Vārti uz citādo: durvju daudznozīmīgums seno kultūru filosofijas tradīcijās
Kaspars Eihmanis
Projekts DURVIS Mazirbē
I / Ievads: Kāpēc durvis?
Cilvēku kultūras vienmēr ir pārņēmuši sliekšņi. Pirms es varu reflektēt, man ir jāpagriežas uz iekšu – un šajā pagriezienā tiek šķērsota kāda pāreja. Durvis, visburtiskākajā nozīmē, ir atvērums – kontrolēts pārtraukums robežā starp vienu telpu un citu. Taču vēsturē, mītā un filosofijā durvis nozīmē daudz vairāk nekā vienkāršu atvērumu. Tās ir pārejas, atklāsmes, aizsardzības un noslēpuma simbols. Durvis atrodas starp zināmo un nezināmo. Tās aicina un tās izslēdz. Tās slēpj un tās atklāj.
Sākot no senākās rituālās arhitektūras līdz mūsdienu dzejai, durvis iezīmē ceļojumu sākumu – gan uz āru, gan uz iekšu. Katrs mītiskais ceļojums sākas ar kāda sliekšņa šķērsošanu. Katra pārveide pieprasa slieksni. Pat filosofijā, kas bieži pretendē uz universālumu un abstraktumu, pārejas, ieiešanas un atklāsmes metaforas ir visur klātesošas. Platona “Valstī” alas alegorija ietver burtisku iziešanu – dvēsele virzās no ēnām pretī patiesības gaismai, šķērsojot dialektiskā pacēluma “vārteju”. Senās Indijas tekstos tiek minētas atbrīvošanās (mokṣa) durvis kā pēdējās durvis aiz dzimšanas un nāves cikla. Daoistu tekstos ceļš dao ir “visu noslēpumu vārti”, kā to apraksta Laodzi “Daodedzjin” pirmā nodaļa. Šie vārti nav fiziski. Tie pat ne vienmēr ir mentāli. Tie ir ontoloģiski – realitātes struktūra, kas rada visas parādības.
Foto: Arterritory.com
Līdzīgi arī Rietumu romantiskajā un mistiskajā tradīcijā Viljams Bleiks (1757–1827) izpauž durvju simbolisko funkciju kā starpniekiem starp uztveri un realitāti. Savā darbā The Marriage of Heaven and Hell (1790) viņš raksta: “If the doors of perception were cleansed every thing would appear to man as it is, Infinite.”[1] Bleikam uztvere ir aizplīvurota ar ieraduma, doktrīnas un kļūdu nosēdumiem. Durvis ir jāattīra, nevis jāiznīcina – tas liecina, ka šķērslis ir skatītājā, nevis redzamajā. Šo ideju vēlāk pārņems Oldoss Hakslijs savā meskalīna iedvesmotajā grāmatā The Doors of Perception (1954) – Bleika frāze viņam top par epigrāfu un organizējošu metaforu. Hakslijs aicina lasītāju domāt, ka smadzenes darbojas kā “samazinošs vārsts” (‘reducing valve’) –arī kā sava veida “durvis”, kas ierobežo mūsu apziņu izdzīvošanas nolūkā, un ka psihedēliskās vielas uz laiku var atvērt tās “durvis”, kas mūs šķir no realitātes tās galīgumā.
Gan daoismā, gan romantismā durvis ir metafora piekļuvei citam eksistences režīmam – tādam, kas ir fundamentālāks par ikdienišķo pieredzi. “Visu brīnumu vārti” daoismā vai “attīrītās uztveres durvis” Bleikam un Hakslijam neapzīmē vienkārši vietas vai apziņas maiņu – tās apraksta ontoloģisku aktu: ieiešanu patiesākā sfērā.
Foto: Arterritory.com
Taču durvis ne tikai atveras. Tās arī aizveras. Un tās bieži pieprasa kādu nosacījumu, lai tiktu atvērtas. Reliģiskajās tradīcijās šis nosacījums var būt ticība, šķīstība vai dievišķa izredzētība. Mistiskajās tradīcijās – klusums, pašiztukšošanās vai iekšējā vīzija. Filosofiskajās tradīcijās – dialektiska prasme, ētiska nostāja vai kontemplatīva skaidrība. Vārti tādējādi funkcionē gan kā robežas, gan kā iespējas simbols. Tie ir tas, kam jāpietuvojas ar bijību – un ko nedrīkst mēģināt atvērt bez sagatavošanās.
Arhitektoniski durvis ir liminālas (latīņu val. limen “slieksnis”) – tās iezīmē vienas telpas beigas un citas sākumu. Pat ikdienas pieredzē mēs to jūtam. Brīdis pirms durvju atvēršanas var būt pilns neskaidrības, kad klauvē pie svešinieka durvīm vai stāv pie slēgta kabineta. Durvis reģistrē gaidas. Tās strukturē sociālās lomas un emocionālos stāvokļus. Atvērtas durvis var nozīmēt viesmīlību, brīvību vai briesmas. Aizvērtas durvis var aizsargāt – vai ieslodzīt.
Latviešu valoda arī glabā bagātīgu simbolisko durvju un vārtu leksiku, īpaši tautasdziesmās un tradicionālajā kosmoloģijā. Vārti uz mirušo zemi nav tikai kapa zīmes, bet simboliskas atveres pasaulē, kas ir neredzama, taču saistīta savā nepārtrauktībā ar mūsējo. Tāpat precību vārti neapzīmē tikai notikumu, bet eksistenciālu pāreju – līgava un līgavainis sper soli jaunā dzīvē, šķērsojot publiski iezīmētu slieksni.
Visos šajos piemēros durvis nekad nav tikai lieta starp lietām. Tās ir pārejas apzīmējums, rituāla robeža, simboliska operācija un filosofiska metafora. Katra kultūra atbild atšķirīgi uz vienu un to pašu dziļo jautājumu: kas atrodas durvju otrā pusē – un kurš vai kas izlemj, vai tās atvērsies.
Foto: Arterritory.com
II / Durvis kā robeža un slieksnis
Katras durvis ir robeža – bet paradoksāla. Tās atdala un vienlaikus savieno, izslēdz un aicina, slēpj un atklāj. Durvis nav tikai sadalījuma marķieris; tās ir arī pārejas iespējamība. Filosofiski tas novieto durvis plašākā kategorijā – sliekšņa kategorijā, ko var dēvēt par liminālo telpu: starpstāvokļa telpu, kas simbolizē tapšanu un pāreju, nevis nemainīgu esamību.
Šajā nozīmē durvis kļūst par rituāliem instrumentiem. Tās nostiprina robežas, bet arī ļauj tās šķērsot. Daudzās tradicionālās kultūrās cilvēks vienkārši neieiet pa durvīm – viņam tas jādara pienācīgi, ar simbolisku un rituālu aktu palīdzību. Līgava latviešu tautas rituālos šķērso vedību vārtus ar dziedāšanu un simbolisku pretestību, kas attēlo šīs pārejas eksistenciālās izmaksas un nopietnību. Japāņu šinto svētnīcās torii vārti iezīmē ieeju svētajā telpā – pāreju no profānā uz garīgo teritoriju. Romiešu reliģijā Jānuss, kura vārds cēlies no ianua (durvis), tiek attēlots ar divām sejām: vienu, kas skatās uz priekšu – nākotni, un otru, kas skatās atpakaļ – pagātni. Viņš ir sākumu, pāreju un durvju dievs – liminalitātes patrons pats par sevi.
Durvis atšķir dažādus pārejas režīmus: atvērtas durvis kā uzaicinājumu, slēgtas durvis kā noslēpumu vai pretestību. Durvis šeit nav tikai fiziski sliekšņi, bet afektīvas struktūras – tās iezīmē bailes, ziņkāri, noslēpumainību, viesmīlību vai izslēgšanu. Sliekšņa noskaņa ietekmē visu pieredzes konfigurāciju.
No visiem šiem piemēriem izriet kopēja simboliskā loģika: durvis iezīmē pārveides iespējamību. Ne katra šķērsošana mūs maina. Bet katra pārmaiņa ietver šķērsošanu. Vai tas būtu pārejas rituāls, apziņas pavērsiens vai filosofisks izrāviens, kustība no viena stāvokļa uz citu gandrīz vienmēr tiek iztēlota un strukturēta kā šķērsojums caur slieksni. Tādēļ durvis nav vienkārši lietas pasaulē. Tās ir notikumi, simboli un pieredzes struktūras. Tās ierosina rituālus, tās veido emocijas, tās rosina jautājumus. Sastapties ar durvīm – īpaši ar slēgtām durvīm – nozīmē sastapties ar pazīstamā robežu. Un tās atvērt, pieklauvēt vai gaidīt – nozīmē pakļauties pārejas loģikai, atzīt, ka starp vienu stāvokli un citu vienmēr pastāv plaisa, šķērsojums, vārti.
Foto: Arterritory.com
III / Atbrīves durvis
Indiešu filosofiskajās un garīgajās tradīcijās vārti – dvāraṃ – parādās kā spēcīgs motīvs vairākos līmeņos: metafiziskajā, epistemoloģiskajā, psiholoģiskajā un soterioloģiskajā. Vārds dvāraṃ ir cēlies no saknes √dvṛ, kas nozīmē “aizkavēt, nosegt”, un sanskritā tas parasti apzīmē durvis, vārtus vai atvērumu. Taču klasiskajā literatūrā un reliģiskajā praksē tas iegūst plašāku nozīmi nekā tikai pāreja fiziskā telpā. Tās kļūst par simbolu ieejas punktam realitātē – gan uztveres, gan atbrīvošanās izpratnē. Vārti nav tikai arhitektoniski – tie ir ontoloģiski ‘atvērumi’, caur kuriem var ieiet dievišķajā, sevī vai apziņas iekšējā avotā.
Bhagavadgītā, Krišna lieto dvāraṃ metaforu, lai aprakstītu attiecības starp ķermeni, maņām un pašu. Jogs tiek attēlots kā tāds, kurš “aizverot visas ķermeņa durvis un ierobežojot prātu sirdī, novietojis savu dzīvības elpu galvā, nostiprinājies jogas koncentrācijā.” (“Bhagavadgīta” 8:12). Ķermenis tiek attēlots kā vārtu struktūra – katrs maņu orgāns ir ieejas punkts, caur kuru ārējā pasaule ieplūst prātā. Dabiskais cilvēka stāvoklis ir skatīties uz ārpusi, caur maņu vārtiem; tikai apņēmīgais, apzinātais vēršas uz iekšpusi, apgriež straumi un uztver īsteno patību. Šī orientācijas maiņa – no ārpuses uz iekšieni, no daudzveidības uz vienotību – ir filosofisks akts: “aizvērt pasaules durvis”, lai “atvērtu” iekšējos vārtus uz realitāti.
Indijas budistu tradīcija postulē trīs vārtus (trividha– dvāra): ķermeni, runu un prātu. Tie ir arī trīs darbības veidi: darbi, vārdi un domas, kas jāuzmana un jāattīra. Tā kā sajūtošajām būtnes atrodas 84 000 ilūziju varā, Buddha piedāvā 84 000 metodes – dharmas vārtus –, kā ar tām tikt galā.
Taču visa šī tēlainība atgriežas pie vienas centrālās soterioloģiskās atziņas: atbrīvošanās pieprasa pāreju. Nevar mūžīgi uzturēties slieksnī. Maņu, nezināšanas un verdzības durvis ir jāaizver. Šī pāreja pieprasa piepūli, iekšējo darbu, proti, jogu, kas ir “prasme rīkoties” un “savienības iziršana ar ciešanām”. Tātad indiešu domāšanā vārti nav no ārpuses uzspiests šķērslis. Tie ir pašas apziņas dinamika – struktūra, caur kuru dvēsele orientējas iemiesojumā, uztverē, saistījumā un atbrīvē.
Foto: Arterritory.com
IV / Brīnumainības vārti
Ķīniešu filosofiskajā un garīgajā iztēlē ķīnzīme meņ門 (mén) – kas nozīmē “vārti” vai “durvis” – nedarbojas vienkārši kā arhitektonisks objekts, bet kā “metafiziskas eņģes”, kas savieno dažādas eksistences sfēras, pašpilnveides stadijas un realitātes līmeņus. Etimoloģiski rakstzīme 門 ir piktogramma: tā attēlo divas veramas durvis taisnstūra rāmī – tēls, kas uzreiz norāda uz atvērtību un noslēgšanu, dualitāti un pāreju. Šis vizuālais vienkāršums slēpj bagātīgu nozīmju slāņošanos, īpaši daoistu un budistu tradīcijās, kurās tas kļūst par simbolu pārejai starp redzamo un slēpto, izpausto un noslēpumaino.
Filosofiski nozīmīgākā un visbiežāk citētā meņ lietojuma vieta parādās “Daodedzjin” De pirmajā nodaļā, kurā dao tiek aprakstīts kā neizsakāms process – “Dao, kuru var izsacīt, nav pastāvīgais dao.” Dao ir noslēpumainības noslēpumainība un “daudzu brīnumu vārti” – izcelsmes portālu, no kura iznāk visas pasaules lietas. Tie nav vieni vārti starp citiem; tie ir pašas realitātes vārti. Tādējādi vārti šeit nav fiziska struktūra, bet ontoloģiska sliekšņa metafora starp neizsakāmo avotu un tā diferencētajām izpausmēm.
Vārtu aizvēršanas metafora ir tikpat nozīmīga kā to atvēršana. “Daodedzjin” 56. nodaļa vārsmo: “Tie, kas zina, nerunā; tie, kas runā, nezina. Aiztaisiet atvērumu, aizveriet vārtus, noņemiet asumu, atšķetiniet mezglus, mīkstiniet spožumu, kļūstiet viens ar putekļiem – to sauc par noslēpumaino vienotību.” Šis noslēpumainais fragments piedāvā veselu garīgu metodi: klusums, slēpšana, mīkstināšana un saplūšana. Frāze “aizveriet vārtus” ir aicinājums apstādināt dzīvīguma noplūdi caur maņām un valodu – maņu pārsātinātajam mūsdienu cilvēkam tas ir kā aicinājums ievērot prāta gavēni, nepārsātinot sevi ar iespaidiem. ‘Vārtu aizvēršana’ nav apspiešana, bet kopšana. Aizverot vārtus, cilvēks atgriežas pie sevis, virzienā uz “noslēpumaino vienotību”, kas ir vienums viņpus virspusējām atšķirībām. Vārti kļūst par pagrieziena vietu – ne tādiem, kas jālauž vaļā, bet tādiem, kas jāsatur līdzsvarā, pat noslēpumā, līdz tie paši atveras.
Ķīniešu budismā, īpaši tekstā “Traktāts par ticības rašanos Mahājānā”, durvju un vārtu metafora tiek lietota, lai izteiktu galīgās un konvencionālās patiesības dualitāti. Tiek atrunāti divi fundamentāli vārti prāta un realitātes izpratnes kontekstā: “dzimšanas un izzušanas vārti” (šenmjie meņ) un “tādības vārti” (džeņžu meņ). Šie vārti reprezentē divus prāta darbības režīmus: “dzimšanas un izzušanas vārti” atbilst konvencionālajai parādību pasaulei ar tās nepastāvību un cēloņsakarībām. Savukārt “tādības vārti” norāda uz nemainīgo, neduālo realitātes iedabu. Ceļš uz apgaismību un atmošanos ietver šo vārtu neatdalāmības atzīšanu – tie ir divas tās pašas izcelsmes puses. Vārtu metafora šeit vēlreiz kļūst par ontoloģiskās pārejas starpnieku. Šis neduālisms ir centrāls ķīniešu budistu loģikai. Vārti nav izslēgšanas punkts, bet vienlaicības vieta – gan “dzimšanas un izzušanas vārti”, gan “tādības vārti” katrā apziņas mirklī. Praktizētāja uzdevums ir ieiet abos vārtos vienlaikus – uzturēties konvencionālajā pieredzē, vienlaikus atpazīstot tās tādību.
Foto: Pauls Rietums
V / Pestīšanas vārti
Jūdaisma un kristietības tradīcijā durvju jeb vārtu tēls ir dziļi piesātināts simbols – tas apzīmē piekļuvi dievišķajam, morālo atšķiršanas spēju, eshatoloģisko tiesu un pašas atklāsmes struktūru. Sākot no Ēdenes dārza līdz debesu Jeruzalemes vārtiem, šis motīvs atkārtojas kā teoloģiska un arhitektoniska eņģe starp svēto un profāno, starp izslēgšanu un pestīšanu. Kristietībā durvis pārtop par kristoloģisku simbolu: pats Kristus kļūst par vārtiem, un dvēseles ceļš tiek aprakstīts kā sliekšņu virkne – cauri grēkam, nožēlai un žēlastībai.
Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: “Es esmu durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs.” Šeit vārti vairs nav struktūra ārpus dievišķā – tie ir pats dievišķais. Kristus ne tikai atver pieeju dievam; viņš ir pati pieeja un slieksnis. Šajā loģikā vārti nav statiski vai aizsargājoši. Tie ir caurlaidīgi, dinamiski, piedāvājot ieiešanu drošībā un piederībā. Vārti un durvis ir intensīva meklējuma simbols, iekšējā ceļa pie dieva galējais noslēgums, jo “meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs.”
Tomēr ne visi vārti ir plaši vai viesmīlīgi. Kalna runā Jēzus brīdina: “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā, un daudzi pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod.” Šeit “šaurie vārti” ievieš morālu un garīgu spriedzi. Lai gan Kristus ir pestīšanas vārti, ceļš caur tiem pieprasa disciplīnu, atšķiršanas spēju un piepūli. Tādējādi vārtiem ir divi poli: tie ir gan brīvi doti (žēlastība), gan grūti atrodami (tikums). Ieiešanas akts ir paradokss – dāvana, kas jāpieņem ar patiesumu, un pārbaudījums, ko nevar viltot.
Foto: Arterritory.com
Durvju simbols parādās arī garīgās prakses kontekstā, kad tiek runāts par lūgšanu, proti, “durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā”. Atkarībā no interpretācijas, ir nolasāmas līdzības ar maņu – “durvju” – aizvēršanu, un iekšējo koncentrāciju. Tieši šādi kristīgā mistika attīsta durvju arhitektūru kā iekšējo telpu. Labi pazīstams piemērs ir Sv. Terēzes no Aviljas “Iekšējā pils” (El Castillo Interior, 1577), kurā dvēsele tiek iztēlota kā pils ar septiņiem koncentriskiem “namiem”, katra tuvāk dievišķajam centram. Ceļš uz iekšu ir lūgšanas – “šīs pils ieejas durvis ir lūgšana un meditācija”, sevis pazīšanas un pazemības ceļš – un secīga pāreja cauri iekšējiem vārtiem. Katrs “nams” ir iekšējs slieksnis. Ārējie vārti ir maņas un pieķeršanās; iekšējie ved uz vienību ar Dievu.
Foto: Arterritory.com
VI / Durvis starp pasaulēm
Šamaniskajās un pamatiedzīvotāju kosmoloģijās visā pasaulē durvju vai vārtu jēdziens reti kad ir abstrakts vai metaforisks mūsdienu filosofiskajā nozīmē. Tā vietā tas tiek eksistenciāli iemiesots – caur apziņas mainītiem stāvokļiem, rituālām pārejām un ekoloģisko simbolismu. Pasaule tiek uztverta kā caurausta ar sliekšņiem, kas savieno redzamo un neredzamo. Durvis starp pasaulēm nav vienkārša pāreja – tā ir pārveides vieta un piekļuves režīms, caur kurām ieiet tikai iniciētais.
Centrāls struktūrelements šamaniskajā pasaules uztverē ir axis mundi – “pasaules ass” vai “kosmiskais stabs”, kas savieno debesis, zemi un pazemes pasauli. Tas var izpausties kā koks (piemēram, Igdrasils skandināvu mitoloģijā), kalns, kāpnes, stabs vai upe. Katrs līmenis kosmosā funkcionē kā vārti, kas šamanim jāpārvar. Dažās tradīcijās šos vārtus sargā gari vai tiem nepieciešami slepeni vārdi vai dziesmas, lai atvērtos. Kosmoloģija ir daudzslāņaina, un pāreja ir jānopelna – ar rituālu tīrību, upurēšanu un vīziju spēku.
Latviešu folklorā vārti ir centrāls kosmoloģiskās un rituālās iztēles elements. Visizteiktāk tas parādās veļu vārtu nojēgumā, kas ir simboliski un dažkārt arī fiziski portāli, caur kuriem dvēseles pāriet uz veļu valsti, aizgājušo pasauli. Šie vārti bieži tiek lokalizēti kapsētu tuvumā, kalnos vai mežos, un tie ir īpaši aktīvi Veļu laikā, rudens periodā, kad robeža starp pasaulēm ir viscaurlaidīgākā. Kāzu rituālā arī parādās vārti (vedību vārti), kas simboliski tiek uzcelti līgavas vai līgavaiņa mājās. Līgava šķērso šos vārtus, bieži sastopoties ar dziedāšanu, atjautības mīklām un simbolisku pretestību – šādā veidā iezīmējot pāreju uz jaunu identitāti. Tie nav nāves sliekšņi, bet sociālas metamorfozes – izdzīvotas, kolektīvas un poētiskas.
Daudzās šamaniskās tradīcijās slieksni sargā. Lai pārietu uz citu pasauli, jānonāk saskarsmē ar viltīgiem gariem, dzīvnieku pavadoņiem vai vārtu sargiem. Inuitu tradīcijā, piemēram, šamaņa ceļojums pie Jūras Sievietes Sednas – varenā gara, kas valda pār dzīvniekiem – prasa ieiešanu alā vai pazemes vārtos, kas bieži ir aizsprostoti ar tabu vai neatrisinātu morālo nešķīstību. Vārti atveras tikai caur grēksūdzi, dziesmu vai upuri.
Sibīrijas šamaņu tradīcijās tādi dzīvnieki kā ziemeļbrieži, lāči vai ērgļi kalpo kā psihopompi – gari–pavadītāji –, kas vada dvēseli cauri dažādām pārejām. Šamaņu bungas vai bungu vālīte var simbolizē atslēgu vai pašu pāreju uz citu pasauli. Šajos gadījumos durvis nav vienkāršs telpisks slieksnis – tā ir ētiska norise. Lai pārietu, nepieciešams pareizs upuris, attieksme vai zināšana.
Pamatiedzīvotāju un šamaniskajā kontekstā apziņas stāvoklis pats bieži ir durvis. Ieeja citā pasaulē ne vienmēr prasa fizisku telpu – piekļuve tiek noteikta pēc ķermeņa – prāta stāvokļa. Ar gavēni, bungām, dziedāšanu vai svēto augu lietošanu praktizētājs maina uztveri, ļaujot simboliskām vīzijām iezīmēt pāreju starp pasaulēm. Pa ceļu jāvirzās uzmanīgi. Vārti ne vienmēr ir labvēlīgi. Daudzos aprakstos neveiksmīga atgriešanās var novest pie neprāta, slimības vai nāves. Durvis šajās tradīcijās nav tiesības, bet atbildība.
Durvis starp pasaulēm šajās tradīcijās nav tikai metafora iekšējiem psiholoģiskiem stāvokļiem, nedz arī simbols transcendentajam abstraktā nozīmē. Tās ir iemiesotas, situētas, izdzīvotas. Tās prasa dziesmu, upuri, pazemību un līdzdalību pasaulē, kas vienmēr ir caurlaidīga un dzīva ar attiecībām. Iet cauri vārtiem nozīmē ieiet dziļāk realitātē – nevis no tās aiziet.
Foto: Arterritory.com
VII / Romantiskais un psihedēliskais pavērsiens
Mūsdienu Rietumu iztēlē durvju simbolisms piedzīvo dziļu pagriezienu uz iekšu. Kamēr tradicionālās reliģiskās un kosmoloģiskās sistēmas novietoja durvis svētās telpas malā vai starp dzīvību un nāvi, mūsdienu doma – īpaši sākot no romantisma laikmeta – pārvieto durvis uz uztveres un apziņas iekšieni. Slieksnis kļūst par “es” robežu, apzināšanās filtru, vārtiem starp maņu pieredzi un neizsakāmo īstenību. Šī transformācija ir dziļi iezīmēta 18.–20. gadsimta literārajās, vīziju un vēlāk psihedēliskajās tradīcijās, kulminējot jaunā fenomenoloģijā par ieiešanu, piekļuvi un atvēršanos, kas ir vienlaikus garīga un eksperimentāla.
Atminēsimies sākumā citēto Viljama Bleika rindiņu: “If the doors of perception were cleansed, everything would appear to man as it is – infinite.” Šī bieži citētā, bet reti pilnībā izprastā frāze pauž radikālu atziņu: nevis pasaule ir apslēpta, bet pati uztvere ir aizmiglojusi skatienu. Durvis šeit ir epistemoloģiskas – portāls, caur kuru parādības nonāk apziņā. Taču šis portāls nav neitrāls kanāls, tas ir aizklāts ar “mūsu alas šaurājām plaisām” (“the narrow chinks of our cavern”), frāzi, kas atgādina Platona alu. Attīrīt durvis nozīmēnoņemt izkropļojumus, ļaujot bezgalīgajam – dievišķajam visās lietās – atspīdēt. Svarīgi, ka Bleika durvis nav bēgšanas metafora, bet skaidrības instruments. Tās neved projām no pasaules, bet atklāj to, kāda tā patiesi ir. Tādējādi Bleiks atjauno mistisku ontoloģiju romantiskā epistemoloģijā: dievišķais ir šeit un tagad – ja vien mēs spētu redzēt.
Vairāk nekā 150 gadus vēlāk Oldess Hakslijs (1894–1963) paņēma Bleika frāzi par sava darba The Doors of Perception (1954) nosaukumu un organizējošo principu, kurā viņš apraksta savu meskalīna pieredzi. Hakslijs balstās uz Anrī Bergsona (Henri Bergson) un Č. D. Brouda (C. D. Broad) teorijām par smadzenēm kā samazinošu vārstu (reducing valve) – bioloģisku mehānismu, kas nav radīts, lai atklātu realitāti, bet lai to filtrētu izdzīvošanas nolūkā. Uztveres durvis, tātad, ir neiroloģiskas, un psihedēliskā pieredze uz laiku paceļ šo filtru, ļaujot būtības plūdumam izlauzties. Meskalīna ietekmē, kā saka Hakslijs, “viss spīdēja ar Iekšējo Gaismu un bija bezgalīgs savā zīmīgumā”, un priekšmeti (krēsls, zieds, auduma gabals) atklāja savu tādību, savu numinozo klātbūtni. Rezonanse ar budistu tādību (tathatā) un vēdāntas Brahman ir acīmredzama. Hakslijs atsaucas arī uz mistisko fenomenoloģiju. Viņš atsaucas uz Meistaru Ekhartu un Tibetas mirušo grāmatu nevis kā eksotiskiem kurioziem, bet kā tekstiem, kas apraksta izmainītos apziņas stāvokļus, kurus var inducēt farmakoloģiski, meditatīvi vai spontāni. Vārti Hakslijam ir bioloģiski un garīgi – un to atvēršana vienlaikus ir bīstama un atklāsmi nesoša.
Neirozinātnes pētījumi par psihedēlisko vielu ietekmi uz smadzenēm piešķir uztveres durvju metaforai empīrisku pamatojumu. Pētījumi rāda, ka tādas vielas kā psilocibīns, LSD un DMT samazina aktivitāti smadzeņu pasīvās darbības tīklā (Default Mode Network) – smadzeņu sistēmā, kas saistīta ar ‘es’ izjūtu, identitāti un introspektīvu domāšanu. Kad šis tīkls ir hiperaktīvs, tas rada saliedētu “es” sajūtu un filtrē ārējo stimulāciju. Kad tas tiek nomākts – psihedēlisko vielu, meditācijas vai traumas laikā – smadzeņu reģioni kļūst caurlaidīgāki, un parādās jauni neironālo savienojumu paterni. Subjektīvā līmenī tas bieži rada ego izzušanas pieredzi, bezlaicīgumu un vienotības izjūtu, ko mistiskajā un šamaniskajā literatūrā apraksta jau gadsimtiem. Uztveres durvis, reiz dzejas tēls, kļūst par neiro–fenomenoloģisku faktu. Vārti nav tikai metafora, tie ir mērāmi: slieksnis, ko regulē serotonīna receptori, smadzeņu garozas entropija un uzmanības elastība.
21. gadsimta psihedēlijas renesanse, kuru raksturo jauna klīniska, garīga un filosofiska interese par enteogēniem, turpina durvju kā pārveides vietas tradīciju. Taču šī pieredze bieži tiek pārinterpretēta rituālā un terapeitiskā izpratnē. Bieži psihedēliskajos ziņojumos parādās motīvs par “izlaušanos” vai “šķērsošanu”, kurus pavada vizuālas metaforas: tuneļi, durvis, membrānas.
Set and setting – psiholoģiskais un vides konteksts – nosaka, vai durvis atvērsies uz apgaismību vai haosu, pardīzi vai elli. Ajavaskas, psilocibīna vai LSD rituālā lietošana bieži tiek aprakstīta kā ceļojums – ar slieksni, kas iezīmē aiziešanu, pārbaudījumu un atgriešanos. Šī mītiskā struktūra atspoguļo tradicionālās iniciācijas: durvis ir rits, nevis īsceļš. Tādējādi mūsdienu laikmetīgā doma saglabā seno intuīciju: pastāv durvis uz citiem esības režīmiem. Vai tās būtu poētiskas, neiroloģiskas vai mistiskas – vārti joprojām kalpo par piekļuves un pārveides simbolu. Taču pie durvīm jāiet ar bijību, skaidrību un rūpību. Jo, pārkāpjot slieksni, nemainās tikai ainava – mainās pats cilvēks.
Foto: Arterritory.com
VIII / Kurš var atver vārtus?
Visās līdz šim aplūkotajās tradīcijās – indiešu, ķīniešu, bibliskā, pamatiedzīvotāju un mūsdienu – vārti vai durvis nekad nav vienkārši objekts. Tie vienmēr ir notikums. Mirklis, iespēja, spriegums starp slēgšanu un pāreju, starp šeit un tur. Bet vārti neatveras ikvienam un ne vienmēr. Tie ir selektīvi. Atkarīgi no nosacījumiem. Dažkārt pat jūtīgi. Tāpēc rodas arī papildus jautājums – nevis “kas ir vārti?”, bet “kas atver vārtus?”
Šis jautājums ietver dziļāku struktūru: vārti nav tikai statisks slieksnis, bet dinamiskas attiecības starp diviem laukiem un to, kurš vēlas starp tiem pāriet. Filosofiskā nozīmē vārtiem ir trīs modi: iekšpuse, ārpuse un pāreja. Un šis trešais – pārkāpšana – vienmēr ir saistīts ar pārvērtību. Tas, kurš atgriežas, vairs nav tas pats.
Visās garīgajās un mistiskajās tradīcijās atkārtojas viens nosacījums vārtu atvēršanai: noskaņojums. Vai tas būtu aprakstīts kā ‘ticība’ (śraddhā) Bhagavadgītā, ‘nodoms’ (kavanah) ebreju lūgšanās, vai ‘nolūks’ (niyyah) islāmā praksē – meklētāja iekšējais stāvoklis bieži vien ir tas, kas iespējo ieiešanas varbūtību. Numimozās pasaules vārti nepadodas spēkam. Tie atveras sirsnībai, saskaņotībai, tukšumam vai pazemībai.
Vārti pieprasa arī rituālu. Šamanistiskās un animisma tradīcijās pāreja caur svētiem sliekšņiem – pirts rituāli, veļu vārti, iniciācijas vārti – tiek iezīmēta ar simboliskām darbībām. Tās nav izvēles performances, bet kosmiskas formulas: dziesmas, ziedojumi, gavēņi, attīrīšanās rituāli, kas saskaņo praktizētāju ar lietu dziļāko kārtību. Filosofiski rituāls māca, ka ne visas atvēršanās notiek nejauši. Tām vajadzīgs formāts – uzvedības paterns, kas rezonē ar kosmosa struktūru.
Taču ne visi vārti ir domāti atvēršanai. Un ne visi meklētāji ir gatavi. Daudzas tradīcijas brīdina par pāragras pārejas bīstamību. Šamaniskajos stāstos, ieiešana citā pasaulē bez pienācīgas vadības var novest pie neprāta vai dvēseles zuduma. Kā atzina Hakslijs, pat neirālo filtru mazināšana (piemēram, DMN nomākšana psihedēlijas laikā) negarantē patiesību vai dziedināšanu. Tas, ko redz caur atvērtajiem vārtiem, ir atkarīgs no tā, kas redz. Atslēga nav vielā, bet pašas struktūrā.
Visos gadījumos vārti darbojas nevis tikai kā nošķīrums, bet kā iespēja. Tie ir punkts, kur struktūra ļaujas pārvērtībai. Kur zināmais sabrūk jaunajā. Apstākļi, kas atver šādus vārtus, ir dažādi: klusums, sirsnība, šoks, upuris, padevība, lēnums. Taču visās tradīcijās saglabājas viens paterns: tu nevari palikt tas pats. Pāriet pāri vārtiem nozīmē kļūt par kādu – vai kaut ko – citu.
Foto: Arterritory.com
IX / Noslēgums – Bezgalīgās durvis
Mēs sākām ar novērojumu, ka durvis nekad nav tikai fiziskas struktūras. Tās ir simboli, notikumi, pārejas, un, dziļākajā nozīmē, jautājumi. Tās jautā ne tikai to, kas ir tur tālāk, bet arī: “kas manī ir jāpārvērš, lai es varētu šķērsot slieksni”? Ceļojumā cauri indiešu, ķīniešu, bibliskajām, pamatiedzīvotāju un mūsdienu perspektīvām esam redzējuši, ka durvis vai vārti vienmēr ir vairāk nekā tie šķiet pirmajā mirklī. Tie ir domas paterni, esības sliekšņi, eņģes pašas realitātes struktūrā.
Un tomēr – lai cik daudz durvju mēs neuzskaitītu, lai cik rūpīgi mēs nesekotu metaforām – galīgās realitātes vārti paliek noslēpumaini. Daoisma domā – “noslēpuma noslēpums” – nav mīkla, kas jāatrisina, bet visu parādības nosacījums. Visu brīnumu vārti nav galapunkts; tie ir pats pasaules parādīšanās akts.
Indiešu filosfijā vārti ir tas, caur ko viens kļūst par daudziem, un šaurais ceļš, pa kuru daudzie atgriežas pie viena. Kristīgajā misticismā sirds kļūst par durvīm, un Kristus par vārtiem. Pamatiedzīvotāju domā tie ir ekoloģiski, sezonāli un kosmiski. Katrai tradīcijai slieksnis ir pārvēršanās brīdis.
Un mūsdienu domā šī metafora kļūst intīma, iemiesota un neiroloģiska. Viljama Bleika poētiskajā vīzijā bezgalība nav kaut kur tālu – tā ir tas, kas kļūst redzams, kad durvis tiek attīrītas. Kā viņš raksta Auguries of Innocence: “To see a World in a Grain of Sand, And a Heaven in a Wild Flower, Hold Infinity in the palm of your hand, And Eternity in an hour.”[2] Un šie, iespējams, ir pēdējie vārti: durvis, kas jau ir atvērtas, jau šeit, jau mūsos – bet apslēptas ar uztveres ieradumiem. Tās neved ārā. Tās ved dziļāk iekšā ierastajā, līdz tas atklāj savu bezgalību. Slieksnis nav “tur”. Tas ir tagad. Un atvēršanas akts nav grandiozs mistisks sasniegums, bet smalka pārbīde: ieklausīšanās, nogaidīšana, ļaušana būt. Tas, ko Bleiks sauc par “attīrīšanu”, ir šī klusā saskaņošanās darbība. Nevis pasaulei jāmainās, bet tam, kurš skatās.
Tātad – kas atver vārtus? Dažreiz klauvējums. Dažreiz kritiens. Dažreiz – nekas, tikai uzmanība. Bet vienmēr tas no mums prasa kādu mazu nāvi: pārliecības, ego, steigas, tvēriena. Un pretī tas nepiedāvā atbildes, bet klātbūtni. Nevis izbēgšanu, bet dziļumu. Nevis citu pasauli, bet šīs pasaules mirdzējumu – kad tā tiek ieraudzīta it kā pirmo reizi.
Varbūt arī mēs stāvam pie šādiem vārtiem. Dzirdes vārtiem, to neredzamo sakarību atpazīšanas vārtiem, kas savieno visu. Vārtiem, kas atveras, kad mēs uzdodam jautājumu: “Kas vēl šeit ir, ko vēl neesmu ieraudzījis?” Šie vārti neaizveras aiz muguras. Tie paliek atvērti – nevis acīm, bet noskaņotai sirdij, pilnīgam klusumam, graciozam solim uz priekšu.
Foto: Arterritory.com
Kaspara Eihmaņa lasījums notika sestdien, 2. augustā Saulrietu koncertu pļavā Mazirbē Arterritory.com, Julgī Staltes un biedrības “Mazirbes kultūrtelpa” sadarbības projekta DURVIS ietvaros. Paldies māksliniekiem Dainim Punduram un Reinim Dzudzilo, kā arī folkloras kopai “Skandinieki”.
[1] “Ja uztveres durvis tiktu attīrītas, cilvēkam viss parādītos tāds, kāds tas ir – bezgalīgs.”
[2] “Lai redzētu pasauli smilšu graudiņā, un debesis savvaļas ziedā, turiet bezgalību savā plaukstā, un mūžību stundā.”
Mākslas objekti Mazirbē apskatāmi līdz 18. augustam.
***
Projekta DURVIS / “Finansiālais atbalsts saņemts Kurzemes plānošanas reģiona īstenotās “Kurzemes kultūras programmas 2025” ietvaros VKKF mērķprogrammā “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma””.
