Ūdens ir avota medus. Mazirbe
Fotoieskats
Ir skaidrs, ka nejaušību nav. Ir tikai sinhronitātes, kas iemieso bezgalīgu deju. Un jo vairāk tās pamani un brīvāk ļaujies, jo pārsteidzošāka izvēršas pati deja. Arterritory galerijas/klejotājas energART izstāde “Ūdens ir avota medus”, kas divas dienas bija skatāma Mazirbes pludmalē un Tīklu šķūnī, bija viena no tādām. Tās aizsākums bija spontāna saruna vasaras svelmē, kad lauki, dārzi un mežs acīmredzami lūdza pēc ūdens, jo uguns – saules bija par daudz. Ne tikai dabā, vērojot klajas agresijas uzplaiksnījumus tepat Latvijā un pasaulē, šķiet, arī cilvēkos.
Tā kā ūdens mums nekad nav īpaši trūcis, mēs to uztveram kā pašsaprotamu. Un bieži pret to tā arī attiecamies. It kā ūdens būtu nebeidzams un mums vienkārši pienāktos. Tāpat kā daudz kas cits.
Vispārpieņemta daļa no laikmetīgas mākslas izstādes ierasti ir koncepts – līdz virtuozitātei izvirpināts un bieži tīši samudžināts prāta konstrukts. Šoreiz apzināti rīkojāmies pilnīgi pretēji – ļāvāmies sajūtai un instinktīvi pirmatnējai vēlmei pateikt paldies: elementam, no kura esam veidoti un bez kura klātesamības nav iespējams arī neviens prāta konstrukts – 80 procenti cilvēka smadzeņu veido ūdens. Un, kā pierādījusi mūsdienu neirozinātne, tieši pateicības frekvence ļauj tām un visai ķermeņa sistēmai kopumā darboties visefektīvāk.
Mums šķita būtiski piesaistīt ūdeni arī kā šī projekta līdzradītāju. Ne tikai kā elementu, kas bijis klātesošs eksponēto mākslas darbu tapšanā, bet tāds ir arī “šeit un tagad”. Ūdens kā radoša procesa (kāds ir arī viss dzīvais) neatņemama daļa.
Mirklī, kad iedomājāmies uzaicināt Daini Punduru atgriezties Mazirbē un pēc 28 gadu pārtraukuma pludmalē radīt vides objektus no slapjām smiltīm, viņš pēkšņi nezin no kurienes nākamajā ielu krustojumā iznira uz divriteņa. Un acumirklī piekrita.
Piektdien, izstādes atklāšanas dienā, visā apkārtnē lija un tā vien šķita, ka spēcīgais vējš, kas visu izstādes tapšanas laiku grieza vērpetēs pludmales smiltis, tagad pieskatīja mākoņus, lai tie vēl kādu mirkli paliek uz Mazirbes robežas. Ļaujot saulei izgaismot Valdas Podkalnes “nogrimušās pilsētas”, “nospiedumus smiltīs” un “jūras atradumus”. Talsu keramiķu dueta “Ciparnīca” traukus un objektu “Naivums ir dvēseles medus,” kas arī ļoti tieši atgādina par pamatvērtībām, kuras pazaudējam steigā un haosā. Un palīdzot uzmirdzēt Paula Rietuma risogrāfijām, kuru nospiedums glabā atmiņas par viņa radīto objektu 2019. gadā jūras krastā.
Par izjukušo līdzsvaru starp uguni un ūdeni un akūto nepieciešamību to atjaunot, – mūsos visos, liecināja arī negaidīts incidents ceturtdienas vakarā. Dainis pludmalē tikko bija pabeidzis darbu pie trešās – lielās sfēras, nācām no saulrieta un mums pretim soļoja bariņš atpūtnieku – gados jauni cilvēki ar bērniem un suni. Mūsu suņi savstarpēji saostījās, saluncināja astes un aizgājām katrs uz savu pusi. Taču kaut kas mūs darīja tramīgus, tā teikt, ja nu… Kaut skrējām, tomēr nepaguvām – viens no pieaugušajiem jau atradās Daiņa radītās sfēras pašā augšā. Pa abām pārējām lēkāja bērni. Kāpēc viņos bija radusies vēlme uzkāpt – uz perfektas virsmas, kas nevarēja būt radusies vienkārši tāpat un arī ātri nē? Mēs nebijām pielikuši brīdinājuma zīmi, ka nedrīkst kāpt, turklāt vējš un jūra to visu tāpat tūlīt izjaukšot. Protams, ka tā notiks un jau pamazām notiek, taču atšķirībā no vēja, ūdens un smiltīm, vienīgi cilvēkam nezin kāpēc ir nemitīga vēlme kaut kur uzkāpt un kaut ko sabradāt. Iznīcināt brutāli un spēji, neradot neko vietā un necienot otra radīto. Vien nosvinot šo aktu ar šampanieti, kokteili vai soctīklu postā stiprinātu apziņu, ka atkal ir izdevies kaut kam uzkāpt, pārkāpt pāri un nomīdīt. Tā pirmatnēji un neandertāliski. Joprojām.
Interesanti, ka pat jūras putni, izrādās, ir estētiski inteliģentākas būtnes, jo, kā liecina dažāda izmēra pēdas, ir eleganti apgājuši sfērām apkārt.
Protams, ūdens, smiltis un vējš pārņems arī Daiņa radītos objektus, tā ir daļa no līdzradīšanas procesa. Taču vērojot, kā tas notiek, var tikai apbrīnot veidu, tā harmoniskumu un skaistumu. Lēna, transformējoša pārtapšana – mainoties faktūrām, rakstiem, formai. Ir sajūta, ka arī šis nosacītais iznīcības process ir deja.
Kad mēs, cilvēki, to iemācīsimies? Dejot, iedvesmojoties, bagātinot, līdzdarbojoties un brutāli nesabradājot citu radīto.
Paldies izstādes māksliniekiem – Dainim Punduram, Valdai Podkalnei, Paulam Rietumam un “Ciparnīcai”.
Visiem, kas paviesojās izstādē, sabija Mazirbes pludmalē un jo īpaša pateicība Janai Svarai un Zanei Boitmanei, kas pieņēma mūsu aicinājumu/izaicinājumu novadīt pateicības rituālu ūdenim, lai tādējādi ievibrētu ūdeni mūsos un iesētu aizdomāšanās sēklu – pretim zudušajam līdzvaram.
Palūdziet atļauju jūrai, upei, ezeram, kad nākamreiz dodaties ūdeņos!
…un ja jums šovasar vēl gadās nonākt ielokā, kur Mazirbes upe satiekas ar jūru, Daiņa Pundura radīto objektu nospiedums tur joprojām ir (būs), daba turpina viņai aizsākto, virtuozi kārtojot smilšu graudus un nemitīgi mainot ainavas reljefu sinhronitātē ar Daiņa radīto/ieraudzīto formu.
