirms tam pats braucu pie tā ciemos uz austrumiem. Es atceros pilnībā sacaurumoto, drupās pārvērsto Ugļegorsku, atceros Debaļcevu, kur lielākā daļa centra ielu bija šķembu sakropļotas. Tas bija 2014. gada rudens. Tagad tajā Ukrainas daļā atkal noris intensīvas kaujas, taču tās ir pārvietojušās aiz nošķīruma līnijas – pie Severodoņeckas, Ļisičanskas.
Es pašlaik turpinu strādāt, lai gan materiāli un fiziski šajā ziņā esmu diezgan ierobežots. Proti, man lielākoties ir papīrs, ogle un “aifona” fotokamera. Tomēr kopumā mani darbi virzās gandrīz tajā pašā gultnē, kādā iepriekš. Protams, šī aplenkuma stāvokļa pieredze, šī lienošā frontes līnija atstāj ietekmi, tomēr laikam jau drīzāk uz materiālo pusi, proti, papīru pašlaik nenopirksi. Tas ietekmē vairāk nekā kāda specifiska trauksme, emocionālie aspekti.
Nikita Kadans. No sērijas “Ēna uz zemes”. 2022. Papirs, ogle
Bet kā ar taviem draugiem, citiem Kijivas māksliniekiem? Vai cenšaties pārdzīvot šo situāciju kopā vai arī tas nav iespējams?
Daļa mākslinieku ir aizbraukuši uz valsts rietumdaļu, daļa ir palikusi Kijivā. Māksliniece Katja Libkinda, piemēram, darbojas kā brīvprātīgā psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi – lai gan, protams, tāda iespēja ir tikai māksliniecēm sievietēm – ir aizbraukuši uz Rietumiem. Bet es savukārt zīmēju, tāpat kūrēju izstādes pagrabā un kūrēju izstādes pasaulē no sava pagraba.
Un kas tās par izstādēm?
Piemēram, “Vēstule no frontes”, kopprojekts, ko nupat izrādīja Turīnas muzejā Castello di Rivoli un pēc nedēļas izrādīs Laikmetīgās mākslas muzejā Moderna Museet Stokholmā. Tā ir ukraiņu videodarbu izlase, kas, manuprāt, var pastāstīt ko svarīgu par šīs pasaules daļas pieredzi, tas ir diezgan spēcīgs un viengabalains naratīvs.
Kopumā cilvēki kaut kā ir spējuši tikt galā ar pašreizējo stāvokli. Protams, mākslas radīšanai visbiežāk ir nepieciešams laiks, tāpēc tikai vēlāk varēs visā pilnībā ieraudzīt, ko katrs dara saistībā ar notiekošo. Patlaban, piemēram, ir ļoti pamanāmi Vladas Ralko un Jekaterinas Ļisovenko darbi. Abas diezgan ātri zīmē, atsaukdamās uz notikumiem, un publicē šos zīmējumus sociālajos tīklos. Un tas viss ir ļoti pamanāmi un ļoti savlaicīgi.
Bet vai tu jūti kopējo noskaņojumu pilsētā – cik ļoti šī situācija saliedējusi cilvēkus no dažādiem lokiem un ar atšķirīgu pasaules skatījumu?
Pilsēta dzīvo ļoti stingrā režīmā, ritmā. Ielas ir gandrīz tukšas. Ir spēkā komandantstunda, cilvēki iziet galvenokārt ar kādu īpašu vajadzību, turklāt daudzi Kijivu ir pametuši. Tomēr, piemēram, atkritumi tiek izvesti, veikalos ir maize, atkal darbojas luksofori – pirmajās dienās ielas bija pilnīgi tukšas un luksofori nedarbojās. Daudzviet centrā pārvietojas teritoriālās aizsardzības patruļas, un, ja tu ko fotografē telefonā, tad pie tevis var pienākt un veikt pārbaudi.
Bet vai cilvēki sarunājas cits ar citu, apspriež notiekošo?
Jā. Protams, ielas sarunu tradīcija vēl nav atgriezusies, sociālie tīkli tomēr nekur nav pazuduši. Tomēr, bez šaubām, sociālās saiknes ir kļuvušas ciešākas. Savstarpējas vērības un atzīšanas ir vairāk. Kaimiņi sākuši sveicināties cits ar citu. Dienas laikā visi galvenokārt ir aizņemti ar uzdevumiem, kas saistīti ar izdzīvošanu. Tomēr, kā jau teicu, dzīves pazīmes, kaut kādi kulturālie rituāli vienalga notiek.
Pirms šīs kara aktivizēšanās Ukrainā bija diezgan pamanāms dinamisks pretstāves diskurss starp kreisajām, teiksim, kvīrfeministiskajām idejām un labējām, konservatīvajām un patriarhālajām idejām. Patlaban, redzams, šī pretstāve nav aktuāla…
Konkurenci starp kreisajiem un labējiem spēkiem Ukrainā es neesmu pamanījis. Tajā, ko sauc par profesionālo politiku, vienkārši nebija kreisās spektra daļas. Pa kreisi atradās tas, ko rietumu pasaulē uzskata par centru. Bet, ja ir runa par kādām kopienu mikropolitikām, par kultūras un mākslas politisko nozīmi, tad, protams, šāda cīņa pastāvēja. Labējie uzbruka kvīrfeministiskajiem pasākumiem vai kādām zinātniskām sanāksmēm un lekcijām, veltītām nacionālisma izpētei. Proti, drīzāk pastāvēja galēji labējo cīņa pret kritisko kultūru un pret identitāšu un dzīvesveidu daudzveidību. Tomēr, no otras puses, kreiso partiju nebija vispār, taču arī galēji labējās partijas nespēja iekļūt Radā. Gan 2014. gadā, gan pēc tam. Ultralabējo zelta laikmets Ukrainas parlamentā bija Janukoviča laikā, kad partija “Svoboda” tika izmantota kā “kabatas ienaidnieks”, kā elektorāta biedēklis. Taču pēc Maidana “Svoboda” neiekļuva Radā un nav tajā iekļuvusi joprojām.
Vispār Ukrainas politiku ir grūti iekļaut ideoloģiskās politikas konkurences modelī. Drīzāk tie tomēr ir kaut kādi klani, grupas, protams, tām ir savs spektrs, kurā tās iekļaujas, tomēr šis spektrs nedalās labējos un kreisajos, bet prorietumnieciskajos un prokrieviskajos.
Nikita Kadans. “Anonīmais, Aizvainotais”. 2021. Marmors, koks, plastmasa, sveķi. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov 
Protams, kaut ko prognozēt ir absolūti nepateicīga nodarbe. Tomēr kā tev šķiet – vai pēc kara šī situācija mainīsies? Kā to ietekmēs pašreizējā sabiedrības saliedētība, kas radusies kā jaudīga reakcija pret agresiju?
Es nezinu. Tā vienotība, kas tika iegūta 2014. gada sākumā, pagaisa diezgan ātri. Pašlaik, protams, ir ārējs impulss, kas liek apvienoties. Vēl spēcīgāk nekā toreiz. Taču arī tas neko negarantē. Lieta tāda, ka polarizācija un politiskā pretstāve būtu produktīvas, ja pastāvētu politiskā valoda. Taču šī valoda un tās terminu sistēma ir pilnībā zaudējusi vērtību. Visu postpadomju periodu un lielu daļu padomju perioda politisko terminoloģiju grozīja pēc savas patikas, vārdiem ikreiz piešķirot citu nozīmi atkarībā no tā brīža interesēm. Un patlaban daudzi termini ir pārstājuši būt termini. Piemēram, vārds “fašisms” ir zaudējis savu politisko nozīmi, savu politisko tradīciju. “Fašisti” – tā vienkārši ir naidīgā puse, ļaunuma būtība. Ir “mūsējie”, un ir “vācieši”. Tā pasaule ir iekārtota, un paskaidrojumi te ir lieki.
Vai pēc tam tā vietā nāks politika, saistīta ar valodu un skaidrām ideju un pozīciju struktūrām? Pagaidām nekas par to neliecina. Ir ārējais ienaidnieks, un sevis definēšana notiek attiecībā pret to. Patlaban Ukrainas politiskais spektrs ir nostādīts attiecībā pret Krievijas agresiju. Tā dod formu Ukrainas politiskajai dzīvei. Proti, kaut kādas pretrunas starp Zeļenska un Porošenko piekritēju nometnēm ir palikušas pagātnē. Tagad mēs visi esam vienā laivā vai vienā degošā mājā. Kad ugunsgrēku nodzēsīsim, visas pretrunas atgriezīsies. Tomēr neesmu pārliecināts, ka tās atgriezīsies kādā jaunā politiskās kultūras līmenī. Iespējams, pēc lieliem postījumiem, lielām asinīm lietas tiks uztvertas reālistiskāk.
Nikita Kadans. “Skatītāji”. 2016. Papīrs, ogle. Skats no izstādes “Akmens sit akmeni”. Foto: PinchukArtCentre, Maksym Bilousov 
Saki, kā tu vērtē reakciju uz karu (vai tās trūkumu) Krievijas mākslas ainas dalībnieku vidū?
Patlaban es pārāk nesekoju līdzi Krievijas mākslas ainai. Es tomēr vairāk cenšos sekot līdzi Krievijas karaspēka kustībai. Tomēr viens, ko ievēroju, ir “Mirušo partija”, viņiem patlaban ir ļoti spēcīgi izteikumi.
Tāpat notiek specifiska smalku, sarežģītu, daudzslāņainu prakšu noklusēšana. Zinu, ka māksliniece Aleksandra Suharjova atteicās no dalības Krievijas paviljonā Venēcijā, ar to faktiski to aizvērdama. Tāpat atteicās Kirils Savčenkovs, otrs dalībnieks un kurators. Un tikai pēc tam pati biennāles vadība aizvēra Krievijas paviljonu, protestējot pret karu. Taču aizvēršanas brīdī tas jau bija tukšs, tie, kam vajadzēja piedalīties, bija jau no turienes aizgājuši. Pati Aleksendra Suharjova ir ārkārtīgi smalka laikmetīgā māksliniece. Tomēr šis viņas žests it kā nav saistīts ar viņas mākslas saturu. Dažādi daudzslāņaini, padziļināti procesi patlaban automātiski pāriet klusēšanas režīmā – jo tiem ir citi skaļuma līmeņi, citas uztveres frekfences.
Un es redzu, ka daļa Krievijas intelektuāļu ir apjukuši. No vienas puses, nopietna resursu bāze, kas viņiem bijusi, galvenokārt Maskavas mākslas ainā, ir vienkārši zudusi. No otras puses, iepriekšējā periodā viņi jau ir spējuši ieņemt diezgan augstas pozīcijas starptautiskajā ainā. Un patlaban notiek centieni boikotēt Krievijas kultūru ar dažādu pakāpju vispārināšanu. Proti, kaut kur runā par Krievijas kultūru kopumā, kaut kur ir runa par institūcijām, saistītām ar Krievijas valsti vai korporatīvo naudu. Kāds nošķir Krievijas valsti atbalstošos māksliniekus un mākslinieces no tiem, kas atrodas opozīcijā, bet kāds uztver viņus visus kā kopumu. Arī te tiek pieņemts daudz pretrunīgu, stihisku lēmumu.
Rietumu institūcijas šajā fonā cenšas turēties pie vispārējas atvērtības un dialoga vērtībām, lai gan šīs vērtības Krievijas agresijas fonā sāk izklausīties pārāk abstrakti, tām ir mazs sakars ar konkrēto šodienas situāciju. Citi bloķē, taču vienlaikus neizstrādādami skaidru pozīciju, kas tieši tiek bloķēts. Tām vai citām Krievijas balsīm situatīvi tiek liegta pieeja publicitātei.
Un, galu galā, šī visa fonā ir ļoti grūti formulēt izteikumus, kam piemistu citi, ar šodienas vajadzībām nesaistīti slāņi. Pašlaik valda steidzamības situācija (situation of urgency), kad izteikties garos teikumos jau ir pārāk liela greznība.
Nikita Kadans. No sērijas “Ēna uz zemes”. 2022. Papīrs, ogle
Bet saki, lūdzu, vai Ukrainas paviljons Venēcija var tikt realizēts? Kāda pašreiz ir situācija ar šo projektu?
Venēcijas biennāles vadība ir paziņojusi, ka sniegs atbalstu tā realizēšanai. Proti, ja māksliniekam Pāvelam Makovam un citiem cilvēkiem no paviljona komandas sniegs iespēju izbraukt uz Venēciju, laikam jau viņi varēs ko paveikt. (Pēc 14.03. pieejamās informācijas, ko sniegusi Ukrainas paviljona kuratore Elizabete Germane, mākslinieks Pāvels Makovs jau atrodas Vīnē un gatavojas piedalīties paviljona atklāšanā Venēcijā – autora piez.)
Kā tev liekas, kā šis projekts ar nosaukumu “Izsīkšanas strūklaka. Augstais ūdens” varēs izskanēt Venēcijā?
Protams, varēs, taču jautājums, kādi slāņi izskanēs. Ukrainas paviljonam būs pievērsts daudz uzmanības, lai arī kas tajā atrastos. Makovs ir diezgan konservatīvs mākslinieks, nedaudz “antikvārs”, tāda poētiska kvaziarheoloģija. Dažādos gados Ukrainas paviljonā ir bijuši dažādi projekti dažādās pakāpēs saistīti ar laikmetīgumu. Šis ir tas gadījums, kad tev vislabāk padodas mierinoši čuksti, bet vēsture tev pasniedz megafonu. Domāju, ka šo izstādi tā vai citādi ievēros.
Vispār tas ir atvērts jautājums – ko pašlaik nozīmē “izskanēt”. Vai tiek ievērots pats runāšanas fakts vai arī teiktā saturs? Tas, ka Ukrainā pastāv māksla, jau ir atzīts. To pavada atzīšana, ka pastāv pati Ukraina un tajā notiek katastrofa. Tagad uzdevums ir saprast, kā pāriet no kailas katastrofas konstatācijas pie tās loģikas izskaidrošanas, un no turienes arī pie paredzēšanas – kādos, iespējams, diezgan fantastiskos veidos dzīve neizbēgami gūs uzvaru.
