Kāpēc dzimtene kļuvusi par cilvēkēdāju
Redakcija: šo tekstu sarakstījis viens no mūsu ilggadējiem pastāvīgajiem autoriem – mākslas kritiķis Pāvels Gerasimenko no Pēterburgas. Teksts publicēts viņa Patreon lapā. Ar autora atļauju to pārpublicējam.
“Saukt lietas īstajos vārdos” – grāmata, kurā 1986. gadā pirmo reizi krievu valodā nāca klajā sirreālisma manifesti, – man un daudziem maniem vienaudžiem bija ļoti svarīga. Rīkoties atbilstoši tās nosaukumam ir tieši tas, ko pašlaik, pēc tik daudziem gadiem, cenšas aizliegt. Visa XX gadsimta māksla pētīja nozīmes, un laikmetīgajai mākslai nav lielas vērtības, ja tā nenodarbojas ar piekļūšanu nozīmēm, pat ja tās pēkšņi ir atceltas. Lai gan zinu, ka Krievijas agresija pret Ukrainu sākās jau 2014. gadā, šis būs pirmais teksts, ko cenšos uzrakstīt nedēļu kopš sācies slaktiņš (redzot Roskomnadzor rīkojumus, esmu tomēr spiests meklēt sinonīmus), ik pa brīdim ielūkodamies pārlūka cilnē ar ziņām no Kijevas.
Ja apvēršam bēdīgi slaveno propagandas jautājumu “Kur jūs bijāt pēdējos astoņu gadus?”, tad astoņu gadu laikā Krievijas iedzīvotāji, ņemot par piemēru Ukrainu, būtu varējuši mēģināt kļūt par politisku nāciju, taču tā vietā labprātāk ir slavējuši repera Haski albumu ar slepkavu Arsenu Pavlovu-Motorolu uz vāka vai saukuši Kremļa iedvesmoto “krievu pasauli” Donbasā par “pilsoņu karu”, vai iecietīgi attiekušies pret braucieniem uz Krimu.
Trešdien, ceturtdien un piektdien – 2022. gada 2., 3. un 4. martā – trijās Pēterburgas galerijās notiek izstāžu atklāšanas. Uzaicinājumu uz divām no tām es saņēmu vēl pirms dažām nedēļām, trešo saņēmu vakar vakarā. Mans principiālais lēmums ir nekur neiet. Runa nav tikai par to, ka izstāžu rīkotāji, galeristi un mākslinieki, pēc ieraduma rēķinās ar viedokli un pat recenziju no manas puses, ne pārāk precīzi saukdami mani par “vienīgo autoru, kurš raksta par Pēterburgas mākslu”. Patiesībā mēs cenšamies aizgaiņāt vienīgo domu: izstādītā māksla un teksti vairs nevienam nav vajadzīgi. Pienācis tāds laiks, ka izstāžu atklāšanu apmeklējumu es uzskatītu par amorālu rīcību. Darbus atnākšu apskatīt kādreiz pēc tam.
Pēterburga, Fontankas krastmala. Foto: Pāvels Gerasimenko
Kārtējo reizi pēdējo dienu laikā mēs teiksim un dzirdēsim: Traģēdija. Katastrofa. Citēšu Kirilu Rogovu: “Lūk, cilvēki ir aizgājuši uz darbu, piedalās sanāksmēs, apspriež darba jautājumus, nopūšas sakarā ar “visu šo” un to, ka “neko nevar saprast”. Bet mēs piedzīvojam katastrofu, kas pieaug ar katru stundu. Katastrofu, kas notiek ŠEIT, KRIEVIJĀ, jo tas, kas notiek Ukrainā, nav katastrofa, bet gan traģēdija. Un dvēseles dziļumos cilvēki par to nojauš – par katastrofu. Tomēr pagaidām tā neizpaužas redzami, visi rūpīgi cenšas izturēties “ka parasti”, akli cerēdami, ka no katastrofas iespējams izbēgt.”
Nemitīgi pienāk ziņas par izstāžu atcelšanu, bet daudzi projekti ir tapuši ilgi. Pirmajā martā “Manēža” izsūtīja paziņojumu: nenotiks ilgi gaidītā Kristiana Boltanska izstāde Pēterburgā. Tekstā pilsētas galvenā izstāžu zāle varēja piesegties ar citātu no dižā mākslinieka mantinieku vēstules: “Kristians nekad nepiekristu izstādei šādā kontekstā. Šis konflikts, kam ir saistība ar viņa personisko vēsturi, būtu viņu spēcīgi ietekmējis.” Šķiet, to sauc par “apropriētu diskursu”. Pie reizes var nesatraukt valsts ierēdņus ar nevēlamiem vārdiem, kuru izrunāšana var kļūt par kriminālnoziegumu.
Mākslinieces Vandalizy darbs Pēterburgā, Ņekrasova ielā. Foto: Pāvels Gerasimenko
Pēterburgas laikmetīgie mākslinieki, kas guvuši slavu pēdējās divās desmitgadēs un ir piederīgi manam lokam, parakstīja atklātās vēstules par karadarbības pārtraukšanu, tostarp profesionālo apvienību vārdā. Domāju, ka petīcijas pašreizējo notikumu fonā ir zaudējušas jebkādu jēgu. Tie, kas alkst pēc iespējas ātrāk atgriezties pie ierastajām sarunām par mākslu, varētu atklāti demonstrēt savu viedokli, vismaz pierakstīdami klāt savu vārdu un nospiezdami pogu share. Autorus un institūcijas, kas pauduši savu cilvēcisko un sociālo pozīciju un pēc tam turpina savu profesionālo darbību, var saprast – īpaši ja izmantoti skaidri, nevis abstrakti formulējumi. Tomēr tādu ir maz. Klusē The Art Newspaper Russia – privāta avīze par mākslu, lai gan tās galvenā redaktore (un mana kādreizējā priekšniece) Milena Orlova ir parakstījusi gana asi formulēto, Andreja Jerofejeva iniciēto vēstuli.
Savāds morālā kurluma paveids jaušas kaislīgajās diskusijās par Venēcijas biennāles Krievijas paviljona nākotni. Rādās, daži notiekošo uztver kā Bodrijāra “Karu līcī”. Tomēr šī diskusija ir pārsteidzīga un nevietā, jo īpaši tādēļ, ka tā notiek tur, kur nedzird apšaudes un sprādzienus – pagaidām nedzird, jāpiebilst. Bet Nadjas Plungjanas vēstule “No Krievijas uz Krieviju”, kur starp rindām var nolasīt vēlēšanos nokārtot rēķinus par pagātnes pāridarījumiem (starppaaudžu, ar dzimti saistītajiem, intelektuālajiem, izdomātiem un īstiem) teju vai ar devīzi “karš visu norakstīs”? Tā gadās, kad par vienīgo mērķi kļūst cīņa pret “lielajiem naratīviem”.
Domāju, jāgatavojas, ka drīz dzirdēsim: “Laikmetīgais krievu mākslinieks? – Ej ratā!” Jaunajiem autoriem ir vienkārši jāiemācās “turēt sevi aiz biksēm”. Skaidrs, ka visus iepriekšējos gadus visus gatavoja kam pavisam citam, taču kurš gan zināja, kurš gan zināja… Rodčenko skolas vai institūta “Pro Arte” studenti šķirsta modīgas un pareizas grāmatas, kurās nav rakstīts, kā pareizi rīkoties. Klusējošie mākslinieki šajā situācijā raisa daudz lielāku cieņu nekā tie, kas pēc ieraduma turpina aicināt uz izstādēm.
Bez šaubām, neviens nav ideāls un neviens nepretendē uz “tikumiskā kamertoņa” lomu: mēs visi pēc inerces sekojam konjunktūrai. Laikam jau labāk būtu saprast, kam galu galā paliks simboliskais kapitāls, pat ja tā būs viena nemirstīga dvēsele, ko uzrādīt debesīm. Tagad ir laiks visām meditācijas formām, tostarp īpašajam un saspringtajam darbam mākslinieku darbnīcās. Vēl būs iespēja izstādīt visu paveikto publikas priekšā. Cerēsim uz to.
Pēdējo nedēļu laikā es to vien daru, kā atceros Aleksandra Vvedenska “Četrus aprakstus” un šajās dienās bieži pie sevis atkārtoju:
Mēs uzklausījām nāves aprakstu,
šīs ziņas skatījām no prātiem mirstošiem.
Nu neskar mūsu apziņu vairs gadu atšķirības irstošās.
Nu telpa slābanāk mūs sien,
un visi vārdi – cilvēks, lapene vai zirneklis – ir viens.
/tulkojis Arvis Viguls/
