NĒ, NĒ un vēlreiz NĒ
Par Vijas Celmiņas retrospekciju Sanfrancisko
Elita Ansone, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
08/01/2019
Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā šobrīd notiek Vijas Celmiņas retrospekcija (15.12.2018–31.03.2019) Tā sarīkota mākslinieces astoņdesmitās dzimšanas dienas gadā, un droši var teikt, ka tā ir mākslinieces mūža plašākā izstāde. Izstādē eksponēti 140 darbi – no pašiem daiļrades sākumiem 1964. gadā līdz pat jaunākajiem, kas tapuši pēdējos gados. Latvijā veidot Vijas Celmiņas izstādi man bija iespēja pirms pieciem gadiem – 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Mākslas muzejā “Rīgas Birža” bija eksponēti 48 mākslinieces darbi – gleznas, skulptūras, grafika, un tika izrādīta arī dokumentāla mākslinieces portretfilma “Teritorija”, ko Jura Podnieka studijā producēja Antra Cilinska. Celmiņas jubilejas gadā, atzīmējot apaļo un cienījamo gadskārtu, vēlējāmies par to atgādināt arī Latvijas skatītājiem un Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē eksponējām visus Vijas Celmiņas darbus, kas ir muzeja kolekcijā. Tie ir 10 grafikas darbi un viens objekts (grafikas lapa ierāmēta ready-made vintage rāmī, un māksliniece to uzskata par skulptūru), piecus no šiem vienpadsmit darbiem māksliniece pēdējo septiņu gadu laikā muzejam ir dāvinājusi!
Bez nosaukuma (Okeāns). 1969. Papīrs, akrils, grafīts. 36,8 x 50,2 cm. Privātkolekcija.
Vija Celmiņa ir viens no lielajiem Rietumu mākslas vārdiem, par kura nozīmi vairs nestrīdas, viņai jau ir sava vieta mākslas vēsturē un 20. gadsimta otrās puses mākslas procesos. Mākslas kritiķiem ir jānopūlas, lai rakstot pateiktu vēl kaut ko jaunu vai esenciālu par Celmiņas mākslu. Gandrīz sešdesmit gadu garumā bijušas vairāk nekā 50 personālizstādes, vairāk nekā 30 izstāžu katalogi un grāmatas, un, protams, ka tajās ir aprakstīts viss iespējamais. Grāmata, kas izdota šīs izstādes sakarā, tāpat kā izstāde, nu ir apjomīgākais darbu un tekstu apkopojums par Vijas Celmiņas mākslu. Grāmatā ir piecu autoru esejas, detalizēts biogrāfijas izklāsts, pilnīgs izstādes darbu katalogs. Izstādes kurators ir Sanfrancisko Modernās mākslas muzeja Glezniecības un tēlniecības nodaļas vadītājs Gerijs Gerels.
Pirmajā izstādes dienā – 15. decembrī – Sanfrancisko laikraksta Datebook pirmajā lapā parādījās raksts ar nosaukumu Creating Visual Conundrums (autors Čārlzs Demarē). Vārdam ‘conundrum’ nav īsti latviska tulkojuma, to varētu skaidrot kā ‘vizuālu mīklu/dilemmu/būtības veidošanu’. Izstāde tiek pieteikta kā meditatīva pieredze, bet arī intelektuāls spēcinājums. Visapjomīgāko izstādes daļu veido 40 nakts debesu gleznas, ogles un grafīta zīmējumi – zvaigžņu un planētu punkti melnās debesīs – visi dokumentāli astronomiski attēli, kas precīzi pārnesti uz audekliem un papīra. Arī darbu nosaukumos ir norādes par konkrētiem zvaigznājiem (Coma Berenices), un arī tie, kas vairumā gadījumu nosaukti “Nakts debesis”, ir pilnīgi konkrēti zvaigžņu apgabali, kuros nekas netiek mainīts. Ievērota absolūta precizitāte, sekošana katram mazākajam punktiņam, spējai noturēt uzmanību. Ar to saistīts arī visai izstādei dotais nosaukums, kas izvēlēts no Celmiņas darba “Saglabāt attēlu atmiņā” (To Fix the Image in Memory, 1977–82) – tapuša no Arizonas un Ņūmeksikas upju gultnēs salasītiem akmeņiem. To punktotajās struktūrās arī bija saskatāmas “galaktikas”, un, kad Celmiņa šos akmeņus izvietoja uz savas palodzes, veidojās sava veida zvaigznāji. Māksliniece akmeņu formas atlēja bronzā un veltīja piecus savas dzīves gadus, lai akmeņu skulptūras apgleznotu, precīzi atkārtojot punktotos virsmas rakstus. Ja kāds vaicās, vai darbs ir par atkārtošanu, mimēzi vai, lai dies’ pasarg’, par kopēšanu, māksliniece teiks – nē. Darbs ir par skatīšanos, par uzmanības veltīšanu, par precīzu uztveri. Visprecīzākā fokusēšanās nepieciešama darbu apgleznojot, un ideālā gadījumā māksliniece sagaida no skatītāja tikpat lielu vērību. Šāda spēle, kad blakus nolikti īsts akmens un no tā neatšķirama apgleznota bronzas skulptūra, notur skatītāja uzmanību – viņš pēta un salīdzina, meklē atšķirības, grib atminēt, kurš ir īstais un kurš mākslinieces veidotais. Šādu skatīšanās tehniku – salīdzināšanu un atšķirību meklēšanu – jāizmanto vienmēr, aplūkojot Celmiņas darbus, īpaši tos, kuros izmantoti vieni un tie paši motīvi – zvaigznes, okeāna virsma, tuksnesis, zirnekļu tīkli.
Vāze. 2017–18. Audekls, eļļa. 45,7 x 33 cm. Vijas Celmiņas un Matthew Marks galerijas kolekcija
Okeāna ūdeņu virsmas darbi izstādē veido nākošo lielāko darbu grupu. Okeānu māksliniece sāka gleznot 1968. gadā, kad dzīvoja Losandželosā, un pastaigās gar piekrasti pati uzņēma fotogrāfijas, kas kalpoja par izejmateriālu darbiem. Saistībā ar fotogrāfijas izmantošanu Celmiņu mēdz pieminēt arī fotoreālisma sakarā, taču tas Celmiņai ir sevišķi liels NĒ. Fotoreālismu viņa uzskata par tukšu kopēšanu, tādu studentu padarīšanu. Viņai nepatīk, ka viņu ierindo fotoreālistu lokā, jo neviens taču nav tikai fotogrāfiju kopētājs, to mehānisks pārnesējs uz audekla vai papīra, lai arī tehniski, pie kam skrupulozi pedantiski, tieši to viņa dara. 1967. gadā, kad Celmiņa sāka savos darbos izmantot fotogrāfiju, ASV fotoreālisms bija pašā plaukumā. Kopš tā laika viņa konsekventi visiem saviem darbiem par izejmateriālu ņem fotogrāfijas, žurnālu un avīžu izgriezumus, vēlāk interneta resursus un attēla pārnešanai uz darba virsmas izmanto rūtiņu metodi.
Lai arī okeāns un zvaigznes ir Celmiņas mākslas zīmols, izstāde rāda visu viņas daiļradi tās daudzveidībā. Izstādes pirmās telpas sagaida ar agrīnajiem, 60. gadu vidus kluso dabu gleznojumiem – popārta laikā gleznoti vienkārši, pat triviāli sadzīves priekšmeti no Celmiņas Losandželosas darbnīcas: galda lampa, elektriskais sildītājs, ventilators, plītiņa. Šeit arī apskatāmas šī perioda skulptūras – slavenā ķemme, zīmulis un dzēšgumija. 2012. gadā Metropolitēna mākslas muzejā man gadījās redzēt popārtam veltītu izstādi (Regarding Warhol: Sixty Artists, Fifty Years), kurā bija arī Vijas Celmiņas darbi; intervijā šīs izstādes katalogā māksliniece saka: “Popārts attiecas uz komerciālo pasauli, kas mani nekad nav interesējusi.” Atkal viens skaidrs NĒ. Lai arī Celmiņas attēlotie priekšmeti atbilst popārtā izmantotajai sadzīves lietu ienešanai lielajā mākslā, tomēr tie it nemaz sevi neizrāda reklāmiskā spilgtumā, gluži otrādi, tie ir klusi, pelēki un intraverti, ģenēzi tie raduši Džordžo Morandi nelielajās klusajās dabās un arī Renē Magrita sirreālajā daiļradē, konkrēti gleznā “Personiskās vērtības” (1952), kas bijusi pamatā idejai izveidot gandrīz divus metrus garu ķemmi – tas ir līdz šim lielākais Celmiņas mākslas darbs (195,58 x 60,96 cm).
Galds ar revolveri. 2009–10. Trīs atrastas tāfeles, trīs izgatavotas tāfeles, koks, bronza, akrils, alkīda eļļa, pastelis. 83,8 x 46,4 x 37,5 cm. Privātkolekcija.
Celmiņa savā mākslā lielākoties izvēlējusies strādāt ar nelieliem formātiem, koncentrēt gan savu, gan skatītāja uzmanību uz maza laukuma aplūkošanu. Atziņa, ka kaut kas mazs var būt ļoti spēcīgs, viņu savaldzinājusi jau mākslas skolas laikā (Džona Herona institūts, Indianapole), ieraugot Morandi darbus. Tieša to ietekme redzama minētajās agrīnajās gleznās, kas tiecas uz monohromu pelēcīgumu, izmēģinot tā nokrāsas un nianses. Tā arī visu mūžu viņa palikusi monohromajā, it kā bezkrāsas zonā – pelēks, melns, nedaudz okers un tikai atsevišķos darbos ar degošiem skatiem – liesmojošs oranžais.
Protams, šīs pelēkās pasaules izejmateriāls ir melnbaltā fotogrāfija. Televīzijā redzami kadri, preses bildes ar Otrā pasaules kara lidmašīnām, automaģistrālēm, atombumbas eksplozijām no 60. gadu beigām – tas viss redzams izstādes eļļas gleznās un grafīta zīmējumos, pavisam nelielos darbos, kas konceptuāli radīti uz izplēstām grāmatu, žurnālu, avīžu lapām. Izstādē redzama arī Celmiņas interese par pirmajiem Mēness virsmas uzņēmumiem, ko pēc Nīla Ārmstronga izkāpšanas uz Mēness kā milzu sensāciju pārraidīja ASV televīzija un drukāja prese. Attēli parāda to laiku tehnoloģiskās pārraides iespējas – dubultekspozīcijas, montētus, nenofokusētus kadrus ar abstraktu tuksnesim līdzīgu virsmu.
Arī tuksnesis ir viena no lielajām Celmiņas kaislībām, ko viņa iemīlēja garās pastaigās pa Arizonas, Panamintas ielejas un Nāves ielejas tuksnešiem kopā ar Kalifornijas māksliniekiem Duglasu Vīleru, Mariju Nordmenu un Džeimsu Turelu. Īpašā atmosfēra un gaismas ietekme tuksneša skatus pārvērš līdz halucinācijai līdzīgam asumam, uztvere tiek dīvaini sakāpināta. Daudzos darbos viņa diptiha kombinācijā līdzās liek melni zvaigžņoto debesi un akmeņaino tuksneša zemi. Zvaigžņu vai akmeņu tūkstošu izkaisījumā pār debesīm vai zemi var rast poētisku līdzību. Bet ja sāksim ar Celmiņu runāt par poēziju, filozofiju vai metaforām, viņa atkal teiks NĒ. Radot savu darbus, par tādām lietām viņa nekad neprāto. Viņa runā tikai par sava darba fizisku radīšanu, sevis kā fiziskas būtnes ielikšanu darbā un darba kā fiziska priekšmeta izgatavošanu.
Losandželosā Celmiņa nodzīvoja līdz 1980. gadam, kad nolēma pārcelties uz Ņujorku, izvēloties ambiciozo McKee galeriju kā savu pārstāvi. Mākslinieces karjera turpmāk attīstījās mākslas citadelē, kas, protams, nesa pārmaiņas. Celmiņas māksla kļuva daudz konceptuālāka, viņa sāka strādāt ar dažādām iespiedgrafikas tehnikām, vienā darbā kombinēt dažādās tehnikās iespiestus atšķirīgu formātu attēlus. Sanfrancisko izstādē iekļauts “Koncentriskās kustības peilējums” (1984–85), ka sastāv no četriem darbiem A,B,C,D, kuros kombinēti trīs attēli – melnās zvaigznes, Otrā pasaules kara lidmašīna un Marsela Dišāna “Rotējošās stikla plāksnes” (1920). Tas ir darbs, kas saistīts par optiskās uztveres jautājumiem, to, kā mēs uztveram pasauli, proti, – ar acīm. Tomēr arī šo acīmredzamo konceptuālo diskursu Celmiņa ne pārāk vēlas attīstīt, kaut gan konceptuālisms, ja par to pārāk daudz nerunā, viņai ir pieņemams.
Tāfeles#9. 2007–15. Viena atrasta tāfele, viena izgatavota tāfele, koks, virve, akrils, alkīda eļļa, pastelis. Vijas Celmiņas un Matthew Marks galerijas kolekcija
Ņujorkā Celmiņa pievērsās arī no atrastiem priekšmetiem (found objects) veidotām skulptūras, kas bagātīgi pārstāvētas lielajā izstādē. Jaunajā gadu tūkstotī klāt nākušas mazas tāfelītes, uz kādām 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā bērni skolā mācījās rakstīt. Revolveris, ko 1964. gadā viņa gleznojusi un pēc četrdesmit gadiem nolēmusi atliet bronzas skulptūrā. Vintāža priekšmeti parādās arī Celmiņas gleznojumos – krāmu tirgos atrasti vecu grāmatu vāki, vāzes ar kraklē emaljas pārklājumu, Čārlza Darvina grāmata “Par sugu izcelšanos” (1859) skaistā 19. gadsimta iesējumā. Tā visa vidū mūsu zemeslode – izgatavota no papīra, kā viegla bezsvara bumba, kas karājas neredzama diedziņa galā. Nu kā lai šo visu nesaista ar konceptuālismu!? Bet, lūk, NĒ!
Lielākais izstādes pārsteigums ir mākslinieces jaunie darbi – tie, kas radīti pēc 2014. gada izstādes Rīgā. Tur ir vairāk nekā 20 jaunu eļļas, ogles un tēlniecības darbu! Zinot, cik lēni un smagi māksliniece strādā pie ikviena sava darba, nav jābrīnās par žēlošanos telefona klausulē ikreiz, kad esmu viņai piezvanījusi. Katru reizi viņa atkārto: “Man ir tik daudz jāstrādā, taisīt izstādes ir pārāk liels darbs, es to vairs negribu!” Un tā nav kāda klīrēšanās, tas patiešām ir darbs, kas prasa fizisku klātbūtni un tās ielikšanu darbos. Celmiņa vienmēr par saviem sasniegtajiem panākumiem un ielaušanos lielajā mākslas pasaulē teikusi: “Ja es nebūtu tik stipra un strādīga, es nekur nebūtu.”
Vija Celmiņa strādā kā pamatīgs amatnieks, kurš jēgu saskata katra priekšmeta izgatavošanā un savu dzīvi pavadījis ilgstošā darbā, veidojot fizisku lietu formas. 60. gados, visai mākslai esot konceptuālai, šis ir ārkārtīgi kontraversāls gājiens – manifestēt to, kas nav konceptuāls, un padarīt to par konceptuālu. Vija Celmiņa ir ciets rieksts kritiķiem, jo viņa ļoti bieži atbild ar ‘nē’. Viņa apgalvo, ka nepieder nevienam mākslas virzienam. Pēdējos piecos gados, vairākkārt rakstot par viņas daiļradi, esmu nonākusi pie atziņas, ka Celmiņas mākslas radīšanas izjūta veidojusies jaunībā, studiju periodā, kas bija abstraktā ekspresionisma ziedu laiks. “Mēs visi gribējām būt kā de Kūnings,” viņa saka. Tas ir mākslas mākslai koncepts. Tomēr mākslas attīstības likumsakarības 60. gadu jaunajiem censoņiem lika nostāties pret pārāk ilgi dominējušajiem abstraktajiem ekspresionistiem; nāca minimālisms, popārts, fotoreālisms, konceptuālisms – visas šīs mākslas parādības sintezējušās Celmiņas darbos, tomēr neviena nav noteicošā. Viņa, mīlēdama abstrakciju, noliedz visu, kas tajā ir emocionāls un ekspresīvs, it kā minimālistu manifestētais formas burtiskums un atsacīšanās no visa, izņemot pašu vienkāršāko, arvien atkārtoto formu, viņu turētu stingros rāmjos. Uz Celmiņas darbiem var skatīties kā uz pilnīgi abstraktiem un arī kā uz pilnīgi reālistiskiem, un abos gadījumos tā ir taisnība.
Pēc Sanfrancisko izstāde dosies uz Ontārio mākslas galeriju Toronto (4.05.– 04.08.2019), bet rudenī – uz Ņujorku The Met Breuer (24.09.2019–12.01.2020).
Pie ieejas Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā
Vislielākā pateicība Ilonai un Raimondam Staprāniem, kas mani Vijas Celmiņas izstādes atklāšanas dienās laipni uzņēma savās Sanfrancisko mājās.
