Daba un skatpunkts
Rotu izstāde “Vai te kāds ir?” mākslas galerijā PUTTI / 16. maijs–15. jūnijs
16. maijā mākslas galerijā PUTTI durvis vērs tās darbību noslēdzošā starptautiskā izstāde “Vai te kāds ir?”, kurā piedalīsies 40 mākslinieki, kas vairāk kā 20 galerijas pastāvēšanas gados, tajā bijuši pārstāvēti gan grupu, gan personālizstādēs. Līdz ar izstādi klajā nāks arī grāmata “Rota nav tikai rota”, kas apkopo galerijas, laikmetīgās un konceptuālās rotas vēsturi 20 gadu griezumā.
Izstādes nosaukums ir simbolisks, jo iemieso gan spēju pamanīt un ieraudzīt, ko miniatūrā veidā spilgti ietver laikmetīgā rota, kas vienmēr izcēlusies ar spēju provocēt un rosināt skatītāju/nēsātāju atklāt arvien jaunus skatpunktus uz šķietami ierasto pasauli, materiāliem un formām. Un arī gluži eksistenciālu jautājumu – kas paliek, kad kaut kas ir beidzies? Un vai beigas patiešām ir beigas jeb daļa no nepārtraukta pārtapšanas un radīšanas procesa?
Lai labāk ieraudzītu, dažkārt ir vienkārši jāpaskatās citādi. Un tieši to arī piedāvā šī izstāde, kas, simboliski noslēdzot vienu būtisku posmu, ieved atpakaļ nosacītā sākumposmā – sirreālā telpā, kur pagātne savijusies ar tagadni un nākotni, un visas iespējas/idejas ir vienlīdz klātesošas. Dažas no tām ir jau notvertas – materializējoties rotās, kamēr citas joprojām ēteriski klejo vidē, kas līdzinās vizionāram mežam vai pļavai. Tās ir tepat, vien jāspēj tās pamanīt un ieraudzīt.
Izstādes vienojošie elementi ir DABA un SKATPUNKTS, un tā līdzinās meditatīvai vērotāja pieredzei, kur cilvēks un daba satiekas nosacītā klusumā un sarunājas radošuma valodā, jo tā ir vienīgā, kuru iespējams saprast bez vārdiem. Izstāde ir stāsts par jutīgumu un maņām, kuras, atsvešinoties no dabas, esam pazaudējuši vai notrulinājuši, bet kuras mums ir jāspēj atgūt, lai izdzīvotu šajā sarežģītajā pasaulē. Tā ir stāsts par mākslinieku, kuram joprojām piemīt šis jutīgums, kurš pamana/notver dabas atstātās un izmētātās zīmes un pārvērš tās rotās. Izceļ citādi nepamanāmo. Viņš to dara ar savām rokām, – caur savu pieskārienu, meistarību, dabas materiālu un elementu izmantojumu. Skatītājs/nēsātājs caur tām vēro pasauli palielinājumā, un rotās kā spogulī ierauga sevi. To, kas viņam tajā brīdī nepieciešams, lai dotos tālāk. Skaistumu, izaicinājumu, perfekciju, haosu, ērkšķainību, pavedienu, sabiezināta klusuma mirkli troksnī…
Katram no 40 izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem ir savs skatpunkts, un kopā tie veido smalku tīklojumu – par redzamo un neredzamo pasauli, un bieži netveramajām un varbūt tikai nojaušamajām stīgām, kas tās abas saista.
Henga Lī. Kaklarota "A
Piece of Mountain - Heart of
the Land IV", 2022
Honkongā dzīvojošā rotu māksliniece Henga Lī (Heng Lee) radījusi ārēji trauslas, teju maģiskas rotas, kas atgādina miniatūrus meža fragmentus. Tie it kā izcelti fotopalielinājumā un iekapsulēti misiņā, tādējādi nofiksējot un mudinot pamanīt kustību, rakstu, kam, iespējams, citādi – dabas leknajā zaļumā, mēs vienkārši paietu garām. Hengas Lī rotās paparde pārtop mākslas darbā, miniatūrā objektā, kas nēsātājā salapo un, kas zina, varbūt kādā brīdī arī uzzied.
Māksliniece atzīst, ka viņas patiesākā sastapšanās ar dabu notikusi, kad viņa kā mākslas skolotāja savulaik pievienojoties PADAN Asang skolai Taivānā, kuras saknes dziļi saistītas ar turienes pamatiedzīvotāju Bunun tautu.
Henga Lī. Piespraude "A
Piece of Mountain - Davallia
mariesii", 2021
“Joprojām atceros pirmo reizi, kad kopā ar skolas komandu devos uz Mali kalniem, lai pētītu Kaosiungas bunun cilvēku un seno cilšu migrācijas ceļus. Ejot pa kalnu takām, pamanīju, ka uz akmeņiem un koku stumbriem brīvi aug sūnas un ķērpji, kas liecina par to enerģisko vitalitāti. Iespējams, šajās, - cilvēka kaitējuma neskartajās vietās, tie var sadzīvot un plaukt kopā. Rotu sērijas “Kalna gabaliņš” darbiem esmu no misiņa izveidojusi papardes slāņus un izmantojusi emalju, lai radītu zemes toņus,” raksta māksliniece.
Marta Matsone. Piespraude "Parrot"
Savukārt zviedru rotu māksliniece Marta Matsone (Marta Mattsson) pievēršas emocionālajam aspektam, kas raksturo cilvēka attiecības ar dabu. Bieži vien pāris stundas ilgā pastaigā dabā iespējams piedzīvot visas pamatemocijas – sākot no prieka līdz bailēm, riebumam, pārsteigumam un pat skumjām. Daba mūs mudina ļauties, nenocietināties, būt tādiem, kādi attiecīgajā brīdī esam, un vienlaikus vērot, kā mijiedarbībā ar dabu mainās mūsu noskaņojums un sajūtas. Dabā viss atrodas nemitīgā kustībā – kaut kas piedzimst un kaut kas nomirst. Kāds uzvar un kāds zaudē, kāds uzplaukst un kāds nokalst, un vienlaikus šajā procesā valda neticama harmonija. Jo dabā viss ir tieši tā, kā tam jābūt.
Arī Martas rotas ir daļa no dabas, viņa strādā ar insektiem, dzīvnieku atliekām un citām biovielām, daudz izmantojot arī zirnekļus, jo tie nesot veiksmi. Viņas rotas it kā turpina dabas bezgalīgo cikliskumu, kur dzīvi nomaina nāve, kas kļūst atkal par avotu jaunai dzīvībai. Tauriņa dzīves īslaicīgums Martas rotās iegūst poētisku pārlaicīgumu.
“Sarežģītajā cilvēka eksistences gobelēnā cilvēka un dabas attiecības ir daudzšķautņainas, – tās raksturo neskaitāmas emocijas, pieredžu un uztveres dažādība. Tāpat kā vairumu cilvēku, arī mani piesaista dabas pasaule; mani valdzina tās neizsakāmais skaistums un bezgalīgā sarežģītība. Tomēr atsevišķas dabas daļas un tās spēki mani arī biedē. Savā mākslā un personīgajā ceļojumā, mēģinot saprast, ko nozīmē būt cilvēkam, es cenšos atspoguļot šo sarežģīto attiecību būtību – izkristalizēt šo paradoksālo bijības un baiļu mijiedarbību. Katrs darbs ir radīts saspēlē starp pievilkšanos un atgrūšanos, un iemieso baiļu un pielūgsmes spriedzi, ko mūsos izraisa dabas pasaule un tās radības,” saka māksliniece.
Sāra Barbanti. Kaklarota "collage", 2020. Foto: Paolo
Terzi
Estētisks eksistenciālisms piemīt arī itāļu mākslinieces Sāras Barbanti (Sara Barbanti) rotām – tās tapušas no kokoglēm, kas iegūtas no mirušu koku koksnes Sāras ģimenes augļu dārzā. “Man ir būtiski piešķirt nozīmi neapstrādātam materiālam, pārvērst krāmus par kaut ko vērtīgu, un pagarināt šī dabas elementa dzīves ciklu,” saka Sāra. Viņas rotas izceļ šķietami zudušā laika faktūru, ļaujot iztēlei klejot katra paša atmiņu fragmentos. Ogles, kas reiz ir bijušas koks un pēcāk arī uguns, glabā pārtapšanas noslēpumu – seno civilizāciju drupas vai varbūt atmiņas par bērnībā mammas krājumos paklusām uzietu šokolādi. Viss atkarīgs no tā, ko tajā brīdī esam gatavi ieraudzīt. Gan sevī, gan ap sevi.
Valdis Brože. Piespraude no rotu sērijas “Pārlaicīgā” 
Latviešu mākslinieks Valdis Brože rotu sērijā “Pārlaicīgā” apspēlē laika relativitāti un tā iluzoro dabu. Laika izjūta un tā ritējums var šķietami pilnībā mainīties esot dabā un esot pilsētā. Skatienam skrējienā vienkārši pārslīdot – kā ainavai aiz braucošas mašīnas loga, vai tam apstājoties un pamanot – pavasarī pļavā saplaukušas pienenes vai ievziedu filigrānās kupenas. Valda Brožes rotas veidotas no pulksteņu stikliem un melnām vai zelta struktūrām. Tās ir lakoniskas un vienlaikus blīvi piesātinātas – kā katra atsevišķā mirkļa piedāvātais bezgalīgo iespēju kopums. “Pulksteņu rādītāju nav, ir laiks un telpa, kas mums svarīga,” raksta mākslinieks. Mudinot novērtēt mūs ikdienā ieskaujošo ritmu un formas, tā plūduma harmoniskumu vai gluži pretēji – haosu. Atrast un notvert savu ritmu un mēģināt no tā “neizkrist”, vienlaikus pamanot, cik ļoti tas atšķiras no tā, kurā bieži vien ikdienā dzīvojam.
Eero Hintsanen. Rokasspradze "Drop Dead Gorgeous". 2023. Foto: Chao-Hsien Kuo
Laika un vietas attiecības ir arī somu mākslinieka Ēro Hintsanena (Eero Hinsanen) darbu fokusā. To iedvesmas avots ir Somijas austrumu daļas lauku ainava, kurā mākslinieks uzaudzis. Atmiņas, kaut šķietami sakņojušās konkrētā vietā un laikā, gadiem ritot, pārtop un transformējas. Realitāte sajaucas ar iztēli, un, līdzīgi kā stāsti, kas tiek pārstāstīti no paaudzes paaudzē, tās apaug ar detaļām, kurās ir gan nezāles, gan kultūraugi. Un atkarībā no skatpunkta, tie var arī mainīties lomām.
“Katrs manu rotu izliekums un kontūra iemieso laika un vietas būtību, tādējādi aicinot skatītājus iedziļināties savās atmiņās. Dzīvniekiem un augiem līdzīgu formu kombinācija rada priekšmetus, kas šķiet kā izcelti no dabas, nevis cilvēka roku rūpīgi darināti. Es tiecos radīt rotaslietas, kas pārsniedz to dekoratīvo funkciju un var tikt uzlūkotas kā miniatūras skulptūras, veicinot dziļāku saikni starp nēsātāju un mākslu,” raksta mākslinieks.
Anete Dama. Kaklarota OUTGROWING #1, 2022. Foto: Dorte Krogh
Tikmēr norvēģu rotu māksliniece Anete Dama (Annette Dam) pievērš uzmanību kustībai un cilvēka absurdajai vēlmei nemitīgi kaut ko kategorizēt un ievietot “kastītēs,” tādējādi cenšoties imitēt pārliecību, ka viņš ir kaut ko izpratis. Viņas rotas ir oda sokrātiskajam “es zinu, ka es neko nezinu”, mudinot saglabāt atvērtību procesam, kurā nekas un arī nevienas zināšanas nav galīgas. “Arī mūsdienu mākslinieki bieži atrodas procesā, – izaugsmē un kustībā, un izmanto savas radošās prasmes, lai atspoguļotu un dažkārt arī paraudzītos kritiski uz vidi sev apkārt. Man šķiet interesanti un iedvesmojoši vērot, kā juvelierizstrādājumu mākslinieki materializē savas balsis, tādējādi pievienojot savu stāstu mūsu laikmeta stāstam,” saka Anete Dama. Stilizētie dabas elementi – lapa un zieds, viņas kaklarotā ironiski izspraukušies/pārauguši kastīti, kurā kāds tos mēģinājis ievietot. Tie acīmredzami tajā neiesēžas – tāpat kā virkne mūsdienu sabiedrības stereotipu, šķietamo tabu vai tā dēvēto pašsaprotamo patiesību.
Barbara Uderco. Gredzens “Wildvegetation", 2024. Foto: Andrea Ferrero
Itāļu mākslinieces Barbaras Uderco (Barbara Uderzo) rotās dabiskais, nepieradinātais un mežonīgais ir saplūdis ar mākslīgo. Tie ir kā divi līdzāspastāvoši pretmeti, kas nemitīgi izaicina viens otru. No vulkāna krātera plūstošā lava iznīcina visu savā ceļā, veidojot jaunas formas. To mēģināt apturēt vai stāties tai ceļā ir neiespējami. Līdzīgi kā mēģināt mainīt upes gultni. Daba ir labākais pazemības skolotājs, un, ja tās mācības ilgstoši tiek ignorētas, tā var būt arī klaji radikāla. “Daba, kas materializējas manās rotaslietās, ir neskarta, mežonīga savvaļas daba, kas aug un attīstās autonomi, brīvi un neatkarīgi no cilvēka gribas. Tā ir lekna un pašpietiekama, veidojot sarežģītu un brīnišķīgu audumu. Tā ir gaismu, krāsu un ēnu daba... tumšas un necaurspīdīgas zonas mijas ar caurspīdīgām vai putojošām... un spilgtākām zonām,” par saviem darbiem raksta Barbara. Viņas rotas ir kā stilizētas un neizbrienamas ainavas, kur vēl neviens nav spēris kāju jeb prāta zemapziņas džungļi, nokāpšana kuros ir šausminoša un vilinoša vienlaikus. Taču tās nenoliedzami var kļūt par pavadoni, lai šajā ceļojumā dotos.
Guntis Lauders. "Lizards and wizard".
To, ka daba ir viens no viņa izcilākajiem skolotājiem, neslēpj arī latviešu rotu mākslinieks Guntis Lauders. “Lai es varētu kaut ko radīt, man ik pa laikam jānonāk dabas klusumā. Būšana tajā ļauj piekļūt domām un sajūtām, kas mīt dziļi manī un jo vairāk es skatos, jo vairāk redzu...
Simboli, metaforas un tēli vienkārši parādās acu priekšā, atliek tikai tos piefiksēt un pārvērst rotas lietās. Man šķiet, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši saikni ar dzīvās dabas pasauli. Caur savām rotām es aicinu viņus atgriezties pie savām saknēm.”
Atšķirībā no citām mākslas formām, laikmetīgajā rotā pasaules aktualitāšu atbalss un tās notikumu naratīvs ir daudz pieklusinātāks un šķietami nemanāmāks. Tās vairāk līdzinās maziem, alegoriskiem dzejoļiem, kas uzrunā sajūtu, materiālu un formas valodā. Līdzīgi kā daba, tās nepastarpināti trenē jutīgumu – ieraudzīt, pamanīt, aizdomāties. Paraudzīties uz ūdens lāsi/smilšu graudu, koka lapas dzīslojumu vai miniatūru pasaules fragmentu caur nosacītu palielināmo stiklu, tādējādi ieraugot citādi nepamanāmo. Par to izejmateriālu var kļūt teju jebkas, šajā ziņā laikmetīgajai rotai nav robežu.
Nikolass Estrada. Rokassprādze "Balsillas", 2019. Foto: Joan Soto
“Tēmas, no kurām smeļos iedvesmu, ir tieši saistītas ar cilvēcību un to cilvēku jutīgumu, kuri vēro manus mākslas darbus. To mērķis nav aizstāvēt vai ieņemt nostāju jautājumos, kas izvirzījušies centrā un ir nozīmīgi manā valstī un kontinentā. Mani darbi drīzāk atspoguļo tīru un nefiltrētu mākslinieka redzējumu, kurš cenšas piedāvāt jaunu perspektīvu, izmantojot manas mākslinieciskās prakses piedāvātos instrumentus. Manuprāt, katra rota iemieso lielu spēku un vērtību. Mani darbi ir rotu formā ietverti poētiski žesti, kas radušies kā manu dziļo un nozīmīgo māksliniecisko pārdomu interpretācija. Šīs pārdomas tiek nodotas caur intīmu dialogu starp objektu un tā vērotāja skatienu,” apgalvo kolumbiešu mākslinieks Nikolass Estrada (Nicolas Estrada).
Ariels Laviāns. Kaklarota "Scorched Earth", 2023
Laikmetīgajās rotās ietverto poētismu un to miniatūrās formas spēku spilgti iemieso izraēļu mākslinieka Ariela Laviāna (Ariel Lavian) ļoti personiskais darbs “Izdedzinātā zeme” – putnu ligzdas ar olu krāsmatām, no kurām nekad vairs neizšķilsies mazuļi.
“Es dzīvoju vienā no kalniem, kas apjož Jeruzalemi. Vēl nesen no mana loga pavērās skats uz mežu, pārpilnu koku un dzīvības. Bet tagad, pēc ugunsgrēkiem, ir palikusi vien izdegusi zeme. Visi meži manas apkārtnes kalnos ir nodeguši; viss ir melns, sodrējos, nedzīvs, miris.
Daba vēl nav atguvusies...
Arī es nē...,” raksta mākslinieks.
No plaukstošas, ziedošas un pilnbriedā zumošas pasaules līdz krāsmatām reizēm ir tikai viens solis. Viena nejēdzīga rīcība. It visā – gan cilvēciskās attiecībās, – indivīdu, kopienu, valstu; gan cilvēka attiecībās ar dabu, kuras daļa ir viņš pats. Izjaucot līdzsvaru dabā, viņš izjauc līdzsvaru sevī. Attālinoties no dabas, viņš attālinās no sevis. Iznīcinot dabu, viņš iznīcina sevi. Ieklausoties dabā, viņš ieklausās sevī. Ieskatoties dabā, viņš ierauga sevi. Sarunājoties ar dabu, viņš sarunājas ar sevi. Rūpējoties par dabu, viņš rūpējas par sevi. Kliedzot uz dabu, viņš kliedz uz sevi. Noniecinot dabu, viņš noniecina sevi. Mīlot dabu, viņš mīl sevi. Tik vienkārši un tik sarežģīti.
Marija - Luīze Kriatensena. Piespraude "Conductor", 2021. Foto: Dorte Krogh
Dāņu māksliniece Marija - Luīze Kriatensena saka: “Es ticu, ka mums, cilvēkiem, ir jāatpazīst un jārūpējas par visām sugām - lielām un mazām, zināmām un nezināmām...”
Citādi var gadīties, ka uz jautājumu/saucienu – Vai te kāds ir?, var arī nebūt atbildes. Jo vairs nebūs neviena, kam atbildēt un neviena, kas atbildi varētu sadzirdēt. Un arī neviena, kas varētu uzdot jautājumu.
Vai te kāds ir? patiesībā ir ļoti izšķirošs jautājums, jo tas māca pateicību, pazemību un vienlaikus atbildību. Pret tiem, ar ko mēs esam kopā.
