9 lietas, kas jāzina par Viju Celmiņu
Elita Ansone
31/01/2018
Vija Celmiņa ir latviete. Dzimusi 1938. gadā un pirmos sešus savas dzīves gadus nodzīvojusi Rīgā. Kā tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju 1944. gadā mazā Vija ar mammu, tēti un vecāko māsu tika aizrauta bēgļu gaitās. Viņai bija deviņi gadi, kad no Vācijas viņa ieradās Amerikas Savienotajās valstīs. Vija Celmiņa joprojām pavisam labi runā latviski, lai arī saka: „Latviski es runāju kā deviņgadīgs bērns.” Viņas biogrāfijā vienmēr konsekventi tiek minēts Latvian born. Šogad, 25. oktobrī, Vijai Celmiņai paliks 80 gadi, šai sakarā ASV tiek rīkotas vairākas mākslinieces jubilejas izstādes. Vijas Celmiņas darbi vispirms tiks izstādīti Metjū Marksa galerijā Losandželosā (27. janvāris–31. marts, 2018), bet decembrī durvis vērs līdz šim apjomīgākā mākslinieces daiļrades izstāde Sanfrancisko Laikmetīgās mākslas muzejā, kas 2019. gadā ceļos arī uz Metropolitēna mākslas muzeju Ņujorkā.
Vija Celmiņa. Nakts debesis I. (Reverss). 2001.
Pasaules TOP 10 dārgāko mākslinieču vidū
Nav noslēpums, ka mākslas pasaules spicē dominē vīrieši. Tāpēc sieviešu iekļūšanai tajā tiek pievērsta īpaša uzmanība. Mākslas izsoļu apskatā tiek veidoti dažādi topi. 2017. gadā starp šobrīd dzīvojām sievietēm māksliniecēm Vija Celmiņa ierindota devītajā vietā pēc izsolēs pārdoto mākslas darbu summu apjoma. 2014. gada Sotheby’s izsolē viņas 1965. gada glezna “Degošā lidmašīna” pārdota par 3,4 miljoniem ASV dolāru. Lai nonāktu pie šādām cenām, protams, jāiegulda neatlaidīgs darbs mūža garumā. Soli pa solim veidojot savu karjeru, sadarbojoties ar spējīgām galerijām, ievērojot konsekvences savā mākslā. Tomēr jāpiebilst, ka pašai māksliniecei no izsoļu panākumiem nekāda labuma jau nav, jo ar viņas darbiem tirgojas jau citi, varbūt attiecīgo darbu otrie, trešie un vēl nākamie īpašnieki. Viņas pašas rīcībā senāko darbu gandrīz nav. Tikai tie, kas šobrīd tiek radīti. Bet viņas darbi top ļoti lēni.
Vija Celmiņa. Zvaigžņu lauks. 2010.
Okeāns, tuksnesis un zvaigznes
Īsajās anotācijās par mākslinieci, kur četros teikumos jāpasaka, kas tad Vijas Celmiņas darbos ir galvenais, visbiežāk tiek pieminēts tieši okeāns, lai arī viņas mākslā ir vēl virkne citu tēlu. Tomēr “okeāns” tāpēc, ka tā bija viņas pirmā konsekventi konceptuālā izvēle – pievērsties viena motīva attēlošanai. Sākumā viņai pat bijusi doma, ka varētu visu mūžu attēlot tikai okeānu.
No mājām Indianopolē māksliniece pārcēlās studēt uz Losandželosu, kur noīrēja darbnīcu Venēcijas bulvārī. Pastaigājoties pa pludmali, viņa daudz fotografēja. 1968. gadā, izmantojot šīs fotogrāfijas, Vija Celmiņa sāka zīmēt okeānu – veidoja vienmuļas ūdens virsmas attēlu, no vienas puses, fotoreālistiski precīzi, bet no otras – kā abstrakciju, visu papīra virsmu noklājot ar sīkiem ūdens vilnīšiem all over paņēmienā. Šajos grafīta zīmējumos nav atskaites punktu, attēls it kā netiek nobeigts pie papīra malas, var iztēloties, kā tas turpinās tālāk telpā. Tiek radīta sajūta par nepārtrauktību, kurai nav ne sākuma, ne beigu. Okeāns ir tik detalizēti izstrādāts, ka tā attēlošanai esot derējis tikai zīmulis.
Arī tuksneša un zvaigžņoto debesu attēlojumos, kam viņa pievērsās drīz pēc okeāna, izmantots šis pats paņēmiens. Kalifornijas periodā Celmiņa devās arī garos tuksneša pārgājienos pa Arizonas, Panamintas un Nāves ielejām, bet 1973. gadā – četru mēnešu brauciena laikā uz Ņūmeksiku uzsāka savus pirmos galaktiku zīmējumus. Tuksnesī esot īpaša gaisma, kas padara to iluzoru, atmosfēras dēļ uztvere mainās, it kā saasinās, bet debesis virs tuksneša ir dzidras un naktī zvaigznes saskatāmas spilgtāk, kā jebkur citur. Okeāna un tuksneša zīmējumi Celmiņas mākslā tapa pēc pašas uzņemtajām fotogrāfijām, bet zvaigžņu attēli iegūti NASA observatorijās. Zvaigznes māksliniece attēlo joprojām, tās esot kļuvušas tik pieprasītas mākslas tirgū... „Visi tās grib”, saka Celmiņa, un viņai nav citas izejas kā, variējot vizuālās nianses un tehniku izvēles, turpināt ar tām strādāt.
2016.jpg)
Vija Celmiņa. Bez nosaukuma (Okeāns. Sausā adata). 2016.
Mākslas virzieni un mākslas tehnikas
Nereti skatītājs grib zināt, kādā mākslas virzienā strādā mākslinieks. Tomēr samērā reti ir gadījumi, kad mākslinieks jau uzreiz jaunībā izvēlējies savu virzienu un pie tā arī palicis visu mūžu. Katram laikmetam ir savas tendences, tās mainās, mākslinieki paši tās rada, kādu laiku uztur, tad atkal atrod kaut ko jaunu. Vijas Celmiņas radošā darbība aptver vairāk nekā pusi gadsimta, viņas mākslā ir nolasāmas popārta, fotoreālisma un konceptuālisma izpausmes. Tomēr, ja viņu sauc par fotoreālisti, viņai tas nepatīk. Celmiņa nevēlas tikt piesaistīta kādam mākslas virzienam. Lai arī viņas darbi radušies sava laikmeta kontekstā, nevienu no virzieniem viņa nesauc par savējo.
Arī tehnikas Celmiņa lieto dažādas, un ir visai svarīgi novērtēt arī tīri amatniecisko meistarību un perfekcijas līmeni, uz kādu tiecas māksliniece. 60. gados, agrīnajā popārta periodā, viņa sāka ar glezniecību, bet desmitgades beigās, kā iepriekš minēts, izvēlējās grafītu – zīmēja ar zīmuli. Vēlāk tumšo nakts debesu attēlošanā pārgāja uz ogli, lai papīra virsmu padarītu gluži vai vieliski blīvu, piesātinātu ar melnumu. Viņu interesēja arī iespiedgrafikas tehnikas – mecotinta, akvatinta, sausā adata, oforts, litogrāfija, kokgrebums, fotogravīra. Bet arī skulptūras ir mākslinieces darbu klāstā. Par tām turpmāk.
Popārts
Pirms trio “okeāns–tuksnesis–zvaigznes” ienākšanas Celmiņas mākslā tajā dominēja pavisam ikdienišķas lietas, viņa gleznoja to, kas atradās viņas darbnīcā – galda lampu, elektrisko sildītāju, ventilatoru, elektrisko plītiņu, ceptas olas, tosteri. Tagad visi šie 60. gadu vidus gleznojumi atrodas muzejos. Šīs klusās dabas var saistīt ar popārtam raksturīgo triviālo objektu attēlošanu, taču tajās neparādās šim virzienam raksturīgā bravūra. Tieši otrādi, nojaušams kāds intraverts, iekšupvērsts stāvoklis. Kalifornijas popārtu raksturo ne tik kliedzoši ārišķīga maniere, kāda piemita virziena izpausmēm Austrumkrastā un tā līderim Endijam Vorholam. Celmiņa nelieto kaujiniecisku patērētāju kultūras kritiku un atturas arī no banalitātēm un kiča elementiem. Gleznojot parastus sadzīves priekšmetus, viņa saglabājusi glezniecisku smalkumu. Tomēr popārtam raksturīgā ironija klusajās dabās parādās, tā samanāma kādā pavisam dīvaini sirreālā veidā. Lampas spuldzes raugās uz mums kā divas izbolītas acis, ventilators griežas kā lidmašīnas propellers, sildītāja kvēlojošās spirāles kvēlo kā draudīga rīkle. Šie darbi ir sirreālista Renē Magrita ietekmēti; piemēram, Celmiņas slavenā skulptūra “Ķemme” ir tiešā veidā paņemta no Magrita gleznas “Personiskās vērtības” (Personal Values, 1952). Arī hiperbolizētā izmēra skulptūras “Zīmulis” un “Dzēšgumija” izmanto sirreālistu paņēmienu mainīt priekšmetu izmērus un proporcijas.
Fotogrāfiju attēlošana
Pēc 2. Pasaules kara Rietumos notika fantastisks žurnālu industrijas uzplaukums, masu mēdiju kults veidoja vērā ņemamu subkultūru un ietekmēja arī popārta rašanos. Visa Vijas Celmiņas māksla (izņemot tikko minētās, 1964.–1966. gada no dabas gleznotās klusās dabas) balstās fotogrāfiju attēlošanā – tie ir žurnālos, avīzēs, grāmatās atrasti attēli jeb izgriezumi (clippings), NASA teleskopu veiktie uzņēmumi un pašas fotogrāfijas. Fotogrāfiju izvēli saviem mākslas darbiem Vija Celmiņa aizsāka ar satraucošu ziņu attēlojumiem – 2. Pasaules kara iznīcinātāju katastrofa, ASV atombumbas eksplozija Bikini salās, ložu cauršauta mašīna, pirmais Mēness virsmas uzņēmums, melnādaino amerikāņu dumpis Losandželosā. Taču vēlākos gados fotogrāfija nav vairs “karstā ziņa” Celmiņas mākslā, tā kļūst pat meditācijas objektu, arī darba materiālu. Fotogrāfiju māksliniece uz sava darba virsmas pārnes absolūti tehniski ar rūtojuma palīdzību un atkārto to ļoti detalizēti. Tas dod pamatu saukt viņu par fotoreālisti, tomēr viņas mērķis nav atdarināt fotogrāfiju.
Vija Celmiņa. Okeāns ar krustu. 1971‒2005.
Jābrauc uz Ņujorku
No 1962. gada līdz 1981. gadam Losandželosa bija kļuvusi par Celmiņas mājām. Tā bija devusi viņai okeānu un jaunības draugus. Garas pastaigas tuksnesī ar Kalifornijas gaismas un telpas mākslinieku grupu, kur radās viņa idejas par tuksnesi un zvaigznēm. Tomēr 1981. gadā māksliniece pārcēlās uz Ņujorku, kur dzīvo un strādā joprojām.Ņujorka bija apzināta izvēle – pārcelties uz lielo mākslas pasauli, izvēlēties labu galeriju. Par mākslinieces galeriju 1981. gadā kļuva McKee. Tad jau vēlāk sekoja arī galvu reibinoša izstāžu vietu ģeogrāfija, tai skaitā Vitnija mākslas muzejs Ņujorkā, Laikmetīgās mākslas muzejs Losandželosā (1992–94), Metropolitēna mākslas muzejs Ņujorkā (2002). Kad 2015. gadā viņas uzticamā galerija beidza savu aktīvo darbību, māksliniece pārgāja uz Matthew Marks galeriju, kas ne mazāk jaudīgi strādā ar izcilo Latvian born mākslinieci.
Tomēr konceptuāliste
Celmiņas konceptuālismu var atrast ikvienā viņas darbā, pat sākot no 60. gadiem, taču vislabāk to var paskaidrot grafikas darbi, kurus kā poliptihu sēriju viņa aizsāka 1983. gadā. Tajos apvienoti divi, trīs dažādi attēli, līdzās liekot atšķirīgu izmēru un dažādu tehniku grafikas plates. Celmiņas uzmanības lokā bija optiskās uztveres īpatnību problēma. To labi demonstrē četru poliptihu sērija, kurā Celmiņa pielieto Marsela Dišāna eksperimenta mašīnu, kas domāta optikas un cilvēka uztveres testam. 1920. gadā Dišāns kopā ar Menu Reju uz ass uzmontēja piecas rotējošas stikla plāksnes. Uz tām uzgleznotā pārtrauktā riņķa līnija rotācijā izskatījās kā nepārtraukta. Šī eksperimenta rezultātā tika secināts, ka cilvēka acs saglabā atmiņā attēlu vēl tad, kad tas izzudis. Dišāna uzbūvētā mehānisma “Rotējošās stikla plāksnes (Optikas precizējums)” (Rotary Glass Plates (Precision optics) attēlu Celmiņa iekļāvusi darbu sērijā “Koncentriskais peilējums” (1984–85, A, B, C, D). Līdzās Dišāna rotoram novietotas Celmiņas zvaigznes nakts debesis, kuru rotējošo kustību mūsu acs nespēj fiksēt, tam klāt vēl pievienots lidmašīnas attēls, kur propellera rotācija atgādina Dišāna rotoru. Visi šie rotējošie objekti veido sarežģītas attiecības, kas pastāvīgi atrodas mainīgā novērojamā/novērotāja kustības iespaidā un komentē pasauli posteinšteina relativitātes apjēgumā.
Found objects
Celmiņa, kā jau jebkurš no mums, laiku pa laikam atrod kaut ko uzmanību piesaistošu, kas tiek savākts un noglabāts. To var attiecināt arī uz fotogrāfijām, kuras viņa atradusi kaut kur nodrukātas un tad izmantojusi savu darbu radīšanai. Atrastos objektus viņa izmanto arī skulptūru radīšanai. No 1977. līdz 1982. gadam Celmiņa izveidoja tēlniecības darbu sēriju “Saglabāt attēlu atmiņā” no tuksnešos atrastiem akmeņiem. Modernās mākslas muzejā Ņujorkā glabājas apjomīgākā šī perioda kolekcija. Tajā ir vienpadsmit akmeņi, ko māksliniece uzlasījusi tuksnešos, un vienpadsmit identiski to bronzas atlējumi, kas apgleznoti vērīgi atkārtojot akmeņu dabisko rakstu. Tas izdarīts tā, ka nav iespējams atšķirt īsto no mākslīgā. Pēdējos gados līdzīgi top atrasto tāfelīšu skulptūras, no kurām divas nupat tika eksponētas izstādē “Tev ir pienākušas 1243 jaunas ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.
2016.jpg)
Vija Celmiņa. Bez nosaukuma (Okeāns. Mecotinta). 2016.
LNMM kolekcijas darbi
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir 11 Vijas Celmiņas darbi. Dažādu tehniku grafikas lapas. Piecas no tām māksliniece muzejam dāvinājusi, bet sešas muzejs iegādājies. Piecos attēlota okeāna virsma. Vai reālajam okeānam ir kāda nozīme? Okeāna arhetips var tikt saistīts ar psihoanalītisku vai simbolisku ievirzi. Tomēr Celmiņa neskaitāmas reizes atkārtojusi, ka viņas mākslā nav nekā simboliska. Māksliniece uzsver savas attiecības ar papīra virsmas apdari, un, pateicoties LNMM kolekcijas okeāna darbiem, var salīdzināt dažādo tehniku atšķirības. Kokgriezumā veidoto viļņu līnijas ir asas, un, kā saka pati māksliniece, ūdens ir sanācis ciets kā klints. Sausās adatas tehnikā veidotais okeāna attēls ir neticami fotoreālistisks, bet mecotintā – miglaini izplūdis. Strādāšana ar ūdens attēlošu kļuvusi par nebeidzamu procesuālu darbu. Celmiņas okeāna tēlam ir arī meditatīva kvalitāte, kad nemierīgs prāts arvien vairāk tuvojas nomierināta prāta stāvoklim.
Vija Celmiņa. Zvaigznājs ‒ Učello. 1983.
Muzeja kolekcijā ir arī izteikti konceptuāli Celmiņas darbi. Plaknes un perspektīvas problēma parādīta poliptihā „Zvaigznājs – Učello” (1983), kur līdzās zvaigžņu attēlam melnā izplatījumā novietota itāliešu renesanses meistara Paolo Učello 1450. gadā veidota kausa studija. Učello, tāpat kā citi renesanses meistari, vēlējās pārvarēt plakni un aizrautīgi studēja perspektīvu. Viņš kausa formu veidojis, ģeometriski konstruējot apjomu – punktus savienojot ar līniju tīklu. Savukārt daudzi 20. gadsimta meistari, apzinoties cilvēka optikas ierobežotību, kas determinē uztveri, atkal atgriezušies pie plaknes. Perspektīvā uzzīmēt kādu zvaigžņu apgabalu varētu palīdzēt līdzīgs līniju režģis, kādu izmantoja Učello, taču tumšajā kosmosa matērijā nav saprotams, kas tuvāk, kas tālāk, tāpēc kosmosa formu nav iespējams uzzīmēt, tā joprojām paliek abstrakta.
Konceptuāls joks ir Celmiņas “Saturna markas” (1995), kur pašas agrāk darināto Saturna attēlu viņa pārvērtusi par pastmarku un piedāvā to jau rūpnieciski izgatavotā izskatā.
Baltās zvaigznes darbā “Nakts debesis I (Reverss)” (2002) ienes dažādību melno debesu dominantē. Izmantojot fotonegatīva efektu, Celmiņa baltā izplatījumā parāda tumšus punktiņus – nakts debesu apvērsumu, atgādinot, ka, lai arī dienā zvaigznes redzēt nevaram, tas nenozīmē, ka tās tur nav. Tieši šo darbu izvēlējos Vijas Celmiņas 2014. gada izstādes Mākslas muzejā “Rīgas birža” kataloga vākam. Kad māksliniece ieraudzīja rezultātu, viņa no tiesas sacīja, ka Latvijā izdots viņas skaistākais katalogs. LNMM kolekcijā ir arī nakts debesis ar paliela izmēra zvaigznēm mecotintas tehnikā (jāpiebilst, ka māksliniece strādā ar nelieliem izmēriem), domāju, ka šis darbs varētu būt izstādes favorīts.
Vija Celmiņa. Bez nosaukuma (Tīkls 3). 2002.
Šajā tekstā vēl nav pieminēti zirnekļu tīkli (“Bez nosaukuma (Tīkls 3)”, 2002), kurus māksliniece, atbilstošus savai koncentrētajai uzmanībai, kā sīki smalkus pinumus attēloja 90. gados. Vēl mums jālepojas arī ar vienu objektu – darbu “Amerika” (2010), kas izgatavots pēc atrasto objektu principa, atdarinot kādā Ņujorkas antikvariātā uzietu 19. gadsimta Amerikas karti. Ielogojums un rāmis atdarina veclaicīgo noformējumu, bet pati karte filigrāni atkārto dzeltējuma un smērējumu efektus.
