Var jau būt, ka keramiķi ir tādi trakie
Intervija ar keramiķi Daini Punduru
Rita K. Zumberga
31/07/2015
Lai gan Latīņamerikas valstīs iedzīvotāji tiek raksturoti kā ļoti atvērti, pretimnākoši un draudzīgi, vienā no valstīm esot sens ieradums pirmajās piecpadsmit iepazīšanās minūtēs otru sarunu biedru uzaicināt ciemos, taču... adresi pateikt vien pēc vairākiem gadiem, kad iedibināta uzticība. Tādu leģendu man atklāj Dainis Pundurs, bikli vairoties no intervijas norises savā darbnīcā. Jaunākos darbus viņš raksturo kā īpaši kautrīgus un atzīst, ka tie joprojām ir ļoti nenoteiktā stadijā: “Jūs mani pārsteidzāt ar ziņu brīdī, kad ir daudz šaubu, tāpat arī daudz iespēju kaut kur doties... Būtībā uzsākti vairāki virzieni, kas ir ļoti atšķirīgi, gan materiālu, gan attieksmes ziņā.”
Vēlāk viņš atzīs, ka šādi periodi esot visauglīgākie jaunu tehnisko risinājumu meklējumos, un, lai gan šobrīd tiek attīstīta tēma ar darbiem no porcelāna, paralēli tiek pieliktas aktīvas pūles kādai idejai, kas aizsākusies 90. gadu sākumā un nepavisam nav sajūgta ar keramikas materiāliem.
Dainis Pundurs savas radošās karjeras laikā patīkami izbrīnījis daudzkārt – porcelāna skulptūras papīra plānumā mijušās ar akmens masā dāsni izmargotām lielformāta ornamentālām šūnām, citkārt viņš izaicinājis vēsturi un notrausis putekļus Senās Grieķijas vāzēm, lai apspēlētu tās gluži mundrākā paraugdemonstrējumā, līdz kādā mākslas rezidencē humorpilni apcerējis dzīvnieku vajadzības, izveidojot rotaļīgus, kokā iekarināmus, māla būrīšus vāverēm. Gadsimteņu smagmi savilkušies akmeņi, kas nokaisīti iluzorām pagātnes pēdām, raupjas un uzarta tīruma faktūras apdvesti podi, kas citkārt pārdzimuši rūpīgi nostrādātos, plāksnīšu apsēstos, lapseņu pūžņos – jebkurš no šiem darbiem atstāj krūtīs īpatnu jutoņu – mēs esam piedzīvojuši kaut ko citādāku, iespējams, vizuālu fenomenu.
Darbs no kolekcijas “Medus mānija”. Keramikas akmensmasa. 2010-2012. Foto: Dainis Pundurs
Ikdienā Pundurs savas prasmes nodod jauniešiem Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā kā asociētais profesors, mēdz izpildīt komercpasūtījumus, lai finansiāli atļautos attīstīt savas jaunrades ieceres, un labprāt padiskutē par malkas cepļa priekšrocībām keramisko darbu tapšanas procesā.
Tie, kas mēdz ļauties laikmetīgās keramikas sagādātajam tīkamajam mulsumam, līdz 3. augustam Rojā (Selgas ielā 1) var aplūkot Daiņa Pundura (dažādās izstādēs dzimušu) darbu kompilāciju ar nosaukumu “Akvārijs 2”, savukārt no 22. oktobra līdz 23. novembrim Viļņas ārtelpas galerijā “Gobis”, piedaloties Rīgas Porcelāna muzeja organizētajā grupas izstādē, keramiķis eksponēs darbus no “Medus mānijas” kolekcijas.
“Akvārijs”. Fengersforsa, mākslinieku komūnas izstāžu telpa, Zviedrija. 2009. Foto: Dainis Pundurs
Stāstījāt, ka arī Pēteris Martinsons savulaik vienā no Rīgas ēdnīcām esot taujājis par pirmsākumiem un jūsu izvēli pievērsties keramikai. Ko tolaik viņam atbildējāt?
Ka, visticamāk, tas bijis negadījums. Par šo izvēli varētu radīt stāstu un visi tam noticētu, bet es neesmu rakstnieks... Šis jautājums nav godīgi atbildams, un man tas ir tikpat liels noslēpums, kā tas, ka esmu šobrīd šeit un ar jums sarunājos. Realitāti nevajadzētu uztvert un skaidrot virspusēji, turklāt nav arī svarīgi, cik dziļi mēs uzlūkojam un analizējam savas darbības – visam var būt atšķirīgu līmeņu interpretācijas. Varbūt dažas reālas lietas varētu atšifrēt – esmu no Latgales, tur keramika ir populāra, taču, godīgi sakot, tā būtu minēšana. Bērnībā mani interesēja daudz kas, un darbmācības stundās, veicot dažādus praktiskus uzdevumus, skolotājs mēdza uzlielīt, sakot: “Šim puisim rokas pareizā vietā izaugušas – viņš spēj koncentrēties un izdarīt to, kas vajadzīgs.” Īpaši pēc studijām bija tāda sajūta, ka varētu darīt jebko, jebkurā jomā. Bet šis materiāls man ir kā uzdāvināts, un es esmu to pieņēmis, tādēļ turpmāk sev pārāk daudz jautājumus neuzdevu.
Varbūt šo izvēli mudināja iekšējā nepieciešamība strādāt ar fizisku materiālu un vēlme sajust pūliņu augļus krietni īsākā laika posmā, nekā tas ierasti ir citu sfēru māksliniekiem, kas padarīto var novērtēt tikai pēc ilgstoša darba?
Jā, iespējams man šķiet nozīmīgi, ka darba augļi ir taustāmi, nevis abstrakti. Par ātrumu gan nezinu... Visdrīzāk liekas, ka apkārt viss notiek ātri, notikumi strauji mainās, bet darbnīcā tieši pretēji – viss risinās ļoti lēni un gausi. Laiks vispār ir ļoti abstrakts jēdziens, un nesen secināju, ka darbnīcas laiks ir vēl vairāk izplūdis.
Jūtams, ka jums labpatīk pafilozofēt par netaustāmiem jēdzieniem. Tiecoties uz fizisku rezultātu, tomēr atlicināt laiku prātojumiem.
Jā... (Domā.) Brīžos, kad man ir gatavi darbi un varbūt pat tiek prezentēta izstāde, es mēdzu brīnīties, kā līdz tam esmu nonācis. Es vispār brīnos par reālajām lietām, un nezinu, vai to var saukt par filozofēšanu – šis vārds manī nerada rezonansi, – varbūt to varētu nodēvēt par dziļāku ieskatīšanos lietu nozīmēs un norisēs?
Vai tas izskaidro centienus savos darbos vienmēr sasniegt pilnību, pēc iespējas izvairoties no virspusējības un diletantisma?
Drīzāk jau ir tā, ka darbā ar materiālu cenšos saglabāt iesācēja prieku. Izvēlos pievērsties smalkākām niansēm, reizēm pat atļaujos darīt kaut ko nepareizi, pretēji tam, kā rakstīts grāmatās, lai joprojām sevī uzturētu iesācēja, nevis profesionāļa garu.
Kā to panākt? Kā šo iesācēja prieku saglabāt?
Tas nav tāds apzināts iegribas akts, tā ir dāvana. Mēs pazaudējam bērnu sevī, aizmirstam, ka mēs esam bērni. Darbs ar sevi? Tas nebūtu īsti pareizs formulējums. Iesācēja prieks tiešām savā ziņā ir dāvana.
Izstāde “Te bite”. Galerija “Daugava”. 2005. Foto: Dainis Pundurs
Varbūt to iekšējo dzirksteli palīdz uzturēt darbs akadēmijā, darbs ar degošiem jauniešiem, kas vēlas kaut ko sasniegt mākslā, keramikā? Varbūt tur notiek kaut kāda pārnese?
Ļoti iespējams. Bet reizēm šķiet, ka studenti ir daudz nopietnāki par mani. No viņiem nācies dzirdēt arī tādas atsauksmes, ka esmu pārāk ironisks, varbūt par daudz dzenu jokus un neuztveru viņus nopietni. Mani vispār visvairāk sasmīdina nopietnība – cilvēks dara kādu darbu un ir tik absolūti pazudis tajā, ko viņš dara, pazudis pats savā tēlā un uzskatos par sevi, ka, vērojot no malas, tas liekas ļoti smieklīgi.
Piekrītu kaut kur lasītam, skaistam teicienam, ka nekas tā neuzjautrina, kā cilvēku vērošana. Un, protams, arī studenti kļūst par manu novērojumu objektiem; katrā ziņā ikdiena akadēmijā man nav tāds rutīnas darbs – no tāda es ļoti baidos, mēģinu neatbalstīt pat virzību uz to. Tāpat cenšos nebūvēt distanci – pasniedzējs UN students, drīzāk šo robežu sevī nojaucu un uztveru katru studentu ļoti tieši, kā sevi pašu. Biežāk robežas nākas just no pašu studentu puses, iespējams, tās ir kādas bailes, bet negribētu šīs lietas vispārināt, katrs no šiem jauniešiem ir cilvēks, kuru es nezināmu apstākļu dēļ vienkārši satieku, un, lai gan kaut kādā nozīmē mēs esam garāmgājēji, es ļoti novērtēju šo iespēju.
Vai ir novērojamas atšķirības starp šobrīd studējošiem jauniešiem un tiem, kas mākslas zinībām pievērsās pirms padsmit gadiem? Vai darbu kontekstos jūtamas izmaiņas, par ko viņi domā, ko attēlo?
Ir kāda tendence, ko varētu noformulēt vārdiem, šiem studentiem, šiem bērniem piemīt tās alkas, ko sarunas sākumā minējāt, – alkas pēc gatava un taustāma rezultāta. Viņi izteikti meklē tiešu saskarsmi ar reālu materiālu, viņi vēlas redzēt sekmīgu rezultātu, viņi grib piedzīvot, ka kāds nopērk viņu darbus “Jarmarkas” tirdziņā, un viņi acīm redzami tiecas pēc piederības sajūtas – tu esi kaut ko radījis un kādam tas veidojums ir vajadzīgs. Un ar to es nedomāju tikai mērķi nopelnīt, tā ir cita realitāte, ja salīdzina ar manu studiju laiku. Jā, tās ir alkas pēc novērtējuma, alkas pēc piederīguma, kas tiek mērķtiecīgi īstenotas komunikācijā caur tiešo priekšmetu.
Ja mēs pievērstos šim tiešajam priekšmetam, par ko šobrīd jaunie keramiķi domā? Attīsta lielformāta darbus, varbūt tieši pretēji mazus un konceptuālus savās formās?
To varbūt nevarētu dēvēt par konceptuālu mākslu, manās ausīs šis vārds skan pavisam citādāk un keramikas nozarē tas īsti neiederas. Bet studentu darbi būtībā balstās uz to, ko jau pieminēju, tie tiecas uz konkrētību, kurā meistarīgi ielikta šo jauniešu unikalitāte un neparastais redzējums, bet joprojām pastāv praktiska vēlme nodot šo priekšmetu citam – top gan pavisam mazas lietiņas, piemēram, jauki auskari no porcelāna, gan kaut kas ļoti tiešs – ikdienā lietojamas krūzes. Taču, neizbēgami, šajos darbos parādās kaut kas katram jaunietim raksturīgs, varbūt pat neraksturīgs.
Zināt, jūs arī šobrīd mīcāt šo sarunu kā māla piku, var just, ka tiecaties uz kaut ko konkrētu, līdzīgi kā keramiķi savā darbā. Es tiešām cenšos pieturēties pie sarunas tēmas, bet reizēm esmu ļoti sarūgtinājis intervētājus, runājot pilnīgi citā virzienā, nekā viņi gaidījuši. Vēl aizvien par jauniešiem vēlaties parunāt?
Nu, jā, vēlējos saprast, par ko jaunie keramiķi šobrīd domā.
Viss ir vienkārši – jaunie ir daudz labāki par vecajiem, un tikai tāpēc, ka viņi ir jauni. Šķiet, viņiem par labu spēlē spējas integrēties šī brīža pasaules norisēs, atšķirībā no manis, kuru vairāk varētu dēvēt par… Esmu par to domājis un laikam visprecīzāk mani raksturo kaut kur dzirdēts vārdu salikums “sociāli maz integrēts”.
Darba tehnikas demonstrējumi. Velsa. 1999. Foto Ieva Vīriņa
Vai šāda atzīšanās nozīmētu, ka neesat informēts, kādā virzienā pašlaik dodas keramika, ar to domājot tieši laikmetīgo mākslu? Vēl gluži nesen abas dāmas no SkujaBraden izteicās, ka šī esot nozare, kas atstāta pabērna lomā, un joprojām pasaulē valda mīts, ka tā nav māksla, vien amatniecība.
Cik esmu saskāries ar keramiku, šie bēdu stāsti ir dzirdēti visos laikos. Varbūt vienīgi padomju laikos tā nedomāja brašie latgalieši, kuru sētās mēdza iebraukt kāds žigulis vai volga, un no auto varēja izkāpt pat Raimonds Pauls, lai iegādātos keramiskos izstrādājumus vairumā. Taču pesimistiskajām prognozēm galīgi nepievienojos, tās mani neinteresē, laikam tiešām keramiķu vidē neesmu tik ļoti integrējies. Tāpat nemēdzu piedāvāt savus darbus konkursiem, arī grupu izstādēs piedalos tikai tad, ja tā ir galīgi spiesta lieta un būtu ļoti nepieklājīgi atteikties.
Protams, pasaule ir plaša un keramikas vide ir ļoti atšķirīga, taču šādas tādas iezīmes globāli sakrīt, un ir arī vispasaules raudu stāsti no sfērā iesaistītajiem. Kopainu varētu komentēt ļoti subjektīvi, piemēram, pagājušā gada rudenī man bija iespēja pabūt keramiķu pasākumā ar nosaukumu Woodfire Conference, respektīvi, vienotā notikumā pulcējās malkas dedzinājumu fani, piedaloties daudz keramiķiem no visas pasaules, pat no Amerikas. Darbu cepšana malkas cepļos – tas ir tāds ļoti labs stils noteiktās keramiķu aprindās, taču nepameta sajūta, ka šī specifiskā vide ir ļoti nošķirta no visas pārējās mākslas pasaules un tur valda savas hierarhijas un autoritātes.
Kā tas izpaužas? Autoritātes pauž viedokli un pārējie māj ar galvu un visam piekrīt?
Jā, jūs precīzi pateicāt. Latvijā nav tādas pulcēšanās vietas, pie mums šāda hierarhiska izturēšanās nav jūtama, bet starptautiskā vidē tas ir izteikti manāms. No vienas puses tas laikam ir normāli, – ja kāds nodarbojas ar keramiku 50 gadus vai pat ilgāk, gluži instinktīvi viņa teikto uztveram kā pamatotu. Taču amerikāņi bija ļoti pārliecināti par sevi, jo savulaik mācījušies pie pasaulslaveniem modernās keramikas patriarhiem.
Kurus mēs varētu tā dēvēt?
Piemēram, Pīters Vaulkoss (Peter Voulkos) bija viens no tiem, kas savienoja podniecību ar ekspresīvas tēlniecības paņēmienu. Viņa veidotie objekti atgādina traukus, bet būtībā tie ir ekspresīvā izteiksmē radīti priekšmeti – tajos rodamas plēstas iezīmes, redzamas dažādas fiziskas iedarbības un ļoti spontānas izdarības. Šajā jomā viņš tiek uzskatīts par pionieri, lai gan, iespējams, daudz kas nācis no Austrumiem, no Japānas. To jau šobrīd grūti atšifrēt, kurš no kā ir ietekmējies. Bet man pašam studiju laikā viennozīmīga autoritāte bija Džuns Kaneko (Jun Kaneko) – viņš ir japānis Amerikā, kurš sākotnēji laikam studēja glezniecību un tikai pēcāk pievērsās keramikai. Pamatā viņš ir tēlnieks, tikai pārsvarā izpaudies keramikas materiālos – īpaši slaveni ir Kaneko lielizmēra objekti, kas izceļas ar oriģinālu izpildījumu. Izveidot keramikas darbu, kas sver vairākas tonnas, tā ir augstākā pilotāža. Cepts vairākas nedēļas un dzesēts mēnešiem ilgi…
Kāds ir rīcības plāns šādā gadījumā? Cepļi taču ierasti nav tik lieli, lai milzīga izmēra darbus tur ietilpinātu?
Dažreiz izdodas piesaistīt kaut kādas bankrotējušas rūpnīcas – viņš tieši izmantoja šādus lielos, rūpnieciskos gāzes cepļus.
Bet tie vairs nav labie malkas cepļi…
Gāzes dedzinājums arī ir labs, taču, jā, tas vairs nav tas.
Izstāde “Asteroīds”. 2007. Foto: Dainis Pundurs
Iztirzājot mazliet sīkāk, ar ko atšķiras šie dedzinājumi? Kāpēc keramiķiem malkas krāsnis ir tik svarīgas?
Ja divi vienādi podiņi ar atšķirīgiem dedzinājumiem būtu nolikti, piemēram, Dienvidkorejā, Selodona muzeja (Gangjin Celodon Museum – red.) veikala plauktā, tad malkas ceplī dedzinātajam būtu cena 6000 dolāru, bet otram, gāzes ceplī dedzinātajam, vien 1000 dolāru. Vizuāli tas vieglāk saprotams – selodona podiņi darināti īpatnējā tehnikā – tie pārklāti ar glazūru, kas malkas ceplī redukcijas procesā iegūst miglaini zaļganu toni. Latviešiem tas varētu likties tāds kā bezgaumīgs – necaurspīdīga ķīseļa tonis, visnotaļ nesātīgs un nesulīgs. Taču selodona glazūra izceļ darba reljefu, tā īpašo gravējumu, kas kļūst tā kā viegli, viegli tumšāks, parādās kaut kādi burbulīši, kaut kāda migliņa. Savukārt gāzes ceplī dedzinātais podiņš ir spožāks un košāks.
Cilvēkiem taču patīk tas spožais, glazētais, acīs krītošais, bet izrādās – kotējas miglainais.
Cilvēki ir dažādi, bet kotēšanās, protams, atkarīga no reģiona un no interesentu aprindām sevi cienošs kolekcionārs nekad nepirks gāzes dedzinājumu, ja blakus būs malkas dedzinājums. Bet es Latvijā nepazīstu keramikas kolekcionārus, nevienu savā mūžā neesmu saticis, lai gan eksistē stāsti, ka esot ļaudis, kas keramiku kolekcionē…
Mana izsoļu pieredze liecina, ka šobrīd porcelāna izstrādājumus ļoti labprāt iegādājas.
Jā, bet pērk vēsturisko porcelānu.
Jaunais īsti neparādās piedāvājumā. Varbūt ar galeriju starpniecību vajadzētu kaut ko piedāvāt no laikmetīgās keramikas klāsta?
Es domāju, ka SkujaBraden darbi drīz varētu parādīties… Bet šīs izsoles, šīs mistiskās realitātes vēl viena mistiskā daļa manā prātā nav pārstāvēta. Es tiešām nepārzinu šos jautājumus, es esmu kā debesu jērs, teiksim tā, – naivs. (Smejas.)
Izstāde “XXL”. Svētā Pētera baznīca. 1995. Foto: Dainis Pundurs
Bet kā ar paša darbiem? Izdodas tikt pie malkas cepļiem, vai tomēr vairumā gadījumu darbi tiek dedzināti gāzes cepļos?
Ļoti dažādi. Piemēram, otrajai personālizstādei “XXL” darbi tika cepti elektriskajā ceplī, bet, imitējot malkas cepļa vidi, tika radīta reducējoša atmosfēra. Varbūt šī tuvināšanās malkas ceplim nebija sākotnējais mērķis, tie vairāk bija mākslinieciskie meklējumi, lai iegūtu noteiktus, toņu rosinošus efektus uz darbu virsmas.
Kā jūs panācāt šo redukciju? Ķērāties pie eksperimentiem un iejaucāties cepļa inženiertehniskajā uzbūvē?
Tas ir ļoti viegli, jo es nekad nesaku, ka kaut kas ir grūti. (Smaida.) Ir zināmi dažādi paņēmieni, kā cepļa iekšpusē sadedzināt skābekli un sākt redukcijas procesu. Piemēram, gatavojoties šai konkrētajai izstādei un izmantojot dažādus Latvijas mālus, tajā brīdī, kad bija sasniegti aptuveni 1000 grādi pēc Celsija un darbi bija gandrīz uzcepušies, es krāsnī lēju dīzeļdegvielu, kas sadedzināja skābekli un mainīja cepļa vidi. Smaka pa visu darbnīcu! Un arī pie kaimiņiem, ja darbnīca ir daudzstāvu mājas pagrabā... Mēdz būt arī incidenti. Tā Mākslas akadēmijā savureiz iedarbojās signalizācija.
Vai pie mums Latvijā vispār ir pieejami apjomīgi malkas cepļi, lai māksliniekus neierobežotu un viņi spētu radīt lielformāta darbus?
Latvijā ir daži nelieli cepļi, bet viens no lielākajiem ir Salacgrīvā, kuru savulaik uzbūvēja Imants Klīdzējs. Zinu, ka Imanta uzaicināto domubiedru grupa vismaz vienreiz gadā piepilda un izkurina šo cepli, un kādā no reizēm arī man izdevās piedalīties šajā pasākumā ar vienu lielu darbu, kurš nebūtu ietilpis nevienā citā Latvijas ceplī. Starp citu, Salacgrīvas cepļa kurināšanā vienmēr piedalījās arī Pēteris Martinsons, tur tapuši ļoti daudzi viņa darbi.
Man pašam darbnīcā ir savs elektriskais ceplis, kur, ja trāpa milimetru milimetrā, var ievietot aptuveni 1,60 m augstu darbu. Tas ir diezgan labs augstums un esmu priecīgs, ka man ir šāda iespēja. Bet, jāatzīst, tagad ir tāds posms, kurā prāts nenesas izbaudīt šo priekšrocību.
Izstāde “XXL”. Svētā Pētera baznīca. 1995. Foto: Dainis Pundurs
Kur paliek jūsu darbi pēc izstādēm? Kāds ir to tālākais liktenis?
To likteņi ir dažādi, tāpat kā cilvēkiem… Lielajiem un smagajiem podiem no izstādes “XXL” ir diezgan skumjš stāsts – Kultūrkapitāla fonda ierosināts un atbalstīts, sāku tos vest uz dažādām izstādēm. Ar apmaksātu kravas mašīnu tie tika nogādāti gan Alūksnē, gan Krāslavā, un tikai pēc kāda laika, kad ierados tos savākt, izrādījās, ka tur otrā galā notikušas diskotēkas un šajos podos bija samestas alus pudeles, kas nu bija saplīsušas. Pēcāk šie darbi nokļuva Viļņā, kur Laikmetīgās mākslas centrā bija noorganizēta mana personālizstāde, taču atpakaļceļā, kārtojot muitas papīrus, iztrūka viens zīmogs un man lika par tiem samaksāt, it kā es censtos tos nelegāli ievest Latvijā. Man galīgi nebija naudas un gandrīz nācās tos izkraut turpat pierobežā krūmos, taču beigu beigās sagrabināju pēdējos līdzekļus un atvedu podus atpakaļ uz Latviju. Tad tie dažus gadus nostāvēja Konventa sētā, cilvēkiem ļoti patika, bet nelaime bija tā, ka apkārt tur bija akmeņi. Acīmredzot, nāca bērni un meta tos iekšā podos… Dažiem bija saplīsušas apakšas – akmeņi krītot, bija izsituši robus. Un tad pēdējos atlikušos es uzdāvināju, dažus aizvedu pie draugiem uz šķūnīti, līdz viss beidzās ar to, ka man mājās ir tikai viens no šiem podiem, kurš arī ir nedaudz cietis.
Neskatoties uz bēdīgo vēstījumu, nojaušama ainavu arhitektu un interjera dizaineru interese par šāda veida darbiem – keramika organiski iekļaujas apkārtnē. Labi produkti komercpasūtījumiem.
Jā, ir bijuši daudzi pasūtījuma darbi, kas gatavoti konkrētām telpām, piemēroti noteiktam interjeram, – visbiežāk lieli puķupodi. Tā nu varu būt šeit – neapgalvoju, ka esmu pārticis, bet esmu apģērbies un mana darbnīca ir attīstības procesā. Šādi komercdarbi ļoti palīdz, jo akadēmijas alga pietiktu vien vienkāršai, pieticīgai dzīvošanai, bet šo lielformāta keramikas darbību es nevarētu attīstīt. Lieli darbi – nosacīti lieli – tās ir lielākas rūpes, transportēšana un tā tālāk… Pēdējās trīs izstādes atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, taču iepriekš bija posms, kad biju pārliecināts, ka jābūt vitālam un jātaisa to, ko var pārdot, lai iegūtos līdzekļus varētu ieguldīt savos personīgajos projektos. Visas izstādes pirms tam realizēju bez atbalsta, tāpēc esmu ļoti pateicīgs visiem, kas jebkad nopirkuši manus darbus, – viņi ir ieguldījuši artavu manā radošajā darbībā.
Mirklī, kad esat izlēmis veidot kādu jaunu darbu, mēdzat prātot par materiāla izvēli? Ja atminos pareizi, Latvijas zemes dzīles nav pārāk lutinātas ar augstas kvalitātes mālu, kas izdabātu keramiķu iegribām.
Lai gan brūnais māls Latvijā ir pietiekoši, tas vairāk domāts darbam ar zemākām cepļa temperatūrām, kas pamatā veidojis arī mūsu keramikas tradīcijas, un šobrīd tieši tāpēc šādi darbi ir pievilcīgi ārzemniekiem. Taču es strādāju ar visu, ar jebko – darbos izmantots gan porcelāns, gan māls, gan akmens masa.
Kas keramikas materiālu pasaulē ir karalis? Kuru dēvētu par augstvērtīgu, ar kuru ir bauda strādāt?
Izķēzīt var jebkuru materiālu, neatkarīgi no tā, cik daudz tas maksā. Ja materiāls ir pārāk dārgs, tad varbūt pat dreb rokas. Karalis... Es nevēlos neko konkrēti teikt, lai nepazeminātu kāda vērtību…
Es varu apsolīt, neviens no šiem materiāliem interviju neizlasīs, varat droši atklāt savas domas.
(Abi smejamies). Materiāls nē, bet kādam cilvēkam varbūt radīsies domiņas, ka viņš var kļūt par ļoti labu mākslinieku tikai tad, ja strādās tikai ar šo pieminēto materiālu, jo tas, lūk, ir izcilais.
Tātad jūs savam vārdam piešķirat tik lielu vērtību, lai uzskatītu, ka citi profesionāļi spētu mainīt domas?
Vārdam ir abstrakta vērtība. Es no rīta pamostos un nezinu, vai esmu Dainis Pundurs, vai vēl kāds ķermenis šajā laikā un vietā.
Bet, vaļsirdīgi runājot, es nejūtu sevi kā keramiķi – šo to slepus daru arī ne-keramikas materiālā. Un šie identitātes meklējumi man ir aktuāli jau vairākus gadus, kas varbūt ir tas darbs ar sevi, ko pieminējām sarunas gaitā. Smags darbs – pievērst uzmanību savai identitātei, novērot, pie kā tu turies, lai justos kā pats, bet tajā pašā laikā pārējiem arī būtu sajūta, ka viss tevī nesākas un nebeidzas ar profesora, keramiķa vai studenta zīmogu.
Darbs no kolekcijas “Medus mānija”. Keramikas akmensmasa. 84 x 30 x 21 cm. 2010-2012.
Foto: Dainis Pundurs
Kā jūs domājat, vai roku darbs ir nozīmīgs, lai mālam piešķirtu dvēseli? Nesen lasīju par kāda holandiešu studenta jaunāko veikumu – viņš uztaisījis specifisku 3D printeri, ar kuru radīt keramikas darbus. Protams, pirms tam jābūt skicei un idejai, bet tālāk visu paveic smalka mašīna, kas ar milimetru plānu keramiskās masas strūkliņu uzvij lielformāta skulptūras un krūkas.
Ļoti jauki, man patīk. Ja man būtu jāapsēžas uz ķeblīša, vispārīgi vērtējot, varētu būt vienalga, vai tas gatavots ar rokām, vai izfrēzēts ar kādu automatizētu iekārtu, – apsēdies un viss. Lai gan kaut kur iekšā es, protams, nosvērtos par labu šai personiskajai sajūtai. Taču, no otras puses – nevar zināt, kāds ir bijis cilvēks, kas radījis šo ķeblīti, vismaz par otru būtu nojaušams, ka tas ir iekārtas radīts un neitrāls.
Vispār varētu veikt eksperimentu – ir divi identiski ķeblīši, kas radīti iepriekšminētajos veidos, un jārada situācija, kurā cilvēkam jāapsēžas, lai novērotu, kuru no abiem viņš izvēlēsies intuitīvi. Jo citādāk mēs varam lieki spriedelēt, ka viens vai otrs ir labāks, bet aizmirstam ieklausīties savās intuitīvajās dziņās – tās mums vairāk var palīdzēt saprast šo pasauli, varbūt pat saglabāt dzīvību, piemēram, iekšēji dot ziņu, ka jāvirzās prom no kādas vietas, kur tūlīt gāzīsies siena. Šī versija gan nestrādā pasaules mērogā – nav iespējams doties kaut kur citur, ja gāzīsies kas apjomā daudz lielāks. (Smejas.)
Par šiem digitālajiem darbarīkiem runājot, atcerējos kādu smieklīgu gadījumu – kopā ar mūsu akadēmijas studentiem, tāpat arī somu, igauņu, lietuviešu, dāņu un zviedru studentiem, braucām uz Dāniju, kur piedalījāmies kopējā akcijā, dedzinot darbus malkas ceplī keramikas centrā Guldagergaard. Toreiz biju paņēmis līdzi arī savus darbus, kas bija “Medus mānijas” tehnisko paņēmienu turpinājums, un tie neviļus piesaistīja arī garāmgājēju uzmanību, līdz sākās jautājumi – vai šis darbs ir taisīts ar 3D printeri? Ja pirmajiem diviem interesentiem korekti centos paskaidrot, ka tas ir radīts manā darbnīcā, tad, šādiem jautājumiem turpinoties arī no pārējiem, es saguru un beigu beigās visiem teicu – jā, šis darbs ir radīts ar 3D printeri! (Smejas.)
Kādēļ cilvēkiem šāds iespaids veidojās? Perfekti nostrādātās nianses spēlēja savu lomu?
Droši vien tāpēc, ka neparastā formā biju veicis keramikas materiāla apstrādi – neviens nevarēja saprast, kā tas ir tehniski izpildīts. Savukārt pašam liekas, ka tas ir gluži vienkāršs veids. Vai es esmu kā 3D printeris? Jā, es esmu. Pats par to nešaubos.
Izstāde “Maģiskā darbība”. Galerija “Čiris”. 1997. Foto: Dainis Pundurs
Par tuvāku iepazīšanos ar keramiku varu būt pateicīga Pētera Martinsona daiļradei, un vienmēr šķitis aizraujoši, kā savulaik viņš saviem darbiem devis otru dzīvi – noslēpumu, kas atklājās vien mirklī, kad darbs saplīsa lauskās. Reizēm tas bija kāds mazs zīmējums, reizēm vārdu virknējumi.. Vai Jūs arī mēdzat prātot par piedzīvojumu, ko darbs var nest? Mēdzat atstāt slepenas pēdas?
Tās ir atrodamas jebkura mākslinieka radītā darbā. Pat realizējot objektus ar 3D printeri, notiek pēdu atstāšana, – varbūt ne ķermenisku, bet pasaules pēdas tur gan ir jaušamas, kā arī noprotams lietu redzējums. Elita Ansone savulaik mani intervēja saistībā ar savu promocijas darbu doktorantūrā, – viņa manu radošo darbību bija raksturojusi ar vārdu “postšamanisms” vai ko līdzīgu, un es piekritu, ka to tā varētu saukt. Jebkura mākslinieka darbību varētu dēvēt par šamanisku aktivitāti, visur ir rodamas slepenas pēdas.
Lai gan šo Pētera stāstu biju palaidis garām, esmu darījis līdzīgas lietas, taču neteikšu ko tieši, jo zudīs intriga. Ja nu šo interviju lasa kāds, kuram mājās ir viens no maniem darbiem, tad varu atklāt tik daudz, ka noslēpums nav atstāts nevienā podā un nevienā vāzē. (Smaida.) Tie bija pavisam citi darbi – savulaik man pēkšņi radās sajūta, ka gribas tajos atstāt kaut ko pavisam slepenu.
Jādodas pasaulē pārlūkot jūsu veikumus...
Nebiju par to līdz šim daudz domājis, bet, ja kādam mājās ir viens no maniem lielajiem darbiem, iespējams, tas pat nav parakstīts. Tradicionāli podiem parakstās pašā apakšā, taču manējie bija tik lieli un smagi, ka atmetu ar roku, un nu jau daudzus gadus neesmu uz tiem atzīmējies. Acīmredzot, nav līdz galam svarīgi. Taču tas varbūt ir iemesls, kāpēc neesmu vērtīgs kolekcionāriem – viņi nespētu mani uztaisīt par nozīmīgu vārdu – vienkārši nav paraksta, kurš apstiprinātu vaininieku. (Smejas.)
Pieļauju, tas tāpēc, ka man ar saviem darbiem nav piesaistes sajūtas... Pēc izstādēm vispār mēdzu apjaust atsvešinātību, kas notika arī pēc pēdējās izstādes “Medus mānija” galerijā “Daugava” – dienas beigās biju tik noguris, ka pašam savi darbi sāka vienkārši riebties. Nākošā dienā atnācu – brīnišķīga izstāde! Bet būtībā piesaiste bija beigusies.
Kāds bija jūsu ieguldījums Latvijas paviljona iecerē Expo 2015? Atminos, ka tika stāstīts par ozolzīlēm līdzīgiem traukiem, kas rada piloša ūdens skaņas.
Tā tie tika nodēvēti, bet man pašam nebija šādas asociācijas. Procesā iesaistījos, kad ideja par pilošas skaņas instalāciju jau tika virzīta uz priekšu un meklēja risinājumu, lai šo trauku izveidotu. Sigvards Kļava atzinās, ka sajutis šo instalāciju kā keramisku, tāpēc mani sākotnēji piesaistīja kā konsultantu, bet pēcāk viņi izlēma, lai parūpējos arī par gala iznākumu – līdzīgā veidā, kā savulaik biju radījis podus izstādei “XXL” Pēterbaznīcā. Nācās pretoties, lai tomēr tie nebūtu līdzīgi, jo nemīlu atdarināt jau izpildītas lietas, taču, jā, beigās darbi tapa. Pagājušovasar, pirmsjāņu periodā, intensīvi pie šī projekta strādāju, un, lai kvalitatīvi darbu realizētu, uzbūvēju pat cepli. Visu jūliju, līdz pat augusta vidum, biju pilnībā pārņemts ar būvniecību un pašu ideju, līdz tapa šie objekti. Tie gan nav pildīti ar ūdeni – tik tālu netikām...
Zinot nelāgo iznākumu Expo stāstam, varbūt šos darbus redzēsim citur?
Es nezinu, tas tomēr nav tikai mans projekts, visdrīzāk šāda iecere ir atkarīga no pārējiem un viņu sajūtām. Man pašam šķiet, ka šie darbi bija gatavoti tieši konkrētajam notikumam un nav pārliecības, ka tos vajadzētu eksponēt kaut kur citur... To varētu saukt par lielu vilšanos – tolaik fiziski piedzīvoju caurdurtas riepas sajūtu, pilnīgu izsmelšanos. Varbūt to izjutu ne tik ļoti emocionālā plāksnē, cik ķermeniskā, – fiziski nebiju sevi taupījis, reizēm pat bija dienas, kad pie cepļa būvniecības strādāju 14 stundas diennaktī – tik ļoti šai idejai biju koncentrējies.
Darbs no izstādes “Kas dzīvo podā?”. 2001. Foto: Dainis Pundurs
Vai keramikas pārstāvjiem šī vilšanās sajūta nav mazliet tāda nonivelēta? Ņemot vērā faktu, ka liekot darbu ceplī, nevar rēķināties ar rezultātu – kāds nepamanīts gaisa burbulis materiālā var iznākumu mainīt neatgriezeniski. Iekšējā iluzorā iecere ir sasprāgusi lauskās. Vai tad keramiķi nav norūdīti necerēt ne uz ko?
Es nezinu par citiem, pats laikam esmu slikts keramiķis. (Smejas.) Droši vien tā arī ir. Agrāk tā ir gadījies – strādāju intensīvi trīs nedēļas, bet beigu beigās nekas neizdodas. Jo lielāka pieredze, jo retāk notiek šādi gadījumi. Tāpat uzskatu, ka nemaz nevaru atļauties bieži salaist kaut ko grīstē.
Tā vilšanās sajūta katru reizi ir citādāka. Jā, var jau būt, ka keramiķi ir tādi trakie, kas visu pēc iespējas vairāk grib kontrolēt, taču malkas cepiens ir slidena lieta. Patiesībā tieši tāpēc ar to nodarbojas – visbiežāk ceplī notiek neparedzamas lietas un kaut kas reizēm izdodas vēl skaistāk, nekā pats mākslinieks bija spējis iedomāties.
