Subframe. Dizaina pop-up veikals Brīvības ielā 40
Īssaruna ar māksliniekiem Aleksandru Breži un Armandu Freibergu
Līdz 10. decembrim Brīvības ielas 40. nama pirmajā stāvā atvērta latviešu mākslinieku Aleksandra Brežes un Armanda Freiberga veidota pop-up ekspozīcija. Tajā, līdzās abu mākslinieku no digitālās vides reālajā telpā pārnestajiem darbiem, būs skatāms un iegādājams arī viņu domubiedru – beļģu mākslinieka Tom Volkaert, lietuviešu dizainera Vytautas Gečas un Šanhajā dzīvojošā mākslinieka Nik Kosmas – veikums. Tie būs laikmetīgi dizaina objekti, kas tapuši grafikas dizaina, tehnoloģiju un materiālu zinātnes krustpunktā. Telpu apdzīvos skulpturāli objekti, kuros saplūst interjera dizaina un laikmetīgās mākslas robežas.
Mākslinieku vadītas galerijas, dizaineru pašu veidoti pop-up veikali… Tā vien šķiet, ka iniciatīvas, kurās radošās personības apvieno spēkus uzņēmējdarbībā, kļūst aizvien aktuālākas…
Aleksandrs Breže: Jā, mūsu gadījumā tie stimuli bija vairāki. Pirmkārt, jāatzīst, ka līdz šim nav bijusi vieta, kurā mēs justos īsti piederīgi. Ar manis radīto grafisko dizainu cilvēkiem ir problēmas. Gadās, ka viņi atnāk pie manis, taču tad izrādās, ka tomēr nav gatavi tam, ko es radu. Njā, tā ir mana ikdiena šeit, Latvijā.
Armands Freibergs: Kaut arī uzsākot šādu iniciatīvu, mums pašiem viss ir jādara, tomēr mēs varam to darīt tā, kā to gribam. Mums nav jāmeklē kompromisi un nav jāgaida uz citu dotām iespējām. Varbūt nākotnē kāds pieteiksies mūs izstādīt, varbūt arī nē. Bet varbūt mēs jau būsim piešāvušies, gribēsim šo lietu turpināt un pieaicināt arī citus nākt pie mums.
Aleksandrs Breže: Bet galvenokārt šī pop-up ekspozīcija ir iecerēta kā zīmola Subframe launčs.
Tas būtu tāds kā jūsu abu līdz šim aktīvās apvienības Subspatial.xyz turpinājums?
A.F.: Jā, šis, sauksim to par zīmolu, kalpo kā motivācija mums pašiem. Mēs kaut ko radām un zinām, ka darbus varēsim izlikt mājas lapā un nākotnē izrādīt arī šajos pasākumos šajā fiziskajā telpā. Turklāt ar laiku varēsim kūrēt arī citus māksliniekus.
A.B.: Jā, vajadzēja radīt sistēmu, kas piespiestu kaut ko radīt. Vajadzēja dedlainus. Vasarā plānojam jau nākamo pop-up!
Redz, tātad divi zaķi ar vienu šāvienu – ieguvāt gan pašdisciplīnu, gan paškontroli. Pēc kāda principa izvēlējāties/nākotnē plānojat izraudzīties māksliniekus dalībai šajos pasākumos?
A.B.: Mums abiem ir līdzīgs Nīderlandes izglītības fons, un arī gaume izveidojusies ar skatu vienā virzienā. Šoreiz sākām ar beļģu mākslinieku Tom Volkaert, lietuviešu dizaineru Vytautas Gečas un Šanhajā dzīvojošo Nik Kosmas, jo viņi ir ne tikai mūsu draugi, bet arī savā ziņā līdzīgu interešu vadīti iet līdzīgu ceļu.
Visus autorus vieno interese par grafikas dizaina, tehnoloģiju un materiālu zinātni, taču kas bija būtiskākais, lai visus šos autorus apvienotu vienā ekspozīcijā, kas atbilstu jūsu vīzijai?
A.F.: Jā, mums bija būtiski, lai visi šie darbi stilistiski ietu kopā, lai starp darbiem veidotos kāda simbioze.
A.B.: Izņemot Vytautas, visiem pārējiem autoriem piemīt tāda kā agresivitāte. Darbi vienā vai otrā veidā ir nedaudz konfrontējoši – vai nu saturiski vai formas ziņā. Nikam vairāk saturiski, pārējiem – darbu asajās formās. Šoreiz Vytautas darbus taisīja speciāli šim pop-up, tāpēc mēs nezinājām, ko sagaidīt. Sagaidījām plauktiņus, bet ierasti arī viņš taisa tādas diezgan trakas interjera lietas.
A.F.: Kopumā es šo visu sauktu par mistisku skulpturālismu. Piemēram, tu paskaties uz Toma skulptūrām, kas ir keramikas roku darbs, bet tikpat labi tie varētu būt 3D objekti. Jā, mistiski, dīvaini, agresīvi…
A.B.: Un vēl mūs visus vieno fantāziju pasaule.
Cik noprotu, visi šie darbi tapuši aizvadītā gada laikā. Vai šis gads iezīmējis kādus jaunus pagrieziena punktus veidā, kādā strādājat, domājat?
A.F.: Es principā strādāju tikai 3D un digitāli, taču šī gada ieskaņā, kad sākās visa tā AI revolūcija un pēkšņi uzģenerēt ātras 3D vizualizācijas vai motīvus kļuva tik viegli, – man vienkārši palika slikti no tā visa. Es gribēju to nolikt malā, paņemt pauzi un pāriet atpakaļ uz fiziskām lietām. Par manu šī gada ceļu kļuva 3D druka jeb centieni no tā datora vilkt ārā fiziskas lietas. Visas tās trakās formas, ko es taisu uz datora, es gribēju izdabūt reālajā telpā.
A.B.: Emmm… nu, es jau sen mēģinu no tā grafiskā dizaina tikt vaļā! Bet šī gada laikā daudz ko tehniski esmu atklājis, un tas palīdzēs īstenot idejas, kas nupat radušās, strādājot pie šī projekta. Pēc pop-up atklāšanas tik jāķeras klāt!
A.F.: Es arī domāju, ka Tomam – ja ne šis gads kopumā, tad speciāli šim pop-up veidotie darbi ir iezīmējuši jaunu perspektīvu un šoreiz skulpturālie veidojumi ir guvuši funkcionālu pielietojumu – ekspresīvās skulptūras pārtapušas nelielu gaismas produktu formā.
Par funkcionalitāti runājot, vai patiesi visi izstādītie darbi ir funkcionāli un reāli pielietojami?
A.F.: Tas bija īstenībā pats, pats svarīgākais – visiem darbiem ir jāpiemīt funkcijai. Lai gan šis uzstādījums savā ziņā ir uz robežas, jo, piemēram, manai lampai nav oficiālas lampas serfikācijas, bet Toma lampa neko tā īsti neizgaismo, tikai viegli mirkšķinās.
Kā šajos darbos atklājas mijiedarbība starp dizaina estētiku un tehnoloģiju sasniegumiem?
A.F.: References uz tehnoloģijām, ko mēs izmantojam savā darbā, atspoguļojas arī objektu formās. Piemēram, lampas forma, ko es veidoju, ir lielā mērā izmantotās programmas noteikta.
A.B.: Manuprāt ir interesanti, ka izmantotie rīki nosaka objektu estētiskās vadlīnijas. Mūsu trenētā acs var viegli noteikt, kāda programma izmantota konkrētā darba tapšanā.
Taču darbu vērotājs gan taustīsies kā pa miglu…
A.B.: Viņš būs pamatīgā miglā. Turklāt, ja paskatāmies uz Toma keramikas darbiem, kam nav saistības digitālo pasauli, cilvēki tieši pretēji – gribēs tos dabūt atpakaļ digitālajā pasaulē, noturot par 3D drukas objektiem.
A.F.: Es domāju – šis viss būs savādi un interesanti!
Vai ir kādi tehnoloģiski izaicinājumi vai ierobežojumi, ar kuriem autori saskārušies savā mākslas procesā, īpaši šīs izstādes kontekstā?
A.F.: Es jūtu tikai fiziskus ierobežojumus. Digitāli – nekādus. Laika gaitā darbojoties ar neskaitāmām programmām, tu jūties arvien brīvāk un brīvāk. Iespējas paveras aizvien plašākas un plašākas. Teorētiski. Jo var arī gadīties, ka plašo iespēju jūrā aizvien mazāk zini, ko gribi darīt. Taču es tā nejūtos, drīzāk jūtu fiziskus ierobežojumus naudas vai praktiskas nemācēšanas ziņā.
Un kā šī telpa Brīvības ielā 40 sastrādājas ar jūsu ekspozīcijas vīziju?
A.B.: Telpa nav viegla. Bija jāuzbūvē milzu siena, jo telpa ir daudz lielāka nekā mēs jebkad to spētu aizpildīt. Grīda bija ļoti sliktā stāvoklī, griesti – krimināli, proti, slavenie piekaramie eiroremonta versijā. Ielikām tepiķi, bet ārā snieg un ir kārtīgs dublis. Nopirkām 500 bahilas!
Ko cilvēki, jūsuprāt, paņems līdzi no šīs izstādes pieredzes?
A.B.: Cerams, viņi līdzi paņems kādu darbu un atstās šo telpu ar iepirkuma maisu!
***
Subframe pop-up Vol.1 veikals Brīvības ielā 40 nedēļas garumā būs atvērts katru dienu no plkst. 15:00–20:00.
