Kopradītāji. Pianists un gleznotāja
Saruna ar pianistu Reini Zariņu un gleznotāju Marilēnu Šiltkampu
17. jūnija vakarā pianists Reinis Zariņš kopā ar nīderlandiešu gleznotāju Marilēnu Šiltkampu (Maryleen Schiltkamp) realizēs mākslu sinerģijas projektu – dzīvās mūzikas/glezniecības performanci "Atmošanās". Tās būtība balstīta glezniecības un mūzikas saplūšanā, kad, Reinim Zariņam spēlējot un Marilēnai Šiltkampai vienlaicīgi uz audekla vizualizējot Igora Stravinska “Svētpavasari”, abu mākslinieku kopīgā enerģētika, skanisko un vizuālo elementu pārklāšanās, rada maģisku lauku, kur mūzika un māksla pārtop vienā veselumā — unikālā skaņas, krāsu, formu un kustību pieredzē. Tas ir pārpasaulīgs mirklis, kurā zūd nošķīrums starp dzirdi un redzi; starp otas vilcienu un pieskārienu flīģeļa taustiņiem.
Reinis Zariņš un Marilēna Šiltkampa satikās pirms desmit gadiem, un šajā laikā kopā realizējuši piecus dažādus projektus – tostarp, vesela vakara programmu ar Baha, Ravēla un Mesiāna skaņdarbiem Cēsu mākslas festivālā (2017) un krievu mūzikas meistardarbus Amsterdamas Ermitāžas Ziemas festivālā (2018).
Reiņa sākotnējais izaicinājums bija atrast mākslinieku, kas spētu gleznot pašu mūziku, nevis tās izraisītās emocijas. “Mūzika ne tikai ļauj piedzīvot subjektīvās sajūtas, tai ir arī objektīvā struktūra, kura var tikt gleznota, lai cilvēki redzētu un tādējādi, iespējams, arī labāk saprastu pašu mūziku. Ir ļoti daudz cilvēku, kas apmeklē koncertus, taču, ja vēlaties ar viņiem pēcāk parunāt par mūziku, vairākums nevar pateikt neko daudz vairāk, kā: “Ah, man patika.” Tas ir tālab, ka mūzikas objektīvā puse mēdz būt sarežģīta, jo īpaši klasiskajā mūzikā.
Un tādēļ es meklēju kādu, kas spētu uzgleznot tieši šo objektīvo saturu mūzikai, kuru spēlēju. Kad tīmeklī nejauši ieraudzīju Marilēnas gleznas, uzreiz ar viņu sazinājos, un tā tas viss sākās.”
Marilēna atzīst, ka viņai tā bijusi liela uzdrīkstēšanās, jo iepriekš arī viņa gleznojusi lielākoties mūzikas refleksijas. “Bērnībā mācījos klavierspēli, kā amatiere arī tagad varu kaut ko nospēlēt un arī lasu notis...taču jau no sākuma zināju, ka mans ceļš būs māksla.
Īpašākais mūsu sadarbībā ar Reini ir tas, ka viņam kā mūziķim piemīt arī talants, kas saistīts ar vizualitātes aspektiem. Tikmēr es esmu gleznotāja, kas saprot mūziku, .... es domāju, ka mēs esam kā vienlīdzīgi kopradītāji, jo dažkārt, atskatoties uz izveidoto gleznas horeogrāfiju, nevaram vairs pateikt, kurš kuru ideju piedāvāja, tik nedalāms kopdarbs tas ir. Mani tas fascinē, gleznot mūziku ir patiesa kaislība.”
Šī saruna ar abiem māksliniekiem notika janvārī, Marilēnas Šiltkampas darbnīcā Amsterdamā, mēģinājumu procesa laikā.
Stravinsky's RITE - musicpaintingLIVE teaser; studio rehearsal 2023 from Maryleen Schiltkamp on Vimeo.
Kas jūs pamudināja performancei izvēlēties tieši šo skaņdarbu, Stravinska “Svētpavasari”?
Reinis Zariņš: Savā ziņā tas, ka mēs līdz šim pie kaut kā tik liela vēl neesam ķērušies. Tas ir liels solis uz priekšu. Skaņdarbs ir ļoti iezemēts un pamatīgs; tajā ir dziļi cilvēcisks aspekts, kas kopīgs mums visiem. Un tajā ir arī tumšā puse, kas arī atklājas šajā darbā.
Marilēna Šiltkampa: Šī mūzika runā par dzīvi visā tās kopumā. Upura tēma mani saista jau ļoti sen. Upurēšanas aktā ir kāds dziļi mistisks elements. "Svētpavasara" pirmā daļa ir pavasara atgriešanās, un tas vienmēr notiek caur dabas norisēm; no grieķu mītiem un leģendām nākusi ideja, ka tam kaut kas arī jāupurē. Pavasara dieviete atgriežas no pazemes valstības, kur viņa pavadījusi visu ziemu. Tā ir tāda mistiska saikne starp dzīvību un nāvi. Tāpēc skaņdarba otrajā daļā, kur izvēlētajai meitenei jādejo tik ilgi, līdz viņa nokrīt bez dzīvības, viņa vienlaikus ir arī izredzētā: šajā aktā viņā iemājo kaut kas svēts, tikai diemžēl tas noved pie meitenes nāves. Un ar savu nāvi viņa nodrošina to, ka pavasaris turpināsies. Tas ir dabas cikls, kas turpināsies, kamēr vien Zeme riņķos ap Sauli.
Un tad šis zemes, augsnes elements mūsu performancē – tas ir kā zemes atmošanās; piemēram, "Svētpavasara" epizode, kuru sauc Zemes deja, ir īsta krāsu eksplozija. Triepieni nāk pa virsu melnzemei, kā no zemes dzīlēm nākušās dzīvības maisījums, un beigās šī pati zeme visu atkal pārklāj. Tāpat kā baletā: meitene dejo, lec un vienlaikus tiek arī apglabāta.
Patiesībā mūsu dzīvei jēgu piešķir tieši fakts, ka eksistē nāve. Un arī mūsu sajūta, ka mēs vēlamies kaut ko nodot tālāk nākamajām paaudzēm; mēs gribam atstāt liecību par savu dzīvi. Mana māksla ir mantojums, ko es atstāšu pēc sevis: manis vairs nebūs, bet mana māksla dzīvos arī nākotnē.
Ar Reini daudz esam runājuši par "durvīm" mūzikā. Tie ir brīži, kad reizēm var saklausīt vienas epizodes noslēgumu un nākamās aizsākumu. Cilvēka dzīvē arī mēdz būt šādas durvis – mēs pārejam no vienas fāzes uz nākamo, un man personīgi šis darbs pie “Svētpavasara” bija arī veids, kā no kaut kā atvadīties un doties tālāk. Varbūt tas ir kā palaist kaut ko brīvībā caur sāpēm un izmisumu. Līdz ar šo nāvi notiek zināma objektivizācija, un tu vari turpināt augt un izdzīvot nākamo momentu savā dzīvē.
Patiesībā mūsu dzīvei jēgu piešķir tieši fakts, ka eksistē nāve. Un arī mūsu sajūta, ka mēs vēlamies kaut ko nodot tālāk nākamajām paaudzēm; mēs gribam atstāt liecību par savu dzīvi.
Kā jūs raksturotu savu sadarbību? No mūsu iepriekšējās īsās sarunas es sapratu, ka centrālais vārds te būtu “sinhronitāte”.
M.Š.: Tā tiešām ir, un vienojošais elements ir kustība. Kustība ir sinhronitātes nesēja. It kā jums būtu divas sliedes – kā vilcienam: tās ir paralēlas, taču pie apvāršņa, kur sliedes izgaist no mūsu redzeslauka, tās vizuāli saplūst vienā. Ne realitātē, bet tīri vizuāli. Tas ir punkts, kurā tās abas kļūst par vienu valodu. Viena valoda gan nav mūsu mērķis: es zinu, ka mūzika ir mūzika, un glezna paliek glezna, taču dažviet tomēr ir iespējami šie perfektās sinhronitātes mirkļi. Tādos brīžos arī sajūtu, kā manas rokas sniedzas tālāk par manu otu un nekas vairs nestāv starp mani un mūziku; šajā mirklī mēs ar Reini esam vienoti. Performances mākslā svarīgi būt šajā mirklī un būt kopā, un tad tas ir pieredzējums, kas mūs vieno arī ar skatītājiem.
R.Z.: Tas ir fundamentāli svarīgi šādai mākslas formai – lai tā vispār kaut ko izteiktu. Ja nav šādas sinhronitātes, mēs nespējam ieraudzīt saikni starp to, ko mēs dzirdam, un to, kas mūsu acu priekšā tobrīd tiek gleznots. Tāpēc mēs daudz strādājam, lai tas izdotos.
M.Š.: Mēs to tiešām darām kopā… Mēģinājumos ir sajūta, it kā mēs būtu nonākuši kaut kādā plūduma zonā, un ārpasaule būtu palikusi kaut kur tālumā. Tā var turpināt gandrīz vai 24 stundas bez pārtraukuma – adrenalīns pludo, sajūta ir brīnišķīga. Mēs ar Reini atrodamies pašā radīšanas procesa viducī, un tas ir aizraujoši. Es esmu ļoti pateicīga, jo tā ir lieta, ko Reinis no manis izvilinājis – es pirms tam uz skatuves jutos ļoti nedroši. Tagad man šis process sagādā lielu baudījumu, un mēs strādājam arī pie tā, kā ievilkt procesā skatītājus – kā panākt, lai tas, kas norisinās mūzikā, sasniedz arī cilvēkus publikā.
Performances mākslā svarīgi būt šajā mirklī un būt kopā, un tad tas ir pieredzējums, kas mūs vieno arī ar skatītājiem.
Reini, es atceros, kad mēs pirmo reizi runājām par šo performanci, tu man pastāstīji, ka klasiskajā periodā cilvēki, klausoties mūziku, spējuši vizualizēt tās naratīvu savā iztēlē. Mūsdienās mēs lielā mērā esam zaudējuši šo prasmi. Vai savā ziņā musicpaintingLIVE ir veids, kā to varētu atdzīvināt?
R.Z.: Jā, man tas ir vēl viens ieguvums, vēl viena dāvana, ko šis projekts varētu sniegt. Es ar to gribēju pateikt, ka senāk, vismaz Vīnes klasicisma laikos, kad Haidns, Mocarts un Bēthovens rakstīja savas sonātes un koncertus, publika zināja, kādi ir spēles noteikumi, un spēja izsekot stāstam, jo kompozīcijai bija forma, ko visi labi pazina. Ne jau tikai mūziķi; sabiedrība kā tāda bija muzikāli izglītota, vismaz kaut kādā pamatlīmenī. Šis princips tiešām strādāja: no publikas tika sagaidīts, ka cilvēki zinās spēles noteikumus, un tad komponists zināmās vietās no tiem varēja atkāpties. Un tās bija tās vietas, kad cilvēki saprata un novērtēja: ahā, redz, kurp viņš tagad stūrē! Klausītāji varēja sekot stāstam, vienkārši klausoties mūziku. Un, kad noslēgumā tipiski notika "atgriešanās mājās," bija svarīgi, kā tieši šī atgriešanās tika pasniegta un ar ko tas viss noslēdzas – varbūt ar kādu pārsteigumu vai joku. Kad mūzikā bija joks, cilvēki mēdza smieties. Mūsdienās mēs klausāmies mūziku un nesaprotam: kas tad tur bija? Kas tur smieklīgs? Mēs neesam pie tā raduši. Es, kā jau mūziķis, protams, ļoti nožēloju, ka vidusmēra klausītājs vairs nespēj šādi sekot mūzikai. Un komponisti jau arī vairs tā neraksta. Mēs dzīvojam laikmetā, kad jebkurš var darīt jebko – nekādu likumu vairs nav.
Kad mūsu musicpaintingLIVE projekts izdodas tā, kā mēs to esam iecerējuši, tad cilvēki redz to, ko viņi dzird – un tādējādi labāk to saprot. Katram jau ir kaut kāda izjūta, pēc principa: es šo mūziku izjūtu tā, taču, kā jau es teicu, ir svarīgi arī saprast skaņdarba objektīvo saturu – to, kas tur ir ierakstīts neatkarīgi no mūsu katra individuālās gaumes un uztveres. Vairums to vairs nesadzird, neatpazīst. Man liekas, nav jābūt mūziķim, lai spētu sekot mūzikai šādā līmenī. Tāpēc mēs cenšamies palīdzēt ikkatram mūsu klausītājam uztvert vairāk, cik nu tas ir mūsu spēkos. Mēs nevaram paveikt visu, bet mēs varam vismaz dažiem palīdzēt spert vienu soli uz priekšu.
Kad mūsu musicpaintingLIVE projekts izdodas tā, kā mēs to esam iecerējuši, tad cilvēki redz to, ko viņi dzird – un tādējādi labāk to saprot.
Varbūt ir arī otrādi – iespējams, musicpaintingLIVE ir arī iespēja palīdzēt cilvēkiem labāk saprast vizuālo mākslu?
M.Š.: Kopumā te atkal ir runa par laika elementu. Vizuālajā mākslā laika elements nespēlē tik lielu lomu kā mūzikā. Ņemsim kaut vai skices. Teiksim, Riijksmuseum mēs redzam Rembranta gleznas, pabeigtus darbus, bet turpat apskatāmas arī skices, zīmējumi. Ja aplūkojam skices, mēs redzam, ka vņš varbūt bijis kaut kur ārā; iespējams, bijusi pamatīga vētra. Mēs redzam, kā viņa zīmulis strādājis vētras locīto koku ritmā – tas redzams pēc zīmējuma līnijām. Un tad viņš atgriezies darbnīcā un ķēries pie gleznošanas, visu smalki izstrādājot vissīkākajās detaļās. Un šis vētras elements varbūt gleznā kaut kādā veidā saglabājies, taču tas vairs nav tik ļoti klātesošs. Iespējams, ka kustības elementus vislabāk var parādīt tieši dzīvajā gleznošanā.
R.Z.: Varbūt tu vari mazliet vairāk pastāstīt par kaligrāfijas aspektu – tā arī ir lieta, ar ko tu nodarbojies. Man šķiet, tas diezgan labi paskaidro tevis izvēlēto pieeju mūzikas vizualizēšanai.
M.Š.: Mana pirmā tikšanās ar japāņu kultūru notika tepat Amsterdamā, un pēc tam man laimējās ar savu darbu nonākt Tokijā. Kaligrāfijā tu strādā ar papīru, kas ir pilnīgi balts, un filozofija ir tāda, ka papīrs sevī jau ietver visu. Teiksim, tu gribi uzgleznot putnu, bet tev jāsaprot, ka baltā papīra lapa sevī jau satur visu putnu tā kopumā. Šī doma ir tīrais dzen. Tu nāc ar savu otu un uzzīmē to putnu, kas jau ir lapā. Bet tu nezīmē putnu, bet gan putna būtību, putnību. Tu identificējies ar to, tu pie tā nonāc savā prātā – pie šīs sajūtas; tu sajūti putna lidojumu, tu dzirdi šo skaņu. Tu sajūti sevī putnu, tad tu to uzzīmē ar vienu otas vilcienu, un tad tu apstājies. Otas matiņi atstāj skaidru liecību par rokas kustības ātrumu; tu neatgriezies atpakaļ un necenties neko vairs izlabot, jo katrs punktiņš, katrs līklocītis ir daļa no šīs kustības. Vispirms ir šis koncepts tavā prātā, un tad caur vienu nobeigtu rokas kustību visa tava būtība kļūst vienota ar šo līniju uz papīra.
Japāņiem tas ir kaut kas vairāk nekā tikai filozofija – tā ir dzīve. Tā ir dzīves svinēšana, pielūgsmes pilna cieņa pret to. Man tā likās tik skaista doma, ka, strādājot pie musicpaintingLIVE, es šajā projektā saskatīju iespēju iekļaut arī šīs kaligrāfiskās otas kustības – kā signālus. Kad Reinis spēlē zināmu pasāžu, varbūt ļoti strauju vai ļoti lēnu, es varu šādā veidā vienkārši būt mūzikā. Un tad es šajā momentā izvēlos krāsas, kuras man šķiet īstās, un tas ir tāds acumirklīgs lēmums. Man apkārt ir paplātes ar krāsu, un es iepriekš esmu izdomājusi zināmas lietas, taču es arī pieņemu lēmumus jau pašas kustības brīdī. Varbūt šī iemesla dēļ uz audekla ir arī balti laukumi, kā ieelpas telpa. Tas ļauj labāk saskatīt otas kustību vai kaligrāfiju.
Vienmēr ir tikai ota un nekas cits?
M.Š.: Nē, šajā skaņdarbā ir tāds pavērsiens, kad es ķeros pie skrāpja. Tas ir gandrīz tāds kā plastmasas nazis, ļoti ass. To izmanto mājas sienu krāsošanai; ar to labi var veidot leņķus un asus stūrus. Mēs tagad bieži izmantojam šādus skrāpjus. Tā var arī veidot slāņus – uzklāj vienu krāsu, turpat tai līdzās – otru, un tad ķeras klāt ar skrāpi un sapludina abas krāsas kopā.
R.Z.: Mēs to izmantojam zināma veida mūzikai – tieši šo atstāto zīmju asuma dēļ.
“Svētpavasarim” jūs papildus ņemat talkā arī zemi. Kā jums radās šāda ideja?
R.Z.: Mēs esam noskatījušies daudzas un dažādas šīs mūzikas interpretācijas. Pārsvarā skaņdarbs tiek dejots, bet horeogrāfija mēdz būt ļoti atšķirīga. Vienā versijā viss dejas laukums, visa grīda bija noklāta ar augsnes kārtu, ar melnu zemi. Un tas bija tik spēcīgi – kad iejaucas dejotāju ķermeņi, zeme iet pa gaisu un pārklāj visu, un tas pieder pie stāsta. Tas nav pagrābts no zila gaisa – sak, uztaisīsim kaut ko konceptuālu. Nē, tas ir absolūti pamatots veids, kā ierāmēt "Svētpavasara" stāstu. Viss rodas no zemes un atgriežas zemes klēpī. Tāpēc mums ienāca prātā doma simboliski izmantot melnu zemi, no kuras rodas dzīvība un kura šo dzīvību beigās arī apglabā. Mēs neko tādu pat neiedomātos darīt ar Bahu vai Šopēnu, bet šis konkrētais skaņdarbs, Stravinska “Svētpavasaris”, ir tieši par to. Un tā ir mana pārliecība, ka jādara lietas, kas kaut ko dod darbam kopumā. Mēs nevaram būvēt šādu darbu, balstoties tik uz savām emocijām; lai kaut ko darītu, mums vispirms jāatrod pamatojums. Un šajā gadījumā tāds neapšaubāmi ir.
Viss rodas no zemes un atgriežas zemes klēpī. Tāpēc mums ienāca prātā doma simboliski izmantot melnu zemi, no kuras rodas dzīvība un kura šo dzīvību beigās arī apglabā.
Vai var sacīt, ka mūzika un arī māksla ir sava veida garīgums? Kaut kādā mērā jebkāda māksla ir garīga.
M.Š.: Jā, man liekas, ka māksla un mūzika abas pieder pie garīguma pasaules. Tā zināmā veidā materializējas – glezniecībā ir konkrēts fizisks objekts; mūzikā ir skaņas, kas paliek atmiņā, vai atmiņas par to, kādas emocijas mūzika tevī raisījusi. Tātad ir zināma realitāte, kas pieder pie mūsu maņu pasaules. Mēs varam redzēt, dzirdēt, pieskarties… Taču tās virziens, tās dvēsele pieder garīguma pasaulei. Kas mēs būtu bez kultūras? Tā ir mūsu cilvēcības lieciniece.
R.Z.: Man savukārt jādomā – bet kas tad nav garīgums? Vai tu vari nosaukt kaut kādu daļu mūsu pieredzes, kas nebūtu saistīta ar garīgumu?
M.Š.: Rietumu pasaulē ir izteikta materiālisma tendence. Un mūsu kultūrā lielā mērā trūkst kopienas izjūtas, sajūtas, ka tu kalpo kādam lielākam mērķim un kaut kādā veidā vieno cilvēkus ar kaut ko augstāku par mums visiem. Citās, teiksim, Āzijas kultūrās šāda apziņa vēl nav zaudēta. Kapitālisma pasaulē mākslinieks ir vienlaikus arī produkts. Kad cilvēki runā ar māksliniekiem, viņi spriež par tirgu, par mārketingu, jo mēs esam attālinājušies no sirds, no kodola. Ja nav šāda garīguma aspekta, tad viss zaudē jebkādu jēgu. Uz kurieni tad mēs ejam?
Kas mēs būtu bez kultūras? Tā ir mūsu cilvēcības lieciniece.
Savā ziņā mākslas darbs ir arī ļoti tieša enerģijas koncentrācija. Mākslinieks ir savā ziņā medijs, kurš visu savu radošo fizisko enerģiju, kā arī savas bezapziņas enerģiju ieliek gleznā (vai kas nu ir tas, ko viņš vai viņa rada). Un, lai to paveiktu, mākslinieka apziņai ir jānonāk zināmā zonā.
M.Š.: Tāda patiešām bija viena no mūsu domām – ka mūzika ir gaistoša, efemēra, bet glezna kā objekts paliek arī tad, kad mūzika izskanējusi; mēs to redzam, un tā mums atgādina par mūziku. Taču es domāju, ka no visām mākslām tieši mūzika vistiešāk pieskaras cilvēka dvēselei. Nākamā šai ziņā varbūt ir dzeja, bet tur tomēr kā pastarpinājums pa vidu ir vārds.
Ja tu ļauj sev tiešām pilnībā ļauties mūzikai, tā var iesniegties patiešām dziļos apziņas slāņos – kur glabājas tas, ko Karls Jungs sauca par arhetipiem.
Glezniecībā ir krāsu valoda, taču nav tik tieša iespaida. Jā, krāsas ir enerģijas nesējas un var mūs iespaidot. Tomēr “krāsa” ir relatīva lieta. Tā ir noteikta viļņu garuma gaisma, kas lūstot sadalās spektrā. Cilvēki šo lauztās gaismas spektru uztver kā noteiktas krāsas – sarkanu, zilu, dzeltenu, utt., tikmēr dzīvnieki to pašu ainu var redzēt citās krāsās. Krāsas ir interaktīvs fenomens, kas atkarīgs no skatītāja. Turpretim, ja tu ļauj sev tiešām pilnībā ļauties mūzikai, tā var iesniegties patiešām dziļos apziņas slāņos – kur glabājas tas, ko Karls Jungs sauca par arhetipiem. Mēs gadsimtiem nesam savā apziņā šos visai cilvēcei kolektīvos simbolus, un mūzika spēj līdz tiem aizsniegties.
Kāpēc mēs mīlam mūziku? Kas ir šī vieta, uz kurieni mūs aizved mūzika – īpaši, ja mēs sev atļaujam patiesi iegremdēties tās skaņās?
M.Š.: Mēs mīlam mūziku instinktīvi – tāpēc, ka tā sasaucas ar mūsu pirmajiem pieredzējumiem: mātes sirdspukstiem, ar pulsu un okeānam līdzīgajām skaņām, ko vēl nedzimis bērns dzird mātes klēpī. Mēs neapzināti ilgojamies pēc cildenā – it kā reiz būtu bijuši neatņemama vienotā kosmosa daļa, taču kādā brīdī tikuši nošķirti no tā, un nu dzīvojam kā fragmenti, kas atpsoguļo kaut ko no pirmsākuma nesaskaldītā veseluma.
Fizikā skaņa nav telpa par sevi; tā ir vibrācija, kas akustiska viļņa formā ceļo pa telpu. Kultūrā mūzika ir māksla izkārtot skaņas zināmā harmonijā vai citādi ekspresīvā saturā. Cilvēka fizioloģijā un psiholoģijā mūzika ir šādu ekspresīvu viļņu piereģistrēšana un to uztvere smadzenēs. Uztverot mūziku, mēs izjūtam rezonansi ar savām emocijām – gan apzināti, gan neapzināti. Muzikāla mijiedarbība spēj aizsniegt dzīlēs noglabāto arhetipisko materiālu, kam mēs paši spējam pieskarties tikai retos gadījumos. Mūzika var stimulēt transformāciju, dziedējot mūsu psihi, un atjaunot mūsos sajūtu, ka esam saistīti ar visu pārējo – daļa no kādas daudz lielākas valstības.
Reini, ko mūzika nozīmē tev?
R.Z.: Es klausos, ko Marilēna stāsta, un prātoju – es, būdams mūziķis, esmu mūzikā tik dziļi iekšā, ka īsti neprotu to vērot no malas. Es neesmu drošs, vai spēju objektīvi tajā saskatīt tās lietas, par kurām Marilēna runā, jo tās daru es pats, un es nevaru īsti spriest par iespaidu, kādu tās atstāj uz cilvēkiem, kuri klausās manis spēlētajā mūzikā. Es neesmu viens no klausītājiem, kad tas viss norisinās.
Bet kas ir šī telpa vai lauks, kurā tu atrodies, kad spēlē mūziku?
R.Z.: Es atrodos tur iekšā, bet kā izpildītājs es vienlaicīgi arī ļauju, lai mūzika mani uzrunā. Tāpēc man nav nepieciešams nonākt kaut kādā īpašā stāvoklī, lai spēlētu – lai izpildītu mūziku. Man atkal jāsaka – ja gribam būt tiešām precīzi, mana dzīve lielākoties ir sadalīta starp darbu, gatavošanos, un vēlāk – priekšnesumu. Un tad es eju mājās un sāku gatavoties nākamajam priekšnesumam. Es nesēžu un nespēlēju tāpat vien, prieka pēc. Es gatavojos priekšnesumam, un tas ir mans prieks. Un tad uzstājos, un arī tas ir mans prieks.
Man nav jānonāk kaut kādā īpašā stāvoklī, lai apsēstos un sāktu spēlēt. Pat uz skatuves – es apsēžos un sāku spēlēt, bet vienlaikus, darot to, es arī ļauju mūzikai stāstīt man savu stāstu. Nav tā, ka es tikai stāstītu mūzikas stāstu visiem pārējiem. Es ļauju, lai mūzika iespaido arī mani pašu. Tāpēc kaut kādā izpratnē – un es zinu, ka tagad runāju pats sev pretim – es varu būt vienlaicīgi pa daļai darītājs un arī viens no klausītājiem.
Mēs zinām, ka mūzika smadzenēs aktivizē garozas rajonus, kas atbildīgi par atmiņu, emocijām un kustībām. Kaut kādā mērā tieši to pašu dara arī vizuālā māksla. Kas notiek, kad abas mākslas apvienojas jūsu musicpaintingLIVE?
M.Š.: MusicpaintingLIVE ietvaros muzikālā kustība tik tiešām savienojas ar vizuālo kustību: otas triepienu ritms un virziens gandrīz kaligrāfiskā izpratnē iemieso mūziku. Tieši kustība ir šis vienojošais posms. Es tā saprotu, ka smadzenēs ar mūziku un kustību nodarbojas vieni un tie paši garozas apvidi. Tās pārstāvētas smadzenēs vienā un tai pašā veidā, ar kopīgu neironu kodu. Savienojot vizuālos elementus ar muzikālo kustību, tiek panākta mākslas un mūzikas pārklāšanās.
No saviem skatītājiem mēs dzirdam, ka viņiem ir ārkārtīgi aizraujoši mūziku reizē redzēt un dzirdēt. Tas pamudina smadzenes vienlaicīgi apstrādāt un analizēt informāciju, kas saņemta no dažādām jutekļu sfērām. Mēs uzskatām, ka dzīvā gleznošana pievieno būtisku vērtību mūzikas pieredzējumam, tā dziļākajiem slāņiem un izvērsumam laikā.
R.Z.: Manuprāt, mūzika ir viena no cilvēku saziņas formām. Mums ir dažādas saziņas formas, un vārdi ir vispierastākā no tām, bet tai pašā laikā mēs visvairāk aizķeramies tieši aiz saviem vārdiem un visvairāk pārprotam cits citu tieši tad, kad runājam, vai tā nav? Tātad vieglākais ceļš nemaz nav tas labākais. Taču māksla piedāvā cilvēkiem citus savstarpējās komunikācijas kanālus, kuros var iztikt bez vārdiem. Un tam nav jābūt naratīvam, stāstījumam. Es pat nezinu, kas īsti tas ir, bet man šķiet, ka māksla un arī mūzika cilvēkā uzrunā kaut ko dziļi fundamentālu.
MusicpaintingLIVE ietvaros muzikālā kustība savienojas ar vizuālo kustību: otas triepienu ritms un virziens gandrīz kaligrāfiskā izpratnē iemieso mūziku.
Tas man atsauc prātā pirms kāda laika notikušu sarunu ar austriešu mākslas galerijas īpašnieku. Es viņam jautāju, ko viņš mākslā visvairāk mīl un kāpēc viņš tai veltījis visu savu mūžu, tajā skaitā – atbalstot māksliniekus. Un viņš atbildēja – tāpēc, ka mākslā ir patiesība.
R.Z.: Tad viņš pilnīgi noteikti nav no postmodernajām aprindām, un to es varu tikai apsveikt. Mūsdienās skaitās ļoti nestilīgi sacīt, ka vispār pastāv tāda lieta kā patiesība. Bet es uzskatu, ka pastāv. Es pat sacītu – es savā ziņā pieturos pie domas, ka visu radījis Vārds. Vārds ir visa pamatā; Vārds ir logos. Tā ir Bībeles ideja, protams; man liekas, nekur citur to nevar atrast. Un mēs zinām, ka, piemēram, pat cilvēka DNS ir nosaukta par vārdu. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts vārds, taču vārds. Tātad katrs no mums ir būvēts no šāda unikāla vārda un mums ir arī šis kopīgais vārds, kas vieno visu cilvēku rasi, bet, kad mēs runājam katrs savus vārdus, mēs salaižam grīstē, pārprotam, un tad sākas konflikti un kari. Taču mums ir mūzika, kas ir, iespējams, pat labāks vārda izpausmes veids. Un te es runāju par to patiesību mākslā, ko tevis minētais galerijas īpašnieks pieminēja: ja Vārds ir radījis šo pasauli un mūs, tad loģiski iznāk, ka patiesība par šo pasauli un mums ir atrodama pie šī Vārda. Un tāpēc es ticu, ka savā dziļākajā būtībā mēs visi zinām patiesību, jo visi nākam no Vārda, taču es domāju, ka pilnībā un apzinātāk mēs to varam uztvert caur mūziku un citām mākslām, nevis caur mūsu dažādo valodu sajaukumu.
Savā dziļākajā būtībā mēs visi zinām patiesību, jo visi nākam no Vārda, taču pilnībā un apzinātāk mēs to varam uztvert caur mūziku un citām mākslām, nevis caur mūsu dažādo valodu sajaukumu.
Vārds ir arī skaņa, citādi neviens nedzirdētu, ko mēs sakām. Varbūt vēl pirms vārda bija skaņa, kā pirmatnējais “aum”.
R.Z.: Vai varbūt pasaule tika nevis izrunāta, bet iedziedāta eksistencē.
Kā skan krāsa? Vai krāsai ir skaņa?
M.Š.: Vasilijs Kandinskis 1914. gadā sarakstīja revolucionāru darbu, kas saucās “Über das Geistige in der Kunst” (“Par garīgo mākslā”). Nodaļā “Par glezniecību” viņš runā par krāsu psiholoģiju, par formu un krāsu valodu – arī saistībā ar mūziku. Kandinskim piemita reta spēja, ko sauc par sinestēziju: viņš vārda tiešā nozīmē redzēja krāsas, kad dzirdēja mūziku, un dzirdēja mūziku, kad gleznoja.
Sinestēzija ir saikne, kas izveidojusies starp atšķirīgu maņu sistēmu uztvērumiem. Piemēram, mūzikas un krāsas sinestēzija ir īpatnība, ka cilvēks dzird muzikālas skaņas, uztverot krāsas, un otrādi. Man nepiemīt sinestēzijas spēja tādā izpratnē, ka es neapzināti redzētu krāsas, dzirdot zināmu mūziku vai skaņas. Varbūt varētu sacīt, ka es varu izraisīt krāsas un skaņas saplūšanu savā uztverē apzināti, ar koncentrēšanās/identificēšanās palīdzību. Man liekas, ka tas vispār ir ļoti subjektīvi. Teiksim, Olivjē Mesiānam un Aleksandram Skrjabinam abiem piemita sinestēzijas spēja, taču, klausoties vienu un to pašu mūziku, viņi redzēja pilnīgi atšķirīgas krāsas. Tā ka nekādas teorijas tam visam pamatā nav. Kandinskis mēģināja izstrādāt teoriju, taču tā tik un tā bija ļoti subjektīva. Teiksim, sarkanais apzīmē vijoli, dzeltenais ir trompetes skaņa, bet zilais – ērģeles. Viņam bija pašam savs krāsu un atbilstošo skaņu saraksts.
Protams, mūsdienās par smadzenēm zināms daudz vairāk nekā Kandinska laikos. Ja es pareizi saprotu, tas saistīts ar smadzeņu viļņiem – alfa, beta vai gamma frekvences viļņiem. Alfa viļņi ir augstas frekvences viļņi; tā ir smadzeņu aktivitāte tādos brīžos kā, teiksim, lidostā, kad jūs pēdējā brīdī skrienat un cenšaties atrast pareizo iekāpšanas eju. Beta viļņi ir vidējā frekvencē, vairāk saistīti ar ikdienišķām nodarbēm, tajā skaitā – atkārtošanu, informācijas nostiprināšanu. Gamma ir ļoti zemas frekvences viļņi; tā ir smadzeņu aktivitāte, kad mēs esam aizmiguši, iegrimuši dziļās domās vai meditatīvā stāvoklī. Taču tieši te rodas jaunas idejas, notiek jaunrade. Gamma viļņi ir tā zona, kur iespējama sensoro lauku saplūšana. Man personīgi savienojošais elements, kas palīdz ierosināt šo stāvokli, ir kustība, ko es uztveru telpiski. Es arī dzirdu toņus to skaniskajā vidē un sasaistu to ar krāsu vidi: krāsas tembrs attiecībā pret citu krāsu – es it kā savā prātā nolasu tās intensitāti. Jā, varētu sacīt, ka es šajā brīdī “lasu savas domas”. Tātad man kustība ir šis vienojošais elements, un tas ir tas, kā musicpaintingLIVE pieredzu es.
Tik daudz kam pasaulē nav nekāda racionāla izskaidrojuma. Tajā skaitā idejām – proti, kur tās rodas. Ir tāda hipotēze, ka apziņa sevi veido caur to, ko pati radījusi – vienalga, vai tā būtu māksla, mūzika, filmas vai grāmatas. Tāpēc zināmas filmas, mākslas darbi un grāmatas parādās tieši tad un tur, kur esam nonākuši mēs kā cilvēki. Vai jūs tam piekrītat?
M.Š.: Jā, es ticu šiem enerģijas laukiem, kas kā gravitācija pievelk zināmas gara izpausmes – tam, ko 19. gadsimtā sauca par Zeitgeist jeb laika garu. Jautājums par cilvēka apziņu ir sarežģītu pētījumu lauks. Vienā ziņā mūsu uztveri ierobežo mūsu fiziskās smadzenes, kas iekārtotas noteiktā veidā – atšķirīgā, piemēram, no manu kaķu smadzenēm, tā ka man nav ne jausmas, ko visu es palaižu garām. Taču no mūsu apziņas nāk – iespējams, pāraugot to – mūsu arvien plašākais apzināšanās spektrs. Tajā skaitā – metafizisku, tālāk par materiālo pasauli sniedzošos jomu, pasaules norišu sinhronitātes, “sagadīšanos” apzināšanās. Domāju, ka mums jābūt piesardzīgiem, projicējot dažādas idejas par universa plāniem, bet es piekrītu, ka šajā enerģiju gravitācijā ir iekodēts kaut kāds signāls.
Man liekas, ļoti interesanta visa šī procesa daļa ir sākums un noslēgums. Pirmais otas vilciens uz baltā audekla un pēdējais, kurš apstājas tieši brīdī, kad Reinis beidz spēlēt.
M.Š.: Jā, ne sekundi vēlāk, un pie tā mēs strādājam savos mēģinājumos. Es varu saprast, ka cilvēki šos tīšos vai mēģinājumos apgūtos elementus var uztvert kā spontanitātes trūkumu; varbūt es viņiem varētu nodemonstrēt, ka, pilnībā ļaujoties spontanitātei, iznākums būtu diezgan juceklīgs, un tam varbūt nebūtu tik daudz sakara ar mūziku.
Mēs ļoti piesardzīgi izturamies pret vārda “improvizācija” izmantošanu attiecībā uz šāda tipa performanci. Improvizācija tajā ir pats pēdējais elements; visa šī procesa pamatā ir mūzikas apgūšana, arī lasot notis, analizējot skaņdarbu.
R.Z.: Es tam pilnībā piekrītu. No mana skatu punkta, es esmu interprets; es neesmu komponists. Es strādāju tikai ar to, kas jau ir uz nošu lapas. Tomēr, protams, kaut kādā līmenī var teikt arī, ka es improvizēju savu interpretāciju. Mēs visi tā darām. Mēs gatavojamies, gatavojamies, gatavojamies… un tad kāpjam uz skatuves un mazliet ar to parotaļājamies. Teiksim, es parasti daru tā, bet šoreiz – mazliet savādāk. Mēs izvairāmies lietot vārdu “improvizācija”, jo tas vienkārši būtu maldinoši. Tā nav gluži improvizācija, tā ir zināma brīvība mūsu pieejā.
M.Š.:Tieši tā. Lai gan mums ir plāns, tas netiek mehāniski izpildīts. Mēs esam konkrētajā mirklī, tāpēc katru reizi ir mazliet atšķirīgi – bet ne pilnīgi citādi.
Kad performance ir galā, vai jums vienmēr ir sajūta, ka glezna ir pabeigta?
M.Š.: Pie mūsu koncepcijas pieder tas, ka es tiešām beidzu gleznot. Nav tā, ka Reinis beidz spēlēt, bet es domāju: Es te uztriepšu vēl mazliet krāsas, citādi neizskatās īsti labi. Tas nav atļauts, citādi jau tā nebūtu dzīvā gleznošana. Tajā ir musicpaintingLIVE spēks – mēs esam šajā brīdī, un šis brīdis mums ir kopīgs. Gleznas nobeigtība, sajūta, ka tā ir pabeigta – tas ir sekundāri.
R.Z.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums īsti nepatīk rādīt, kāds ir gala rezultāts, jo ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi nav tas, kā tas izskatīsies beigās; svarīgi, kā tas izskatīsies tapšanas procesa gaitā. Protams, gala iznākumam ir jābūt nolasāmam; tam vajadzētu izskatīties nevis pēc kaut kāda haosa, bet gan pēc struktūras, jo mūzikā ir sava struktūra, un gleznai tā jāatspoguļo. Taču tas nav galvenais mērķis, ar kādu tā tapusi.
Tajā ir musicpaintingLIVE spēks – mēs esam šajā brīdī, un šis brīdis mums ir kopīgs. Gleznas nobeigtība, sajūta, ka tā ir pabeigta – tas ir sekundāri.
Kā jūs šoreiz izlēmāt savā performancē izmantot tieši divus audeklus – baltu un melnu?
R.Z.: Tas ir tālab, ka “Svētpavasari” veido divas gandrīz vienlīdzīgas puses. Un katra puse ir sadalīta vairākās epizodēs, un katrai ir savs nosaukums, kas atklāj to, kas stāstā tobrīd notiek, un arī to, kā to vajadzētu izspēlēt. Abās skaņdarba pusēs ir līdzīgi elementi, taču pirmā ir kā tiekšanās pretim gaismai, bet otrā ir kā pirmās apvērsums, kā iznīcināšana. Tātad šis patiesībā ir ļoti piemērots skaņdarbs vizuālam tulkojumam, jo abas daļas vieno zināma līdzība, bet ir arī kontrasts, ko var parādīt skatītājiem. Sākotnēji, kad mēs vēl tikai izlēmām, ka varētu ķerties pie “Svētpavasara”, mums tas vēl nebija zināms. Mēs neko vēl nebijām izanalizējuši. Mēs tikai jutām, ka šajā mūzikā ir kaut kas vienlaicīgi ļoti iezemēts un mistisks. Taču tagad mēs redzam, ka tajā ir brīnišķīga vizuālā simetrija.
M.Š.: Mūsu iecere bija nevis ilustrēt baletu, bet aizrakties līdz dziļākiem līmeņiem šo epizožu saturā, un tā mēs nonācām līdz šai atmošanās tēmai, bet arī – līdz nāvei. Tas ir visai satriecošs pārdzīvojums. Es to patiešām sajūtu; kad es tur stāvu un šķaidos ar krāsu, man tas ir jāsajūt – tas ir ļoti emocionāls process. Un tās bailes, kas ir mūzikā: tas nav nekāds tra-la-la; tas ir pārdzīvojums, kas ietver arī sāpes un izmisīgu vēlēšanos izdzīvot. Es domāju, ka mēs katrs sevī nēsājam veselu cilvēces arhīvu ar atmiņām par lietām, kas notikušas. Bet tas ir kā aktiera darbs – tu ieej lomā un identificējies ar to, bet vienlaikus paliec arī mazliet ārpus tās. Tāpēc, ka, ja tu ieiesi lomā pilnībā, tad noslīksi tajā. Un nekādas gleznas nebūs.
Reini, vai jūsu sadarbība kaut kā mainījusi arī tavu skatījumu uz vizuālo mākslu kopumā?
R.Z.: Netiešā veidā – jā, droši vien. Es tagad pats esmu pieskāries audeklam, es esmu turējis rokās krāsas, es esmu arī pats mazliet nošķiedies ar krāsu šajā darba procesā. Tā ka man tagad ir kaut kāda ļoti elementāra pašrocīga pieredze; es vienkārši zinu, kāda ir sajūta, klājot krāsu uz audekla.
Varētu teikt, ka mūsu abu sadarbība daļēji ir izpausme arī manam vizuālajam mūzikas redzējumam. Tāpēc tas sagādā lielu gandarījumu arī man. Šis aspekts attiecībās ar mūziku agrāk manī it kā snauda. Arī man piemīt zināma sinestēzija - es spēlēju mūziku, es redzu krāsas, un es varu tās iztēloties dažādos apveidos, tomēr nekad neesmu varējis ar to neko izdarīt – padarīt to redzamu. Un nu piepeši es to varu, pateicoties Marilēnai! Un tas, ka man ir šāda iespēja, ir kā dāvana sev pašam.
Protams, skatoties eļļas gleznas kādā izstādē, es šo saikni nesaredzu; tā ir pilnīgi cita pasaule. Es nekad neesmu vērojis, kā glezna top mākslinieka darbnīcā, vairāku mēnešu gaitā. Es nekad neesmu viesojies pie mākslinieka, kurš ar to nodarbojas; es vienmēr esmu skatījis tikai gala rezultātu. Tās ir veselas pasaules, par kurām man vēl joprojām nav ne jausmas – es nezinu, kā tas viss notiek.
Bet šis viss, par ko es nupat runāju – mēs tā strādājam jau gandrīz desmit gadus. Ja saskaita, nemaz tik daudz performanču mums nav bijis, jo jāiegulda liels darbs, lai tas varētu notikt. Bet mēs kopā esam pavadījuši tik daudz laika, Marilēna man tik daudz pastāstījusi, tik daudz atklājusi… Es jau tik daudz esmu uzzinājis. Es neplānoju ķerties pie gleznošanas, tomēr man ir sajūta, ka šo to es tagad zinu.
Arī man piemīt zināma sinestēzija - es spēlēju mūziku, es redzu krāsas, un es varu tās iztēloties dažādos apveidos, tomēr nekad neesmu varējis ar to neko izdarīt – padarīt to redzamu. Un nu piepeši es to varu, pateicoties Marilēnai!
Šo desmit sadarbības gadu laikā jūs esat kaut kādā ziņā izkopuši paši savas maņas, un varbūt tieši tāds ir projekta mērķis – palīdzēt cilvēkiem vairāk izkopt savu uztveri, klātesot brīdī, kad kaut kas norisinās – tieši šajā mirklī. Tā varētu būt sava veida atmošanās – ieraudzīt lietas, kas līdz tam palika nepamanītas.
R.Z.: Ja cilvēki, noskatoties mūsu performanci, var ieraudzīt, aptvert vienu lietu, ko iepriekš nebija zinājuši, tas jau ir lieliski.
Ja cilvēki, noskatoties mūsu performanci, var ieraudzīt, aptvert vienu lietu, ko iepriekš nebija zinājuši, tas jau ir lieliski.
M.Š.: Es atceros atsevišķus mirkļus, kad es it kā biju starp skatītājiem; es biju tik dziļi aizgrābta, ka sajutu sevi izejam ārpus sevis pašas. Uz dažām sekundēm man bija sajūta, ka es esmu tikai daļiņa no kaut kādas lielākas esamības, un nekam citam nav nozīmes. Un varbūt šāds mūzikas un glezniecības kombinācijas pieredzējums saasina cilvēku uztveri un tādējādi viņus spēj aizsniegt arī kādi citi, nezināmi avoti. Varbūt šis pieredzējums spēj viņus transformēt. Ja tā būtu viena no lietām, kas mums, iespējams, ir sasniedzamas, mēs, protams, būsim ļoti pateicīgi. Bet tas nav mūsu izejas punkts. Mēs sākam ar mūziku un vēlēšanos to izteikt. Mēs esam ceļabiedri uz šīs takas.
Māksla spēj dziedināt, tam tikai nepieciešams laiks – laiks, ko veltīt sev mākslas ielenkumā. No šī viedokļa jūsu projekts nav nejaušība.
M.Š.: Es domāju, ka jau kopš industriālās revolūcijas laikiem šī pēkšņi apzinātā nepieciešamība peļņas nolūkos ražot resursu pārpalikumu pamudinājusi cilvēku atsvešināties no savas dabiskās vides. Atšķirībā no zinātnes un tehnoloģijas progresa, cilvēka ētiskā attīstība nav noritējusi tik straujos tempos. Politikā un globālajā ekonomikā vēl joprojām dominē cilvēka primitīvākie dzinuļi, ego un vara. Mūsu priekšā ir galēji ekspluatēta planēta, kas cenšas atgriezties izejas pozīcijā – ar sausuma viļņiem un plūdiem, ekstrēmām ziemām un karstuma viļņiem, ar miljoniem cilvēku, kas izceļo no trūcīgākajām valstīm. Varbūt salīdzinājumā ar to visu šķiet, ka māksla un mūzika var spēlēt ļoti pieticīgu lomu cilvēces dziedēšanā – ja jau viss nonācis līdz tik traģiskam stāvoklim. Taču varbūt tieši te iespējams kaut ko mainīt, kaut vai pavisam nelielā mērogā. Man ir liela ticība labās enerģijas vienībām: katra no tām ir mazs centrs, kurā var uzplaukt garīgums, un tad daudz šādu vienību kopumā būs kā gaismas avoti pretējo spēku tumsas ielenkumā. Mūzika var ierosināt pārvērtību, dziedējot cilvēka psihi, un atjaunot sajūtu, ka viņš ir saistīts ar visu pārējo – daļiņa no kādas daudz plašākas valstības.
Man likās ļoti interesanta tā doma par enerģijas laukiem un to, kāpēc zināmas grāmatas vai filmas, zināmi cilvēki pievēršas noteiktām lietām vienlaicīgi, tieši laikā, kad parādās šīs konkrētās izpausmes. Tā sauktais Zeitgeist. Un es ticu šiem enerģijas laukiem un to gravitācijai, taču vienlaikus mēs tik maz par to visu zinām. Kopš Einšteina mēs zinām, ka laika līnija var būt izliekta un laika pieredzējumi atšķirīgi, bet es tiešām domāju, ka mēs esam daļa no arvien pieaugošas apziņas par lietām, kas arī pirms mums nebija mazāk zināmas, mazāk pieredzētas vai mazāk pieejamas cilvēkiem. Un, ja māksla un mūzika var dot kādu ieguldījumu šai augošajai apzināšanās kustībai, tad mana mākslinieces dzīve nebūs velti nodzīvota.
Mūzika var ierosināt pārvērtību, dziedējot cilvēka psihi, un atjaunot sajūtu, ka viņš ir saistīts ar visu pārējo – daļiņa no kādas daudz plašākas valstības.
R.Z.: Es vispār neticu nejaušībām. Tāpēc man liekas, ka nekas no tā, pie kā mēs ķeramies, nav sagadīšanās, lai gan notiekošā vērtību, iespējams, mēs neredzēsim vēl ilgi. Dievam jeb Vārdam, kas ir visa pamatā, ir plāns attiecībā uz šo pasauli, un šim plānam jau ir nosprausts zināms iznākums. Konkrēts iznākums, nevis vienalga kāds – kas būs, būs. Lai tas pienāktu, jānotiek zināmām lietām. Nekas nenotiek nejauši, sagadīšanos nav. Ir tikai Dievgadīšanās.
Nekas nenotiek nejauši, sagadīšanos nav. Ir tikai Dievgadīšanās.
M.Z.: To es no tevis vēl nebiju dzirdējusi. Lieliski pateikts!
R.Z.: Ar to es gribu sacīt, ka mēs nezinām, kāpēc tieši šobrīd esam pieķērušies "Svētpavasarim", taču droši vien tas notiek kaut kāda tālejošāka iemesla dēļ. Mums pašiem gluži vienkārši bija liela abpusēja vēlēšanās pie tā strādāt. Vēlēšanās kaut ko izmēģināt ir liels spēks. No pianista viedokļa, “Svētpavasaris” ir skaņdarbs, ko jūs normāli nespēlēsiet – solo versijā tas vienkārši ir par traku. Bet man patīk trakulīgas lietas. Es vienmēr meklēju, kādu pārgalvību vēl varētu pastrādāt. Es domāju, ka arī Marilēnai “Svētpavasaris” ir līdz šim trakākais pārbaudījums šajā jomā. Cerams, ka tas noraus jumtu arī tiem, kas būs atnākuši to pieredzēt.
*Biļetes uz performanci var iegādāties “Biļešu Paradīzes” kasēs un interneta vietnē.
Pasākumu atbalsta: Rīgas dome, Leons Zilbers, Agita un Andris Putāni, Iveta un Harijs Brieži, !Mooz
