Nekroimpērijas māksla
Mirušo partija pret fatālo ideoloģiju
Vajadzīga zināma drosme, lai ienirtu zārkā; no iekšpuses tas ir koši sarkans un zīdains. Taču, tur nokļuvis, tu ļaujies dziļdomīgam noskaņojumam un atslēdzies no dzīves nervozajiem poliritmiem. Zārka forma ir tik paredzama, ka liekas mierinoša. Kādā sniegotā pērnā novembra dienā es iekāpu šajā zārkā un līdz ar to apliecināju lojalitāti Mirušo partijai, zārka īpašniekiem un lietotājiem, šobrīd vienai no Krievijas aktīvākajām un modrākajām mākslinieku grupām, kuras protestē pret valdošajām aprindām un karu Ukrainā. Tagad, kopš sācies karš, es sevi pieķeru ilgojamies pēc iespējas atgriezties šajā inscenētajā, taču jaukajā, lai arī īslaicīgajā bēru rituāla brīvības mirklī. Šodienas Krievijā zārks ir emocionāli aktuālākā uzturēšanās vieta visiem tiem, kas apšauba cilvēces iemaņas dzīvošanas mākslā.
Mirušo partijas protesta akcija
Mirušo partija ir Sanktpēterburgas filozofa un trokšņu mūziķa Maksima Jevstropova diskursīvais veidojums. 2020. gadā viņš savā nebeidzami citējamajā tekstā “Mirušo partija ‒ no nekroreālisma līdz nekroaktīvismam”, kas publicēts žurnālā Hudožestvennij žurnal, ieskicēja kolektīva platformas aprises. Pirms tam Jevstropovs darbojās mākslas kolektīvā {rodina} (“dzimtene”), kas savās musinoši patriotiskajās akcijās izsmēja Krievijas aizvien pieaugošās izolacionisma tendences. Akcijā “jūsu drošībai” (ради вашей безопасности, 2014) kolektīva biedri ieradās kādā galerijas atklāšanā un sasēja visus ar virvi, stāstot cilvēkiem, lai viņi “saglabā mieru”, un atkārtojot: “Tas viss ir jūsu pašu drošībai.” “Diemžēl-parāde diemžēl-patriotiem” (“Увы-парад для увы-патриотов”, 2016) ir tieša Mirušo partijas priekštece. Vairāki grupas {rodina} biedri devās gājienā pa Sanktpēterburgas ielām, rokās turot pesimistiskus plakātus ar tādiem lozungiem kā “Pacietīsim to”, “Varbūt tu nenodzīvosi ilgāk par šo režīmu” un “Visi ir miruši, bet daži ir mirušāki par citiem”. Mirušo partija pārņēmusi pēdējo lozungu un pārvērtusi to par, Jevstropova vārdiem runājot, “ētiski politisku programmu”. Mirušo partijas saukļi ir vēl tiešāki. Svarīgākais no tiem, “Mirušo ir vairāk [nekā dzīvo]”, saistīts ar faktu, ko Jevstropovs mīl citēt savos tekstos un intervijās ‒ zinātnieku pētījumi liecina, ka pasaulē ir (vai pareizāk būtu teikt ‒ bijuši?) vairāk nekā 1 triljons mirušo, ievērojami vairāk nekā cilvēku, kuri ir dzīvi.
Mirušo partijas protesta akcija iepretim Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas ēkai / Maskava, 2022. gada pavasaris
Tāpat kā {rodina}, arī Mirušo partija savu darbību sāka ar groteskām un melnā humora cauraustām parodijām par disciplinārajām stratēģijām skolā, armijā un ikdienas dzīvē, kas, šodienas acīm raugoties, tiek uztvertas drīzāk kā piederīgas kritiskajam reālismam, zināmam laikmetam raksturīga dzīvi patiesi attēlojoša māksla. Turklāt, kā jau “ētiski politiska programma”, tā šobrīd izskan neticami iespaidīgi. Līdz 24. februārim mana paaudze ar nāvi saskārās lielākoties ģimenes līmenī, kad dabiskā nāvē vai nelaimes gadījumos nomira kāds no mūsu tiešajiem radiniekiem. Tā bija arī Jevstropovam, kurš tagad saka, ka Mirušo partija daudzējādā ziņā ir viņa traumas terapija. Būdams viens no skaidrāk domājošiem cilvēkiem mūsdienu Krievijā, viņš savas sēras pārstrādājis atbrīvojošā aktā. Mirušo partijas nepārtrauktā piketēšana spilgti izgaismo to politisko telpu, kurā mēs visi esam nonākuši.
Bijuši citi kari, ko Krievija karojusi tālās zemēs, piekopjot, britu sociologa Mārtina Šova vārdiem runājot, “riska deleģēšanas militārismu”. Protams, kāds šajos karos tiešām cīnījās, un daudzi cilvēki zaudēja dzīvības, taču kultūras darbinieki vienmēr varēja justies tieši tik droši, lai pat neapsvērtu dienestu armijā kā ekonomiskās izdzīvošanas līdzekli. To nevar sacīt par daudziem trūcīgiem Krievijas nostūriem, kur kompensācija par karā gūtu invaliditāti vai tuvinieka bojāeju ir pietiekama, lai ģimene varētu dzīvot pārticībā. Šobrīd nāve ir visapkārt. Vairums ukraiņu nespēj paciest, ja krievi viņus sauc par “brāļu tautu”, neatstājot nepamanītu faktu, ka šī formula mantota no Padomju Savienības aizbildnieciski augstprātīgās hierarhijas, ko veido “lielais brālis” (Krievija) un “mazie brāļi” (visas pārējās padomju republikas). Un tomēr miljoniem krievu Ukraina ir “brāļu”, “māsu”, “māšu” ‒ un daudzu citu asinsradinieku ‒ nācija. Būtu jauki, ja ikviens visā pasaulē jebkuru globālu konfliktu uzņemtu ar šausmām un aktīvisma enerģiju. Daži to patiešām sajūt tieši tā, taču vairumam pirms tam jābūt pazīstamam ar kādu no tās puses, kas mirst ‒ caur personīgām attiecībām, caur sarunām. Mirušo partija vienmēr iestājusies pret šo pēcnāves nacionālismu. Mirušie ir visur; viņi veido šīs planētas lielāko un daudzveidīgāko kopienu. Mēs visi kādudien pie tās piederēsim.
Mirušo partijas protesta akcija
Vēl svarīgāk ir tas, ka mirušos pret viņu pašu gribu bieži izmanto kā argumentu. “Politiķi un garīdznieki vienmēr kaut ko pasludina mirušo vārdā,” Jevstropovs saka savā 2020. gadā publicētajā rakstā. “Viņi piesavinās mirušo balsis, lai attaisnotu paši savu nožēlojamo tagadni.” “Kāpēc tad nepateikt viņu vārdā kaut ko pavisam citu ‒ teiksim, ka valstij ir jāiet bojā, ka Dieva nav, ka ikvienai varai reiz jākrīt?” Jevstropovs atzīmē, ka Mirušo partiju daļēji iedvesmojis “Nemirstīgo pulks”, Sibīrijas pilsētā Tomskā dzimusī masu kustība, kas piedalās Uzvaras dienas gājienos, nesot Otrajā pasaules karā bojā gājušo tuvinieku prortretus. “Nemirstīgo pulku” aši vien piesavinājās oficiālās aprindas, padarot to par kārtējo upuru kulta piemēru. Krievijā Otrā pasaules kara veterāni jau pēc savas nāves tiek iesaukti citā armijā, karot kāru politiķu komandētajā bataljonā. Viņi izmanto veterānus un varoņu avatārus, tajā skaitā ‒ Nezināmo kareivi, lai izstrādātu ārpolitikas stratēģiju, kas attaisno militāru ekspansiju un draudus citām valstīm, pamatojot to ar principu, ka Krievijai ir tiesības valdīt pār zemēm, kur asinis lējuši tās karavīri.
Mirušo partijas darbībā šī nekroimperiālisma ideoloģija ir skaidri saskatāma. Tā nav nejaušība, ka grupas demonstrācijas un akcijas reizēm atgādina viduslaiku Eiropas reakciju uz postu. Tās ir nāves dejas, kam māksla pievērsusies jau kopš pirmajām liecībām par mēra dzīvotspējīgajām blaknēm. Taču sērga, no kā cieš Krievija, ir citāda. Proti, tas ir Brūnais mēris. Šo apzīmējumu pirmoreiz lietojis homoseksuālais franču reportieris Daniels Gerēns, rakstot par saviem ceļojumiem pa Vāciju 1932.‒1933. gadā. Kopš Otrā pasaules kara beigām to plaši izmantojuši padomju publicisti ‒ bez atsaucēm uz avotu vai autora seksuālo orientāciju. Jevstropovs jau sen vērojis “dīvaino fašistisko kolektīvo sabiezējumu”, kas veidojies Krievijas publiskajā politikā. Viņš atceras savu šoku, kad pēc 2014. gada līdz tam vienotajos opozīcijas spēkos radusies plaisa. Jevstropovs saka, ka daudzi no viņa eksperimentālās mūzikas pasaules draugiem uzskatījuši, ka Krimas aneksija ir taisnīga, un kļuvuši par režīma atbalstītājiem. Jevstropovs to izskaidro ar zināmu psiholoģiskās kompensācijas mehānismu. Cilvēki juta, ka viņiem nav nākotnes. Mirušajiem nav nākotnes. Kāpēc pūlēties un cīnīties? Vai tad ir cita izeja kā vienīgi iestāties Nekroimpērijas armijā? Tu tik un tā esi miris, bet tev vismaz ir karjera.
Feministu pretkara kustība / akcija “Mariupole 5000”
Un kopš 2014. gada šī armija augusi ļoti strauji. Starp savām militārajām vienībām Nekroimpērija izveidojusi mirušu vīriešu kārtas autoritāšu pulku, kas karo ar kvīru teoriju, dzimumfluiditāti un citiem amerikāņu konservatīvo raidstaciju iecienītajiem tematiem. Komentētāji savos rakstos piesauc Hēgeli un Gogoli kā “īstās” kultūras piemērus, pretstatot tos “safabricētajām liberālajām vērtībām”. Turklāt Nekroimpērijas armijā mīļi gaidīts ikviens, kurš baidās no sociālas nāves aizvien daudzveidīgākās kultūras vidē. Ja tu esi tās kareivis, vari iestiprināties ar vārda brīvības porciju un pakavēties atmiņās par laikiem, kad sievietes un minoritātes zināja savu vietu. Nekroimpērija ir patiesi internacionāla un cīņā par savu slimīgo ideju iesaista neskaitāmus sabiedrotos. Taču viņu kopīgais mērķis ir nevis vienotība, bet gan izolētu un pašpietiekamu pasauļu radīšana atsevišķi francūžiem, amerikāņiem un hinduistu ticības indiešiem. Mirušo partija pievienojas vairumam šodienas emancipācijas projektu, tajā skaitā ‒ feministiskajam un postkoloniālajam, taču “ievieš korekcijas atbrīvošanas loģikā, novedot to līdz galējai robežai”, Jevstropovs rakstīja 2020. gadā. Ar Nekroimpērijas ordeņoto mirušo “piramīdām” partija cīnās, liekot lietā empātiju pret visiem, kuri gājuši bojā. “Iespējamās rīcības izvēle ir sekojoša: 1) kļūt par mirušo “nesēju”, viesmīlīgi uzņemt garus; 2) dzīvot nāvē un ar mirušajiem; 3) nomirt, kļūt un būt mirušam”, paskaidro Jevstropovs. Tas viss izklausās pēc vēsturnieku un filozofu darba, kritiskās un radošās domāšanas kopumā. Mums ar vislielāko uzmanību jāieklausās, ko saka mirušie, bet par ko gan viņi varētu runāt? “Viņi visi saka visu un visi reizē,” Jevstropovs raksta. “Viņu vārdi ir mūsu eksistences fons.” Un tāpēc mirušajos ir arī zināms transgresīvs elements, un ne jau tikai tāpēc, ka viņi mājo ārpus dzīvo takām. Šajā ziņā Jevstropova priekšlikums, kas lielos vilcienos ieskicēts kādā nepublicētā lekcijā ‒ domāt “par mirušo kvīrumu” ‒ sasaucas ar ukraiņu mākslinieka Ņikitas Kadana “kvīro masu kapu”, kurā mirstīgās atliekas savijušās savos pēdējos apskāvienos.
Savā intervijā tagad jau nobloķētājai tīmekļa vietnei Sibir.Realii Jevstropovs rezumē žņaugus, kādos Nekroimpērija satvērusi Krievijas sabiedrību: “Mirušajiem nav atļauts būt mirušiem. Un tie, kuri dzīvo, paši sev neatļauj būt dzīviem.” Dzīvē Mirušo partija ļauj cilvēkiem izrauties no baiļpilnas eksistences un piedāvā telpu, kurā darboties, pārstāvot daudzveidīgu vairākumu – klusējošu, taču ne mēmu. Iestāšanās Mirušo partijā dod arī cita veida brīvību: vainas apziņa un kauns, ko jūt tie krievi, kuri nostājušies opozīcijā, ir bezspēcības zīmes. Tie, kuri līdz šim uzskatīja, ka viņu aktivitātes ‒ dalīšanās jautrībā un dzīvē, labdarībā, izglītībā un brīvprātīgo darbā ‒ ļauj Krievijai spert kādu soli pretim taisnīgākai un atvērtākai sabiedrībai, tagad atklājuši, ka jebkāda prieka avots ir brīvība no bailēm. Izturēties tā, it kā tu būtu miris, nozīmē būt atvērtam neskaitāmām nākotnēm, kā tas aprakstīts stoiķu skolas filozofa Epiktēta “Dzīves mākslā”: “Man ir jāmirst. Ja tas brīdis ir pienācis, es esmu gatavs. Ja tas nenotiks tagad, bet pēc neilga laika, es kaut ko ieēdīšu, jo ir pusdienlaiks. Pēc tam es miršu. Kā? Kā cilvēks, kurš atsakās no tā, kas pieder citam.”
Anonīmā kolektīva "Nevoina" (Nekarš) protesta akcija “Vārds mirušajiem”
Protams, Mirušo partija ir tikai viena no alternatīvām Nekroimpērijas ideoloģijai. Samarā anonīms kolektīvs, kas darbojas ar nosaukumu Nevoina (Nekarš), 28. februārī sarīkoja akciju “Vārds mirušajiem” (“Слово мертвым”), kurā 26 cilvēki sagūlās sniegā melnos plastmasas maisos. Kad pasaule uzzināja par slaktiņu Kijivas piepilsētā Bučā, anonīmi aktīvisti tā upuru pozas atkārtoja arī Maskavas un Krasnodaras ielās. Gluži saprotami, ka patlaban ārkārtīgi spēcīgi izskan feministu un kvīru aktīvistu iniciatīvas. Abas kustības nekavējās norādīt, ka šis karš ir tiešas sekas aizvien vardarbīgākajai vīriešu dominancei Krievijas sabiedrībā. Cilvēki, kas asiņo reizi mēnesī, nostājas pret cilvēkiem, kas lej citu asinis, kad vien viņiem labpatīk – patriarhālas vardarbības lēkmēs savās mājās un uz ielām. Cilvēki, kuriem nav vienalga, nostājas pret cilvēkiem, kuri noliedz emocijas, kas nodod kaut vai kripatiņu vājuma. Viena no iespaidīgākajām ainām no 6. marta protestiem visā valstī bija video, kurā nezināms protestētājs apmētāja ar vizuļiem policistus, kuri tobrīd viņu centās aizturēt; “vizuļbumbošana” ir taktika, kas atsaucas uz amerikāņu aktīvistu akcijām pret politiķiem, kuri iestājas pret geju tiesībām.
Feministu pretkara kustība / akcija “Mariupole 5000”
Feministu pretkara kustība, ko dibinājusi viena no režīma asākajiem kritiķiem Darja Serenko, bija viens no pirmajiem kolektīvajiem centieniem cīnīties ar militāro agresiju. Savā akcijā “Mariupole 5000” kustība aicinājusi visus, kuri ir pret šo karu, savās pilsētās uzstādīt paštaisītus krustus ar plāksnītēm, kas norādītu uz gandrīz 5000 cilvēkiem, kuri gāja bojā, Krievijas armijai bombardējot šo Ukrainas pilsētu. Cita feministu akcija, “Sievietes melnā”, mobilizēja tūkstošiem aktīvistu, kuras savos individuālajos piketos stāvēja ar ziediem rokās, sērojot par karā bojā gājušajiem; tā bija tieša atsauce uz izraēliešu sieviešu akciju, protestējot pret Izraēlas militārajiem noziegumiem Palestīnā. Krievijas versija iemūžināta fotogrāfijās un Katjas Muromcevas skarbi lakoniskajos akvareļos, kas oriģinālos attēlus pārvērš par protesta alfabētu. Sejas ir izdzēstas, izkadrētas vai nomaskētas: ja tev nav vaibstu, tu paliec bez vārda un Nekroimpērijas acīm neredzams, taču savu sakāmo tik un tā dari zināmu.
Katja Muromceva. Akcija “Sievietes melnā”
Nekroimpērija ir šī vēsturiskā perioda lūzuma punkts, vesels kopums sarežģītu aizvainojuma, baiļu un novārtā pamesto bezspēcības samezglojumu, kuros dzimst vardarbība. Atšķirībā no Padomju Savienības, kas sevi uzskatīja par modernizētāju, Nekroimpērijai nepiemīt tādas efektivitātes pazīmes, ko varētu nomaskēt par atpalikušas un mazattīstītas kopienas aplaimošanu. Tā sev līdzi neatnes pārvaldes sistēmu, ko varētu pieņemt par alternatīvu tai valsts dinamikai, uz kādu virzās Ukraina. Oficiālā propaganda liek lietā grēdām cinisku argumentu, lai pamatotu šo karu. Taču pat asinskārākie komentētāji neapgalvo, ka Krievija grasās ieviest attīstītāku infrastruktūru un/vai birokrātiju. “Ukraina neeksistē,” Nekroimpērija atklāti paziņo ar viena sava prezidenta muti, un ņemas šos melus pierādīt ar slepkavošanas palīdzību. Nāve ir šīs impērijas vienīgais casus belli. Klusums ir Nekroimpērijas vienīgais kapitāls, un mirušie tā akcijas vairs nevar atļauties.
Titulbilde: Instalācija “Russian spring snowdrops”, Party of the Dead / Sanktpēterburga, 2022. gada marts
