Vairāk kā cilvēka erotika
Annas Maskavas izstādes “Senču ķermenis” apskats / Izstāde ISSP galerijā skatāma līdz 31. janvārim
Cilvēks ir dabas daļa – šis apgalvojums mūsdienās izskan bieži un tam tiek piedēvētas dažādas nozīmes. Kāds tajā saklausa aicinājumu pārvākties uz laukiem un dzīvot saskaņā ar dabas ritmiem, citam tas nozīmē dabiskuma jēdziena piesavināšanu politiskajās debatēs (piemēram, transformējot idejā par dabisku ģimeni). Būšana daļa no dabas ietver arī ekoloģiskās apziņas stiprināšanu, izpratni par cilvēku mijiedarbi ar citām dzīvām būtnēm, kā arī savstarpēju atkarību no dabas procesiem un norisēm. 2024. gada izskaņā Latvijā iznāca līdz šim apjomīgākais pētījums ekokritikā – Daces Bulas monogrāfija “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Tajā pētniece analizē cilvēka un dzīvnieka attiecības klasiķes darbos, tostarp uzsverot, ka cilvēks, būdams pakļauts savas sugas subjektīvajai vientulībai, tomēr spēj pārvarēt eksistenciālo atšķirtību un biedroties ar citām dzīvām būtnēm. Vairāk kā cilvēka attiecību kultivēšana ļauj piedzīvot vienotības izjūtu ar apkārtējo vidi, kā arī miesiski un emocionāli izjust sevi kā dabas daļu. Atsaucoties uz vides humanitāro zinātņu pārstāvjiem Oveinu Džonsu, Džonu Bergeru un citiem, Dace Bula uzsver, ka dzīvnieku valsts sagādātais sabiedrotības pieredzējums var būt tik intensīvs, ka pielīdzināms seksuālai baudai.[1] Šo baudu jeb jutekliski piedzīvotu pārsugu saikņotības aspektu pastiprina atrašanās citbūtņu dabiskajā vidē, kā arī atteikšanās no distancēta vērojuma par labu miesiskai mijiedarbībai.
Foto: Sasha Komarova
Annas Maskavas izstāde “Senču ķermenis” kultivē šādu saikņotības izpratni, pievēršoties ne tikai citām dzīvām būtnēm, to ķermeņu daļām vai mirstīgajām atliekām, bet arī augiem, dabas stihijām un pārdabiskiem radījumiem, piemēram, senču gariem, vadātājiem un raganām. Izstādē apskatāma performatīvu fotogrāfiju sērija, tās visas – izņemot vienu, kur autore ir iegrimusi ūdenī – tapušas bez asistentiem, pavadot ilgas stundas Latvijas mežos. Kā atzīst māksliniece – mežā seksualitāte atveras pati no sevis, un atteikšanos no drēbēm Anna Maskava piedzīvo kā ķermenisku nepieciešamību savienoties jeb saplūst ar apkārtējo vidi.
Nereti cilvēka tuvība dabai tiek izprasta vienkāršoti, mērot to pozitīvu afektu intensitātē. Turklāt vēsturiski Rietumu kultūras iztēlē daba tikusi sievišķota un idealizēta: tāpat kā sievieti dabu uzskatām par dzīvības devēju, to saistām ar maigumu un rūpēm, kas sniedz mierinājumu, iztiku un skaisto. Tomēr saplūšana ar dabu nav tikai harmoniska un harmonizējoša. Annas Maskavas performatīvajās fotogrāfijās attiecības ar mežu nav nedz romantiskas, nedz liegas. Komentējot darbus, māksliniece vairakkārt atsaucas uz būšanu par svešķermeni meža ekosistēmā, tāpat kā svešs ir adatainais kastanis viņas maigajā padusē. Vairāk kā cilvēka saikņotība ietver arī neiederības un apdraudējuma situācijas, piemēram, kad māksliniece fotografējas pie iršu pūžņa, kā arī diskomfortu un sāpes, piemēram, video, kurā māksliniece tur roku skudru pūznī un ļaujas skudru dzēlieniem.
Meža vide fotogrāfijās tiek atklāta kā htoniska telpa – no kultūras un civilizācijas nošķirta vieta. Tā ir teritorija, ko apdzīvo sabiedrības izstumtie, kā arī dažādi gari un pārdabiskas būtnes. Līdz ar to mežs iekļaujas drīzāk mītiskā, nevis racionālā pasaules uzskatā. Saprotams, ka Annas Maskavas inscenējumu pamatā ir mūsdienu raganas prototips – tā ir “nepieradinātā” sieviete, kas dzīvo ārpus kultūras noteiktām lomām un normām. Spilgts atgādinājums tam ir fotogrāfija ar zalkti – kā ironiska reference uz patriarhālo grēkā krišanas stāstu un sievieti kā ļaunuma avotu, kas “pamato”, kāpēc sievietes jāpieskata un jāpārmāca. Annas Maskavas inscenējumā šī aina tiek apzināti erotizēta, uzsverot gan miesas vijīgumu un līkumus, gan ķermenisko sajūtu, kas rodas no saskarsmes ar rāpuli. Māksliniece atsakās no Bībeles sižetā ietvertās zināšanu hierarhijas, varas vertikāles vietā (labā un ļaunā atzīšanas koks, čūska kā Sātana runasvīrs utml.,) izvēloties horizontālu kompozīciju (čūska kā sabiedrotais). Zalkša izvēle piesaka kristietībai alternatīvu, pagānisku pasaules uzskatu, kur tas ir svēts un sargājams dzīvnieks, kas saistīts ar gudrību un zintniecību.
Raganiskās levitācijas mākslā jau svaidīta – te varam atsaukt atmiņā Maskavas performanci “Izdzimtā”, kas 2023. gadā notika izstādes “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” atklāšanas vakarā – izstādē “Senču ķermenis” autore izvērš divas klasiskas raganas iezīmes: tā ir (no patriarhāla viedokļa) nekontrolējama un bīstama seksualitāte, kā arī piekļuve alternatīvām zināšanām, spēja runāt koku un zvēru valodā. Erotiski uzlādētās ainas mežā nav domātas ne reprodukcijai, ne heteroseksuāla vīrieša skatienam – šeit sievietes seksualitātei ir citi apvāršņi: gan izziņā balstīti (sava ķermeņa robežu pārbaudīšana, multisensorās pieredzes akumulēšana), gan jutekliski motivēti (iegremdēšanās meža materiālajā vidē, mijiedarbe ar citbūtnēm), gan mitoloģiska, pārdabiska (sazināties ar senču gariem un rast miesisku apjausmu par to klātbūtni).
Raganas motīvs ir tas, kas palīdz nolasīt arī izstādes koncepcijā pieteikto sieviešu pieredzes, dzimtas vēstures un traumas pārmantojamības tēmu, lai arī darbu vizuālajā sniegumā tā nav atklāta pietiekami. Šo aspektu drīzāk izgaismoja kuratores Laines Kristbergas lekcija, kā arī tai sekojošie mākslinieces komentāri, kurā Anna Maskava atklāja savu sapņu saturu un biogrāfijas detaļas, tostarp uzsverot, ka viņas dzimtas radurakstos bijusi arī baltā ragana jeb dziedniece. Šķiet, tieši šo no visiem senču ķermeņiem māksliniece tiecas atklāt un iepazīt meža performanču laikā, galvā kā refrēnam skanot kādas vārdā nenosauktas sievietes vārdiem: “Tas tev iz dzimtas. Tu esi izdzimtā”. Tā ir diagnoze, simptoms, pravietojums un lāsts, likteņa līnija, ko Anna Maskava izšuj savā plaukstā. Un reizē šī saikne ir arī māksliniecisko meklējumu dziņa un daudzu estētisko risinājumu atslēga: sieviešu vēsture ir atstumtības un marginalizācijas vēsture. Tā ir neatbilstība pieņemtajiem standartiem, būšana par izdzimto un reizē – arī dziedināšanas iespēja.
Atskatoties uz Annas Maskavas agrīno fotogrāfiju sēriju “Taka, kas nekad neaizaug” (2015-2017), izstādē sastopamos dzīvnieku ragus var nolasīt kā atsauci uz vecvecāku māju, vēlāk performancē “Oroboro elpa” (2021) tie simbolizē dabas ritmu cikliskumu. “Senču ķermenī” parādās arī citi mākslinieces iemīļoti motīvi – vīraks, piens, medus – augu un dzīvnieku valsts izcelsmes substances, kuru interpretācijā uzsvērta to vieliskā materialitāte, ierakstoties ķermeņa estētikas pieteiktajā virzienā. Tāpat noturīga ir mākslinieces interese par ritualizētām darbībām – zināmā mērā tāda ir visa fotogrāfiju sērija: mežā atrastās dzīvnieku ķermeņa daļas tiek savāktas un ķermeniski “pielaikotas”, itin kā gatavojoties kādam burvestības rituālam, paplašinot savu ķermeni vai izmantojot šos objektus kā spēka simbolus. Šīs liecības par nāves klātbūtni un ķermeņa neizbēgamo iznīcību ir daļa no dzīvības cikla, uzsverot ķermeņa trauslumu un ievainojamību, kā arī materiālo saikni ar dabas procesiem un citām dzīvām būtnēm.
Izstādes noslēdzošais objekts ir vairāku līmeņu krāvums, kurā izvietoti ragi, līdz ar dzīvnieku kauliem, zirga sariem un mākslinieces matiem, vizuāli un noskaņas ziņā atgādinot ziedojumu galdu, relikviju glabātuvi vai senču altāri. Izstāžu telpu savukārt apņem balts auduma aizskars, pastiprinot pārdabisko dimensiju. Tāpat kā mežs ir no ikdienas dzīves nošķirta telpa, arī izstāžu zāle ir pieredzes anklāvs, kurā ķermeņa jutība vēsta par zināšanu pārmantojamību. Izstādē “Senču ķermenis” šo zināšanu glabātājs ir mežs ar tā dažādajām vairāk kā cilvēka būtnēm un parādībām, savukārt miesiska saikņotība ir “dzīvo manuskriptu” lasītprasmes nosacījums.
***
[1] Bula, Dace. 2024. Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā. Rīga: LU LFMI, 51. lpp.
