Kāda ir mākslas un mākslinieka loma kara laikā?
Viedokļu apkopojums
24. februāra rīts izmainīja pasauli, padarot maznozīmīgu to, kas, iepriekšējā vakarā gulēt ejot, šķita tik neiedomājami svarīgs. Baiso jaunumu straumei gāžoties pāri, sašķobījušās pārliecības un kardināli mainījušās prioritātes. Daudzi mākslinieki un mākslas procesos iesaistītie, datoru un TV ekrānos vērojot kara šausmas 21. gadsimtā, cits citam sākuši uzdot jautājumu, kas tik ilgstoši bija pazudis no Eiropas ikdienas dzīves, ka izklausās teju kā eksotisks relikts. Kāda ir mākslas un mākslinieka loma kara laika?
Mākslinieki, ja jums ir balss, lieciet to lietā!!! Vāciet līdzekļus mākslai, mieram, sarunām, dzejai, mūzikai, ēdienam, veselības aprūpei, bet NE KARAM!
Bobs un Roberta Smiti, mākslinieki
Mākslas pasaulei noteikti ir jāieskatās pašai sevī un jāsaprot, kā tieši tā kļuva tik atkarīga no Lielās naudas un iesaistījās oligarhu kultūras slepenajā kara. Tāpēc vispirms mākslai ir jāpamet Krievija, ir jāatsakās no krievu naudas un ietekmes mūsu muzejos. No saviem mākslas darbiem esam ziedojuši un aicinām citus ziedot Ukrainas DEC (katastrofu ārkārtas komiteja)… Ir savāktas 1000 mārciņas, taču tā joprojām ir ļoti maza summa. Esam izmantojuši #helpartsavelives iniciatīvu. Mākslinieki var iesaistīties arī #Ukrainesupportpledge. Mums jāatbalsta tās drosmīgās balsis Krievijas iekšienē, kas nebaidās runāt, mums šie cilvēki ir jāaizstāv un viņu stāsti jānes atklātībā, jo viņiem draud ilgi gadi cietumā. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku, esam satriekti par to, kas notiek, bet… Mākslinieki, ja jums ir balss, lieciet to lietā!!! Vāciet līdzekļus mākslai, mieram, sarunām, dzejai, mūzikai, ēdienam, veselības aprūpei, bet NE KARAM!
Evita Vasiļjeva, māksliniece
Šo jautājumu joprojām uzdodu sev katru dienu. Es vēl neesmu radusi atbildi.
Man laikam pagaidām nebūs daudz, ko teikt, taču būtu ļoti interesanti dzirdēt, ko saka citi! Šis ir aktuāls temats. Informācijas un ziņu plūsmā grūti saklausīt savu balsi, jo – ir balsis, kas saka, ka mākslai nav jēgas, un tikpat daudzas citas sauc, ka tieši tagad vajag strādāt aktīvāk.
Es laikam vairāk tiecos piekrist pēdējiem – ka tagad, tieši par spīti visam, vajag būt aktīviem, nepadoties, neļauties Putinam visus nomākt un šķelt. Varbūt mans viedoklis ir naivs. Realitātes šausmu zilonis ir gaisā un to nevar noliegt.
Man ļoti patika mākslinieces Marianas Vasiļjevas vārdi mūsu privātajā sarakstē Rīgas Starptautiskās mākslas biennāles kontekstā: “Taču mākslai arī ir balss, tā darbojas ar un reflektē par realitāti. Cilvēka ķermenim uzbrūk, taču mūsu garam, mūsu dvēselei, mūsu iztēlei ir jābūt spēcīgākiem kā jebkad iepriekš.”
Mani iedvesmoja arī gruzīnu mākslas vēsturnieka Dato Korošinadzes vārdi (skat. tālāk). Šobrīd, šķiet, stimulē iedvesmojoši vārdi, ko saka citi – tie, kuriem labāk sanāk to visu izteikt vārdos. Es pati neesmu vārdu cilvēks, bet tie noteikti palīdz formulēt savu virzību.
Viktors Timofejevs, mākslinieks
Es uzskatu, ka, ja tu vari, ja esi spējīgs, tad ir svarīgi reaģēt, fiksēt, radīt. Mūsu visu vārdā. Jo šajā laikā informācija un patiesība ir tik dārgas un trauslas. Mākslas radīšanas subjektivitāte ļauj atklāt stāsta dažādas puses, ārpus sausiem skaitļiem un faktiem. Jāatzīst, es nevaru pateikt, kāda funkcija šādā laikā ir mākslas publiskai izstādīšanas, tāpēc arī par to nespekulēšu. Man mākslas īstā funkcija ir iekšējāka, tai jādomā, kā uzrunāt nākotnes auditoriju jau citā pasaulē.
Nikita Kadans, mākslinieks, kurators:
Mākslinieki un mākslinieces, tāpat kā citu profesiju pārstāvji, ir ķermeņi, kas cenšas izdzīvot apšaudes. Arī viņi cīnās, glābj sevi un tuvākos vai turpina turēties pie elementiem, kas saglabājušies no miera laika dzīves.
Tie, kas atrodas katastrofas zonā, protams, piedzīvo zināmu emocionālo distancēšanos no tiem, kas atrodas daudz mierīgākās vietās, – neko darīt, pieredze ietekmē mūsu jūtīgumu. Ir pateicības jūtas pret tiem cilvēkiem no ārējās, galvenokārt rietumu pasaules, kuri piedāvā mums atbalstu, lai gan to aptumšo vainas sajūta attiecībā pret ne-māksliniekiem, kas šādu atbalstu nesaņem, piedzīvodami ne mazākas ciešanas. Ir niknuma uzplaiksnījumi pret tiem, kas piedāvā sadarbošanos ar agresorvalsti kā kulturālu “business as usual”, atrunādamies ar tādiem izplūdušiem izteikumiem kā “miers visā pasaulē”, nekonkretizējot atbildību par karu. Pastāv pat zināma līdzjūtība pret kolēģiem no Krievijas, kurus vēsture nolikusi pārāk smagas morālās izvēles priekšā. Tā kā mums – papildus raķešu apšaudēm un fosfora bumbām – tā ir dāvājusi pārliecību.
Galu galā, daudzi no mums, māksliniekiem un māksliniecēm Ukrainā, turpina strādāt. Strādā arī daudzi no tiem, kas kļuvuši par bēgļiem. Kāds, sēdēdams pagraba patvertnē bez elektrības, krāj pieredzi, kas tiks izteikta vēlāk.
Savukārt es, pavadījis trīs nedēļas Kijivā, kur kūrēju nelielu izstādi galerijā, pārvērstā par bumbu patvertni, patlaban Ivanofrankivskā organizēju rezidenci valsts iekšienē pārvietotajiem autoriem.
Tas attiecībā uz māksliniekiem. Bet, ja runājam par mākslas aktivitātēm, tās ir saistītas ar notiekošā izpratnes praksi, to punktu meklējumiem, no kuriem neviens vēl nav paraudzījies uz šo pasauli. Mākslas tumsa un necaurspīdība padara pasauli skaidrāku. Kara laikā, kad saskaramies ar neredzēto un šausmīgo, šī mākslas īpatnība var kļūt par ļoti iedarbīgu instrumentu sava saprāta saglabāšanai, ja runājam par īsu vēsturisko distanci, un līdzekli pasaules aizsargāšanai no šīs katastrofas atkārtošanās – ja runājam par ilgāku distanci. Tomēr aizsardzība nenodrošina garantijas. Visādi “nekad vairs” ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Bet tas mūs ved pie pavisam citas problēmas: ne katram ir pieeja mākslai, bet karam ir pieeja ikvienam.
Vissvarīgākais māksliniekiem šobrīd ir saglabāt savu garīgo veselību. Mākslinieks var būt jūtīgāks par citiem cilvēkiem, līdz ar to viņš ir daudz ievainojamāks.
Pāvels Otdeļnovs, mākslinieks
Man ir svarīgi vērot notikumus to attīstībā un, cik vien tas ir iespējams, saglabāt iekšēju nodalītību. Ir būtiski pieņemt pilsonisku pozīciju un to atklāti darīt zināmu. Ir lieliski, ja mākslinieks spēj izteikt tiešu pozīcijas formulējumu mākslas valodā. Lai gan skaidri zinu, ka nevaru to sagaidīt no visiem saviem kolēģiem.
Viens no veiksmīgākajiem risinājumiem jaunāko notikumu kontekstā, manuprāt, ir Darjas Serenko* “Lūgšana”. Formas ziņā tas ir ļoti vienkāršs darbs (drīzāk kā autores dvēseles kliedziens), tā ir lūgšana Dievmātei par Ukrainu un Krieviju. Cilvēki to ļoti pieņēma, kāds to pārtaisīja tādā Sofrino ražojumu (Pareizticīgās baznīcas estētikā darināti priekšmeti) stilā, un Lūgšana strauji izplatījās sociālajā tīklā “Odnoklassniki”. Rezultātā radās patiesa tautas lūgšana par mieru.
Vissvarīgākais māksliniekiem šobrīd ir saglabāt savu garīgo veselību. Mākslinieks var būt jūtīgāks par citiem cilvēkiem, līdz ar to viņš ir daudz ievainojamāks.
*Darja Serenko ir dzejniece un aktīviste; “Klusā piknika” iniciatore; Arterritory.com par viņu lasāms rakstā “Tas ir neprāts!”.
Elza Sīle, māksliniece
Pagājušā nedēļa bija ļoti grūta, un, godīgi sakot, es nebiju spējīga pievērsties mijiedarbei ar savu materiālu, tam man vajag svaigu prātu un prieku.
Pirms pāris gadiem es uzsāku dalību sociālajos medijos kā tādu ļoti raupjas formas mākslas praksi. Izklaidējot sevi ar attēlu straumēm, nācās domāt par savu darbošanos kā kaut ko līdzīgu tam, ar ko Aukstā kara laikā nodarbojās agrīnie propagandas video un foto – kas tika graizīti un pārlīmēti jaunās sekvencēs. Mani ļoti pārsteidza, kā cilvēki joprojām tic šādiem attēlu sakopojumiem, kaut tie acīmredzami ir pretrunīgi un fiktīvi. Man šo attēlu sakopojumu atskaņošana ir tāds kā treniņš, kā arī jautājums citiem – vai varam pamanīt gruntējumu, absurdos savienojumus un to momentu, kurā asociācija pārvēršas par reālu notikumu atmiņā. Proti, manipulatīvas vizuālās retorikas jautājumi manā praksē ir izšķiroši un, manuprāt, tie ir arī masu izglītības būtiska sastāvdaļa. Zvaigzne, kas spoži mirdz uz sarkana fona, un sulīgā lauru lapu simetrija ir vienkārši neatvairāma. No bērnības atceros pati savu aizrautību un tēlainības spēku, jo man nebija nekādu iekšēju pretošanās instrumentu.
Jau gandrīz gada garumā kopā ar Kim? komandu un kuratori Zani Onckuli esam plānojuši personālizstādi, kurā tiktu atšifrēti biezie, tumši zaļie LPSR enciklopēdijas sējumi. Man daudz svarīgāka par haotiskajām darbībām, kad kara nežēlība jau ir pavisam klāt, šķiet plaša pretestība populistiskajām runām un indivīda kritiskās domāšanas spēja attiecībā pret dažādiem ideoloģiskiem kaujas laukiem.
Šajā konkrētajā brīdī būtu liela nepieciešamība pēc labi uzrakstītas mākslas teorijas, kas skaidrotu tādus jautājumus kā Austrumu bloka “baltums” un “ekonomiskās privilēģijas” pēc padomju režīma sabrukuma. Daudzi mākslinieki šeit, Šveicē, ir kreisi, pret Rietumiem orientēti un pilnīgi nezinoši par Austrumeiropas pagātni, tāpat viņi arī klusē par Krievijas rīcību vai pat kļūst par Krievijas propagandas upuriem* (www.vice.com/en/article/wxdb5z/redfish-media-russia-propaganda-misinformation). Pagājušajā nedēļā es daudz rakstīju tiem politiski aktīvajiem māksliniekiem, kuri priecīgi dalās ar sirpja un āmura simbolu, pilnīgi neko nezinot, kādi noziegumi zem šī karoga un režīma tika pastrādāti bijušajās padomju republikās. Ir svarīgi cilvēkus izglītot.
Katja Novickova, māksliniece
Es domāju, ka kara laikā māksliniekam pirmkārt un galvenokārt ir jābūt cilvēkam. Un ja viņam/viņai atliek spēka, tad savā mākslā ir jācenšas pateikt neizteiktais un jāmēģina notvert laika gars – taču tā tam ir jābūt arī miera laikā. Grūtāk man ir diskutēt par mākslas institūciju lomu kara laikā. Es nezinu, kāds būtu pareizais veids, kā rīkoties muzejiem un kuratoriem. Gan agresorvalstī, gan tās valsts teritorijā, kura sevi aizstāv… Viens ir skaidrs – vienā gadījumā māksla var paust smagas patiesības, bet citā – būt kaut kas patiesi cerības raisošs.
Kad ir grūti atrast vārdus, lai izteiktu realitāti, kurā dzīvojam, mākslas vizuālais iespaids var skaidri paust solidaritāti, šausmas vai ko citu.
Tadeušs Ropaks, galerists
Es domāju, ka mākslinieki ir gan radoši, gan politiski domājoši, neatkarīgi no tā, vai viņi savu pozīciju pauž tiešā veidā caur saviem darbiem, vai ar rīcību ārpus savas mākslinieciskās prakses. Jebkurā gadījumā mākslinieka vizuālajai valodai ir fundamentāla nozīme, reaģējot vai palīdzot mums reflektēt par pasauli un laiku, kurā dzīvojam, un kara laikā tas tikai pastiprinās. Kad ir grūti atrast vārdus, lai izteiktu realitāti, kurā dzīvojam, mākslas vizuālais iespaids var skaidri paust solidaritāti, šausmas vai ko citu.
Es zinu, ka kara laikā ir ļoti grūti, taču mums – tiem, kas pārstāvam mākslu, – tagad ir skaidri jāiestājas par mieru un mūsu cilvēciskajām vērtībām.
Folkers Dīls, galerists
Visu savu dzīvi, un tie ir gandrīz 50 gadi, vienmēr esmu cīnījies un ticējis mākslai kā kaut kam, kas nes mieru un saticību. Māksla, manā skatījumā, mūs visus vieno – pāri nacionālajām, politiskajām, reliģiskajām, ideoloģiskajām, seksuālo tieksmju u.tml. atšķirībām, kā tilts visapkārt pasaulei.
Un es tam ticu joprojām, nevis atcelšanas kultūrai, kas tagad tik daudzās valstīs plosās visos mākslas pasaules līmeņos.
Es zinu, ka kara laikā ir ļoti grūti, taču mums – tiem, kas pārstāvam mākslu, – tagad ir skaidri jāiestājas par mieru un mūsu cilvēciskajām vērtībām.
Šobrīd mākslai ir jārunā ļoti emocionālā valodā, un darbi tiem māksliniekiem, kuri šajā mirklī spēs saņemties un radīt, laika nogrieznī no šī brīža pēc desmit gadiem būs izcili.
Uldis Pīlēns, arhitekts, uzņēmējs
Mani vienmēr interesējuši un saistījuši mākslas darbi, kas tapuši lielu pārmaiņu iespaidā. Tie ir visspēcīgākie darbi, jo pārmaiņu laiki ir mākslinieku laiki. Šajā ziņā nekas pasaulē nav mainījies. Manuprāt, šobrīd mākslai ir jārunā ļoti emocionālā valodā, un darbi tiem māksliniekiem, kuri šajā mirklī spēs saņemties un radīt, laika nogrieznī no šī brīža pēc desmit gadiem būs izcili. Glezniecība, grafika, tēlniecība vai jebkura cita mākslas forma, visi šie darbi būs pieprasīti. Jo šādi satricinājumi sašūpo mūsu katra – neatkarīgi no individuālās emocionalitātes līmeņa – dvēselisko stāvokli. Šis ir laiks, kad emocijām ir jānāk ārā – pasaulē. Šis ir laiks, kad vairs nav svarīgi, cik tev par to maksās, jāpārrauj attiecības ar pragmatisko velniņu – sak, kā es varu komunicēt. Šis ir laiks, kas labam māksliniekam ļauj izlikt patiesās emocijas mākslas darbā.
Cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, un es uzskatu, ka mākslas pasaulei ir jāparāda savs humanitārais potenciāls un jāizmanto visas iespējas, lai uzlabotu šo krīzes situācijā nonākušo cilvēku dzīves apstākļi.
Tevžs Logars, redaktors, autors, kurators
Mākslas un mākslinieka loma vienmēr ir bijusi neaizvietojama mūsu sabiedrības un vides veidošanā un izpratnē. Tā ir ļoti svarīgā kritiskā balss, kas bieži atklāj to, kas nav redzams no pirmā acu uzmetiena, vai vienkārši dod iespēju reflektēt par to garīgā vai estētiskā nozīmē. Kara kontekstā tas, protams, ir vēl svarīgāks spēks. Taču es nevēlētos definēt šo domu tikai ar vispārinājumu, jo laikā, kad es rakstu šos vārdus, cilvēki mirst, ģimenes tiek izpostītas, mājas tiek sagrautas... Manuprāt, šobrīd svarīga ir māksla kā kopiena – kā indivīdu, iestāžu, organizāciju vispasaules tīkls – un tas, ko katrs no mums var darīt šajā briesmīgajā situācijā. Cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība, un es uzskatu, ka mākslas pasaulei ir jāparāda savs humanitārais potenciāls un jāizmanto visas iespējas, lai uzlabotu šo krīzes situācijā nonākušo cilvēku dzīves apstākļi. Ne tikai tagad saistībā ar Ukrainu, bet arī attiecībā pret visu vardarbību un nevienlīdzību, kas pārņem pasauli ik dienas.
© Krišs Salmanis
Jakubs Ščensnis, arhitekts
Māksliniekiem ir privilēģija radīt tiešus un netiešus visdažādākā veidā vēstījumus, izmantojot savas prasmes un jebkurus pieejamos radīšanas “aparātus”. Šiem vēstījumiem var būt liels spēks, īpaši izmantojot tos digitāli un sociālajos medijos, kā varam to redzēt gadījumā ar no žurnāla vāka paņemto plakātu, kas lielformātā izstādīts pie Latvijas Medicīnas muzeja pretī krievijas (ar mazo burtu) vēstniecībai. Vai arī ar Pāvela Joņcas radīto smieklīgo plakātu ar sarkanu lāci, kurš slāj par Ukrainas karoga krāsās iekrāsotiem LEGO klucīšiem.
Tomēr vēstījumu ir ļoti svarīgi pareizi adresēt, lai tas nepaliek tikai mūsu pašu kultūras un sociālajos burbuļos, bet nonāk arī līdz vidusmēra krieviem un eiropiešiem, īpaši tiem, kuriem Putina propaganda ir izskalojusi smadzenes, un tiem, kas paaudzēm veidoti par pasīviem sistēmas atbalstītājiem. To pašu var attiecināt uz pārējo pasauli, jo ir jāsaprot, ka patiesībā tā ir cīņa pret troļļu fermām un visiem Putinu atbalstošajiem “sputņikiem”, kas neticamā veidā ir aizsnieguši pat visattālākās pasaules vietas, tostarp ASV, Āfriku un Latīņameriku.
Cita dimensija ir tīri humānistiska – lai kas mēs būtu, mēs varam palīdzēt. Uzņemot un palīdzot bēgļiem, ziedojot naudu NVO, veicot brīvprātīgo darbu, nodrošinot darbavietas utt. Savu darbnīcu esmu pārvērtis par dzīvokli, kur tagad mitinās četras sievietes no Kijivas, divām atradām skolu, bet viņu mammai – darbu.
Visbeidzot, mēs varam izbeigt vai vismaz apturēt jebkāda veida sadarbību ar Krievijas institūcijām.
Pirms kāda laika mēs abi ar saliekamo koka māju firmas īpašnieku kā zīmola līdzveidotāji tikām uzaicināti tikties ar Krievijas vēstniecības ekonomisko atašeju, lai runātu par desmitiem māju eksportu uz Sanktpēterburgu. Sēdot pie galda drūmā Krievijai piederošā ēkā Varšavā, šis vīrs un viņa svīta mums nekaunīgi stāstīja, ka šis projekts ir Putina fonda iniciatīva, no kura tas paņem 7%. Uz jautājumu, ar ko vēl šis fonds nodarbojas, atašejs atteica, ka caur to iet gandrīz VISS, kas tiek ievests Krievijā...
Tātad tagad iedomājieties – Putina kungs paņem 7% no jebkura importa “savā” valstī! Nav brīnums, kāpēc, saskaņā ar Hārvardas pētījumu, viņš ir bagātākais cilvēks uz zemes. Neoficiāli, protams.
Es ne tuvu neesmu ideālists, tāds nav arī firmas priekšnieks. Tomēr, pametot tikšanos, mēs bijām vienisprātis: nekādā gadījumā nevaram sadarboties ar parazītisku zagli. Mēs negribējām smērēt rokas un justies tā, it kā būtu palīdzējuši diktatoram kļūt vēl bagātākam un ietekmīgākam. Jo nauda smird.
Artēmijs Troickis, mūzikas kritiķis
Mākslinieka loma kara laikā ir cīnīties par brīvību un taisnīgumu. Vieni to dara kaujas laukā, citi – savos mākslas darbos. Vieni mierina upurus, citi iedrošina cīnītājus. Jebkurā gadījumā tiem māksliniekiem, kuri ir atbildīgi un kuriem sirds ir īstajā vietā, nevajadzētu norobežoties no kara traģēdijas un kalpot labajiem spēkiem.
Ja no šīs traģēdijas var būt kāds ieguvums, tad tas, iespējams, būs spēcīgāka Rietumu virzība uz Austrumeiropas reģionu – gan solidarizējoties ar ukraiņu tautu, gan arī ar visām citām valstīm, kuras kolonizēja padomju imperiālistiskais eksperiments.
Deivids Ešlijs Kerrs, kurators, autors, mākslinieks
Kamēr lielām institūcijām un iniciatīvām no ziedotu mākslas darbu izpārdošanas ir izdevies savākt daudz līdzekļu, kas ir lieliski, tikpat svarīgi un vērtīgi šādā laikā ir uzturēt kopības garu. Sociālā kohēzija dziedē un palīdz mums kopīgi pārvarēt bēdas, zaudējumus un traumas. Un, runājot par traumām, īpaši satraucoša ir diskriminācija un neizpratne, ko pret Austrumeiropu pauž liela daļa pasaules, ieskaitot pašu Eiropu. Tas šī kara laikā ir kļuvis skaidrāks, atklājot novecojušus un nepatiesus priekšstatus, attieksmi un vēsturi. Ja no šīs traģēdijas var būt kāds ieguvums, tad tas, iespējams, būs spēcīgāka Rietumu virzība uz Austrumeiropas reģionu – gan solidarizējoties ar ukraiņu tautu, gan arī ar visām citām valstīm, kuras kolonizēja padomju imperiālistiskais eksperiments.
Viktors Miziano, kurators, mākslas teorētiķis
Mākslas iespējas kara priekšā ir niecīgas. Karš līdz galējībai vienkāršo sociālās attiecības, bet māksla ir to sarežģītības atvasinājums. Un tomēr mākslinieki tāpat kā kuratori, kritiķi u.c. ir sabiedriskas figūras un viņu pozīcija, nonākusi atklātībā, var izsaukt rezonansi. Tomēr tas būs pilsonisks, nevis māksliniecisks žests. Pastāv poētikas, galvenokārt saistītas ar aktīvismu, kas dabiski apvieno pilsonisko un māksliniecisko. Karš tās padara īpaši pieprasītas. Tomēr aktīvisms neizsmeļ laikmeta māksliniecisko spektru, tā pretējā pusē atrodas autorpoētikas, ko, visticamāk, nav iespējams ievirzīt aktuālajā dienaskārtībā bez saturiskiem un mākslinieciskiem zaudējumiem. Taču, kā liekas, kara situācijā šāda autorprakse saglabā savu attaisnojumu. Tā nes un saglabā to normalitāti, ko cenšas atcelt karš. Starp šīm galējībām pastāv daudzas starpformas. Tām visām, jo īpaši to publiskas reprezentācijas formās, var būt nozīme, tāpat kā tās var kļūt par kritikas priekšmetu. Tagad visu diktēs situācijas konkrētība, konteksts. Ikkatrs solis un ikkatrs žests būs sajūgts ar dažāda veida riskiem. Bet kurš gan teicis, ka karā būs viegli?!
Titulbilde: Kirila Kirasirova ilustrācija
