Parrēsija, nevis pīpe
Toms Babincevs
Par izstādi “Šis nav veikals”
“Šis nav veikals” (galerija ISSP, Elizabetes ielā 87, kuratore Iveta Gabaliņa, līdz 24. jūlijam) ir ISSP skolas absolventu grupas izstāde. Tajā skatāmi 9 jauno mākslinieču fotoprojekti. Tās nosaukums ir konceptuāli vērienīgs, un aprakstā pieteikta pretenzija dokumentēt distancētās dzīves atstātos nospiedumus mākslinieču dzīvēs. Taču izstāde ir par ko citu. Teksts var maldināt.
Varbūt tas ir tādēļ, ka par absolventu izstādēm, gluži kā par studentu skatēm, ir grūti rakstīt. Darbu ir daudz, tie tapuši, apspēlējot kādu plaši formulētu uzdevumu, kas ļautu vaļu individuālai izpausmei. Un galu galā darbi ir radīti, jo nepieciešams sekmīgi pabeigt eksāmenu sesiju, un diplomdarbs vajadzīgs, lai absolvētu. Šādi jebkāds vienojošs tekstuāls ietvars var viegli izšķīst miglainā nekonkrētībā
Kā izstādes veidotāji uzsver, “Šis nav veikals” skatāma kādreizējā luksusa apģērbu veikala “Bergs” telpās. Veikala arhitektūra sākotnēji mudina ekspozīciju skatīt secīgi. Ienākot caur parādes durvīm, priekšā paveras divi gaiteņi, paveras dilemma: “Kurš būs pareizais ceļš: pa labi vai pa kreisi?” Pievelk kreisajā pusē izkārtota instalācija – padomju dzīvokļa dzīvojamā istaba. Tas ir Ievas Ozoliņas darbs “Derīgs līdz 2014”, kas tematizē traumu par excellance – vecāku šķiršanos. Sekcijā rāmīšos un uz galda albumā ir atrodamas fotogrāfijas, kolāžas, vēstuļu fragmenti. Kopbildēs vecāki ir nošķelti, nodalīti viens no otra, starp abiem cilvēkiem ir lauzta līnija – šķiet, fotogrāfijas bijušas pārplēstas un albumā salīmētas atpakaļ kopā.
Taču darbs nav par vecākiem. Teksts to noenkuro kā stāstu par autori un atmiņu: “Vai tu atceries, kā tētis izvācās?” Par to nav atmiņu – fotoalbumā ir virkne baltu lapu. Aizmiršana ir aizsargmehānisms, kas brīžiem pasargā, tomēr neatcerēties būtisko ir baigi. Starp citu, kolāža ir viena no metodēm, ko iespējams izmantot mākslas terapijā.
Psiholoģiski ietonētais uzskaņojums atbalsojas viscaur izstādei – tā ir izteikti iekšupvērsta, dvēseliski pielādēta. Skatītājam prezentēti ne tikai dažādu emociju kontrasti (no laimes līdz bailēm), izstāde vedina domāt par dvēseles darbības mehānismiem, meklējot atbildi uz jautājumu “Kā sadzīvot ar X?”. Vienlaikus fonā nepārtraukti gruzd šķiršanās: apraksts jau ir pametis atsevišķo darbu sižetus, vēstījumus.
Atminēšanās grūtības izspēlētas arī Elīnas Šteinbergas darbā “Pārrakstīts”, taču krietni atšķirīgiem līdzekļiem. Attēlos ieraugāmas klusās dabas. Tās neapjož rāmis – fotogrāfijas ir ieslēgtas smalku metāla stiepļu režģī. Režģis ir kārtības garants, bet stieples ir vājas – tās atraisās, un režģa plīsumi iztriec robus fotogrāfijā. Nestabilais režģis atņem un pievieno. Priekšmeti fotogrāfijās ir izliekti – vietām režģis papīrā ir izgriezis taisnas līnijas. Šādi plakanais medijs iegūst viļņainu reljefu.
Atmiņa, tāpat kā fotogrāfija, nav tikai “tā tas bija” rekonstrukcija, bieži vien tā ir fiktīva konstrukcija, kurai jāaizpilda tukšumi. Nav iespējams atcerēties visu, taču prāta darbība mēdz pieprasīt naratīvus, kas aizpildītu iespējamās plaisas starp diviem atmiņu punktiem. Atmiņas trauslumu kompensē prasība pēc daudzmaz skaidriem izteiksmes līdzekļiem, ar kuriem piešķirt jēgu un domāt par savām pieredzēm. Ja runā nevis par literatūras teoriju, bet gan par to, kā vārdos izteikt stāstu, kas šķistu jēgpilni skaidrojošs un izzinošs attiecībā uz sevi, tad saprotamība ir būtiska. Nav runa par loģikas traktātiem – ir arī atbrīvojoši, ja pats sev (nevis citiem) esi saprotams, pat ja tas nav nekāds risinājums.
Līdzīgi ir saistībā sapņiem. Tie ir koherences atcēlums. Sapņos cits citam seko nesaistīti, šķietami bezmērķīgi fantāzijas uzplaiksnījumi, kuru izcelsme ir bezapzinātais. Sapņi ir fragmentāri, iracionāli, bet tie nav bezjēdzīgi – te rodams iemesls, kādēļ vispār sapņus nepieciešams interpretēt, tulkot. Tā ir jēgas meklēšana neskaidrajā.
Annija Meikšāne sērijā “Joprojām sapņoju” ļāvusi ieskatīties savā bezapziņā, izstādot savu sapņu dienasgrāmatas iestudējumus. Fotografētas lielākoties dabas ainavas. Cilvēks te parādās kā meža sargs vai kā meža upuris – norautu kāju, nošķērstu galvu butaforijas ir izmētātas sūnās. Uz to noraugās apcerīgs eņģelis. Sapņos dvēsele ir mežonīgā savvaļā, kaut arī tā nevar atkauties no iepriekšējā, no iemācītā un mantotā.
Ņemot vērā, ka runa ir par dienasgrāmatām, saprotu, kādēļ tās neparādās līdzās fotogrāfijām, taču tādēļ sižets paliek noslēpts. Sapņos varbūt nemaz nav sižeta, un skatītājs ir lemts palikt viens ar cita cilvēka sapņu drupatām. Varbūt ir pārāk uzbāzīgi jautāt paskaidrojumus – mākslai ar to nav jānodarbojas, taču jo spēcīgāka daudznozīmība, jo mazāk iemeslu nedomāt, ka acu priekšā ir nejauši izvēlētas ainas bez jebkādas interpretatīvas saistvielas.
Dabas un atbrīvotības motīvi iezīmējas Anetes Araminas “Ķermenis ir izgājis ārā” un Montas Kurmes “Atgulies man līdzās”. Kaut abi darbi ir tematiski tuvi, risinājumi ir dažādi. Anete Aramina izspēlē ķermenisku atraisīšanos, izlādēšanos. Kad visa ir par daudz, svaigs gaiss un kustība palīdz. Ne tikai palīdz, vēstījums ir tālejošāks. Autore raksta: “Ja ķermenim nav jēgas kāpt kokos, tad ķermenim nav jēgas vispār.”
Tekstā un attēlos būtiska loma atvēlēta kokam. Izmērā lielākajā no visiem foto redzama zarā sēdoša sieviete fantastiski nedabiskā pozā – taisni izstieptām kājām, starp kurām zars. Falliskā ironija izsit pamatu iespējamajam, ideju vēsturē balstītajam pārmetumam, ka sievietes atbrīvošanās saistīta ar sievietes dabiskošanos.
Montas Kurmes darbs sastāv no cianotipijas tehnikā veidotiem zilganbaltiem ķermeņa siluetiem, kas noklājas pār telpu kā vertikāli izstiepti karogi, un video. Autore ielūdz video vērot, ieguļoties sūnu un ķērpju noklātā stūrī. Darbs ir par sazemēšanos, ķermenim savienojoties ar dabu. Kaut arī izpildījums ir tehniski un telpiski aizraujošs, tas raisa aizdomas par dabas romantizēšanu. Video redzamo meža ainavu pavada vārdi - tādi kā “apgulies manā sūnu klēpī”, “pastāsti savas sāpes, es tās uzsūkšu”, “rētas apskaušu”, “nomazgāšu aukstā avota ūdenī”. Atminoties atgādinājumus par ērču izplatības statistiku, šādi un līdzīgi aicinājumi raisa asociācijas, piemēram, ar Madara Cosmetics reklāmām, kur produktu satura dabiskumu konotē izskaistināta nonākšana pļavas viducī, kas ir visai attāli no dzīvotās pieredzes.
Pastaigu mežā aprauj klaustrofobisks labirints. Janas Uljanovas un Elzas Martas Ružas darbi izstādīti nelielos, noslēgtos kambaros blakus plašajai dabas zālei. Janas Uljanovas darbā “Tā vietā mēdzu rakstīt dzeju” ar zibspuldzi uzņemti kailas miesas pietuvinājumi. Tuvinājumu leņķis neļauj gūt nešaubīgu priekšstatu par to, kura ķermeņa daļa ir attēlota. Tā ir bezformas, zilumiem noklāta radība. Dezorientāciju pastiprina apvērsts uzraksts uz sienas. Skatītājam aiz muguras ir spogulis, kurā skatoties uzraksts izkristalizējas par dzejoli. To noslēdz rinda: “Es noslīkstu.”
Zem ūdens skatītājs nonāk, dodoties šķietami šaurākajā telpās pie Elzas Martas Ružas “Perifērā redze: vingrinājums, lai saredzētu tumsā”. Sienas ir nokrāsotas tumši zilā krāsā, gaisma pieklusināta. Tumsā izstādītās fotogrāfijas vēstī par bailēm, prezentējot briesmu situāciju inscenējumus. Būt kailam sniegā. Piedzīvot, ka uz ādas izkausē metamo kauliņu. Tikt apraktam, kamēr vēl esi dzīvs. Stāvēt uz balkona bez margām.
Fotogrāfijas ieturētas spilgtās krāsās, košos kontrastos. Uzburtās ainas liekas esam veidotas no plastmasas. Uz to uzvedina arī apsvērums, ka starp fotogrāfijās izmantotajiem rekvizītiem ir rotaļlietas: lelles rokas, sarkanbalts metamais kauliņš, rotaļu auto. Arī pati modele sāk izskatīties pēc neīstas būtnes, kas vēl cer savu neīstumu nomaskēt, noslēpt (pretējā gadījumā sazvērestība izgāzīsies). Varbūt šīs ir murgaini paranoiskās noskaņas, kurās dzīvo tie, kas tic, ka viņu sienā ir iebūvēta kādas anonīmas autoritātes (piemēram, valdības) kamera?
Starp klaustrofobisko un dabisko veidojas spoža saspēle. Daba ļauj atbrīvoties, gūt mierinājumu. No dabas nācis, atpakaļ dabā – miris vai dzīvs, bet zem zemes. Atsevišķie darbi tematiski ir tuvākā dialogā, nekā ļauj noprast izstādes apraksts. Izstāde nav par telpu, nav par veikalu, nav arī par distancēto dzīvi. Neparādās masu skati – tas ir vienīgais Covid-19 krīzes vēstnesis. Viss pārējais varētu nemainītā formā būt bijis izstādīts arī pirms vai pēc krīzes. Distancētā dzīve varbūt nav vizuāli izteiksmīga. Cilvēki gumijas aizsargtērpos visbiežāk redzami mediju, žurnālistikas visumā. Taču paši mākslas darbi vairāk vedina domāt par darbu ar sevi, par stratēģijām, kas ļauj rast struktūru dzīvei.
Domājot par nosaukumā un tekstā pieteikto atsauci uz Mišela Fuko “Šī nav pīpe”, viena no iezīmēm, kas rada plaisu starp tekstu un vizualitāti, ir tā, ka pīpes tēls acīmredzami līdzinās pīpei. Bez vizuāli nolasāmās atbilstības teksta rotaļa būtu neiederīga.
Izstāde notiek izbijušā luksusa apģērbu veikalā, un māksla ir luksusa prece. Kaut veikala telpas ļauj skaidrāk atmaskot mākslas pasaules ekonomisko raksturu, izstādei nav jānotiek veikalā, lai šis žests būtu relevants. Pietiek ar galeriju. Ar norādi “Šis nav veikals” izstādes kā veseluma interpretācijā iezogas kritiskās teorijas garā ieturēta mākslas sociālās dimensijas atmaskošana. To ir vērtīgi darīt, taču, ņemot vērā izstādes personīgo, brīžiem psiholoģiski intīmo raksturu, tas ir lieki.
Runājot par jēdzieniem, ko aktualizējis Fuko, šīs izstādes kontekstā interesantāk norādīt uz parrēsiju. Atklāti, patiesīgi runāt neatkarīgi no konteksta var būt nāvējoši, taču šajā gadījumā tas ir mazāk kaitīgi par smēķēšanu.
