Sajukt prātā vai ļauties
Saruna ar mākslinieku Miķeli Fišeru
14/11/2019
Purvīša balvas laureāts un Latvijas seja 57. Venēcijas biennālē Miķelis Fišers (1970) ir visnotaļ aktīvā periodā: nesen Mākslas stacijā “Dubulti” bija skatāma iespaidīgā personālizstāde “Vainavas un noplicinājumi”, pēc tam veidota scenogrāfija Latvijas Nacionālās operas uzvedumam “Spēlēju, dancoju”. Pašlaik Miķelis strādā pie scenogrāfijas izrādei “Zalkša līgava” Jaunajā Rīgas teātrī un kopā ar režisoru Māri Kalvi sagatavojis interaktīvu gaismas objektu šī gada festivālam “Staro Rīga”, kas sākas rīt. Objekts ar nosaukumu “Pieskaries savām bailēm” būs apskatāms uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sienas. Tāpat var nojaust, ka tapšanā vai rūgšanā ir arī citi projekti, bet par tiem Miķelis izvēlas nerunāt, norādot, ka seko Kastaņedas Dona Huana piemēram, kurš par savām svarīgākajām idejām nestāstīja nevienam, jo ticēja, ka ar katru jaunu dalīšanos ideja zaudē savu spēku.
Inga Šteimane reiz Miķeļa Fišera mākslas stratēģiju raksturoja kā centienus “radīt struktūru, kas atnes vēsti”. Lai arī kopš ienākšanas Latvijas mākslas ainā 90. gados viņa profils un uzsvari ir likumsakarīgi mainījušies, Miķelis allaž ir palicis uzticīgs jau sākotnēji ieņemtajai nostājai, ka formāla māksla viņu neinteresē; mākslas darbam jābūt medijam, kas nes noteiktu vēsti, stāstu, saturu. Un šis saturs ir, iespējams, spilgtākā Fišera identitātes iezīme: zinātniskajā fantastikā un sazvērestību teorijās savijušās tēlu un stāstu rindas ir skatītājus gan mulsinājušas, gan sajūsminājušas, gan smīdinājušas. Lai arī brīžiem piezogas aizdomas par to, cik nopietni vai nenopietni viņš domā visu, ko saka un stāsta, viņa redzējums un viedoklis par lieliem un maziem jautājumiem daudziem var izrādīties ļoti negaidīts un neierasts. Man kā relatīvi šaurā un saprotamā zinātniskā pasaules ainā dzīvot pieradušam cilvēkam saruna ar Miķeli brīžiem bija pārbaudījums manai atvērtībai atšķirīgiem domāšanas veidiem. Īpašu cieņu raisa viņa domas neatkarība un nepiesliešanās gatavām ideoloģijām, tā vietā mēģinot uzticēties tam, ko rāda paša acis un prāts.
Pirms ķeramies pie konkrētākām lietām, gribu uzprasīt vienu jautājumu, kas gan tev ir jautāts jau iepriekš. Šurp braucot noklausījos tavu radio interviju ar Tomu Treibergu sakarā ar neseno izstādi “Vainavas un noplicinājumi” Dubultos, un viņš tev to pajautāja, bet tu jau pašā saknē visu nocirti un teici, ka tam ar mākslu nav sakara. Un tomēr – jautājums ir par tavu miega dzīvi. Skatoties uz tavam gleznām, man ļoti grūti noticēt, ka tām nav sakara ar sapņiem.
Zini, es tiešām brīnos, ka esmu tik stingri pateicis, jo tā gluži nav. Man ir divas gleznas, kurās ir tieša sapņu ietekme, bet arī, ja runājam plašāk, tā, ko attēloju, pārsvarā ir zemapziņas pasaule. No otras puses, tas nenotiek kā tieša tēlu pārnese, bet pastarpinātāk. Izņemot tos divus gadījumus. Vienā no tiem es biju nokļuvis Starpgalaktiskajā mākslas mesē un redzēju tur izlikto centrālo mākslas objektu, un pēc tam viņu uzgleznoju. Otrs bija sapnis par fizkultūras stundu un augstlēkšanu. Bija tā stunda, mēs stāvam divi vien zālē – es ar klases īsāko zēnu, un mums ir jālec augstlēkšana. Viņš aizskrien, lec, un pēc viņa es gatavojos, un pēkšņi skatos, ka man pakaļkājās ir uzvilktas normālas kedas un priekškājās – čības! Nu stulbi, vai ne? Uz fizkultūru tā atnākt. Jā, man bija četras kājas. Un tad es to četrkājaino arī uzzīmēju. Bet pārsvarā es tomēr sapņos vairāk redzu sadzīves situācijas. Tie ir reti gadījumi, kad nokļūstu Starpgalaktiskajā mākslas mesē.
Bet tie gadījumi, kad tas notiek – esi interesējies, kas tos izraisa?
Nē, par sapņiem man totāli nav nekādas skaidrības. Tie ir tik dažādi un sarežģīti, tur ir dažādas kategorijas. Es nebūtu drošs vispār par to spriest. Ir kaut kādi sapņi, ko es atceros visu mūžu, ir tādi, kas dažreiz atkārtojas.
Bet tad, piemēram, visa tā tēlu galerija, kas bija Dubultos, visi gaļspārņu cīkstoņi...
Cīpslainais gaļspārnis!
Cīpslainais gaļspārnis, jā, un citi. Tu nojaut, kur ir viņu dzimtene?
Šie tēli ir radušies vairāku gadu gaitā, strādājot pie jauniem izstāžu projektiem. Piemēram, Trīns nāca vēl no laikiem, kad es domāju par Venēciju. Tad viņi visi saauga kopā vienā pasaulē. Tas nedaudz bija kolāžas princips, atklāti sakot. Varu teikt, ka es tur diezgan maz ko darīju, darbs pats sevi uztaisīja. Man bija jāsaliek tas viss kopā, un tie teksti man radās, vienkārši gleznojot.
Cik noprotu, tas objekts, kas būs uz Mākslas muzeja “Staro Rīga” naktīs, arī būs kolāža no daudz kā?
Nē, ne gluži. To ir diezgan vienkārši pastāstīt – tā būs manu kokgriezumu animācija. [..] Būs konkrēti kokgriezumi, kas tiks animēti. Māris Kalve kopā ar mani un komandu atlasīja kādus septiņus tēlus, kas tad piedalīsies tādā lielā, interaktīvā animācijā. Redzi (rāda datorā). Katra šī strīpa ir viens kokgriezums, un viņi ir sadalīti trīs sižetiņos. To, kurš man vislabāk patīk, es tev parādīšu.
Skice gaismas objektam "Pieskaries savam bailēm"
Kas tie tādi tur ir?
Tie ir budistu mūki. Kokgriezums ar nosaukumu “Budistu mūki māca meditāciju reptiļiem-atkritējiem”. Te parādās reptiļi-atkritēji. Tad...
No kā viņi ir atkrituši?
No pārējiem reptiļiem. Viņi mācās meditāciju, tāpēc viņi ir atkrituši.
Viņi ir atkrituši, jo mācās meditāciju, vai viņiem jāmācās meditācija, jo viņi ir atkrituši?
Viņi tāpēc ir atkritēji, ka viņi mācās meditāciju. Īsti reptiloīdi, viņi jau ir evil, viņi nemeditē. Nu, tāds!
Jā. Super!
Tā viņos visos tajos sižetiņš attīstās. Mans ieguldījums tur īsti nav nekāds. Autortiesības un viss.
Kam vajadzētu notikt ar cilvēku, kas vēros šo objektu no Valdemāra ielas? Tavuprāt, ir kaut kāds ideālais scenārijs, kas varētu ar viņu notikt?
Nu, tas ideālais scenārijs ir tāds: no šī sižeta absurduma un nesaprotamības skatītājs, teiksim, tajā pašā gūglā sāk kaut ko meklēt, par ko tas ir, un varbūt viņš uzduras kādam ātram izskaidrojumam... Es nezinu, piemēram, tavam rakstam, kas taps no šīs sarunas. Tas būtu ļoti labs rezultāts. (Smejas.)
Bet kā tev radās tie kokgriezumi?
Man bija tāda glezna “Oficieru balle”, kas ir mans pirmais nopietnais darbs par sazvērestību teorijām. Ar to es kaut kā aizsāku to sazvērestību teoriju tēmu un sagleznoju tur visu, ko man tajā reizē gribējās. Tad es vienā Jaungada vakarā iegāju kaut kādā klubā, un man šķita, ka pie sienas ir šāds milzīgs kokgriezums. Tad es sapratu, ka ar sazvērestību teorijām man ir jāstrādā tajā tehnikā, jo tā ideāli atbilst. Tu tur iegriez kā akmenī, ir tā un nekā savādāk. Principā sazvērestību teorijas jau arī ir diezgan kategoriskas. Un tad ir tā melnā virsma, no kuras tu izcel to patiesības gaismu, izgriez ārā... Tur ir daudz foršu momentu. Turklāt dēlītis visā postpadomju telpā ir pazīstams suvenīru priekšmets. Gandrīz katrās mājās pa visu bijušo savienību ir tādi dēlīši. Tikai nav tik nopulēti un tā.
Tev šī tematika saistās ar kādām personīgām bailēm?
Sazvērestību teorijas? Es drīzāk lietotu vārdu “bažas”. Tajos kokgriezumos parādās manas bažas.
Konkrētāk – kas tās par bažām?
Nu par to pašu, par mūsu mīļo cilvēci. Par to, kā mēs attīstāmies, un vai mēs attīstāmies vispār.
Tev šo gan jau prasa daudzi, bet man jāiztausta, pa kādu ledu te staigāju. Cik nopietni tu ņem tās sazvērestību teorijas? Tās tev ir kaut kas būtisks pašas par sevi, vai kalpo kā līdzeklis, lai pateiktu ko citu?
Nav laikam neviena, kas šito neprasītu. Labi, es tev paskaidrošu, labprāt! Pirmkārt, man šķiet, ka tās ir brīnišķīgs iedvesmas avots. Tātad arī līdzeklis. Ezotērika un sazvērestību teorijas man šķiet super avoti, no kuriem smelties. Turklāt nav tā savazātas kā daudzas citas tēmas.
Glezna “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis” izstādē "Vainavas un noplicinājumi" (foto Kristīne Madjare)
Ko tu domā ar “savazātas”?
Gadsimtu gaitā nodeldētas, apnikušas visiem. Otra lieta ir jautājums – cik ļoti es tam visam ticu. Tieši par 50 procentiem. Nu, gandrīz vai tikpat, cik ziņām. Bet nopietni es neņemu neko, ne tās ziņas, ne tās teorijas.
Bet tu, kad saki šādu vispārēju apgalvojumu, runā par kaut kādām konkrētām teorijām?
Nu, protams, ir pavisam trakas un ir arī ļoti, ļoti ticamas, un ir tādas, par kurām grūti saprast. Protams, tās ir baigi dažādas. Tie 50 procenti ir vidējais.
Kas ir tās ticamākās, piemēram?
Es nezinu, man kaut kā baigi patīk tās par cilvēces izcelšanos. Es tomēr neesmu darvinists un neesmu arī kristietis, un man liekas, ka tajos stāstos ir baigie tukšumi. Un ir vesela plejāde sazvērestību teoriju, kas visu brīnišķīgi izskaidro. Gan Visuma vēsturi, gan cilvēces izcelšanos, gan visu pārējo.
Piemēram, ka mēs ieradāmies no citurienes? Atlidojām un aizmirsām par to?
Tā ir viena. Otra ir, piemēram, ka mūs klonēja no cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
Klonēja kas? Citplanētieši?
Nu, jā, vai reptiloīdi. Šī ir teorija par Nibiru, kas it kā nāk no šumeru ķīļrakstiem.
Ok, par to es kaut ko esmu dzirdējis.
Ir vēl daudzas skaistas lietas, bet tās bieži robežojas un pārklājas arī ar tādu New Age reliģiju. Man arī patīk, teiksim... Tā gan vairs nav sazvērestību teorija, bet man patīk uzskats, ka mūsu gara stāvoklis un mūsu apziņa ir tik apjukusi šajā 3D pasaulē tāpēc, ka mēs esam vienota saprāta daļas, kas nokļuvušas materiālajā pasaulē, un dēļ tā, ka šeit ir tik blīva matērija, mēs esam pārrāvuši saiti ar atmiņu par to, kas mēs esam pa īstam, un iekļuvuši tā saucamajā karmas ratā. No kura var izkļūt tikai tad, kad tu tā kā saproti, ka esi tajā iekļuvis.
Bet tas “vienotais saprāts” ir kaut kas, kur mēs visi esam viens?
Jā, jā, tur nav laika, tur nav arī matērijas. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Par to runā daudzas reliģiskās mācības.
Bet labi, tu teici, ka esi nobažījies par cilvēci.
Nu jā. Es esmu tiešām... nobažījies.
Kuri ir tie apokaliptiskie scenāriji, kas tevi satrauc?
Redzi, te ir tāda lieta, ja? (Rāda blociņu.) Tieši paņēmu šo blociņu, jo es par to tagad sāku domāt... Tagad es esmu nokļuvis līdz šādām lietām. (Rāda.) Es esmu izdomājis šādus terminus – “apokaliptoloģija”, “armagedonisms”, piemēram, lai būtu vieglāk par to domāt. Nu, šis varbūt pat neattiecas uz tēmu... (Izsvītro vārdu “SATAN”.)
Labi, labi...
Vienkārši forši gāja pēc kārtas. (Smejas.)
Atvērums Miķeļa Fišera piezīmju blociņā
Jā, tas vienmēr visu izskaistina.
Bet šobrīd vispār mani satrauc tas, ka mēs beidzot – es tagad runāju par cilvēci tā baigi vispārēji – esam sasnieguši tādu stāvokli, kurā atsakāmies pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mēs esam radījuši tik nenormāli daudz rīku, kas mums ļauj realitāti uztvert vienkāršoti, sākot no dzīvesstila un reliģijas, un beidzot ar virtuālo realitāti. Un man liekas, tagad šajā...
Pag, atvaino, bet kāpēc tu saki, ka šie rīki ļauj mums uztvert realitāti vienkāršoti? Vai tad tie realitāti tieši nesarežģa?
Nē, realitāti nevar sarežģīt. Tāpēc, ka mēs to vispār nevaram uztvert visā tās sarežģītībā, mēs varam tvert tikai fragmentus.
Ok, labi, turpini.
Mēs varam uztvert tikai kaut kādu realitātes projekciju. Tas ir tas, ko mēs redzam, tā fiziskā pasaule, un tad mēs viņai baigi ticam. Bet pat to mēs vairs nespējam objektīvi novērtēt, jo tagad izliekamies, ka viss ir kārtībā un mēs varēsim turpināt dzīvot tā, kā līdz šim esam dzīvojuši. Lai gan katrs no mums zina, ka pēc dažiem desmitiem gadu tam visam pienāks gals.
Zina?
Esmu pilnīgi pārliecināts par to.
Kam – visam? Pasaulei vispār vai...
Ekoloģijai, ekonomikai, demogrāfijai. Būtībā jau vienalga, bet gals būs.
Kāpēc tu saki “katrs zina”? Es nezinu.
Tāpēc, ka es ticu, ka katrs tiešām zina, bet, tā kā mums ir šie rīki kā televīzija, internets, datorspēles, mēs darām visu, lai šo domu, kas jau ir zemapziņā, nomāktu. Bet tas ir absolūti acīmredzami, ka tas notiek, bet ar labu budžetu un visu pārējo viss tiek noslēpts, aizmiglots. Ir atsevišķi cilvēki, kas ir spējīgi vispār par to... domāt! Un runāt. Un starp šiem cilvēkiem ir zinātnieki, kas par to sen jau runā un kuros neviens vispār neklausās. Tas ir absurds. Es te runāju par baigi konkrētām lietām, par klimata samitu, piemēram, kur tev skaidri un gaiši pastāsta – lūk, ja šo vai to procesu neapturēsim tik un tik gados, būs viss! Beigas. Un cilvēki vienkārši par to visi pasmejas.
Tā apzināšanās tomēr aug augumā. Protesti kļūst arvien lielāki, plašāki...
Tas ir par lēnu. Padomā – kam būtu jānotiek, lai mēs atteiktos no tām mums tik dārgajām lietām, kas visu grauj? Kaut vai no naftas, piemēram. Tādi scenāriji vispār nav iespējami. Labi. Man ir baigi grūti ar šo… un tāpēc es diezgan haotiski runāju, bet personīgi es ar šo domu esmu jau diezgan sadzīvojis. Ir tā, kā ir. Un skaidrs, ka nekas nemainīsies.
Bet tad tiem zinātniekiem tu tici, ja?
Bet kāds ir iemesls viņiem neticēt? Nosauc vienu!
Vienkārši šķita, ka tu nekam īsti netici, esi gan pret sazvērestību teorijām, gan pret ziņām...
Bet tas, ko zinātnieki saka, atbilst visam, ko es redzu! Ā, vēl viens moments, par cilvēci runājot. Cilvēce vairs netic tam, ko tā pati redz un ko saprot, bet tic tam, ko tai pasaka – tāpēc, ka tā ir ērtāk. Lielāks garīgais komforts. Ja tev Tramps pasaka, ka visi zinātnieki ir idiņi, tad ir simtiem tūkstoši cilvēku, kas, protams, labprāt viņam piekritīs. Ka nav nekāda sasilšana. Nav, foršāk ir tā dzīvot!
Protams, tā ir ērtāk.
Es tikai nesaprotu, ko domā Trampa kungs – viņam taču ir bērni! Viņi neizdzīvos.
Es neesmu pārliecināts, ka viņš domā.
(Smejas.) Nu, jā. Ok. Tas tā. Bet ir tūkstošiem šādu cilvēku ar varu un līdzekļiem kaut ko mainīt, bet acīmredzot viņi saprot, ka arī viņi nekad neko savā starpā nesarunās. Tas viss baro manas un arī citu cilvēku, kas šo situāciju redz, bažas. Protams, ilgi nevar tādā negatīvā stāvoklī nodzīvot. Tev ir jāiet vai nu demonstrācijās, kas īsti neko nedod, vai kaut kā savādāk jāprotestē... Bet es esmu atradis vienu risinājumu, kas mani mazliet mierina šajā situācijā.
Es klausos.
Varbūt, ja mēs atsakāmies no lineārā laika teorijas un iedomājamies, ka kosmosā... Nu, ne kosmosā, bet vispār realitātē, bezgalīgi atkārtojas situācija, kurā Zeme iet bojā šādu nosacījumu dēļ. Cilvēce iet bojā, Zeme iet bojā, viss iet bojā. Un mēs atkal un atkal tiekam ielikti šajā situācijā uz kaut kādu periodu, lai gūtu kaut kādu pieredzi, kaut ko atrisinātu, kaut ko saprastu. Ka šī situācija mums ir permanenta. Mēs esam tie, kas viņā mainās. Šāda doma man mazliet palīdz. Man vismaz paliek drusciņ vieglāk.
Tev noteikti varētu palīdzēt arī multiversu teorija, saskaņā ar kuru vismaz kādā no paralēlajiem Visumiem cilvēce varētu būt krietni apzinīgāka.
Multiversu teorija, jā... Tā katrā ziņā nav pretrunā ar to manējo, man šķiet. Forši būtu, ja varētu tā pārlēkt no tā viena universa uz citu.
Jā, to gan laikam šī teorija neparedz.
(Smejas.)
Līdzīgu, tikai mazliet pesimistiskāku ainu raksturo arī Nīčes versija par “mūžīgo atgriešanos”.
Jā. Bet nu, redzi, tas viss... Protams, tam pamatā ir dažādas filozofiskas un reliģiskas mācības, ka mēs esam te, lai mācītos, lai gūtu pieredzi... Ka šis ir tas treniņlaukums, kurā mēs kā garīgas būtnes esam ienākuši materiālā pasaulē un iegūstam dažādas iemaņas.
Nu labi, bet tas mierinājums, ko tu sev esi atradis, manuprāt, daudziem cilvēkiem baigi nepalīdzētu. Jo gribas jau tādu, kas attiektos uz šo konkrēto treniņu posmu. Kaut ko piezemētāku.
Redzi, ja es tagad vienkārši pasīvi vērotu, kādi visi ir neatmodušies un neko nesapratuši un ar pārākuma apziņu par to smīkņātu, es pats atkal atgrieztos tajā situācijā. Te es varu tikai darīt to, ko daru, pēc labākās sirdsapziņas. Man personīgi ir svarīgi darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un censties izturēties pret saviem līdzcilvēkiem pēc iespējas labāk, lai tas kaut kā attīstītos, visu laiku neatgrieztos atpakaļ.
Un tavs darbs ir...
Jā, pareizi. (Nopūšas.) Tas taču nav nekāds darbs.
Tas, ko tu gribi darīt pēc labākās sirdsapziņas. Kā to darbu sauc?
Nē, “darbs” ir slikts vārds, jo pēc teorijas “darbu” reptiloīdi ģenētiski ielika kā programmu cilvēkos, lai viņi viņiem vergotu priekš un vāktu zeltu.
Nu labi...
Bet es vienkārši varu mēģināt kaut kādā asociatīvā veidā nodot cilvēkiem to, ko es saprotu par šo realitāti, un ja tas kādam palīdz, es esmu baigi laimīgs. Es ceru, ka tas nevienu netraumē. Bet ja palīdz caur traumēšanu, arī tas ir ok.
Tu droši vien esi dzirdējis par nākamās Rīgas Biennāles kuratores Rebekas Lamaršas-Vedelas ‘reenchantment’ koncepciju, kas ir galvenais termins, zem kura tiks risināta biennāles tematika. Tas arī kaut kā attiecas uz mūsu visu cerībām. Ko tu par to domā? Tev tas šķiet saistoši?
Man liekas, ka tas ir labi un skaisti, glābiņa risinājumi ir jāmeklē. Es vienīgi varbūt jau esmu kļuvis pārāk pesimistisks, lai tas mani patiesi iepriecinātu. Es tiešām domāju, ka mēs neizdzīvosim. Man šķiet, ka viss tieši par to liecina.
Bet ja tu esi tik pārliecināts par to, kāda jēga tev ir darīt to, ko tu šobrīd dari?
Tāpēc, lai es atkal nenokļūtu šajā visā. Nu, es jau nokļūšu, bet varbūt būšu ticis mazliet tālāk...
Vai tu ceri, ka tavs nodotais vēstījums saglabāsies un tiks pārmantots?
Kaut kādā formātā, jā, es ceru uz to. Kaut vai dažos tādēļ izmainītos cilvēkos, tas būtu ideāli. Jā, redzi, šodien ir kaut kā... Tu šodien baigi veiksmīgi trāpīji. Man nav tas priecīgākais garastāvoklis, un gadalaiks ir tāds maksimāli depresīvs, tāpēc es bliežu visu pa taisno, pa melno, tieši, kā domāju. Citās dienās es varbūt būtu nedaudz optimistiskāks.
Par citām dienām runājot... Ja tu mēģini atcerēties sevi, kāds tu biji 90. gados, kad sevi pirmoreiz pa īstam pieteici Latvijas mākslai, un salīdzini ar sevi tagad, kas ir galvenie ideāli, ko tu esi pazaudējis vai ieguvis?
Tieši tad es tiešām biju bez ideāliem. Esmu kaut kad tos ieguvis. Laikam tā. Esmu guvis stiprāku nojausmu par kaut kādu citu realitāti, kura ir augstāka par šo.
Bet jau toreiz tev bija, piemēram, diezgan stingri uzskati par mākslu. Tu uzstāji, ka mākslai jābūt saturiskai un jānes vēstījums.
Tas gan man joprojām ir. Pie tam ne jau mākslai vispār tādai jābūt, bet tieši manai. Es domāju, arī gleznoti ziedi ir ļoti vajadzīgi, tikpat absolūti vajadzīgi, tikai tiem ir cita mērķauditorija. Tie gleznotie ziedi varbūt pārveido un padara labākus tos cilvēkus, kam tie stāv istabiņā pie televizora, tikpat lielā mērā, kā tas mans gaļspārņu sprediķis deva impulsu aizdomāties kādam citam. Nav jau svarīgi, kurā līmenī tas notiek.
Miķeļa Fišera instalācija Latvijas paviljona ekspozīcijā 57. Venēcijas mākslas biennālē (foto Agnija Grigule)
Kāpēc pirms gadiem divdesmit, kad sāki domāt, ka vajag kaut kur paceļot, tevi visvairāk interesēja Meksika?
Mans pirmais “eksotiskais” ceļojums bija uz Meksiku, un tas bija 2000. gadā, šķiet. Pats brauciens bija spontāna nejaušība, nekāda baigā iemesla nebija. Un, jā, kaut kas tur noklikšķēja. Kad nākamreiz atgriezos Meksikā, man šķita, ka es atgriežos mājās. Nu, tāda sajūta. Es mēģināšu pastāstīt. Varbūt nevarētu teikt, ka mēs 100% ģenerējam katrs savu realitāti, bet to mūsu kopējo mēs visi ģenerējam daudz maz līdzīgi. Un tur, kur mēs bijām, tā kopējās realitātes pamatinformācija nav tik materiālistiska. Tur cilvēku apziņā pastāv brīnumi. Tas, ko mēs saucam par brīnumiem. Cilvēkiem, ar ko mēs tikāmies, tās skaitās normālas lietas. Tas, man šķiet, šo realitāti ļoti izmaina, tā kļūst maģiska. Šķiet, ka daudz kas vairāk ir iespējams, ir sajūta, ka tu esi nonācis pilnīgi citā kosmosā, kur realitāte darbojas pēc citiem likumiem. Un tas atklājas kaut kādos neticamos brīžos. Tā ir vienkārši fantastiska sajūta. Vienkāršs piemērs. Iedomājies, tas bija 2000. gads. Tagad jau katrs pazīst citplanētiešus – tos pelēkos, zina, kā viņi izskatās. Kino industrijas dēļ visi zina, kas ir lidojošie šķīvīši. Toreiz tā gluži vēl nebija. Mēs bijām ciemos pie mūsu goda konsules, un, tā kā filmējam filmu, fake documentary, par citplanētiešiem, vaicājām viņai, vai viņa pazīst cilvēkus vai zina vietas, kas varētu šim nolūkam derēt. Viņa mūs iepazīstināja ar Meksikas galveno ufologu, kas vadīja TV raidījumu un regulāri lidoja ar helikopteru uz NLO saitingiem, “karstajiem punktiem”… Vārdu sakot, tā bija lieliska pieņemšana! Bet tad tie ufologi teica – jums jāizbrauc uz Popokatepetla vulkānu, jo katru gadu Meksikas neatkarības dienā tur krāterī sēž šķīvīši un lido ārā, to visi zina, neviens par to nebrīnās. Saproti, tas ir tas! Ka visi to zina un neviens par to nebrīnās! Nu labi, mēs aizbraucam, piefilmējam viņus, kaut kas efektīgs. Bet – nebrīnās! Lūk, tas man patika!
Jūs aizbraucāt uz Popokatepetlu?
Tajā reizē mēs to kalnu neatradām. Es tur nokļuvu savā nākamajā ceļojumā, uzbraucu augšā un padzīvojos, arī uzgleznoju to vulkānu. Un tur es vienīgo reizi mūžā tiešām redzēju NLO.
Atvaino?
Es redzēju ovālu sudraba disku gaišā dienas laikā lidojam gar kalnu virsotnēm, apstājamies un aizlidojam prom.
Hmm.
Un tad, kad tas apstājās, man bija... ufologa zvaigžņu brīdis.
Disks, ja? Nekādas īpašas iezīmes?
Spoguļveida elipse, spīdīga. Saulē spīdēja. Gaiša diena, pusdienlaiks. Un mašīna stāv, nu, 50 metru tālāk. Es tagad redzu – viņš lido un apstājas, un es saprotu – this is the moment... Un šķiet, ka viņš tagad domā – lidot šurp vai kā, jo liekas, ka varētu. Tā sajūta ir tāda, ka es esmu pamanīts. Un tad bija tā klasiskā ufologu sajūta, ka tu rausties – sagaidīt viņus vai fiksi skriet uz mašīnu pēc kameras. Es izlēmu gaidīt. Bet viņi aizlidoja projām.
Un ko tu darīji pēc tam – turpināji gleznot vai aizgāji atvilkt elpu? Ko cilvēks dara pēc šādas pieredzes?
Man liekas, ka turpināju gleznot. Vai uztaisīju kaut ko ēst, izvārīju kafiju, es īsti neatceros. Es tur augšā kalnos, virs trim kilometriem, biju kādas trīs dienas. Un uzgleznoju divas gleznas, tātad viena glezna pusotrā dienā. Visticamāk, turpināju gleznot.
Tev nav žēl visu, kas nav redzējuši to, ko tu?
Nu, es jau arī īsti nezinu, kas tas bija, ko es redzēju. Ir pieņemts to saukt par NLO.
Bet tu biji skaidrā prātā, ja?
Jā, pilnībā. Nu, es esmu redzējis arī neskaidrā prātā – visvisādus, sēžamies un ceļamies… bet par to jau arī daudzi citi varētu pastāstīt…
Vai tik unikālas pieredzes neliek tev justies kā mazliet neiederīgam šajā realitātē?
Atklāti sakot, man paliek grūti pieskaitīt sevi cilvēcei, jo mums vairs nav vieni ideāli. Es tos saprotu, bet tie vairs nav mani ideāli, kas te notiek.
Pie kā tad lai tu sevi pieskaiti? Kopīgā saprāta?
Tas ir labs jautājums. Es nezinu. Kas ir palicis? Nu, varbūt pie tiem kromaņjoniešiem… Kas mums ir tie mirušie evolūcijas zari…
Neandertālieši?
Neandertālieši, kromaņjonieši, kas tik vēl ne. Es nezinu. Tas tāds joks, protams. Redzi, kas ir interesanti, runājot par cilvēces sevis apburšanu, pašapburšanu... Man liekas, ka virtuālā realitāte vispār ir brīnišķīgs piemērs. Tik daudz var runāt par to, ka cilvēki netiek galā ar esošo realitāti un tāpēc rada to, kurā viņi var visu kontrolēt. Tātad tajā realitātē viņi faktiski ir dievs. Un tajā viņi jūtas komfortabli. Attiecīgi, mēs varam padomāt, kas ir mūsu realitāte un kā tā radusies. Varbūt tā ir radusies un attīstījusies tieši tādā pašā ceļā.
To principā nevar izslēgt.
Tad varbūt no tās atkal radīsies nākamā realitāte.
Tu gribētu uzzināt patiesību?
Baigi, jā!
Bet tev nav bail, ka tas būtu kaut kas pārāk šausmīgs, lai tu to varētu sagremot? Ja tevi tagad nolaupītu citplanētieši, visu izstāstītu, kā ir, un izrādītos, ka tas ir nepanesami briesmīgi?
Es domāju, ka šī jau ir pietiekoši nepatīkama situācija. (Smejas.) Bet es nedomāju, ka tas būtu kaut kas pārāk šausmīgs. Un es būtu mierā, lai arī kā tas būtu. Ko man tas atgādina... Ir viens brīdis psihodēliskā pieredzē, kad tev apkārt notiek kaut kas tik šausmīgs, un tev ir divas iespējas – vai nu sajukt prātā, vai arī tam ļauties. Šeit ir tā atbilde.
Tu esi bijis situācijā, kurā tu izdari šādu izvēli ļauties?
Mhm.
Forši. No ajavaskas?
Nē, pirmā bija no meksikāņu sēnēm. Bet arī ar ajavasku ir bijusi neliela pieredze. Tās ir bijušas ārkārtīgi patīkamas, vizuālas pieredzes ar šausmīgi daudz informācijas, ko nekādi nevar iztulkot. Vienkāršākais, ar ko to var salīdzināt, varbūt ir 3D fraktāļi. Tikai nevis regulāri, bet tādi absolūti, nesimetriski...
Un tu tos... redzēji? Tā bija vizuāla pieredze?
Zini, parasti ir pieņemts, ka pirmajā ajavaskas pieredzē reti ir kādas vīzijas. Man tā bija pirms gadiem divdesmit. Un nebija vispār nekas. Un tad nesen bija vēl viena, un es speciāli palūdzu ajavaskas garam, lai man... Nu, lai man to visu parāda! Tieši vizuāli. Tas, ko es redzēju, bija skaistākais, ko es vispār jebkad esmu redzējis. Pilnīgi absolūti. Mūsu realitātē nav ne tādu krāsu, ne tādu formu. Nu, tas viss nepārtraukti kustējās un attīstījās, un bija viens brīdis, kad tās informācijas bija tik daudz, ka es teicu – lūdzu, pietiek, nevajag vairāk, man galva uzsprāgs! (Abi smejas.) Tā pieredze bija brīnišķīgi skaista, nav ko teikt.
Bet, ja tādu krāsu un formu nav, tu to nevari uzgleznot.
Nē, nē.
Bet kā tu ar savu šīs realitātes atmiņu vari atcerēties tos fraktāļus kā vizuālus tēlus?
Nu tā... Ja es redzētu vēlreiz, es noteikti pazītu, bet attēlot to nav iespējams, pat atmiņā īsti ne. Šajā realitātē mums tam pietrūkst līdzekļu.
Labi, Miķeli. Liels paldies tev.
