Ziema
Elita Ansone
Par Vijas Celmiņas izstādi Matthew Marks galerijā Ņujorkā / Izstāde skatāma līdz 6.aprīlim
Kopš Vijas Celmiņas lielās retrospekcijas, kas 2018.–2020. gadā tika izrādīta Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā un Ontārio Mākslas galerijā pagājuši seši gadi. Tā bija apjomīga ceļojoša izstāde, kurā varēja redzēt gan 20. gadsimta 60. gados radītas popārta skulptūras, agrīnos jūras, tuksneša, zirnekļu tīklu, zvaigžņu zīmējumus, gleznojumus un printus, found objects darbus, gan nesenākas šo tēmu variācijas. 2023. gada vasarā Hamburgas Kunsthallē notika Vijas Celmiņas un Gerharda Rihrera darbu kopizstāde, kurā tika meklētas paralēles abu mākslinieku inspirācijās. Ikviena Vijas Celmiņas izstāde ir īpaši gaidīts notikums un arī savveida kuratora varoņdarbs. Tas ir sarežģīts uzdevums – izveidot retrospekciju māksliniecei, kuras radošā darbība ilgst vairāk nekā sešdesmit gadus. Mākslinieces īpašumā vairs tikpat kā nav pašas darbu. Daudzi no tiem atrodas pasaules vadošo muzeju krājumā. Kad tikāmies 2018. gadā, māksliniece teica, ka vēlas izveidot kaut ko jaunu. Ar to domājot viņas daiļradē vēl nebijušas lietas vai tēlus, kaut ko tādu kā pārsteigums. Visi mūždien jautājot pēc zvaigznēm, – radās sajūta, ka māksliniecei tas apnicis.
Skats no Vijas Celmiņas izstādes “Ziema” Methew Marks galerijā. Foto: Elita Ansone
Šobrīd notiekošā izstāde Matthew Marks galerijā Ņujorkā (skatāma līdz 6. aprīlim), patiešām, ir arī pārsteigumi. Deviņas jaunas eļļas gleznas (viena no tām ir viņas visu laiku lielākā), četras jaunas nerūsējošā tērauda un bronzas skulptūras un viena mecotinta. Šajā jaunākajā Vijas Celmiņas izstādē nakts debesīs zvaigžņu vairs nav, lai arī pirmajā mirklī varētu šķist, ka tās ir tās pašas zvaigznes. Šoreiz mazie punktiņi uz audeklu virsmām ir sniegs.
Vija Celmiņa. Sniegputenis #3. 2022–2024. Foto: Elita Ansone
Tēmas izvēlē ir jaušama sasauce ar ekoloģisko tēmu, – kārtīgu snigšanu varot redzēt arvien retāk. Un tur ir arī kaut kas sentimentāls – par veco, aizejošo pasauli, izmaiņām dabā un to, ka nekad vairs nebūs tā, kā kādreiz bija. Izstādes anotācijā teikts, ka Celmiņa “domājusi par ziemu visās tās nozīmēs”. Dabas parādības Celmiņas daiļradē vienmēr bijušas klātesošas, tomēr viņa nekad tās nav ilustrējusi. Dabas vērošana bijusi inspirācija mākslai, mākslas koncepcijām, tomēr darbi radušies tikai pašu mākslas darbu dēļ. Fascināciju ar kādu dabas parādību Celmiņa vispirms fiksē fotogrāfijās, kuras izmanto darbu radīšanai. Sniegputeņa tveršanas mirkļi Vijas Celmiņas lauku mājā Longailendā izvērtušies no aizrautīgas rotaļas līdz mesmēriskam vērojumam. Gleznā “Sniegputenis (mētelis)” (2021–2023) sniegpārslu melnais fons šķiet kā nakts debesis, taču patiesībā fotografēts kā slapjas sniega pārslas izceļas uz tumša auduma (mēteļa).
Vija Celmiņa. Sniegputenis (logs). 2019–2023. Foto: Elita Ansone
“Sniegputenis (logs)” (2019–2023) tverts caur aizsvīdušu logu un ir miglaini izplūdis, it kā ar nepareizām brillēm vērots. “Sniegputenis (zils)” (2022–2024) izmanto apmākušās dienas pelēkzilgano toni. Krītošās slapjās pārslas ir saķepušas pikās un ieguvuša izplūdušas aprises, tās bagātīgi birdinās no gaisa, radot kinētisku iespaidu. Viens no izstādes objektiem ir neliela formāta video, kas no attāluma šķiet kā glezna vai grafika, taču tuvumā atklājas klusa balto punktiņu lidināšanās lejup. Monohromajos all over noklātajos darbos jāmeklē atšķirības. Viena un tā pati norise katrā reizē ir citādāka. Koncepts ir par vērošanu, uzmanību, ieskatīšanos, sajūtu. Vērīgas skatīšanās un atkārtošanas triks savulaik tika izspēlēts Celmiņas tēlniecības darbu sērijā “Saglabāt attēlu atmiņā” (1977–1982), kas veidota no Riograndes upē pie Taosas Ņūmeksikā uzlasītiem akmeņiem. Īstam akmenim tika radīts dubultnieks bronzā, kas tika apgleznota, atkārtojot akmens tekstūru, graudojuma nianses, krāsu, dzīslu svītras.
Vija Celmiņa. Divi. 1977/2024; fonā Sniegputenis # 2. 2022–2024 un Sniegputenis #3. 2022–2024. Foto: Elita Ansone
Šajā izstādē eksponēts pēdējais pāris no akmeņu kolekcijas “Divi” (1977/2024), tas četrdesmit gadus bija piemirsts… 1981. gadā, Celmiņai no Kalifornijas pārceļoties uz Ņujorku, nepabeigts akmeņu sērijas darbs (vislielākais no visiem) tika pamests darbnīcā. Kalifornijas “Gaismas un telpas” kustības mākslinieks Duglas Vīlers (Douglas Wheeler), ar kuru Celmiņa bija devusies kopā tuksnešu pastaigās, paglāba akmeņus no pazušanas, un … ielika savā dārzā, kur tie nogulēja līdz 2020. gadam. “Es tos izcēlu no dubļiem pie viņa,” saka māksliniece.
Vija Celmiņa. Stiebrs. 2023. Foto: Elita Ansone
Celmiņas darbos ir arī paradoksi un humors. Jau kopš jaunības Celmiņu piesaistījis Renē Magrits. Viņas divus metrus garā koka skulptūra “Bez nosaukuma (Ķemme)” (1969–1970) apropriēta no Magrita gleznas “Personīgās vērtības (1952). Ja kādreiz kā savas personīgās vērtības māksliniece pozicionēja savus darba instrumentus – milzīgas skulptūras “Zīmulis” (1966) un “Pink Pearl dzēšgumija” (1967), tad šodien, kad viņa pārcēlusies uz dzīvi laukos, uzradušās jaunas vērtības no dārza, kuru māksliniece kopj un veido. “Stiebrs” (2023) ir precīzs nokaltuša rozes kāta atlējums bronzā, krāsots ar alkīda krāsu un rada pavisam naturālu iespaidu. Tas izstādē stāv vienkārši piesliets pie sienas, gluži tāpat, kā savulaik tika eksponēta ķemme.
Vija Celmiņa. Kāpnes. 2021–2022. Foto: Elita Ansone
Sirreāls joks izstādē ir divas nerūsējoša tērauda virves skulptūras – “Kāpnes” (2021–2022) un “Virve”(2022–2024). Prototips nācis no antikvariātā iegādātas laivas virves (vecu lietu antikvariāti ir mākslinieces mīļākie veikali, kuras atrastas daudzas mēbeles viņas mājai).
Vija Celmiņa. Virve #2. 2022–2024. Foto: Elita Ansone
Nostalģiskas jūtas pret kādreizējo Kalifornijas laika draugu, kam piederēja buru laiva, iedvesmojušas šo pirkumu. Izstādē virve no rituļa uz grīdas pacēlusies un taisni slejas pret griestiem – apstājoties tos nesasniegusi. Lai arī Celmiņas darbos nekad nav parādījusies tieša atsauce uz Magrita pīpi, tomēr ideja, ka tas, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzi, ir svarīga. Realitāte un tās reprezentācija ir divas dažādas lietas. Celmiņas mākslā ir tikai mākslas realitāte.
Izstāde Matehew Marks galerijā bija labi apmeklēta
Titulbilde: Vija Celmiņa. Sniegputenis #1. Eļļa, alkīda krāsa, lina audekls, 132 × 184 cm. Foto: © Matthew Marks galerija
