Ko mākslinieks nepateica?
Redakcija: šī teksta autors ir viens no mūsu ilgajiem un pastāvīgajiem autoriem – mākslas kritiķis Pāvels Gerasimenko no Pēterburgas. Teksts publicēts viņa Patreon lapā. Ar autora atļauju to pārpublicējam
Uz man kā kritiķim bieži uzdoto jautājumu “Kā būt krievu laikmetīgajiem māksliniekiem?” arvien biežāk gribas asi atbildēt, ka Krievijā vairs nebūs nekādas “laikmetīgās mākslas”, jo galvenais tās pastāvēšanas nosacījums ir brīvība, kas, iespējams, tik drīz šeit neparādīsies.
Oskars Rabins. Sasistās olas 2003
Visas runas par iekšējo vai “slepeno” brīvību, kas zeļ zem totalitāriem spaidiem ar neizbēgamu represiju perspektīvu, ir kaitīgas blēņas. Izstāžu projekti Krievu muzejā un pēc tam Tretjakova galerijā, organizēti pēc pagājušā gadsimta padomju dzīves desmitgadēm un laikmetiem, ar visu savu ekspozicionālo vājumu to skaidri pierādīja, atlika vien piekārt blakus pie vienas sienas Mākslinieku Savienības biedra un mākslinieka nonkonformista darbus. Oficiālā māksla masu skatītāja acīs kārtējo reizi ar graujošu pārākumu ir apspēlējusi savus pagrīdes laikabiedrus: pat tas, kurš vērīgi izpētīja visas anotācijas, nespēja tikt gudrs, kādi mākslinieciskās formas jauninājumi un nozīmju neacīmredzamība mājoja nelielajos un ne vienmēr kvalitatīvi izpildītajos audeklos. Mākslinieki ir tie paši cilvēki, kas pēc deficīta laikmeta centās remdēt badu, un tamdēļ reprezentatīva greznība apvienojumā ar izpildījuma ārišķīgu dārdzību kļuva par krievu 1990. gadu mākslas raksturīgāko iezīmi, ko pēc tam mantoja nākamā paaudze. Iespējams, krievu laikmetīgā māksla tādā formā, kādā tā radās “treknajos nulles gados”, bija fikcija un simulakrs, kas aprakstīja neesošu vai acīmredzami citu īstenību?
Vairākumu tā laika mākslas darbu, ko pirms 24.02.2022. neaizdomādamies sauca par “laikmetīgiem”, paprātojot nu nāksies pieskaitīt nekam citam kā “laikmetīgajam salonam”. Pēdējās divās desmitgadēs mākslas skolās bez mitas tika klāstīts: “Jums jāapgūst starptautiskā mākslas valoda, tikai tā mākslinieks var kļūt interesants pasaulei.” Un neaizmirsīsim burvju vārdiņu “agenda”. Ikviens kuratora teksts sākās ar jaunā autora neticami sarežģītās iekšējās pasaules aprakstu vai ar to konceptu uzskaitījumu, ko mākslinieks obligāti “tematizē” vai “problematizē”. Tāpat kā visi, es teicu, ka “mākslinieks rada mākslu no sevis” un personība ir vienīgais neizsmeļamais resurss, taču tas veda tikai pie mākslinieciska solipsisma: cits pēc cita parādījās darbi un izstādes, kurām nebija itin nekāda sociālā skanējuma.
Tagad, spriezdami par krievu kultūras krahu un nepieciešamību pēc tās “atcelšanas”, meklējot tajā impērismu un agresiju, teju visi ar vieglu roku sajauc kultūru un mākslu, pieņemdami daļu par veselumu (kas, protams, ir vieglāk). Kultūra ir struktūra, proti, savstarpēju saikņu sistēma, globāla šarāde, kur atsevišķi darbi būs tikai atbildes uz šajā šarādē uzdotajiem jautājumiem un mīklām. Nav viegli pārdefinēt krievu kultūru, ko pēdējos 20 gados pārstāvējuši nebūt ne laikmetīgie mākslinieki, bet drīzāk grupa “Любэ”, Petrosjans un Zadornovs (bet, kā ar Galkina vai Urganta piemēriem rāda dzīve, katram likumam ir izņēmumi).
Jevgeņijs Ruhins. 1974
Krievu kultūra ir “izkrāšļots zārks”, un patlaban var īpaši labi ievērot, kā daudzi tās darboņi nemierīgi cenšas piekrāsot atkailināto kaulu vai uzklāt vēl vienu kārtu hlorkaļķa un sarkanā smiņķa pār puvušo vietu. Bez šaubām, atbildēt nāksies mums visiem — tāpēc labāk jau iepriekš sagatavoties iekšējam darbam, atrisinot vienu no mūžīgajiem krievu jautājumiem, kas jau ir zaudējis savu humoristisko retoriskumu. “Kurš vainīgs?” – te drūzmējas dažādi padomiskā valorizatori: “Romantiskais reālisms” un “Pirmajai piecgadei simts!” būtībā ved pie vienas un tās pašas “Veco dziesmu par galveno” melodijas, kas apslāpē visus impēriskos rekonstruktorus, kas aplaiza Krievijas skurbinošos vakarus. Taču vispirms jānāk priekšā lielajiem garīguma kurinātājiem: galu galā, šī kurināšana ved pie lēģeru krematoriju krāsnīm, kas nu ir tapušas mobilas (progress, kā nekā).
Kādas vēl kultūras iezīmes, kas tika uzskatītas par pozitīvām, ir novedušas pie pašreizējās katastrofas? (Uzreiz gribas iepīkstēties kaut ko aptuveni tādu, ka visi Krievijas kultūras trūkumi ir tās labo īpašību turpinājums.) Formas prioritāte gadsimta otrās puses neoficiālajā mākslā bija dabiska reakcija uz tautas gaumes gadsimtiem, ko pauda socreālisms, bet pirms tam peredvižņiki. Tieši tāpat padomju perioda mākslas saprotamība un plakātisms lika laikmetīgajiem māksliniekiem atkāpties no sabiedriska satura, ko autori varbūt arī piešķīra saviem darbiem, taču ne virspusē.
Kā krievu kultūra mainīsies nākotnē? Domāju, ir jārunā nevis par to, par ko un kā mēs runājām mākslā – itin bieži mēs bijām virspusēji un kļūdījāmies –, bet pirmām kārtām par to, par ko vispār netika runāts. Atbrīvošanās būs saistīta ar jaunām tēmām un līdz šim dažādu iemeslu dēļ neskartiem sižetiem (ja to dēvē par “optiku”, tad lūdzu!) Arī pasaules kultūra mainīsies: diētiskās sarunas “par visu labo un pret visu ļauno” kļūs neiespējamākas.
Gribas cerēt, ka vienmēr paliks arī pieticīgie privātās dzīves, kamernieciņu, klusu prieciņu dziedoņi, kas principiāli cenšas stāvēt malā no jebkādiem masu pasākumiem. Jau tika piezīmēts, ka līdz ar kara sākumu cilvēki ir pārvērtušies par apjukušiem bērniem, un tagad viņiem ir jāiedod spēļmantiņas, ar ko nomierināties. Iespējams, kameržanru māksla drīzā nākotnē nospēlēs terapeitisku lomu: lielās valstiskās patētikas vietu ieņems privātās dzīves nepieciešamais patoss – mierīga un stingra personiskā pašcieņa.
Titulbilde: A. Vinogradovs, V. Dubosarskis. Krievu glezniecības gadalaiki. Vasara. 2007. Fragments
Rekomendējam izlasīt arī citus nesenos Pāvela Gerasimenko tekstus, kas lasāmi brīvā pieejā viņa lapā Art a Day:
Речь и молчание (Valoda un klusēšana)
Kāpēc mākslinieku, galeristu, kuratoru klusēšana pašlaik liekas esam īpaši liela kļūda?
50 на 50 (50 uz 50)
Kāpēc nav nekā svarīgāka par pašreizējiem notikumiem Ukrainā un vai Krievijā var pastāvēt laikmetīgā māksla?
Часть моря сделалась кровью (Daļa jūras tapa par asinīm)
Kāpēc kara laikā tiek atceltas visas iepriekšējās pretenzijas pret mākslu par tās nepārprotamību, acīmredzamību, plakātisku vienkāršību?
