Mazo lietu pasaule
Līdz 24. oktobrim ISSP Galerijā ir skatāma Zanes Priedes izstāde “Marmoleum Real 2mm”, kas balstīta autores personīgajā pieredzē, uzaugot 20. gadsimta 90. gadu vidē un estētikā
Zanes Priedes studijā tapušās klusās dabas ir piesātinātas ar 90. gadu estētiku. Fotogrāfijās attēloti tam laikam raksturīgi priekšmeti, kas saskarē ar cilvēku emocionālo pieredzi veido materiālu atmiņu ainavu. Autores kompozīcijās pagātnes atmiņas tiek pārceltas šodienas scenogrāfijās, stāstot par laika un lietu mijiedarbību. Savukārt materialitātes nospiedumi palīdz radīt mūsu kopīgo pasauli un pieredzi, caur kuru veidojam attiecības kā ar apkārtējo vidi, tā cits ar citu.
Māksliniece apspēlē dzīvi padomijas pelēcībā, atainojot 90. gadu kapitālisma un patēriņa materialitātes, kas galu galā izrādījās vien lētas imitācijas. Reģipsis, linolejs, dažādi plastmasas un stikla priekšmeti, kā arī atsauce uz ēšanas kultūru autores attēlos pārvieto pagātnes atmiņas uz šodienu. Deviņdesmitie joprojām ir klātesoši, un tie ir jūtami ne tikai Zanes hiperbolizētajos attēlos, bet arī mūsu mājokļos, DEPO, mazos ciemata veikaliņos un citviet, raisot nostalģisku pēcgaršu.
Zane Priede (1990) ir profesionāla fotogrāfe, kuras darbos parādās iedomātas un sirreālas ainas ar ikdienas priekšmetiem. Absolvējusi Nīderlandes Dizaina akadēmiju Eindhovenā. Zanes Priedes dziļā aizraušanās ar arhitektūru un dizainu ir redzama viņas vizuālajā pieejā, kas ietver ainu konstruēšanu ar maza mēroga objektiem. Viņas interese par zinātni, bioloģiju un psiholoģiju veido fokusu vizuālajos pētījumos, sniedzot rotaļīgu pieeju stāstu stāstīšanai un atklājot fantastisko ikdienas dzīvē. 2023. gadā Zane tika nominēta Eiropas fotogrāfijas platformai Futures. Izstādes scenogrāfiju un telpiskos risinājumus veidojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis. Izstādes kuratore: Iveta Gabaliņa.
Mēs uzdevām Zanei Priedei dažus jautājumus, lai dziļāk iepazītos ar izstādes konceptu un viņas pārdomām par 1990. gadu nospiedumiem mūsu vidē.
Kāpēc jums ir svarīgi atcerēties 1990. gadus un interpretēt tos savos darbos?
Es vairāk sliecos uz 90. gadu otro pusi un 2000. gadu sākumu, jo tas ir laiks, ko varu spilgtāk atcerēties. Šis posms, tāpat kā bērnība, bija piepildīts ar pasaules izziņu caur spēlēšanos, būvēšanu, lietu dekonstruēšanu. Visvairāk atmiņā ir palicis laiks, kad bija garlaicīgi, un šī garlaicība vienmēr noveda pie kaut kā interesanta. Nācās izgudrot visādas jocīgas lietas. Piemēram, ar brālēnu vienu vakaru sākām taisīt savas smaržas – miksējām zobu pastu ar gaisa atsvaidzinātāju, piepilinot kādu akvareļu krāsu, un tad paši brīnījāmies, kas sanācis. Citu dienu, aiz garlaicības, paņēmu mammas lūpukrāsu un nokrāsoju sev visu seju sarkanu, jo vienkārši bija ziņkārība, kā tas izskatīsies. Mani kopš bērnības vilināja tā vieglprātīgā attieksme uz eksperimentēšanu un spēlēšanos ar ikdienišķiem priekšmetiem. Gribējās to atkal izjust un izbaudīt no šodienas perspektīvas– to jaunatklāšanas sajūtu, būvējot klusās dabas skulptūras, kas it kā rekonstruē tajās esošos priekšmetus par pavisam ko citu. Arī fakts, ka bērnībā nebija atļauts spēlēties ar ēdienu, iespējams, manī ir iesēdies tik dziļi, ka to vien gribas darīt savos darbos. Un, raugoties no plašāka konteksta, tam laikam piemīt ļoti interesanti materiālu savienojumi, kas no šodienas skatu punkta šķiet ļoti eksotiski un arī neestētiski, bet vienlaikus ļoti tuvi un silti, jo bijuši kā fons veselam pārmaiņu periodam un bijuši klātesoši pie identitātes veidošanās.
Izstādes aprakstā teikts: “Māksliniece apspēlē dzīvi padomijas pelēcībā, atainojot 90. gadu kapitālisma un patēriņa materialitātes, kas galu galā izrādījās vien lētas imitācijas.” Tomēr kopējais ekspozīcijas tonis izskatās diezgan košs un gandrīz dzīvespriecīgs. Kāpēc šis kontrasts ir svarīgs?
Tas kontrasts veidojas tieši šo dažādo estētisko pasauļu satikšanās dēļ. Padomju savienības vienveidībā ienāk spilgtas krāsas un produkti no Rietumiem vai Ķīnas, un fonā tam visam klātesoša vecvecāku amatniecības pilnā pasaule. Tāpēc arī šī sērija ir šo pasauļu savienojums pārspīlētā un koncentrētā veidā, jo tās ir tās estētikas, kas visu bērnību bija cita citai līdzās pastāvējušas. Bet tomēr tā tieksme uz spilgto un jauno bija nenoliedzami priekšgalā visam. Tas ir viens aspekts, kāpēc šī sērija ir koša un dzīvespriecīga, bet otrs aspekts ir arī subjektīvās sajūtas par krāsām, kādās šis laiks man personīgi ir iekrāsojies. Tas vispār ir tāds triks ar atmiņām, ko smadzenes izspēlē katram individuāli, un galu galā mēs vienu un to pašu notikumu katrs atceramies un redzam pavisam citādāk.
“Deviņdesmitie joprojām ir klātesoši, un tie ir jūtami ne tikai Zanes hiperbolizētajos attēlos, bet arī mūsu mājokļos, DEPO, mazos ciemata veikaliņos un citviet, raisot nostalģisku pēcgaršu." Vai tas ir raksturīgi tikai Latvijai (vai plašāk Austrumeiropai), vai to var attiecināt arī uz Rietumeiropu?
Man ir sajūta, ka tā vairāk ir Austrumeiropas noskaņa. Tieši tās materiālu imitācijas ir kā ilgas un centieni pietuvoties ilūzijai par labāku un pārtikušāku dzīvi, ko reprezentē Rietumeiropa. Bet negribētos arī nodarboties ar lielu kritiku – tajā visā tomēr ir arī kaut kas skaists un radošs. Cilvēki rotaļājas un paši iekārto savas vides pēc savām iespējām un gaumes, padarot savu vidi interesantāku sev. Tur, protams, nav nekā ilgstpējīga, un tas varbūt ir negatīvais aspekts, bet es domāju, ka tie ir tādi etapi, kam mēs ejam cauri, pakāpeniski mainoties pasaulei ap mums.
Foto: Reinis Hofmanis
“Reģipsis, linolejs, dažādi plastmasas un stikla priekšmeti” ir arī tas, ko ir ļoti viegli izmest. Vai 90. gadu laikmeta “materiālā kultūra” būs tas, kas vienudien pazudīs pavisam, jo šīm lietām nav nekādas papildu vērtības?
Šķietami esam centušies no šīs materiālās kultūras atbrīvoties, aizmirst to visu, it kā tās nebūtu bijis. Bet, atskatoties atpakaļ, ir redzams, ka tendences atgriežas viļņveidīgi – iespējams, jau citā izpildījumā un kvalitātē un ar citu pielietojumu, bet šķiet, ka tā materiālu nostalģija ik pa laikam iznirst un kļūst aktuāla. Varbūt piekaramie griesti vairs netiks ieviesti, apslēpjot vēsturisko mantojumu, bet, strādājot ar jauniem risinājumiem, tie varētu kļūt atkal ļoti aktuāli. Atkarīgs, kā to pasniedz un kādā kontekstā. To jau var novērot ar dažādiem materiāliem un arhitektoniskiem risinājumiem. Piemēram, arkas bija ļoti modē 2000. gados un atgriezās atkal pirms kādiem astoņiem gadiem, bet jau citā materiālā un izpildījumā, un ir aktuālas joprojām. Un tas pats linolejs ir bijis gandrīz kā lamuvārds starp interjera dizaineriem - vēl nesen, bet tagad atkal kļuvis interesants, jo parādījies ar jaunām kvalitātēm un svaigiem dizainiem. Bet, domājot par ikdienas priekšmetiem, kas ir lēti plastmasas veidojumi, ir grūtāk iztēloties, ka tie varētu atrast savu nākamo dzīvi, jo lietu pārprodukcija ir tik liela, ka daudz kas no tā, es domāju, neizdzīvos.
Foto: Reinis Hofmanis
Vai fotografēšanas laikā kāds no priekšmetiem jums atklājas no jaunas, negaidītas puses?
Tekstūru printi mani ļoti ieintriģēja. Dažādas materiālu imitācijas, kas, nonākot kameras priekšā, pazaudē savu materialitāti un lētumu, izvirza pat tuvāku pietuvošanos vēlamajai ilūzijai. Piemēram, zāles vai mākoņu izdruka, ko, es, redzot dzīvē savā studijā, uztvertu kā izdruku, bet, skatoties fotogrāfijā, kurā tie jau ir kā attēls attēlā, rodas sajūta, ka tie kļūst atkal īsti un daudz maigāk reprezentē imitējošo, pietuvojas tuvāk tam īstajam un sāk vairāk strādāt kā tēls. Tas patiesībā ir attiecināms arī uz priekšmetiem, kas, nonākot zem kameras lupas, kad tiem pietuvojos daudz tuvāk nekā parasti, sāk spēcīgāk komunicēt un izraisīt sajūtas, kas, piemēram, netika iekustinātas necik – redzot tos veikalu plauktos. It kā, pietuvojoties mazo lietu pasaulei, tā sāk pēkšņi runāt par plašo pasauli.
Zanes Priedes izstāde “Marmoleum Real 2mm” tiek pagarināta līdz 24. oktobrim ar pārtraukumu no 2. līdz 7. oktobrim, kad izstāde ceļos uz Viļņu. No 4. līdz 6. oktobrim Zanes Priedes izstāde būs skatāma Viļņā, ArtVilnius’24 mākslas mesē, kurā būs iespēja darbus arī iegādāties.
