Laika katrā ziņā nav daudz
Krīzes laika saruna ar mākslinieku Miķeli Fišeru
Miķelis Fišers ir viena no šodienas Latvijas aktuālās mākslas ainas spilgtākajām un neordinārākajām personībām. “Purvīša balvas 2015” laureāts, pārstāvējis Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē ar ekspozīciju “Kas slikts var notikt?” (2017), 2018. gada rudenī rudenī Mākslas stacijā “Dubulti” notika viņa personālizstāde “Vainavas un noplicinājumi”. Savukārt 2019. gada septembrī notika iestudējuma “Spēlēju, dancoju” pirmizrāde (Latvijas Nacionālajā operā), kuras scenogrāfiju veidojis Fišers. Savukārt tuvojošās vasaras otrā pusē mākslinieka darbi būs daļa no otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA2) programmas.
Kā tu, Miķeli, jūties tagad, pandēmijas laikā?
Kā jūties beigu dienās... Nu baigi forši, nezinu, labi. Un tu?
Es nevaru saprast, vai gribu, lai šis beidzas vai turpinās mūžīgi. Sajūtas svārstās.
Jā, ir tāds moments. Man ļoti patīk, ka nav visu laiku kaut kur jābūt kaut kādā laikā. Protams, katru otro dienu jūtu tā saucamo “koronitu” – kad pašam savā galvā šķiet, ka ir simptomi. Jo sevišķi, ja vēl ziņas par daudz skatās.
Tu esi man iepriekš teicis, ka esi nobažījies par cilvēci. Vai tev nešķiet, ka tagad ir materializējusies kāda no tavām daudzajām vīzijām, ko tu esi pats redzējis vai esi savā māksla izpaudis?
Īsi atbildot – jā, man šķiet. Es domāju, ka tas ir neizbēgami! Kaut kādā ziņā tas pat sagādā zināmu atvieglojumu. Veids, kādā tas notiek, arī laikam nav vissliktākais.
Vai notiekošais tev rada īpašas asociācijas ar kādu konkrētu savu darbu?
Īsti ne. Ja nu vienīgi tas, ko uztaisīju Ebolas vīrusa laikā, kur tādas ķirzakas gāzmaskās apsmidzina banānus, tas ir kokgriezums no “Netaisnības” sērijas. Bet nu šā vai tā jau tur viss ir saistīts.
Tu zini kaut ko, ko mēs, pārējie, nezinām?
(Smejas.)
Vai vismaz nojaut.
Nu nē, es nevaru atbildēt. Bezcerīgs jautājums.
Es to prasu tāpēc, ka tev mēdz būt dažādi netradicionāli notiekošā skaidrojumi, par kādiem vairums cilvēku pat nenojauš.
Protams, sazvērestības teorijas ir daudz un interesantas, bet vairums no tām nelīmējas kopā ar faktu, ka cieš naftas bizness. Bet, no otras puses, varbūt tagad tieši visiem ķirzakcilvēkiem pieder vakcīnu bizness. Bet mani pašu vairāk uzrunā ideja, ka Zemei kā dzīvai būtnei ir licies, ka varbūt jādod mums pēdējā iespēja. Tas ir tas moments, ko mēs, kā šķiet, laikam pakāsīsim.
Bet kā tieši izpaužas tā iespējas došana?
Nu, mēs tā kā varam apstāties un padomāt, vai tiešām mēs gribam turpināt maukt tālāk ar galvu pa priekšu, vai arī kaut ko mainīt. Bet nu izskatās, ka uz to tomēr neiet.
Bet redzot vispārējo solidaritāti, kāda šobrīd daudz kur izpaužas starp cilvēkiem, tev nepieaug cerības? Tu kopumā kļūsti cerīgāks vai pesimistiskāks?
“Cerība” tiešām ir īstais vārds, tā man vēl ir. Bet pārliecība gan ne. Tikai cerība, ka varbūt mēs tomēr esam labāki, nekā izskatās. Man šķiet, ka var būt daudz labāk. Bet, ja tā ir, nav daudz, ar ko lepoties.
Ar ko tu šajā laikā nodarbojies mākslas ziņā? Kādus pavērsienus radījusi izolācija?
Vispār es ļoti nopietni caurskatu jautājumu par to, ar ko nodarboties turpmāk. Māksla tādā izpratnē kā līdz šim man visdrīzāk paliks vaļasprieka līmenī. Līdz ar to nekādas radošas idejas man nav, un nav arī baigā tieksme radoši izpausties. Taču, piemēram, man milzīgu gandarījumu sagādā tas, ka es šobrīd dārzā būvēju dušas kabīni. Vai citas lietas, ko mājās prasās izdarīt un uz ko gadiem esi skatījies, bet nekad nav bijis laika. Un tas sagādā gandarījumu un ļoti nomierina.
Bet kāpēc tāda pārliecība, ka māksla tev paliks kā vaļasprieks?
Tas ir saistīts tikai ar ekonomiskiem apsvērumiem. Bet es vēl turpinu strādāt ar Rīgas Biennāli, kuri savu programmu dotajos apstākļos mēģinās realizēt labākajā iespējamajā veidā. Es atcerējos, ka vairākus pēdējos gadus savā dzīvē esmu rakstījis tādu kā apokaliptisko dzeju – šķiet, no kāda 2014. gada. Esmu apkopojis šos dzejolīšus, vēl iecerējis kādu video darbu... Viss joprojām ir procesā, bet tas process profesionālā ziņā virzās uz beigām. Es neesmu no tiem, kas šobrīd piedzīvotu baigo radošo pacēlumu. Man kādreiz šķiet, ka tiešām jāpārdomā tādi jautājumi kā – priekš kam es to darītu? Kam tas domāts?
Un ko tad tu citu darīsi?
Es varu darīt visu ko. Esmu, piemēram, savulaik gadu strādājis par šoferi Izraēlas vēstniecībā. Tas bija ārkārtīgi interesanti. Tik šiku darbu es gan jau vairs nedabūšu, bet iespējas ir.
Tas sasaucas ar jautājumu par to, ka krīze vissmagāk ir skārusi tieši mākslas un kultūras telpu.
Jā, bez šaubām! Un tā kā mēs nezinām, cik ilgi tas vispār turpināsies, nav jēgas uz neko tur īpaši cerēt.
Bet kāda, tavuprāt, ir galvenā mācība no šī trieciena? Attiecībā uz to, ko sabiedrībai nozīmē kultūra un cik tā ir vajadzīga.
Kāda tur sabiedrībai var būt mācība – vai nu viņiem to mākslu vajag, vai nevajag. Skaidrs, ka līdzekļi šobrīd tiks pirmkārt pārdalīti medicīnai. It kā par to iepriekš varētu būt bijušas šaubas. Mākslinieki paši vainīgi, ka tādu profesiju izvēlējās. (Smejas.)
Bet tiem, kas nav slimi, taču mākslu tagad vajag visvairāk!
Jā, protams, vajag. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir. Ņemot vērā iepriekšējās krīzes pieredzi, es par šo rūpalu gatavojos aizmirst uz vairākiem gadiem. Un tā krīze bija daudz maigāka salīdzinājumā ar to, kas sagaidāma tagad – pat tad, ja pandēmija pēkšņi izbeigtos rītdien.
Vai tev ir kāda nojauta par to, kāda varētu būt pēcpandēmijas laika māksla? Kādi jauni virzieni varētu parādīties?
Nē, nav, un tas ir tik brīnišķīgi! Es vispār ļoti gaidu ne tikai to, kāda būs jaunā māksla, bet arī kāda būs jaunā pasaule. Bet tā pasaule šobrīd tikai dzimst, veidojas. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vecās pasaules vairs nebūs. Tas mani drīzāk priecē, jo bija grūti noskatīties uz to masu pašnāvību, kas gāja vaļā līdz šim. Bet es tomēr arī mēģinu pārlieku nesacerēties.
Andu kultūrā šis laiks tiek dēvēts par jauno pachakuti ēru. Tu tici, ka ir iespējams kaut kāds “kvantu lēciens” un paradigmas maiņa cilvēces attīstībā, no dabas pakļāvēja statusa pārejot uz egalitārāku pozīciju un akceptējot sevi kā būtni starp citām būtnēm?
Ak, tas būtu kaut kas tik brīnišķīgs... Būtu īstenojies mans visklusākais, visskaistākais sapnis. Bet teikt, ka es tam ticu, es diemžēl nevaru. Nevar ticēt tam, par ko neko nezina. Ticēšana tomēr ir tāda reliģiska sajūta.
Pēc visvienkāršākās definīcijas ticēt laikam nozīmē – būt par kaut ko drošam bez pierādījumiem.
Jā, lūk. Un drošs es noteikti neesmu. Tie “pierādījumi”, kādi nu viņi ir, drīzāk liecina par pretējo. Bet man ļoti, ļoti gribētos, ka tā notiek. Tas būtu super.
Vai tev ir bail?
Protams. Es laikam esmu sācis labāk saprast, ka es tomēr nomiršu. Līdz galam vēl ne, bet labāk kā līdz šim.
Un ar šo saprašanu tu vēl neesi ticis galā?
Nezinu, vai ar to ārpus klosteriem vispār var tikt galā. Bet laika katrā ziņā nav daudz.
