Kā dzīvo Kijivas «atelienormalno»?
Saruna ar ukraiņu māksliniekiem Katerinu Lībkindu un Staņislavu Turinu par viņu pirmskara un pašreizējo, kara laika, pieredzi sadarbībā ar kolēģiem ar Dauna sindromu
Par atelienormalno (“ateljēnormāli”) es izdzirdēju no kijivietes Ļizas Beļeckas, kura kopā ar savu kaķi caur Ungāriju paglabās no kara uz Latvijā. Viņa ar lielu mīlestību un cieņu stāstīja par šo savu draugu projektu. atelienormalno dibinājuši ukraiņu mākslinieki Staņislavs Turina, Katerina Lībkinda, Valērijs Tarasenko un Jeļena Vasika, bet par svarīgu impulsu tā tapšanai kļuva nodarbību sērija, ko 2018. gadā Kijivā organizēja Gētes institūts. Tieši tad Stass un Katja pirmoreiz satika savus kolēģus (tas ir ļoti svarīgs vārds, un tas turpmāk atkārtosies bieži) – māksliniekus ar Dauna sindromu.
Katerina Lībkinda un Staņislavs Turins
Stass un Katja ir pāris, un vēl viņi ir nozīmīgi mākslinieki Ukrainas mākslas telpā. Stass ir dzimis Doņeckas apgabalā, bet uzaudzis Aizkarpatijā, viņš darbojās slavenajā “Atvērtajā grupā”, kas piedalījās 2019. gada Venēcijas biennālē ar projektu ““Mrijas” krītošā ēna pār Džardinas dārziem”. Toreiz gigantiskajai lidmašīnai “Mrija” ('sapnis’ ukr. val.), kas šopavasar tika praktiski iznīcināta kauju laikā Gostomeļā, bija jāpārlido pāri Venēcijai un jāmet pār to sava ēna. Lidojums nenotika, tomēr par projekta būtību kļuva diskusija un mitoloģija ap šo nenotikušo notikumu. Mākslinieks Jaroslavs Futimskis par Turinu saka šādi: “Viņam piemīt spēja pārvērst jebkuru lietu, ko viņš pat neienes institucionālā telpā, par mākslas darbu.” Stass strādā grafikas, performanču mākslas, instalāciju un dejas jomā. “Pasauli es redzu, rakdamies zemē, saberzdams sakaltušu zemes gabalu pirkstos,” viņš sacīja par sevi intervijā 2020. gadā.
Katja Lībkinda ir ieguvusi scenogrāfes izglītību, un viņas redzamākie pēdējo gadu darbi ir saistīti ar trim operām, ko Kijivā iestudēja mūzikas aģentūra “Uho”. Katja ne tikai strādāja pie to noformējuma, bet bija arī uzvedumu inscenējumu režisore, bet pēc tam, 2021. gadā, viņa izveidoja izstādi, kas kļuva par šī darba kopsavilkumu, – tas bija projekts “Derīgie izrakteņi: operu izstāde atmiņu paviljonā”. Katjai patīk “mazi žesti”, un bieži vien viņu interesē māksla ārpus galeriju formāta. Viņa strādā instalāciju, performances, lendārta, glezniecības, grafikas un video tehnikās.
Viena no atelienormalno iedvesmotājām, kuratore no Kijivas Elizabete Germane atzīmē: “Svarīgi pateikt, kas studijas pasniedzēji nenorāda saviem studentiem, kā un ko tiem attēlot, kādām tēmām pievērsties, kā tās traktēt. Viņi drīzāk parāda dažādu tehniku un materiālu iespējas.” Ateljē ir uzņēmis savās rindās jaunos māksliniekus Annu Ļitvinovu, Jevgeņiju Golubencevu, Daņiilu Gorpenčenko, Valentīnu Radčenko, Aleksandru Stešenko, Annu Saponu un Irinu Goloborodko. Viņi visi ir cilvēki ar Dauna sindromu. “Tā nav slimība, kaut kas, ar ko var saslimt un no kā var izārstēties. Tā vienkārši ir ģenētiska īpatnība,” saka Elizabete Germane.
Jevgeņija Golubenceva darbs
Ateljē dalībnieku darbi jau atrodas privātās kolekcijās un tiek izstādīti Ukrainas un Eiropas galerijās un muzejos. Tāpat tie tikuši pārstāvēti starptautiskajos kinofestivālos. Pandēmijas periodā atelienormalno mākslinieki turpināja savas nodarbības, devās plenēros un satikās ar kolēģiem. Bieži tas notika tiešsaistē. Šajā martā bija paredzētas vairākas jaunas izstādes. Taču postpandēmijas “normalizācijas” procesa vietā sākās nežēlīgs un nāvējošs process – Krievijas karš Ukrainā. Par to, kā tas ietekmējis ateljē darbību, kā Stasa un Katjas kolēģi ar sindromu reaģēja uz šo situāciju, un par viņu abu pieredzi, kļūstot par brīvprātīgajiem 1786. gadā dibinātajā Kijivas Ivana Pavlova psihiatriskajā slimnīcā, kas tiek uzskatīta par lielāko Austrumeiropā, mēs parunājām tiešsaistē kādā aprīļa vakarā.
Kā vispār radās šī ideja – atelienormalno ideja?
Staņislavs Turina (S.T.): Zini, šo gadu laikā es jau esmu iemācījies burtiski no galvas zināmu daudzumu teikumu… Labi… Viss sākās diezgan nejauši – mūsu draudzenes kuratores Marija Laņko un Elizabete Germane palūdza mums novadīt vairākas nodarbības kaut kādiem cilvēkiem. Tas bija 2018. gads. Nezinu, kā ir Rīgā, bet mākslinieki Kijivā bieži iesaistās dažādās “haltūrās” – tās ir īsas darba sesijas uz vairākām dienām, kas ļauj pēc tam vairākas nedēļas nodarboties ar savu lietu vai samaksāt par dzīvokļa īri. Mēs ar Katju piekritām. Un, kad mēs atnācām uz šīm nodarbībām, tad ieraudzījām trīs cilvēkus ar Dauna sindromu. Un ļoti daudzus cilvēkus bez tā. Tur bija mūsu nākamie kolēģi no žurnāla Ohrenkuss, viņi strādā kopā ar pētniecisko centru Touchdown21, kas jau vairāk nekā 20 gadus ļoti dažādos aspektos pēta Dauna sindromu. Un labdarības organizācijas Down Syndrome Ukraine pārstāvji, kas arī palīdzēja sapulcināt šīs tikšanās dalībniekus un dalībnieces. Abas vācu institūcijas ir bāzētas Bonnā. Un Kijivā tās bija nonākušas ne gluži nejauši, tā kā Gētes institūts nevis vienkārši ved apkārt visādus projektus, bet tajā notiek nemitīgs konkurss kādām vēl svarīgākām un interesantākām iniciatīvām. Vienlaikus viņi ne tikai kaut ko atved, bet arī domā, kā implementēt savu pieredzi.
Anna Ļitvinova darbnīcā 
Ja 2018. gadā jūs ierakstītu Google meklētājā vārdus “mākslinieks ar Dauna sindromu Ukrainā”, bija ļoti maza iespēja, ka jūs atrastu ko interesantu. Bet cilvēku ar šo sindromu ikvienā valstī proporcionāli ir aptuveni tikpat. Jo tā ir visizplatītākā hromosomas anomālija.
Mūs uzaicināja uz šo tikšanos, jo atbilstoši mūsu kolēģu metodikai četru stundu ilga slodze intervijas formā ir sarežģīta lieta, bet nodarbošanās ar mākslu, darbs ar tēliem palīdz turpināt sarunu jau pavisam citā garā. Un, lūk, mūs turp uzaicināja, mēs strādājām. Un iepazināmies ar kādu puisi, tas bija Žeņa Golubencevs. Tagad mēs laikam jau varam teikt, kas viņš ir ģeniāls mākslinieks. Bet jau tad mēs bijām labā nozīmē šokēti. Tik ļoti, ka nolēmām šīs nodarbības turpināt arī tālāk. Un pakāpeniski tas viss auga, un pēc “Toma Sojera un sētas” metodikas mums pievienojās arvien jauni cilvēki. Tagad ateljē ir 12 cilvēki. Plus diezgan plašs “līdzjutēju” loks.
Šie 12 cilvēki ir gan ar sindromu, gan bez tā?
Katerina Lībkinda (K.L.): Jā, seši mākslinieki ar sindromu un seši bez. Un reizēm tie, kas ir bez sindroma, asistē, bet reizēm mēs strādājam kā līdzīgs ar līdzīgu.
Bet vai nosaukums atelienormalno radās jau no paša sākuma?
K.L.: Viens no mūsu kolēģiem ar sindromu, Valentīns Radčenko, ir ļoti konkrēts un mazrunīgs cilvēks. Un, kad mēs viņam jautājam: "Kā iet?”, viņš atbild: “Normāli.” Bet ateljē – tas nāk no vācu valodas, kur tas ir sinonīms vārdam “studija”. Un, tā kā mēs sākām strādāt pēc mūsu vācu kolēģu iniciatīvas, mums pielipa šis vārds – “ateljē”.
S.T.: Ateljē, no vienas puses, sajauc galvu. Gan ukraiņu, gan krievu valodā tas nozīmē ko saistītu ar modi. No otras puses, kad mēs saucāmies vienkārši “Normāli”, bija ļoti savādi. “Labdien, šeit jums zvana no “Normāli”. Mēs…” “Ko?!” Bet vārds “ateljē” it kā nolīdzina šo lingvistisko disonansi.
Skats no darbnīcas
Tas attiecas arī uz normalitātes/nenormalitātes tēmu un to, ko pieņemts uzskatīt par normālu?
K.L.: Jā, protams, tāpēc mēs to arī izvēlējāmies, tas ir diezgan plašs jēdziens. Tomēr, kā tas ir – “normāli” –, ir visu laiku jānoskaidro. Un vienlaikus tas ir tāds kā situācijas raksturojums, kad viss ir nedz labi, nedz slikti, bet gan normāli.
S.T.: Ja runājam par normām… Ukraiņu valodā ir vārds “пидважить” – ko pacelt, apgriezt, apvērst. Un mūsu kolēģu runas specifika ir tāda, ka, lai arī kādai tēmai mēs pievērstos, pat kad runājam ar viņiem par parastām, ikdienišķām lietām, mūsu kolēģu atbildes vienalga apgriež otrādi, atceļ ierasto ainu, pat atsevišķu vārdu nozīmi.
Skats no rezidences «Vasaras mājas dienasgrāmata»
Bet kādas mākslinieciskās prakses jūs izmantojat? Kopīgu zīmēšanu vai ko citu…
K.L.: Mums ir liela, kopīga darbnīca ar apaļiem logiem 18. stāvā ar skatu uz Babijaru. Un viņi, kad var vai vēlas, nāk turp strādāt. Koronavīrusa dēļ mēs pēdējā laikā gandrīz kā nestrādājām visi kopā, biežāk pāros. Mākslinieks ar sindromu un mākslinieks bez. Un tad katrs vai nu dara ko savu, vai nu paralēli strādā ar kopīgu tēmu. Tehnikas ir ļoti dažādas – kāds strādā ar glezniecību, kāds ar kolāžām, kāds ar tekstiem, kāds izšuj. Mūsu komandā ir scenārists – Saša Stešenko –, kurš uzrakstījis vairāk nekā 50 scenārijus, un vienu no tiem mēs pat esam ekranizējuši.
S.T.: Mēs visi no tiem, kas ir bez sindroma, esam saistīti ar laikmetīgo mākslu un esam šeit pazīstami noteiktos lokos. Vairumam jau ir ilga izstāžu vai kūrēšanas vēsture. Tāpēc nav gluži tā, ka mēs vienkārši “satiekamies un zīmējam”. Teiksim, šogad mēs organizējām ukraiņu-vācu tiešsaistes rezidenci deviņu dienu garumā. Trīs komandas no Vācijas un Ukrainas atradās savās rezidencēs un pētīja, kā sadarboties citam ar citu un savas komandas ietvaros. Un viņi strādāja kā zinātniski pētnieciska institūcija trīs dažādās bāzēs. Kā gigantisks simpozijs tiešsaistē un bezsaistē. Katrs no 12 kolēģiem strādāja ar savu tēmu. Saša Stešenko, piemēram, veica trīs kolosālas performances, kuru gaitā viņš spēja noturēt publikas uzmanību pat stundas garumā un iesaistīt to mijiedarbē. Un tas viss bez jebkādas sagatavošanās vai mēģinājumiem.
K.L.: Šī improvizācija it kā plūst no viņa, tai nav nekādu šķēršļu.
S.T.: Un rezultātā notika kaut kādas pilnīgi neprognozējamas lietas. Piemēram, kolēģi ar sindromu sāka labāk runāt. Šo četru dienu laikā. Lai gan mums nav nekādas saistības ar logopēdiju, un mūs tas vispār tiešā veidā neinteresē.
Video, ko uzņēmusi Katerina Lībkinda atelienormalno rezidences laikā. Citus līdzīgus darbus var aplūkot šeit - Patreon
Jā, es kā reiz gribēju jautāt, ko jūsu kolēģiem ar sindromu sniedz šī prakse?
K.L.: Pirmkārt, to, ka viņi šeit ir patstāvīgi, nevis vecāku uzraudzībā un vada paši savus projektus – tas sniedz viņiem atbildības sajūtu. Jo viņi ir spējīgi uz ko daudz lielāku, nekā ļauj viņu ģimenes, kas bieži pārlieku rūpējas par viņiem. Bieži vien pamatoti, protams. Tomēr ļoti daudzas lietas viņi spēj darīt paši, tostarp veidot attiecības. Bet situācijā, kad tu visu laiku dzīvo kopā ar mammu, nekādas attiecības ar citiem cilvēkiem izveidoties nevar. Tur, rezidencē, tas bija ļoti labi pamanāms. Piemēram, tas, ka viņi attiecībās ir poligāmi.
S.T.: No tās retorikas, no tās flirta sistēmas, ko viņi attīstīja, bija skaidrs, ka mūsu kolēģi ar sindromu nedomā tādās konstrukcijās kā “šī ir mana mīlestība, tā ir uz visu mūžu”. Drīzāk: “es šo cilvēku šobrīd mīlu vairāk nekā visus pārējos uz pasaules”, bet principā man ir arī tāda pati mīlestība vai vēl lielāka mīlestība. Tas viss nenonāk pretrunā. Tādējādi caur viņiem mēs arī vairāk uzzinām par kultūru, kurā pastāvam. Jo mūsu kolēģi savā ziņā ir ne tikai savu ģimeņu gūstekņi, bet arī kultūras un tās situācijas, kurā viņi dzīvo, gūstekņi.
Mēs patlaban strādājam kā brīvprātīgie “Pavlovkā”, Kijivas psihiatriskajā slimnīcā. Un tur dzīvo cilvēki, kas nevar nedz ieiet gūglē, nedz piezvanīt radiniekiem. Nav gluži tā, ka viņiem to neļauj, bet viņi nespēj patstāvīgi noformulēt vajadzību. Šodien cilvēkam kaut ko vajag, bet līdz vēlmes īstenošanai viņam jāgaida divas nedēļas, līdz kāds no tiem, kas pieņem lēmumus, par to atcerēsies. Tādas lietas pārvērš cilvēka dzīvi par pastāvīgu cietumu, kur viņš gaida vai nu labo uzraugu vai apmeklētāju, vai misionāru, kurš atnāks pēc viņa uz šo nepatstāvības cietumu un izglābs.
Bet vispār karš ir ļoti interesanti ietekmējis mūsu kolēģus no ateljē. Parastā situācijā, piemēram, mans kolēģis Valentīns Radčenko skumst un ļoti grib satikties. Viņš dzīvo kādā Kijivas piepilsētā, kur ir vairāk vai mazāk droši, tur, protams, bija dzirdami sprādzieni un apšaudes, un viņš redzēja, kas notika debesīs. Un tomēr okupantu tur nebija. Taču viņam pašlaik nav interesanti ar mums runāt, un tā ir jau pusotru mēnesi. Nekad nebiju domājis, ka tieši Valentīns negribēs ar mums runāt. Viņš nav apvainojies, satraucies, vienkārši viņam pašlaik it kā nav par ko ar mums runāt.
Atvērums no Valentīna Radčenko dienasgrāmatas-herbārija. Skenējums
Proti, viņa uzmanība ir pārslēgusies uz ko citu? Kādā ziņā tu to domā?
S.T.: Es vienkārši kontaktējos ar viņa mammu, piedāvāju palīdzēt. Tagad daudzi piedāvā izbraukt no valsts, tostarp arī mūsu kolēģi no Vācijas. Un es viņiem vienkārši laiku pa laikam zvanu – varbūt kas vajadzīgs. Un saku: “Iedodiet viņam telefonu, lai varam parunāt.” Vai arī lūdzu viņam ko pateikt un tad pārzvanīt. Bet Valentīns nepārzvana un neceļ klausuli. Viņam pašlaik nav vajadzības ar mani runāt. Viņš, pieļauju, ir iegrimis pārdomās vai pārdzīvojumos.
Vai arī Saša Stešenko, kurš parasti ļoti daudz runā, mums pat ir reglaments par zvanu skaitu dienā. Un pēkšņi izrādās, ka šajā situācijā viņš nav tas, kuram nepieciešama palīdzība. Un tas vispār attiecas arī uz citiem kolēģiem ar sindromu. Tas bija ļoti negaidīti. Drīzāk tie ir viņi, kas patlaban mani atbalsta – ar savu mieru.
Anna Sapona. Ziedi zilā vāzē
Vai tas neliecina, ka kara situācija likusi viņiem noslēgties sevī?
K.L.: Tas ir iespējams, tomēr mazticami, jo visa kopīgā darba laikā nav bijusi neviena noslēgšanās situācija, ko nebūtu bijis iespējams atraisīt, vienkārši palūdzot parunāt.
S.T.: Tā ir kāda citāda noslēgšanās sevī, visas Kijivas vai visas Ukrainas mēroga parādība – ir lietas, par kurām nav iespējams runāt. Vai arī ir grūti atrast vārdus. Ir arī kara laika cenzūra. Mūs brīdināja, par ko var runāt un par ko ne. Mūsu kolēģi to zina, un arī tas var ietekmēt. Un viņi raksta tekstus, tās ir savdabīgas netiešas dienasgrāmatas.
K.L.: Saša raksta savus scenārijus. Žeņa zīmē, viņš nonāca okupācijā ciemā netālu no Borodjankas. No 3. marta mums nebija ar viņu sakaru. Cik mēs zinām, viņš praktiski visu laiku zīmēja. Viņam tā ir viena no pamata valodām. Viņš runā ne pārāk skaidri, tāpēc zīmēšana viņam ir gan dienasgrāmata, gan galvenā saikne ar pasauli.
S.T.: Mēs ļoti par viņu pārdzīvojām, viņam bija paredzēta personālizstāde…
K.L.: Jā, tā sanāca, ka visu mēnesi pirms 24. februāra es gatavoju Ženas izstādi, tai vajadzēja būt par kapsētām. Par nāves zīmēm, datumiem. Un bija paredzēts, ka būšu šīs izstādes kuratore. Visu šo mēnesi es ļoti daudz domāju par Žeņu. Un, kad sākās karš, bet pēc tam pazuda ar viņu sakari, es turpināju domāt par Žeņu, tikai jau pavisam citādāk. Reiz es ienācu darbnīcā, bet tur bija palikuši viņa darbi, izlikti uz grīdas, tie izskatījās pēc pieminekļa.
S.T.: Žeņa atradās un jau ir Kijivā, mēnesi viņš bija okupētajā reģionā, arī ģimene ir dzīva, patlaban viņi piedzīvo notiekošā apzināšanās stadiju, jo veselu mēnesi viņi bija palikuši bez ziņām un nezināja, kas vispār notika. Par to, ka mūsu kolēģis un viņa ģimene ir dzīvi, mēs uzzinājām tajā pašā dienā, kad kļuva zināms par Buču. Kaut kādā brīnumainā kārtā viņi izdzīvoja. Viņi atradās ciemā blakus Borodjankai, un par to, kas notika tur, pasaule vēl uzzinās. Tur bija gan mīnēts, gan postījumi. Bet vakar mēs satikām draugu no Mariupoles, un bija tik savādi runāt ar viņu, it kā nekas nebūtu noticis. Bet Hersonā mums bija paredzētas vairākas izstādes, un mēs bijām tur izstādījušies arī pirms tam. Ukrainas psihoģeogrāfija ir tāda, ka, naktī aizmigdami, mēs aizliecam pirkstus par cilvēkiem, ko pazīstam, vai pilsētām, ko mēs zinām no iepriekšējās dzīves.
Pats Žeņa ir ļoti ticīgs cilvēks. Un ticība mūs nepameta, laikam tāpēc, ka tā ir arī viena no galvenajām tēmām viņa mākslā.
Jevgeņijs Golubencevs. Jēzus skelets
Bet vai ir kādas tēmas, kas īpaši interesē jūsu kolēģus ar sindromu, vai arī katrs cilvēks ir atsevišķa planēta un katram ir kādas savas “fiškas” vai intereses, un nav iespējams vispārināt?
K.L.: Jā, drīzāk otrais variants. Parasti, kad sākam spriest par tēmām, es runāju par katru mākslinieku atsevišķi. Viņiem ir kas kopīgs tāpēc, ka viņi ir draugi, nevis tāpēc, ka viņiem ir viena diagnoze.
Valentīna Radčenko izstādi mēs paspējām sagatavot janvārī. Viņa galvenā tēma ir sadzīves priekšmeti. Viņš ir ļoti nopietns kolekcionārs. Viņš kolekcionē vecu padomju ledusskapju rokturus. Vai kaut kādus zaldātiņus, vai atklātnes. Viņš tos uzliek uz papīra, apvelk kontūru ar zīmuli vai pildspalvu, pēc tam aizkrāso un dod kaut kādu nosaukumu. Un viņš izvieto tos uz lapas atbilstoši šo vārdu un parādību attiecībām, kādas viņš tās redz reālajā telpā. Piemēram, “Koļa, Vaņa un skorpions”, un attēlā tie ir izvietoti tieši tādā kārtībā, kādā tie, viņaprāt, pastāv dzīvē.
S.T.: Tāda psihoinstalācija.
K.L.: Jā, arī tas, kā viņš runā, strādā pēc šāda principa. To var iztēloties kā ainavu, kurā ir izvietoti visi šie vārdi – pēc krāsām, hierarhijas, augstuma, biezuma. Un no šiem vārdiem viņš izveido instalāciju. Reizēm liekas, ka valodas hronoloģija viņam traucē. Un viņš grib, lai visi vārdi skanētu vienlaicīgi. Un viņa darbos tā arī notiek.
Bet Saša Stešenko ir viens no kolektīva sociālākajiem māksliniekiem. Un viņam patīk dažādas asas, aktuālas, publiskas tēmas. Viņš daudz raksta par starptautiskajām attiecībām, dažādām valstīm, par varonību, sievietēm (“kādas stervas viņas ir”) vai to, kā viņām piekļūt. Proti, viņš strādā ar stereotipiem, pats saviem stereotipiem, ko viņš uzsūcis. Bet tāpēc, ka viņa tekstos tie ir tik blīvi sastopami, to izpratne it kā salūst, ja var tā teikt. Pēc Nikitas Kadana vārdiem, tas ir “stereotips, kas pats sevi ieved mežā un tur paliek”.
S.T.: Sakāpina sevi līdz tādai absurda pakāpei, ka vairs nedarbojas.
K.L.: Kad stereotips nav iekusis mūsu valodā, iepakots tajā un ārpus stereotipa nekā nav, tas vienkārši sāk darboties pavisam citādi.
Kadrs no filmas, kas tapusi pēc Aleksandra Stašenko scenārija «Antoņinas Nikolajevnas piemiņai par zaudēto mīlestību»
Stereotips, kas kož pats sev astē… Savijas spirālē.
K.L.: Jā, jā. Es jau nedaudz stāstīju par Žeņu Golubencevu: viena no viņa galvenajām tēmām ir kapsētas, nāve un viss, kas ar to saistīts. Otra tēma: karš, katastrofa un reliģija. Taču principā viņš zīmē teju visu, ko redz.
S.T.: Kaut kas pārklājas. Ir cilvēki, kurus interesē transports. Aņu un Žeņu interesē dzīvnieku attēli. Kādu – ainavas.
K.L.: Tomēr viņi vienalga tos zīmē katrs no sava zvanu torņa. Žeņa tos zīmē, jo tie nonāk viņa uztveres laukā. Bet Aņa Sapona zīmē, jo, viņasprāt, tas ir skaisti. Tās tomēr ir drīzāk formālas paralēles.
S.T.: Reizēm viņi iedvesmojas viens no otra. Tomēr vispār cilvēkiem ar mentālām atšķirībām ir problēma ne tikai ar izolāciju no pasaules, bet arī ar izolāciju citam no cita. Piemēram, mēs nedomājām, ka rezidences laikā saskarsimies ar tādu problēmu – viņiem kopā citam ar citu nav viegli: ir ļoti maz kopīgu tēmu un saskares lauku.
K.L.: Proti, ja māksliniekus ar Dauna sindromu atstāj citu ar citu vienus, var sākties skandāls.
S.T.: Un mēs strādājam ar noteiktu noteikumu sistēmu, atturēšanas sistēmām, kas attiecas gan uz kolektīvo, gan individuālo darbu. Šī pieredze palīdz arī mūsu darbā Pavlovkā kara laikā – jau vairāk nekā mēnesi. Vispār ir ļoti interesanti, ka internāta un slimnīcas dzīve nav pārāk mainījusies.
Jevgeņija Golubenceva darbs
Kara dēļ?
S.T.: Jā. Proti, cilvēkiem ar mentālām attīstības īpatnībām nav mainījusies ikdiena, savā ziņā nav mainījies viņu “ikdienas karš”. Ar sadzīvi, ķermeni, saskarsmi citam ar citu, barjeru pārvarēšanu, ārstēšanos. Viņi mani uzvedināja uz domu, ka ir ļoti interesanti paprātot, kādas profesijas šajā laikā nav mainījušās… Jautājumi, ko mums tur nākas risināt, ir apmēram šādi: vajag galdus, bloknotus, vajag puķes, grābekļus. Lai būtu labi, lai būtu normāli. Un tā ir savāda sajūta. Taču tā mums sniedz sava veida normalitāti. Principā domāt par to, ka jāstāda augi, ir normāli. Jo vispār valstī tagad pilnā gaitā sākas sējas laiks, tas notiek karojošā valstī. Un šāda pieeja ir vajadzīga arī cilvēkiem šajos internātos. Tas liek tev nonākt pie eksistences pamatlietām. Pie lietām, kurās balstās dzīve un kas tā vai citādi ir jāuztur. Tā ir tāda interesanta pieredze, kas attiecas gan uz rehabilitāciju, gan civilizāciju.
Vai nolēmāt kļūt par brīvprātīgajiem pašā kara sākumā?
K.L.: Vienkārši mēs saņēmām ziņu, ka ir vajadzīga palīdzība. Jo uz Pavlovku evakuēja ap 150 cilvēku no internāta Pušče-Vodicā, tas ir Kijivas rajonā. Bija nepieciešama neatliekama palīdzība, jo viņus izvietoja vienā nodaļā un uzreiz neizdevās sadalīt pa vairākām. Vari iedomāties – 150 cilvēki vienā gaitenī, un daudzi no viņiem patstāvīgi nestaigā, neēd un tā tālāk. Bet tagad jau ir labāk, vairs nav tādu kliedzošu problēmu. Bet mēs visu laiku piepērkam ko viņiem vajadzīgu un ejam turp.
S.T.: Jā, sākumā mēs (kopā ar personālu un citiem brīvprātīgajiem) visus noskuvām, nogriezām matus. Cilvēki mēnesi nebija skuvušies. Un tūdaļ pēc skūšanās telpā reāli kļuva vieglāk elpot. Vai arī bija viens no viņiem, kurš ļoti gribēja radio. Un mēs ilgi nevarējām to atrast, nopirkt – tobrīd Kijivā bija ļoti maz cilvēku, draugi bija izkliedēti. Taču, tiklīdz mums tas izdevās un mēs atnesām šo radio, viņš teica: “Tu, Stas, pat iedomāties nevari, ko esi paveicis.” Un, protams, arī tagad viņiem mēdz būt slikts noskaņojums, tomēr tas pārāk ilgi neuzkavējas. Lūk, tu varētu iedomāties, ka 60 cilvēku dzīvi mainīs viens vienīgs radioaparāts?
K.L.: Protams, ne tikai radio… Kad nokārtojās humānās palīdzības, pirmās nepieciešamības lietas, bija jāizdomā kāds laika kavēklis, jo viņi visi visu dienu sēž, skatās cits uz citu, izprasa no medmāsām cigaretes un gaida ēdienu. Lūk, arī visas izklaides. Cigaretes un ēdiens.
Mēs nesām turp grāmatas, tad kaut kādus materiālus darbam, zīmēšanai. Un būtībā mēs tur izveidojām vēl vienu ateljē (smejas). Un tagad es divreiz nedēļa eju uz vienu nodaļu, divreiz – uz otru. Mēs runājam, skatāmies grāmatas, klausāmies mūziku, un tie, kuri grib, zīmē. Bet tie, kuri negrib, vienkārši tusējas ar mums, kaut ko stāsta. Sākumā nāca kādi pieci līdz deviņi cilvēki, bet šodien – gandrīz divdesmit. Viņi mani tā gaida, it kā nedēļas galveno notikumu.
S.T.: Viņi gaida Katju kā Prodigy! Viņa atbrauc un atved viņiem labu noskaņojumu.
Vispār šī pusotra mēneša laikā tas, ko mēs darījām (ne tikai mēs divi vien, protams, brīvprātīgo ir daudz vairāk, un ir tādi, kas palīdz no ārzemēm), soļi, kas veda pie šo nodaļu dzīves normalizācijas, ir ļoti līdzīgi normālas dzīves atjaunošanas modelim. Higiēna, pārtika, bonusi pie pārtikas, matu griešana, skūšanās, jauni apavi… Tiklīdz atvedām visiem čības, tas bija vienkārši… Tas ir viens no laimes elementiem. Mājas čības. Radio, bumba, mūzika un, protams, pastaigas. Un šo modeli var attiecināt uz veselas pilsētas dzīves atjaunošanu. Tā ir tāda civilizācijas bāze. Lai šīs pagaidu telpas, kurās viņi patlaban atrodas, kļūtu viņiem par mājām.
K.L.: Visi tie, ar kuriem patlaban esam saskarē, nav no slimnīcas, bet internāta – viņi to nekad nepametīs.
S.T.: Ja nu vien viņu ģimenes kādudien viņus nepaņems pie sevis…
K.L.: Taču tagad viņi ir ieslēgti praktiski uz mūžu, un viņiem nav iespējas ko darīt, ja nu vien medmāsa viņiem ko palūgs – nomazgāt grīdu vai ko tādu. Lai gan gandrīz viņi visi, kas spēj pārvietoties un runāt, ir ļoti darbspējīgi. Viņi varētu pildīt dažādas funkcijas. Tomēr viņiem gandrīz nekad nav tādas iespējas. Skaidrs, ka visa viņu enerģija tiek patērēta, kā jau teicu, cigarešu izprasīšanai un ēdiena gaidīšanai. Bet viņi varētu sevi apkalpot paši. Mēs prātojām, kā pārveidot šo sistēmu tā, lai pacienti paši strādātu tur – slimnīcā. Viņi ļoti grib būt noderīgi. Domāju, daudzus nomāc tas, ka viņi ir problēma medmāsām un sabiedrībai kopumā. Nu, un viss viņiem apkārt liek viņiem domāt, ka viņi ir problēma.
S.T.: Kad parādās galdi un krēsli, iespēja sēdēt un ko darīt pašam, viss mainās. Tas mums paver arī kaut kādu lietu metafiziku.
Annas Ļitvinovas un Katjas Lībkindas diptihs
Bet vai šie atklājumi parādās jūsu pašu darbos, jūsu mākslinieciskajā praksē?
S.T.: Arī man vajag galdu (abi smejas). Savu darba rakstāmgaldu.
K.L.: Ietekme ir liela, jo mūsu mākslinieciskā prakse ir tieši saistīta ar to, ko mēs darām ateljē. Piemēram, Stass veidoja kopīgu izstādi ar Valentīnu, kas notika janvārī. Es biju šī projekta kuratore. Tā bija sava veida izstāde diptihs.
Un es pati uzsāku lielu projektu ar diptihiem kā formātu. Mēs ņemam audeklu, sadalām to uz pusēm, un no vienas puses glezno viens cilvēks, un no otras – otrs. Un viņu sižeti nav nekādā veidā saistīti. Tie ir divi patstāvīgi glezniecības darbi vienā. Ļoti interesants efekts.
S.T.: Te kā reiz ir vietā pastāstīt par citiem mūsu kolēģiem. Teiksim, Ļera Tarasenko – viņai ir ļoti apjomīga diptihu sērija kopā ar Žeņu Golubencevu. Viņa bija pirmā, kas mums pievienojās. Žeņa viņai ir ļoti svarīgs autors, kurš arī viņai ko māca. Vispār galvenais ateljē ir tas, ka mēs nenodarbojamies ar terapiju vai labdarību. Ikviens ateljē strādā ar to, ar kuru ir interesanti, un kad to gribas. Tā ir pilnīgi brīvprātīga darbība. Mēs mācāmies viens no otra.
Un šeit kolēģi ar sindromu gūst pavisam citu uzmanības kvalitāti. Un tā uzmanības kvalitāte, ar kādu viņi mūs uzklausa vai mūs uzklausa Pavlovkā, ir pavisam cita uzmanības kvalitāte nekā tā, ar kādu viņi klausa medmāsas. Tie ir principiāli atšķirīgi uzmanības reģistri un ātrumi.
Un vēl kāda lieta… Pastāv tā saucamā “vienkāršā valoda”, “ясна мова”, kuras uzdevums ir atvieglot komunikāciju ar cilvēkiem ar invaliditāti. Un tas ļoti labi māca izteiksmes skaidrību. Mums savā ziņā ir ļoti vienkāršā formā jāpaskaidro mūsu kolēģiem diezgan sarežģītas lietas. Un tas mums pēc tam ļoti palīdz dzīvē. Mums pagājušajā gadā pat radās neliela kustība – par laikmetīgās mākslas valodas vienkāršošanu. Un nav runa par nozīmes reducēšanu, bet par sarežģītas valodas reducēšanu tur, kur tas ir vajadzīgs. Tas ir par atvērtu sabiedrību.
K.L.: Tu to pateici maksimāli sarežģītā valodā… (Smejas.)
Valērija Tarasenko, Anna Ļitvinova. Visi maskās, Ļera! 2021
Bet tu ar to domā mākslas formālo valodu vai valodu, kas apraksta, analizē mākslu?
S.T.: Tekstu. Tieši tekstu.
Reiz es piedalījos kādā mākslas grupā, kuras pamatā bija poļu arhitekta Oskara Hansena Atvērtās formas teorija. No šīs teorijas nāca daudzi poļu mākslinieki, piemēram, Pāvils Althamers, un ne tikai viņš. Arī Artūrs Žmijevskis… Tas ir arī par to, ka jebkurā projektā jebkurš darbinieks ir tavs līdzautors. Protams, pastāv kaut kāda hierarhija, kāds iesāk projektu, kāds pabeidz. Tomēr nemitīgi tiek ņemts vērā signāls, kas nāk no tiem, ar kuriem tu kopā strādā. Nav iespējams noslēgties. Tāpēc arī atelienormalno mēs izstrādājam noteikumus, pēc kuriem strādājam.
K.L.: Lūk, es nupat sapratu, kā mani ietekmējis ateljē. Agrāk es ļoti kautrējos izteikt sevi tekstā. Pat intervijā. Vai izvērst kādu domu feisbukā. Bet, strādādama ateljē, es pārstāju kautrēties no savām domām, saviem vārdiem. Tas man iemācīja ievērot šo kautrēšanās brīdi un to analizēt.
S.T.: Pilnībā piekrītu. Lūk, arī Ļera Tarasenko, par kuru jau runājām, šogad rezidencē sāka rakstīt tekstus. Viņa saka: “Ja nekautrēdamies raksta mūsu kolēģi ar sindromu un tas ir interesanti, kāpēc man kautrēties no saviem vārdiem, lai arī kādi tie būtu? ” Mēs strādājam atbildīgi un bez cenzūras.
Vēl mūsu ateljē padarīja mani par kijivieti – ar atbildības sajūtu par šo pilsētu. Es tagad nevaru teikt: “Tas uz mani neattiecas” vai “Principā jau tas nav svarīgi”. Es vēl varu teikt, ka neinformētības dēļ nezinu, kā ar to strādāt – ar veco arhitektūru vai veloceliņu trūkumu. Es, starp citu, sāku braukt ar skrejriteni uz Pavlovku un sāku domāt, ka man jāatver uzņēmums, kas ražotu īpašas apmales, no kurām būtu ērti nobraukt.
K.L.: Tāpat es nodomāju, ka kopā ar atvērtību izteikties tekstā ateljē ietekmē esmu kļuvusi par politisku mākslinieci.
S.T.: Laikam jau tā ir ar mums visiem…
K.L.: Agrāk es patiešām uzskatīju sevi par apolitisku (smejas).
Rezidence «Vasaras mājas dienasgrāmata». Plenērs 
Proti, atbildības sajūta tagad parādās arī šajā līmenī.
K.L.: Jā.
S.T.: Mēs esam atbildīgi par tiem, ar kuriem ejam blakus. Un šie cilvēki, kas iet mums blakus, tik drosmīgi runā par dažādām lietām… Mēs nedrīkstam viņus pievilt. Mums ir jābūt tikpat nopietniem, tikpat atbildīgiem kā mūsu kolēģi.
Ziniet, mūsu kolēģis S. (viņš vēlās palikt anonīms) pirmajās kara dienās uzrakstīja vēstuli Putinam. Neatceros, kā mūsu sarunā radās šī ideja. Un es aizsūtīju šo vēstuli kolēģiem no Krievijas. Katram gadījumam neminēšu viņu vārdus. Un viņi teica: “Jā, mēs publicēsim.” Tā bija kara pirmā nedēļa, februāra beigas. Pēc tam jau kļuva skaidrs, ka publicēt to Krievijā nesanāks, no tā atteicās daudzi mediji. Vispār mēs gribējām, lai šī vēstule nonāk līdz adresātam papīra formā. Bet mums teica, ka tas nav reāli. Pats S. principā ir rusofils, viņš dievina Krieviju, viņam datorā darbvirsmas attēlā ir bērzi. Un viņš uzrakstīja šo vēstuli: “Ko jūs nogalināt? Esam nākuši no Volgogradas apgabala, esam jūsu radinieki. Bet vai jūs pats gadījumā neesat Hitlera radinieks?” Viņam ir pārsteidzošs stils. Var raudāt un smieties. Un šo vēstuli galu galā savā Telegram kanālā publicēja Pēterburgas deputāts Boriss Višņevskis. Un viņš pat uzrakstīja S. atbildi.
Un, lūk, ja mans kolēģis raksta vēstuli Putinam, ko tādā situācijā darīt man? Kā man neatpalikt no viņa? Laikam jau nedrīkst būt bezatbildīgam cilvēkam. Vajag iespringt.
