Mikola Ridnijs un īstenības reģistri
Saruna ar ukraiņu mākslinieku, festivāla Survival Kit 13 dalībnieku
Kādā ēkā Vecrīgā otrajā stāvā var atrast istabu, uz kuras sienas tiek projicēts video. Tur ir arī liels spilvens, uz kura var piesēst, un austiņas. Tās uzlicis un sācis skatīties, tu nonāc Harkivā 2017. gadā – lielā postpadomju pilsētā ar savām ielām, vārtrūmēm, mājām un tajās mītošiem cilvēkiem. Tā ir ukraiņu mākslinieka un režisora Mikolas Ridnija filma “No! No! No!”, kas iekļauta laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit programmā, kas līdz 16. oktobrim notiek Rīgā kādreizējās bankas ēkā tieši Doma laukumā.
Mikola uz festivālu atbrauca arī pats, un to organizēt nebija vienkārši (kā zināms, viņa vecuma ukraiņu vīrieši var pamest valsti tikai ar īpašu oficiālu atļauju – tie var būt projekti, saistīti ar valsts pārstāvēšanu kultūras jomā, bet var būt arī tādas misijas kā nesen kādā citā festivālā sastaptajam dzejniekam un rakstniekam Andrejam Ļubkam, kurš vāc naudu džipu un pikapu iegādei un pēc tam tos nogādā Ukrainas Bruņoto spēku rīcībā). Mikola bija šeit arī festivāla atklāšanā, ka arī dažas dienas vēlāk, kad satikāmies sarunai Alberta ielā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra birojā, kas bija viņu uzaicinājis uz Rīgu.
Mikola ir dzimis Harkivā, un viņam tā ir svarīga pilsēta. Tās nosaukums bieži dzirdams arī kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Valsts aizstāvjiem izdevās to nosargāt, bet pēdējā laikā arī atbrīvot Harkivas apgabala okupētās teritorijas. Vismaz pilsētas artilērijas apšaudes ir rimušās… Tieši šeit Mikola ieguva mākslas izglītību, šeit kļuva par kolektīva SOSka dalībnieku un organizēja tāda paša nosaukuma kultūras un mākslas telpu kādā no Harkivas pamestajiem namiem.
“Mākslinieks, kurš vienkārši atbild uz sarežģītiem jautājumiem, ir slikts mākslinieks,” Mikola Ridnijs sacīja 2019. gada intervijā ukraiņu izdevumam Bird In Flight. “Mani interesē laika faktors mākslā. Man māksla nav izklaide, bet gan noteikta domāšanas darbība, intelektuāli pūliņi, kas jāveic skatītājam, apmeklējot izstādi… Filmai ir laika dimensija – ja to nenoskatās no sākuma līdz beigām, var neko nesaprast.”
Jā, tas, bez šaubām, nav mirklīgs tēlaina iespaida zibsnis, bet process. Lai tiktu skaidrībā, kā viņš strādā, kas te ir svarīgs un kāds ir Mikolas darbu konteksts (un tās nav tikai filmas, bet arī skulptūras, instalācijas, objekti), mēs parunājām diezgan pamatīgi. Ceru, ka šīs sarunas lasītāju nemulsinās laika faktors. Jo mēs runājam arī par tiem notikumiem, kas mūsu acu priekšā formējuši un formē ne tikai Ukrainas nākotni, bet arī to, kādā nākotnē dzīvosim mēs.
Mikola Ridnijs laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 13 atklāšanā / izstāde “Putniņu vajag noķert” / kuratore iLiana Fokianaki, Rīga, 2022. Foto: Annemarija Gulbe / Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Gribētos sākt mūsu sarunu ar Harkivu. Tu esi tur dzimis, uzaudzis un kādā brīdī sāki tur realizēt tevi interesējošas lietas. Tostarp šai pilsētai svarīgo neatkarīgo mākslas telpu SOSka. Vari pastāstīt par to laiku?
Galerija SOSka tika atklāta 2005. gadā un pastāvēja septiņus gadus. Tā radās paralēli tāda paša nosaukuma mākslas grupas darbībai, ko mēs ar biedriem un biedrenēm toreiz nodibinājām. Tās bija paralēlas lietas – telpa un kolektīvā darbība. Kāpēc vispār radās šī iniciatīva?
Mēs tolaik bijām studenti un jutām mākslas izglītības konservatīvismu Harkivā. Un tas attiecas ne tikai uz Harkivu, bet arī visu Ukrainu vai pat visu postpadomju telpu. Bija jāatstrādā mācību programma, un tev mācīja nevis mākslu, bet amatu. Nebija nekādu domas vingrinājumu vai eksperimentu, vēl pat vairāk – tos uztvēra kā kaut ko, kas novērš uzmanību no mācību procesa. Bet mums bija vajadzīga laboratorija, kur sanāktu cilvēki, ieinteresēti eksperimentālas mākslas radīšanā, un diskutētu par to, apmainītos idejām un šādi virzītu šo procesu uz priekšu.
Būtībā tas bija skvots, pamesta ēka, ko mēs pārņēmām savās rokās, tad uzradās īpašnieki. Un mēs ar viņiem vienojāmies – maksājām nelielu īres maksu un pieskatījām šo ēku. Tur nemitīgi notika izstādes, mūzikas notikumi, lekcijas, kino seansi…
Galerija SOSka 
Kāda tev šķita Harkiva šajā periodā?
Harkiva pa īstam mainījās līdz ar kara sākumu, tas ir, 2014. gadā. Mainījās tās loma valsts iekšienē, tās ģeopolitiskais stāvoklis. Ļviva bija rietumu tranzīta centrs uz Poliju, savukārt Harkiva austrumu – no Krimas un Doneckas uz Krieviju. Protams, bija arī 2004. gada Maidans – “Oranžā revolūcija”. Bet nevaru teikt, ka tā pilsētu pārāk mainīja. Par tādu jēdzienu kā “ļeņinkritis”, saistītu ar dekomunizāciju, tolaik nebija pat mājienu. Atceros, ka brauca mūzikas grupas – Океан Эльзы, Вопли Видоплясова. Tās uzstājās centrālajā laukumā oranžās kustības atbalstam – uz Ļeņina fona. Proti, ir oranži karodziņi, uzraksti “Juščenko”, bet aizmugurē stāv Ļeņins. Un starp to nebija nekāda konflikta.
Kopumā pilsētu atceros kā apolitisku Ukrainas–Krievijas attiecību ziņā. Bija neapmierinātība sabiedrībā, bet drīzāk sociāla rakstura – cilvēki bija neapmierināti ar to, ka neizmaksā algu, vai ar kādām citām aktuālām ekonomiskām problēmām. Un periodiski šajā sakarā notika protesti – teiksim, elektrotransporta darbinieku streiks. Vēl svarīgi piebilst, ka aptuveni no 2000. gadu vidus pilsētā sāka valdīt klans – tādi personāži kā Kerness un Dobkins, pagātnē saistīti ar kriminālo vidi. Tie bija antidemokrātiski valdītāji, viņus neinteresēja sabiedriskais viedoklis, viņi uzspieda pilsētai savu skatījumu, saistītu ar viņu interesēm un peļņu.
Kadrs no filmas “Parastas vietas” (2014–2015)
Bet tu saki, ka 2014. gadā viss mainījās…
Jā.
Un kā tas notika?
Pirmkārt, agrāk pilsētu uztvēra kā miermīlīgu telpu. 2014. gadā, kad bija “krievu pavasara” mēģinājums Ukrainā un Harkiva saslēdzās projekta “Jaunkrievija” ķēdītē Donecka–Luhanska–Harkiva, nonāca līdz masu sadursmēm ielās. Apgabala administrācijas ēka nonāca te vienās, te otrās rokās. Sākumā to savā kontrolē pārņēma Maidana aktīvisti – turklāt to nenācās ieņemt ar spēku: līdz ar Maidana uzvaru Kijivā Harkivas vadība pameta pilsētu, lai no droša attāluma pavērotu situācijas attīstību. Un to vienkārši ieņēma, apsardze nepretojās. Bet pēc tam prokrieviskais pūlis sturmēja ēku, lai, kā viņi uzskatīja, “padzītu no turienes fašistus”. Rezultātā bija nežēlīgas sadursmes un kautiņi. Sākumā prokrieviskais pūlis bija ievērojamā skaitliskajā pārsvarā pār ukraiņu aktīvistiem. Un 2014. gada 1. martā notika demonstratīva ņirgāšanās par tiem, ko viņi padzina no ēkas, – cilvēkiem lika līst uz ceļiem, piekāva, arī dzejnieks un rakstnieks Serhijs Žadans no Harkivas tika piekauts.
Bet toreiz Harkivā vietējās policijas spēkus izdevās noturēt ukraiņu pusē. Problēma ar Donecku un Luhansku bija tāda, ka milicija uzreiz pārgāja “separātistu” pusē, tika sagrābti ieroči un tamlīdzīgi. Bet Harkivā viss sāka pakāpeniski atslābt, bija gadījumi, kad prokrieviskais pūlis jau bija mazākumā un viņi paši dabūja pa kaklu. Svērtenis nosvērās uz otru pusi. Man ir darbs par šo cīņu – īsfilma ar nosaukumu “Parastas vietas”. Tā ir tieši par šīm sajūtām – par negaidītību, šāda mēroga vardarbības ienākšanu pilsētā, par šīs vardarbības atstātajām pēdām. Un par to, vai šī vardarbība ir izsmelta vai arī turpināsies tālāk…
Kadrs no filmas “Parastas vietas” (2014–2015)
Pastāsti, lūdzu, par šī darba uzbūvi…
Daļu sadursmju es novēroju pats. Un YouTube bija ļoti daudz amatieru video, tagad jau viss uzreiz nonāk sociālajos tīklos. Es izvēlējos piecas sabiedriskās vietas pilsētas centrā, kur notika šīs sadursmes. Un tad pārskatīju visus šos video no tām un sāku domāt, ko ar tiem iesākt. Un tad es sapratu, ka noteikti negribu to visu rādīt. Kad tu runā par vardarbību ar tiešu šīs vardarbības demonstrēšanu, tu to vairo. Es gribēju no tā izvairīties. Un tad situācija pierima, es vienkārši staigāju pa pilsētu un filmēju “kluso dzīvi”. Kā izskatās, kad situācija ir normalizējusies. Viss ir kā parasti, pastaigājas cilvēki ar bērniem, kāds brauc ar riteni. Tad es paņēmu skaņu no atrastajiem video un “uzliku virsū” šai mierīgajai dzīvei. Sanāca, ka vardarbība it kā ielaužas šajā mierīgajā dzīvē. Vai arī var padomāt, ka sadursme notiek turpat, bet kaut kur tālāk, ārpus kadra, – sanāca tāda kā laiku pārklāšanās. Es pabeidzu šo darbu 2015. gadā, bet pavisam nesen nolēmu to turpināt– šogad, kad daudzas no tām pašām vietām apšaudīja Krievijas artilērija, un tagad tur viss ir pilnīgi izpostīts. Biju tur šī gada maijā un to nofilmēju. Tas bija kā postskripts vai arī jauns fināls šim darbam.
Filma “No! No! No!” laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 13. Foto: Ēriks Božis
Bet arī tava filma no Survival Kit ekspozīcijas ir filmēta Harkivā, tikai vēlāk – 2017. gadā. Kāda bija tava iecere un kāda ir filmas uzbūve.
Filma “Nē! Nē! Nē!” jeb “Нi! Нi! Нi!”, jeb “No! No! No!” ir “Parasto vietu” turpinājums, atšķirība tāda, ka pirmā darbā centrā bija telpa. Bet te jau ir vairāk par cilvēkiem. Lai gan filma ir veidota kolāžas veidā, tajā var saskatīt četru nelielu noveļu struktūru. Katra no tām ir veltīta dažādiem jauniem cilvēkiem no Harkivas. Viņi visi ir radoši cilvēki – kāds nodarbojas ar mākslu, kāds ar to, ko sauc par radošo industriju. Tur ir kvīru dzejniece un aktīviste, ir ielu mākslinieki, ir modele, kura stāsta par kara ietekmi uz modes industriju. Un mākslinieks, kurš izdomā un veido videospēles. Pirmkārt, tā daļēji ir vide, kurā es uzturējos. Lai gan vairums no šiem cilvēkiem nebija savstarpēji pazīstami. Otrkārt, gribējās izvēlēties cilvēkus, kuru nodarbošanās nekāda veidā nav saistīta ar karu. Tāpēc filma nav par karavīriem, nav par brīvprātīgajiem, bet tieši par šiem cilvēkiem. Kādēļ? Lai parādītu, ka karam ir ietekme arī uz tādām jomām, kas liekas maksimāli tālas no tā. Karš iekļūst arī tur un visu maina.
Tā ir filma par to laiku, par 2015., 2016. un 2017. gada sajūtām. Bet kādas bija sajūtas? Karš ir blakus, bet ne pilsētā. Tas notiek valstī, bet ne pilsētā, no tā ir zināma distance. Pilsēta juta, ka tā nav iesaistīta karā, neraugoties uz tā tuvumu, neraugoties uz kara hospitāli, kurp veda ievainotos, vai pārbraucēju pieplūdumu no Donbasa. Un lai uzsvērtu šo distanci, filmā ir iekļauti amatiervideo, found footage, kur cilvēki valsts daļā vairāk uz austrumiem, Donbasā, filmē karu no saviem logiem. Tur pats filmēšanas process nozīmē zināmu distanci – sprādzieni ir redzami kaut kur apvāršņa līmenī… Tomēr filmas gaitā tie pakāpeniski tuvojas.
Kadrs no filmas “No! No! No!” (2017)
Man palika atmiņā dialogs ar bērnu vienā no šiem video – cilvēki stāv pie loga, aiz kura tālumā tumsā krīt lādiņi vai raķetes un sprāgst, ir dzirdamas tikai balsis. Meitenīte saka: “Skaisti…” Bet mamma saka: “Kas gan te skaists?… Tagad klausies, kur kritīs.” Bet meitenīte atbild: “Kaut kur tur…”
Jā, distance – filmā tā ir viena no svarīgākajām tēmām… Un laikam jau par pravietiskāko brīdi kļuva epizode ar spēļu izstrādātāju @Marginal act, kurš izveidoja fantāzijas stila spēli par izdomātu pilsētu. Taču tā ir būvētā pēc Harkivas tēla un plānojuma. Un spēlē pilsētā ienāk karš ar visām izrietošajām sekām. Tā ir adventure jeb piedzīvojumu žanra spēle, kurā tu pārvietojies ar vecmāmiņas figūru, kurai ir jāizdzīvo šajā kara pārņemtajā pilsētā. Un tas vairāk vai mazāk pēc tam arī notika, 2022. gadā, kad distance pazuda un viena realitāte pārklājās pār citu – karš vienkārši paplašinājās uz jaunām teritorijām, ieskaitot Harkivu.
Кадр из фильма «No! No! No!» (2017)
Bet vai šī piedzīvojumu spēle ir nākusi klajā, vai to ir iespējams uzspēlēt?
Es nepazīstu šo tirgu – datorspēles. Bet, kā man skaidroja pats autors, ir zināms tusiņš (un tas ir diezgan liels), kas novērtē tieši šādas savādas un eksperimentālas nišas spēles.
Indie spēles…
Jā, indie spēles. Un ir iespēja iegādāties tām piekļuvi un spēlēt tiešsaistē. (Izstrādātāja Marginal Act spēles vietnē Steam: https://store.steampowered.com/developer/woofoo – Tulkotāja piezīme.) Pēc tam viņš ir pabeidzis jau daudzas citas jaunas spēles.
Saki, bet kādā mērā šis videoformāts ar daudziem fragmentiem un ierakstiem ir spējīgs mums vispār ko pastāstīt par īstenību? Pavēstīt patiesību situācijā, ko sauc par “postpatiesību”? Vai tas var būt uzticams?
“Uzticamība” laikam nebūs īstais vārds. Tā tomēr nav žurnālistiska filma. Un es netiecos to saukt par dokumentālu filmu. Principā viss, ko es daru, balstās dokumentālos avotos, dažādos dokumentālos īstenības fiksācijas veidos Bet īstenību pašlaik veido ne tikai tas, ko mēs redzam uz ielas, vai tas, kas mums ir tieši apkārt. Mediju īstenība ir tāda pati īstenība kā iela. Žakam Ransjē ir frāze, kas te labi iederētos: “Īstenības reprezentācija pati kļūst par īstenību.” Un tāpēc savos darbos es cenšos pievērst uzmanību dažādiem īstenības reģistriem. Un tā kā tie mūsu dzīvē ir sajaukušies, es tos sajaucu arī savās filmās.
Kā saprotu, šāda sajaukšanās notiek arī tavā 2020. gada filmā par Itāliju un Ukrainu… Vari par to pastāstīt?
Tā ir filma ar nosaukumu itāliski “Temerari”, bet ukraiņu valodā “Шибайголовы” (“Noraujgalvas”). 2019. gadā es biju rezidencē Itālijā, netālu no Romas, kalnu ciematiņā Olevano-Romano. Tur bija liela villa, fantastiska daba, itāļu virtuve. Bet, no otras puses, tajā pašā laikā Itālijā bija iestājusies politiskā krīze saistībā ar labējo populistu, Putina atbalstītāju, vicepremjeru Mateo Salvīni, kura dēļ valdība nevarēja izveidot koalīciju. Un vienlaikus bija kāda medijos plaši apspriesta tiesas lieta – tiesāja Ukrainas Nacionālās gvardes seržantu Vitāliju Markivu. Viņš bija ukraiņu imigrants Itālijā, bet, kad sākās karš, atgriezās Ukrainā un pievienojās armijai. Un viņu tiesāja par itāļu žurnālista slepkavību, kas notika kara darbības zonā. Beigās viņu attaisnoja, tas notika divus gadus vēlāk, kad mana filma jau bija pabeigta. Bet jau tad šī lieta man izskatījās politiski motivēta – pēc mēģinājuma safabricēt ukraiņu fašista tēlu. Rezultātā noskaidrojās, ka viņa vienība žurnālista slepkavības brīdī atradās tādā attālumā, ka viņam nebija tādu ieroču, ar kuriem viņš varētu trāpīt pa žurnālista mašīnu. Tomēr viņu aizturēja, un, kamēr notika tiesa, viņš atradās ieslodzījumā.
Tāpat es uzzināju, ka tobrīd Itālijā meklēšanā bija izsludināta grupa ultralabējo, kas karoja Donbasā par “Krievu pasauli”. Neviens no viņiem vēl nebija notverts, viņi visi slēpās un nesteidzās atgriezties Itālijā. Es atradu viena šī personāža Facebook profilu, viņš bija iekārtojies “Doneckas tautas republikas” struktūrās par padomnieku. Kopumā šī filma ir par politiskajiem paradoksiem, jo paralēli šīm izmeklēšanām tur ir stāsti par itāļu futūrismu. Viens no šīs kustības līderiem bija Filipo Tommāzo Marineti, un sākumā tas bija progresīvs avangarda virziens, bet vēlāk tas kļuva diezgan konservatīvs un atbalstīja fašistus un Musolīni nākšanu pie varas. Pats Marineti kā brīvprātīgais piedalījās vairākos karos, absolūti imperiālistiskos, ko Itālija uzsāka XX gadsimta pirmajā pusē. Taču paradokss bija tāds, ka futūrisms atstāja estētisku ietekmi uz vairākiem ukraiņu nacionālistiem. Radās tāda paradoksāla situācija, ka ukraiņu labējie apbrīnoja Itālijas kultūras fenomenu, bet itāļu labējie karoja pret viņiem otrā pusē.
Kad karš pārgāja jaunā fāzē un izauga par tiešu iebrukumu, man bija šaubas, vai rādīt šo filmu pašlaik un kā to komentēt, jo ukraiņu labējo tēmu aktīvi izmanto Krievijas propaganda, kas apgalvo, ka Ukraina jāatbrīvo no nacistiem. Patiesībā labējie grupējumi nav pārstāvēti parlamentā, un tā nav tā ideoloģija, kas nāk no “augšas”, no varas puses, bet drīzāk no “apakšas”. No otras puses, no “apakšas” darbojas LGTB kustība, kreisie un daudzi citi.
Šo filmu es 2022. gadā tomēr dažas reizes parādīju, jo tā skar tēmu, ko nekādi neapspriež mākslas telpā, – prokrievisko lobiju un Krievijas ietekmi Eiropas politiskajās aprindās. Formas ziņā tā ir filma eseja izteiktā kolāžas stilistikā, kas tajā izpaužas lielākā mērā nekā citās manās filmās.
Instalācija “Pazaudētā bagāža” 12. Kauņas biennālei. 2019. Šo darbu iedvesmojusi Estere Lurjē, Kauņas geto ieslodzītā, kas izdzīvoja Holokaustu. Lurjē uzzīmēja darbu sēriju, kurā attēloja cilvēkus un dzīves apstākļus geto ielās.
Tiek uzskatīts, ka zīmējumus viņa paslēpa keramikas podos, ko ieraka zemē, lai paslēptu no nacistiem. Tos tā arī neatrada. Savā instalācijā Ridnijs paslēpis Lurjē zīmējumus piecos cilvēka auguma keramikas podos. Keramika izvēlēta par materiālu, atsaucoties uz Kauņas senajām amatniecības tradīcijām. Apmeklētāji var apskatīt zīmējumus tikai caur mazām šķirbiņām podu virsmā.
Vai tu uzskati savus darbus par sociāli kritisku mākslu vai arī tev šādi apzīmējumi nešķiet atbilstoši?
Tā tas ir nosaukts, un es principā neiebilstu. Proti, māksla, kas pievērš uzmanību sociāli politiskajiem procesiem un kaut kā cenšas par tiem reflektēt. Tomēr vienlaikus man ir svarīga personiskā saikne. Man ir ļoti daudz darbu par Harkivu, jo tā ir mana dzimtā pilsēta. Itālijā veidotais darbs iekļaujas starp visiem pārējiem maniem darbiem, un tas ir par to, kā tu jūties kā mākslinieks no valsts, no kuras uz Itāliju dodas daudz migrantu strādnieku. Proti, es necenšos vienkārši komentēt politiskos procesus ar mākslas starpniecību, man ļoti svarīgs ir personiskais elements.
Instalācija “Pazaudētā bagāža” 12. Kauņas biennālei. 2019
Un kādas tēmas tevi visvairāk interesē pašlaik?
Grūti teikt. Kad sākās iebrukums, vairākus mēnešus bija iestājusies apātija – nebija skaidrs, ko es vai māksla kā tāda var pateikt. Un man joprojām nav plānu jauniem darbiem par pašreizējiem notikumiem. Man liekas, ka esmu tajā visā tik ļoti iesaistīts – gan emocionāli, gan fiziski (jo kara stāvokļa dēļ varu izbraukt no valsts tikai uz ierobežotu laiku) –, ka ir ļoti grūti nodarboties ar pārdomātu refleksiju par to. Laikam jau jāpaiet kādam laikam. Ir nepieciešama distance laikā un telpā. Un es pagaidām tādu neredzu. Tomēr es turpinu attīstīt kaut kādas idejas, kas man bija pirms iebrukuma. Un ir pavisam skaidrs, ka, lai gan šie darbi nav tieši saistīti ar karu, skatītāji tos vienalga uztvers saistībā ar pašreizējiem notikumiem. Tajos tiek skartas vēsturiskās atmiņas tēmas – un ne tikai saistībā ar Ukrainu, vienam darbam ir jātop Vācijā, Berlīnē, tas ir par 1930. gadu vidus monumentu, kura tuvumā tiek īstenots ukraiņu bēgļu apmetināšanas projekts.
Kadrs no filmas “Pelēkie zirgi” (2016)
Ja jau runājam par vēsturisko atmiņu, būtu vērts pieminēt tavu darbu, kurā tu pievērsies savam vecvectēvam, kurš bija saistīts ar ukraiņu anarhismu. Kā tu viņu iztēlojies šajā filmā (“Pelēkie zirgi”)?
Kā viengabalaina varoņa viņa šajā filmā nav. Gribēju veidot šo darbu kā alternatīvu konvencionālajiem kino pasaules varoņeposiem. Parasti ir kāda figūra, tiek parādīts tās dzīves ceļš, peripetijas… Es nepazinu savu vecvectēvu Ivanu Krupski, viņš nomira 1975. gadā, bet es piedzimu 1985. gadā. Es nezinu, vai viņš bija labs vai slikts cilvēks, kādā mērā viņš bija varonis vai ļaundaris. Tāpēc šajā filmā mijas dokumentāli un inscenēti filmējumi un nav konkrēta aktiera, kurš viņu reprezentētu. Skatītājs var nojaust, ka noteikta figūra asociējas ar viņu kādos dzīves brīžos. Tiek apšaubīts arī to informācijas avotu patiesīgums vai ticamība, kuri ir filmas pamatā. Jo tie ir milicijas protokoli no 1920. gadiem, kad ukraiņu anarhistu kustību apspieda boļševiki. Par laimi, manu vecvectēvu nenogalināja, tomēr arestēja. Un fakti šīs filmas pamatā nāk no tiesas lietas, ko izdevās atrast Poltavas apgabala arhīvā.
Bet kas ir protokoli? Nopratinātais varēja ko slēpt vai mēģināt maldināt nopratinātāju. Uz viņu varēja izdarīt spiedienu. Visu pierakstīja paši miliči. Te ir grūti teikt, kas ir patiesība un kas nav. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka viņam bija notikumiem bagāta dzīve, viņa stāsts līdzinās īstai piedzīvojumu filmai. Notikumi aktīvi mainījās, un aktīvi mainījās viņa loma šajos notikumos. 17 gadu vecumā viņš devās karot Sarkanās armijas pusē, tad ātri vien piedzīvoja vilšanos, kļuva par anarhistu kopā ar borotbistiem – tā bija tāda mazzināma ukraiņu komunistu kustība, kas iestājās par Ukrainas neatkarību. Un pēc tam, jau slēpdamies no vajāšanas, viņš sāka strādāt par milici, jo uzskatīja, ka vislabākā vieta, kur paslēpties, ir sistēmas iekšienē. Un kāds viņu esot atpazinis formas uzlaikošanas laikā, kas ir diezgan simboliski. Desmit gadus pēc Oktobra revolūcijas bija politisko ieslodzīto amnestija un viņu atbrīvoja. Kad atkal draudēja arests, viņš ar visu ģimeni bēga uz Tālajiem austrumiem un slēpās tur.
Filma balstās vēsturiskā inscenējuma metodē – es filmēju mūsdienu policistus, mūsdienu anarhistus, kuri filmēšanas laikā organizēja savu skvotu Harkivā, studentus un citus cilvēkus, kas veica dažādas darbības, saistītas ar mana vectēva piedzīvotajām situācijām. Kāds kritiķis rakstīja, ka tā izskatās pēc dokumentālas pasakas. Tur ir izteikts fantāzijas elements. Un šī inscenējuma – pagātnes notikumu attēlojuma tagadnē – mērķis nav salīdzinājums starp diviem laikiem, 1920. gadiem un mūsdienām, bet gan radīt kādu trešo, paralēlo laiku, kurā norisinās sapnim līdzīgi notikumi.
Kadrs no filmas “Pelēkie zirgi” (2016)
Bet vai tev pašam ir tuvas tava vecvectēva idejas, anarhistisks skatījums uz pasauli?
Sākotnēji es biju saistīts ar kreiso vidi, draudzējos ar aktīvistiem, kas cīnās gan par cilvēktiesībām, gan nodarbināto tiesībām Ukrainā. Un es joprojām ar viņiem draudzējos. Vienkārši laiki ir mainījušies, un man liekas, ka mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad kreiso un labējo idejas ir izteikti pārbīdījušās, ja ne vispār zaudējušas nozīmi. Un karš Ukrainā tam ir nozīmīgs iemesls. Šis karš ir parādījis, ka tas, ko sauc vienā vārdā, var nozīmēt ko pavisam citu. Piemēram, man bija diezgan kritiska attieksme pret kustību “Azov”, manas pretenzijas bija saistītas ar miera laiku, kad, teiksim, ultralabējie uzbruka praida dalībniekiem vai pusaudžiem reiveriem. Nepamatota vardarbība uz ielām un viņu simbolika, kas atgādina nacistisko, ir problēma. Savukārt tagad “Azov” ir vairāk profesionāli karavīri nekā ideoloģiska grupa. Tā ir Ukrainas bruņoto spēku apakšvienība, kas ieguvusi varonīgu tēlu un pieredzi, jo līdz pēdējam aizsargāja Mariupoli. Bet Krievija, kurā Šoigu rīko “antifašistu” forumu, ir piesavinājusies kreiso simboliku, retoriku, taču tas ir tikai ārējais apvalks, aiz kura slēpjas fašistiska būtība. Tāpēc tagad simboli pastāv atrauti no sava satura. Ir notikusi jēdzienu samainīšana vietām. Un formulējumi, apzīmējumi, kuriem bija jēga pirms 10 gadiem, vairs nav spēkā. Ir jāizdomā jauna terminu vārdnīca, lai pārtrauktu vardarbības loku.
Bet vai tev nešķiet, ka saskarē ar konkrētiem cilvēkiem mēs vienalga nolasām, vai cilvēkam ir kreisi vai labēji uzskati?
Var teikt – cilvēks ar konservatīviem uzskatiem vai brīvību mīlošs cilvēks. Ar kreisajiem un labējiem ir tā, ka pēc XX gadsimta ir palicis sarežģīts mantojums. Daudz kas no tā, ko īstenoja Padomju savienība, nebija kreiss, vispār jau PSRS bija impērija. Bet imperiālisms ir labējs jēdziens. Tāpēc mūsdienās viss ir jāaplūko caur sarežģītu optiku, nevis vienpusīgi.
Kadrs no filmas “Pelēkie zirgi” (2016)
Atceros, ka salīdzinoši mierīgos laikos – no 2016. gada līdz 2020. gadiem – Ukrainā bija diezgan spēcīga konkurence starp kreisajām un labējām idejām. Tagad tas viss ir atkāpies tālākajā plānā. Bet varbūt dzimst kāda jauna sabiedriskā ideja?
Konkurence ir labs vārds. Un tas precīzi marķē atšķirību starp situāciju Ukrainā un Krievijā. Krievijas sabiedrībā šādas konkurences nav. Konservatīvisms un labējā ideoloģija nāk no augšas, no varas, kas uzspiež šīs idejas sabiedrībai. Ukrainā tā ir konkurējoša vide, kur dažādas idejas sacenšas savā starpā. Un ar saviem ultralabējiem mēs pavisam noteikti tiksim galā paši saviem spēkiem. Neraugoties uz konfliktiem, pēdējos gados kustība par cilvēktiesībām valstī ir tikai augusi un paplašinājusies. Jebkura militāra situācija sabiedrībai ir destruktīva – tā atsviež to atpakaļ. Šīs atsviešanas rezultāti laikam jau kļūs redzami nedaudz vēlāk. Šodien mēs redzam grandiozu solidaritāti un vienotību, kas valda starp cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, no dažādiem Ukrainas reģioniem. Valda izpratne, ka uz kārts ir pati valsts eksistence. Bet rodas arī izpratne, ka karš ievilksies, un ir grūti paredzēt, kā tas ietekmēs sabiedrību.
Bet vai tu Ukrainas mākslā redzi projektus, kas analītiskā līmenī kvalitatīvi reflektētu par šī brīža notikumiem? Vai arī, kā tu saki, tomēr ir nepieciešama distance?
Vairumu darbu, kas rodas, laikam jau var pieskaitīt aktīvismam. Es nesaku, ka tas ir slikti. Acīmredzot tā ir vienīgā patlaban iespējamā forma. Šiem darbiem ir tiešs politiskais vēstījums vai plakātisks saturs. Daži no tiem kļūst populāri interneta vidē un izplatās diezgan plaši. Laikam jau kas citāds pagaidām nav diez ko iespējams… Es ieteiktu māksliniekiem nesteigties ar jauniem darbiem par kara tēmu.
“Aklais plankums” uz Kunsthaus KuLe fasādes. Berlīne, 2014
Stāstīdams par Harkivu, tu minēji Serhiju Žadanu. Zinu, ka tev ar šo pirmšķirīgo dzejnieku ir bijis kopīgs projekts…
Man ir kara sākumā, 2014. gadā, tapis darbs ar nosaukumu “Aklais plankums”. Toreiz man ienāca prātā doma, ka pieeja informācijai un zibenīga vizuālās informācijas parādīšanās saistībā ar kara notikumiem, triecienu sekām, mūs patiesībā pārāk nepietuvina patiesajai notikumu ainai. Tāpēc ka mediju telpa ir manipulatīva. Es pievērsu uzmanību, ka vienu un to pašu attēlu var izmantot abas konflikta puses ar pilnīgi pretējiem vēstījumiem. Es tolaik sāku vākt internetā dažādu ziņu aģentūru bildes no kara Donbasā. Un paralēli tam mani interesēja arī dažādi cilvēka redzes aspekti, tas, kā mēs skatāmies uz visu tieši fizioloģiskajā ziņā. Es sāku lasīt par dažādām acu slimībām, tostarp skotomu. Un “aklais plankums” darba nosaukumā ir punkts starp kreiso un labo aci, kurā mēs patiesībā neko neredzam. Un mūsu smadzenes aizpilda šo telpu atbilstoši tam, ko mēs redzam apkārt, un atbilstoši mūsu redzes pieredzei pagātnē. Mēs par to vispār nenojaušam, viss notiek automātiski. Mēs to sākam saprast, tikai saskārušies ar redzes problēmām. Noteiktu acu slimību rezultātā šis aklais plankums parādās kā neskaidrs punkts vai melns plankums.
Es paņēmu grafiti krāsas baloniņu un mēģināju šīs fotogrāfijas “aizpūst ciet” līdzīgā veidā tam, kā parādās redzes defekti. Un 2014. gadā Berlīnē man piedāvāja uztaisīt tādu lielu baneri uz ēkas fasādes. Vienlaikus parādījās ideja sadarboties ar Serhiju Žadanu, jo abi esam no Harkivas. Mērķis bija izveidot kādu detaļu, kas palīdzētu iedziļināties kontekstā un ko varētu ieraudzīt tuvumā. Es izvēlējos sagrautas ēkas attēlu no Luhanskas apgabala, ko pavadīja teksts par apšaudītu muzeju šajā pašā reģionā. Un mēs to tur izkārām. Pēc tam mēs tādā pašā stilā uztaisījām kopīgu grāmatu.
Kadrs no filmas “Pelēkie zirgi” (2016)
Bet kā tu veido “teksta un attēla” attiecības savos darbos? Es ar to domāju tekstus, ko runā tavi personāži…
Man vienmēr licies garlaicīgi, ja ir runa par interviju ar personāžu vai varoni, par sinhrono filmējumu kā televīzijā. To var atrisināt dažādos veidos, piemēram, vārdi komentē darbības. Bet laikam visinteresantākais paņēmiens no tiem, ko es esmu lietojis, bija realizēts filmā “Pelēkie zirgi”, kurā es gribēju iekļaut citātus no vecvectēva tiesas lietas. Turklāt tie ir rakstīti diezgan specifiskā valodā, tā atšķiras no mūsdienu valodas. Es ilgi domāju, kā to izdarīt – vai nu izmantot aizkadra balsi, vai nu titrus. Rezultātā es pievērsu uzmanību paņēmienam televīzijas ziņās – slīdošajam tekstam kadra apakšā. Zūd sinhronizācija starp diktora runāto, turklāt te parādās kaut kāds teksts un tev ir jāuztver abas informācijas. Man tas likās ļoti interesanti. Un filmā parādījās šis slīdošais teksts, turklāt dažādos ekrāna līmeņos. Vietām tas aizsedz cilvēku sejas, citur tas, kā pieņemts, slīd apakšā. Un, kad kopā ar montāžistu jau bijām to īstenojuši, kļuva skaidrs, ka tas atgādina telegrāfa lenti. Lai gan to iedvesmoja kas mūsdienīgs, tas atsaucās uz kaut ko no pagātnes.
Mikola Ridnijs. Foto: YermilovCentre, Harkiva
Un laikam pēdējais jautājums. Kāpēc tev ir svarīgi izrādīt savas filmas laikmetīgās mākslas vidē – instalāciju telpās, galerijās… Ko tas dod tavām filmām?
Laikam jau vienkārši tāpēc, ka tā ir daudz atvērtāka vide. Negribu aizvainot kino cilvēkus, tomēr viņu vide man šķiet daudz konservatīvāka salīdzinājumā ar laikmetīgās mākslas pasauli. Kino pastāv noteikti kanoni, un cilvēki atkal un atkal pie tiem atgriežas. Kino, kad tas veidojās kā medijs, radās kā sintētisks žanrs – punktā, kur savienojas teātris un fotogrāfija, kustīga attēla fiksācija. Laiks iet, un, šķiet, žanram jau būtu jāsintezējas tālāk, bet, manuprāt, tas pārāk nemainās. Tas vienalga nosveras par labu savai tradīcijai. Bet laikmetīgā māksla ir joma, kas nemitīgi atjaunojas uz citu jomu rēķina. Tā nemitīgi uzdod jautājumu par savu būtību. Un ar šo jautājumu paplašina savas robežas. Man tajā ir vairāk inovāciju, nemitīgas robežu pārskatīšanas, šaubu, un tas viss ir ļoti svarīgi kustībai uz priekšu.
Lai gan manas filmas ir rādītas arī kinoteātros, kinozālē. Un tas mani joprojām interesē. Es tikai neredzu sev vietu kino pamatstraumē. Tomēr, protams, ir arī eksperimentālāki, nišas festivāli un iniciatīvas. Kopumā manas filmas atrodas kaut kur uz izstāžu zāles un kinoteātra robežas, kaut kur viducī.
