Tu vienkārši neievēroji
Saruna par nesaprotamo mākslā ar Beati Poikāni
Haralds Matulis
Jūnijā jaunajā DOM galerijā Ģertrūdes ielā 115 (tur agrāk atradās LOW galerija) notika Beates Poikānes izstāde “Šķietami apslēptais”, ar ko māksliniece absolvēja LMA Vizuālās komunikācijas nodaļu. Sākumā skatījos apkārt ar aizrautību, kas ātri pārtapa izbailēs, ka nesaprotu, kas ir apslēpts un kā jāskatās – nolēmu to pajautāt autorei, un mūsu starpā norisinājās šāda saruna.
Skats uz izstādi caur īstu durvju actiņu. Foto: Beāte Gredzena
Beate Poikāne: Kurš tevi tagad noklausās?
Haralds Matulis: Jā. (smejas)
BP: (Smejas)
HM: Mums ir jāsāk ar to, kas notiek ārā. Jo es redzēju, ka tev izstāde patiesībā sākas no ārpuses (iet ārā, dzirdamas aizdomīgas čalas uz ielas). Jums ir kāds apšvīkājis durvis? Starp citu pagājušoreiz, kad es biju... (uz ielas parādās simpātiski un draudzīgi svešinieki)
HM: Labdien!
Draudzīgs svešinieks: Labdien!
HM: ... šitā te lapiņa arī bija pielīmēta?
BP: man šķiet, ka jā. Tu vienkārši neievēroji, jo durvis bija atvērtas.
Skats pāri DOM galerijas sliekšņtelpai. Foto: Beāte Gredzena
HM: Nu, labi, stāsti – kā man jāskatās!
BP: Bija domāts tā, ka šis darbs funkcionē arī tad, kad galerija ir slēgta. Un jebkurā brīdī, ejot garām, vari ielūkoties un sastapties ar šo telpu. Un tu ielūkojies, un redzi šīs durvis (rāda uz durvīm) ... tad tu saproti... ka tu esi apmānīts. Jo kad tu atver durvis, tu redzi vēl citu telpu. Un tā telpa, kuru tu esi redzējis pirms tam, tā ir bijusi miniatūra telpas replika.
HM: Ak, Dievs! Es tagad sapratu, tagad es sapratu, ka es skatos tajā pašā virzienā, kur ir telpa, un redzu tā kā to, maģisko istabu (neprecīza atsauce uz Ingmāra Bergmana camera obscura). Jā, tagad es saprotu vairāk!
BP: Yes!
HM: (Smejas)
BP: Tā tas bija domāts, ka tu ieskaties, atver durvis un ieraugi to pašu telpu, un tā pirmā ir bijusi tikai telpas imitācija.
HM: Un tev bija arī kāds cilvēks, kurš to ieraudzīja? Kurš atnāca pie aizslēgtas galerijas un saprata visu?
BP: Nu to es nezinu.
HM: Ā.
BP: Bet man ir bijuši arī, kad ir ciet durvis. Un ir, kas uzreiz saprot. Un es saku: “Jums vajadzēja sākumā ieskatīties.” Un viņi saka: “Mēs jau ieskatījāmies.”
HM: Parasti ir paredzēts no iekšas skatīties to, kas ir ārā, vai ne. Bet tad tā tev ir pārveidota, un darbojas abos virzienos, tā lēca? Vai tu to esi pārveidojusi?
BP: Nē. Tur patiesībā nemaz nav lēcas.
HM: Kas tad tur ir?
BP: Tur ir caurums.
HM: Ā, tur nav nekā?
BP: Jā. (smejas)
HM: (slēpj apjukumu) ā, super!
BP: Jā, nepastarpināts skatījums. Bet tad, kad tu atver, tu vari redzēt divus tos mazos objektiņus, kurus tu nevari redzēt ielūkojoties no ārpuses, un tad tie ir jau kaut kādā citā izkārtojumā nekā reālajā izstādē.
Draudzīgs apmeklētājs: (atnāk draudzīgi apmeklētāji) čau...
BP: Čau!
Draudzīgs apmeklētājs: Labu tev dieniņu!
BP: Jā, tev arī.
HM: Mēs redzam tur arī to apakšējo līniju (pēta miniatūru), to stūrīti.
BP: Mh.
HM: (skatās). Mm, tas ir interesanti, tur tā grīda, viņa savienojas ar attēlu.
BP: Jā! Man liekas, šeit tā daudz vairāk savienojas ar attēlu, viņa ir nosacītāka, tā telpa, protams. Ejam iekšā?
HM: Ejam.
(ieejam iekšā galerijā, nokāpjot dažus pakāpienus lejup, telpā parādās atbalss)
BP: Katram objektam ir nosaukums. Un pirmais objekts, kuru mēs tikko redzējām, saucas “Ielūkošanās”. Un to var tajā kartē redzēt (rāda izstādes shēmu uz A4 lapas).
HM: Jā, es domāju par to, ka es droši vien esmu neizglītots skatītājs un es nekā no tā nesaprastu.
BP: No kartes?
Izstādes “Šķietami apslēptais” navigācijas karte
HM: Nē, kad es skatos karti, es saprotu, ka tā mēģina man kaut ko izstāstīt, bet... es apmulstu pie ārdurvīm.
BP: Mh.
HM: Es nezinātu, vai drīkst skatīties. Ja man būtu norādīts ar bultu – tad es skatītos.
BP: Jā! (smejas) Es tieši domāju, kā lai ierosina to skatīšanos, nenorādot tieši. Tas man vispār šķiet interesanti – kā lai netiešā veidā liek skatītājam izpildīt kādu darbību.
HM: Tas ir bīstami. Pārāk daudz aktivitātes no skatītāja beigsies ar to, ka tev kāds kaut ko salauzīs – nepareizā veidā.
BP: Jā, bet pat ne tāda fiziska aktivitāte. Nu, man gribētos tā, lai es izprovocēju kaut kādu tālāku iztēles lauku tajā skatītājā. Un šajā darbā (pieiet pie viena no izstādes objektiem) es to vēl nedaru tik intensīvi, bet nu tas man likās tāds interesants... motīvs. Ar ko varētu nodarboties. Es atradu tādu terminu, kas saucas “liminal space”, kas ir tā kā “sliekšņa telpa”, tu zini to, ja?
Priekšplānā “Apslēptais 2”, pie tālākās sienas “Apslēptais 1”. Foto: Beāte Gredzena
HM: Es klausos.
BP: Nu, viņu izmanto dažādās nozarēs, un man likās foršs tas starpmoments. Gan man likās, ka tas strādās tajā darbā, starp attēlu un telpisko objektu. Ka tas darbs izveidojas kaut kādā tajā starptelpā starp šiem abiem (kļūst nopietna). Saspēlējoties. Un vēl man likās interesants, ko viņi aprakstīja par teātri, ka varētu darīt tā, ka nevis aktieris spēlē lomu, pilnībā pārņemot to, bet ka viņš spēlē starp savu personu un starp to tēlu. Un tad man likās, ka tur arī ir kaut kas tāds, ka tiek atstātas speciāli tās tukšās vietas, kad tu iedod skatītājam kaut kādu pavedienu un viņam netiek paskaidrota šī lieta, un viņš ir atstāts pats tajā brīdī, lai turpinātu to sižetu savā prātā. (atkal smejas) Un tas man likās interesanti, ko varētu izmantot arī mākslas darba radīšanā kaut kādā veidā... tikai jāizdomā kā! Veicināt iztēli skatītājam, nevis iedot viņam gatavu jau objektu, kurš ir pabeigts.
HM: Es domāju par to... tas ir tik interesanti, ko tu stāsti, bet es nekad nebūtu par to iedomājies, ja tu man par to neizstāstītu. Un tad es domāju, vai es esmu slinks skatītājs, ļoti slinks skatītājs, vai es esmu vienkārši neizglītots. Jo... Ko tu teiktu, ja skatītāji to vienkārši palaistu garām? Tu domātu, ka viņi nav pietiekami rūpīgi?
BP: Hmm.
HM: Un es domāju, vai tas vairāk saistīts ar manu neizglītotību vai drīzāk ar...
BP: Man šķiet, es viņiem vispār neko nepaskaidroju. ... jā, to es neesmu izdarījusi. Es vispār skatītāju tā kā atstāju.
HM: Tas kā reiz man liekas tas interesantākais. Jo, varētu norakstīt, ka esmu neizglītots šajā ziņā, neesmu pietiekami bieži nācis uz laikmetīgās mākslas izstādēm, kur jau ir noteikts veids, kā kaut kas tiek parādīts un kā uz kaut ko ir jāskatās. Otrs, ja es šo izstādi kā pieredzi ielieku pārējā savā dzīves un sociālo tīklu pieredzē (smejas), tad – es esmu pieradis, ka man daudz vairāk nāk pretī un dod mājienu “ahā, tagad būs smieklīgi” vai arī “jāskatās uz to”. Un man pat rodas iespaids, ka tu viņiem speciāli nedod to pavedienu. Un tā spēle ir ar to, vai viņi kaut ko ieraudzīs vai nē.
BP: Jā.
HM: Par ko es mākslinieku vietā būtu piesardzīgāks. Ja es taisītu izstādi. (smejas) Es domāju, ka cilvēki ir pašpietiekami un ļoti slinki iedziļināties. Bet tad no otras puses domāju, varbūt tādi cilvēki, kas pārāk iedziļinās, arī varētu kaitināt. Nu, labi, ja viņš iedziļinās un ir sajūsmā, tad var piedot, ka viņš saprot kaut ko ne to. Bet ja kāds sāk stāstīt par tavu darbu nepareizas interpretācijas, tas varētu būt kaitinoši.
BP: Man tas tieši patīk...
HM: Tev patīk.
BP: Jā. Man patīk. Jo tā šis darbs arī saucas, “Šķietami apslēptais”, un tas paredz to, ka tu vari minēt, kas tas varētu būt. Viņš paredz tādu lauku... kad tu interpretē, kas varētu būt šie objekti. Labi (smejas), tas varbūt nav tas, ko tu jautāji. Droši vien.
HM: Tas ir saistīts. Tu saki, ka šeit ir grūti uztvert to, kas notiek, un tas paver iespēju spēlei. Bet, ja es esmu pārsātināts sociālo tīklu cilvēks, es nodomāšu nevis “te ir iespēja spēlei”, bet nodomāšu “es nesaprotu, kāpēc viņa man šito rāda”. Un nevis iešu klāt un jautāšu, bet droši vien vienkārši iešu tālāk.
BP: ...
HM: Nu, labi, pastāsti mazliet vairāk par šo te, kā viņu pareizi sauc, – priekšmets, objekts?
BP: Elements. Bet par tiem cilvēkiem vēl.
HM: Par to, ka viņi nenāk iekšā.
BP: Nē, es īstenībā arī to izstādi tā nepasniedzu, ka visiem obligāti jānāk. Man liekas, tie cilvēki, kas atnāk, viņi cenšas kaut ko uztvert. Nu, man ir bijuši vairāki pārsteigumi, kad cilvēki tā atnāk, un es domāju, ka viņi atnāks un tā ies ārā, jo tas viņus neuzrunās. Bet ir arī tādi cilvēki, kuriem es neko nestāstu, un viņi atnāk un viņi ir spējīgi (smejas)... Viens vīrietis, kurš bija atnācis, viņš tā staigāja un skatījās, viņš bija ienācis garāmejot atklāšanas vakarā, un man nebija nekādu tekstu, nekāda paskaidrojuma, un... un viņš teica: “Kāpēc visa izstāde ir par nāvi? Un tad vakardien divi cilvēki teica, ka tas ir spogulis, jo tas atstaro gaismu. Un man patīk, ka tas ierosina domāt par kaut kādiem objektiem, kas ir reāli, bet tie ne visiem ir viens un tas pats. Tādā ziņā. Bet ko tu jautāji?
Izstādes elements “Apslēptais 1”, saules un ēnu apspīdēts, īstas auduma krokas mijas ar fotografētām. Foto: Beāte Gredzena
HM: Es domāju. Tu absolvē Mākslas akadēmiju un tu uztaisi tik lielu audeklu un tikai ar pelēko krāsu. Man tas šķiet kaut kādā ziņā tik izšķērdīgi...
BP: (smejas)
HM: (smejas) ...gan pret savu talantu, gan pret iespēju izstādīties, kas tomēr nenotiek kuru katru dienu. Un man liekas, tas ir prasīgi pret skatītāju, likt viņam skatīties uz lielu pelēku audeklu.
BP: (smejas)
HM: Nu, labi, es vienkāršoju. Es redzu, ka tur ir dažādi pelēkā toņi, bet, ja es būtu ienācis no rajona, es teiktu: “Pagaidiet. Un šito iemāca Mākslas akadēmijā tagad?”
BP: (nebeidz smieties) (tomēr beidz) Jā, man liekas, šo es jau stāstīju. Nē, nu labi. Man ir sevišķi tuvas attiecības ar pelēko. Bet jā, es šķiet jau stāstīju par to glezniecības aspektu, ka mācoties Rozentāla skolā, es sapratu, ka mani neinteresē tik ļoti tāda kontrastaina glezniecība, kas ir nu tur dažādas krāsas, kā tu gribētu, vai tur tumšs un gaišs izteikti, bet mani interesēja tieši, ko var panākt ar ļoti šaurām tonālām attiecībām. Mani interesēja, kādu spēli paver tie dažādie pelēkie. Ka viņi var būt silti, un viņi var būt vēsi, un viņi var būt gaiši, un viņi var būt tumši. Ka viņi jau savā starpā veido saspēli, un man šobrīd ir interesanti risināt to saspēli, nevis ņemt krāsas, kas savā starpā pilnībā kontrastētu. (domā) Bet vēl man patīk, ka tā materialitāte dod tādu metāliski sudrabainu.
HM: (šajā brīdī sarunā iestājās pauze, un lai to turpinātu, uzdevu jautājumu savā izpratnes līmenī, norādot uz objektu) Tas ir kaut kāds audums, ko tu nofotografēji?
BP: Mh.
HM: Un kā tu dabūji tieši tās pelēkās krāsas, kas tur ir?
BP: Tā ir fotokolāža, vairāku fotogrāfiju salikums, lai iegūtu šo izklājumu, kāds tas ir šobrīd attēlā.
HM: Kāpēc tu to izvēlējies piekārt pie sienas? Tas rada kaut kādu spocīgu pielūgsmes vietas sajūtu.
BP: Es eksperimentēju, dažādos veidos izkārtojot. Un šī ir viena variācija no tā, kā to var izlikt, ko es beigās pieņēmu šai izstādei. Tajā, ka tie objekti ir kaut kādā veidā deformējušies, jo šis objekts paredz, ka fotogrāfijā ir attēlota virsma un man likās, ka šim objektam arī būtu jāatklājas kā virsmai.
HM: Jā.
BP: Kad tu redzi kādu objektu, kas tev ir pazīstams, un tu skaidri zini, ka tas ir tas, bet viņš ir ieguvis jau kādu citu formu, piemēram, tu zini, ka tu atrodies savā istabā, bet tava istaba vairs neizskatās gluži pēc tavas istabas. Un tāpēc es to piekarināju, lai tas pārrauj to normālo, fizisko realitāti, ko paredzētu šāda auduma daba... ka tam būtu jāatrodas pakļautam gravitācijai. Es gribēju to kaut kā pārraut. Nu tā.
HM: Es iztēlojos, ka cilvēkam, kurš ienāk, pirmais iespaids ir, ka kaut kas ir izkārts, pēc tam viņš redz, ka tas ir pelēks uz balta, vidū ir gaišāks, nu, es atvainojos par savu primitivizēšanu, es esmu neizglītots cilvēks. Bet tikt līdz tam, ka šis audekls nav savā parastajā vietā, ka tas pārklāj kādu dimensiju telpu, tas ir... tas izklausās pēc autora skatījuma, jo tu esi tik labi pazīstama ar šo objektu. Es ienāku un ieraugu to, kas fiziski ir.
BP: Mh.
HM: Un es nezinu, cik ilgi man uz to vajadzētu skatīties. Varbūt ir kāds ilgums, kur tas jau kļūst nepieklājīgi, jo parāda, ka es kaut ko neesmu sapratis, ja es tik ilgi blenžu... bet es gribētu, lai viņš man trijās četrās sekundēs kaut ko pasaka. Un savukārt pēc piecpadsmit sekundēm es tur pamanu kaut kādu dziļumu. Taču es baidītos ilgāk skatīties, lai neradītu iespaidu, ka es neko nesaprotu.
BP: Jā. Lai neliktos, ka tu neesi uzreiz jau uztvēris.
HM: Jā, jo...
BP: Man tieši liekas, ka to tā momentāni ir grūti uztvert... Man patīk, ka to var vērot no dažādiem skatpunktiem. No tā arī mainās, kā tu uz to skaties. Jo sevišķi tas atbilst otrajā objektā. (pieiet pie objekta) Šeit tieši redzam, kā spēlējas drapējums... un kurš ir īstais drapējums? Telpiskajā materiālā ir paralēlais drapējums, objekts satiekas starp šīm divām realitātēm.
HM: Un tas ir tas pats audums, kas bija fotogrāfijā?
BP: Nu, šis tomēr ir cits. Jo tas, kas ir fotogrāfijā, viņam ir tāds spīdums, un tad šis, uz kura tas ir attēlots, tam ir drusku citas īpašības. Man patīk, ka tie ir tuvi, bet ka tie nav viens un tas pats.
HM: Nu un, ja tiktu izdrukāti teksti un pielikti blakus pie mākslasdarbiem, tu justos, ka tā ir krāpšana vai necieņa pret mākslinieku? Vai mākslinieka nevarēšanas apliecinājums?
BP: Nu, es domāju, tā ir izvēle. Tas jau atkarībā, kāds tas teksts ir.
HM: Tāds teksts, kas izskaidrotu, kas tajā mākslasdarbā ir un uz ko jāskatās. Jo piemēram, kad tu aizej uz Mākslas muzeju...
BP: ...jā, es domāju, to varētu izspēlēt.
HM: Bet tu domā, ka tā ir spēle, nevis dabiska rīcība. Jo man liekas, kad tu aizej un redzi pie gleznas uzrakstu “Ainava” vai “Portrets”, tad tu nodomā – ahā, es pareizi saprotu. Un šeit, tavā izstādē man ir sajūta, ka tā ir drīzāk tāda tīša slēpšanās.
BP: Ja?
HM: Pastāsti vēl par Džoto.
BP: Nu, es nezinu, vai tas ir tieši par Džoto. Tad, kad es sāku spēlēties ar tiem audumiem, un tad es sapratu, ka viņi saistās vienā tādā līnijā ar akadēmisko glezniecību kā tādu. Jo Eiropas akadēmiskajā glezniecībā drapērijas ir (smaida) ļoti svarīgs motīvs. Un tad es sāku domāt, ka izklājums, kuru es veidoju no fotogrāfijām, viņš veido kaut kādu ačgārnu telpiskuma ilūziju, un tad sāku domāt par telpiskuma ilūziju mākslā un, protams, par perspektīvas attēlojumu, kā sākās telpisku priekšmetu attēlošana glezniecībā. Un Džoto bija viens no pionieriem, kurš centās attēlot perspektīvu, bet tas nebija vēl advancētā veidā. Un es domāju, tad tajā ir kaut kas līdzīgs, es cenšos attēlot telpisku objektu, bet tas notiek kaut kādā ačgārnā veidā. Viņš centās attēlot telpisku telpu, bet viņam vēl nebija līdz galam izstrādāti šie paņēmieni.
HM: Džoto bija tas, kurš zīmēja tās plakanās figūras?
BP: Mm... plakanās figūras?
Džoto, Pasludināšana Sv. Annai, ap 1304–1306
HM: Plakanus cilvēkus?
BP: Nu nē, viņš tieši centās viņus padarīt telpiskākus..
HM: ...apaļākus?
BP: ... apaļākus, jā, tā, lai viņi nāktu ārā, lai viņi iegūtu kaut kādu telpiskumu.
HM: Bet viņam nesanāca kaut kas, ja? Viņam neizdevās tik labi?
BP: Nu jā... Jo viņš to iesāka. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš to izdomāja, ka viņi varētu nebūt tomēr tikai simboli, tie tēli, bet ka viņi varētu tuvināties realitātei. Nu, tur jau kaut kā tādas, nu, ambīcijas parādās... uz reālismu.
HM: Un tu ej otrā virzienā?
BP: Es... nu, man šķiet, ka tas, ko es daru, ir jau šīs realitātes apšaubīšana. Es ar attēlu veidoju mēģinājumu nojaukt to realitāti. (smejas)
HM: (smaida)
BP: Nu jā, ja viņš centās tuvināties realitātei, tad man liekas, ka mani darbi to apšauba.
HM: Tas man atsauc atmiņā, ka Dekartam bija stāsts par māksliniekiem un viltojumiem. Viņš ieviesa domu, ka mums nevarētu būt tikai viltota nauda, ja pamatā nebūtu īsta nauda. Viltotā nauda ir apliecinājums tam, ka kaut kas ir īsts. Ja mēs dzīvojam neskaidrībās un šaubās un ieraugām kādu klaju apmānu, tad uzreiz pārējā realitāte mums šķiet drošāka. Lai gan skaidrs, ka ja mēs sastopam cilvēku, kurš melo, tas nepadara visu pārējo patiesāku. Šī relatīvā distance, ka tu, ja ne kontrolē, tad apzinies dažādos līmeņus, kādos pasaule tevi krāpj. Un tā kā tas var aiziet dažādos virzienos...
(sarunas dalībnieki domā)
BP: Jā... Nu te bija doma, ka viņš ir patiesībā viens un tas pats, par šiem diviem objektiem. Pirmais parāda šī objekta plakni, un otrais parāda šī objekta šķautni. Es biju domājusi, ka tie ir portreti vienam un tam pašam priekšmetam, tikai viņi atrodas dažādos stāvokļos, dažādos novietojumos.
Izstādes elements “Apslēptais 2”. Foto: Beāte Gredzena
HM: Mani mazliet samulsināja tie cipariņi uz izstādes kartes – jo pie 2. ir “Apslēptais 1” un pie 3. ir “Apslēptais 2”.
BP: Jā. Es arī tā iedomājos, varbūt pirmo, kur ir jāskatās actiņā, vajadzēja saukt par nulto. Tad būtu vieglāk orientēties.
HM: Kā datoriķi dara.
BP: Jā. Un arī tāds nulles punkts.
HM: Jā, tas ir labs plāns.
BP: Man šis arī likās problemātisks aspekts, taču man patīk, ka šobrīd numerācija beidzas ar 6, nevis ar 5. Varbūt tas nav tik būtiski. Jā, bet ar nulli būtu labāk. Jā, mēs tagad varētu ieiet tur. (viņi dodas izstādes padziļinājumā, telpā, kuru no pirmējās šķir iepriekš apspriestie aizkari) Mēs esam šeit ienākuši.
(ilgs klusums)
HM: Vajadzētu cilvēkiem likt skatīties lēnām. Jo, ja viņi skatītos lēnām, viņi, iespējams, arī saprastu.
Priekšā izstādes elements “Pārredzamais”, fonā “Necaurredzamais”. Foto: Beāte Gredzena
BP: Jā.
HM: Lai gan (smejas) man ir arī tāda neveiklības sajūta, ka ja es pārāk ilgi skatīšos, tā būs tāda kā necieņa pret mākslinieku, ka es nesaprotu, kas tur ir.
BP: Jā... Visgarlaikotākie skatītāji, manuprāt, ir tieši vizuālie mākslinieki.
HM: Kāpēc?
BP: Jo viņi atnāk un visu ātri nolasa. Cilvēki, kas nāk no citām jomām, ir drusku vērīgāki. Viņi tam velta lielāku uzmanību. Varbūt tieši tāpēc, ka viņi... ka viņi nepieņem, ka viņi jau visu saprot. Atnāk scenogrāfs un saka: “Nāc šurp, ļoti scenogrāfiska izstāde.” Atnāk gleznotājs, saka: “Ō, ļoti gleznieciski.” ... Nu jā, bet tu man kaut ko jautāji, un es atkal kaut ko citu stāstu.
HM: Tas ir okei. Pastāsti par ekrāna un altāra ideju.
BP: Mh. Nu, man likās, ka man ir jābūt kādam objektam vai video darbam, kurš paskaidro, ko esi sastapis pirms tam. Bet tad mēs kaut kā sākām par to diskutēt ar manu darba vadītāju Mārtiņu Ratniku un nonācām pie tā, ka, iespējams, šim objektam ir nevis jāpaskaidro, bet ka tas... ka tas vēl vairāk apslēpj, samulsina... nu tu sastopies ar šo te ekrānu, kas tev varētu izstāstīt to, kas ir noticis, bet arī šis ekrāns ir apsegts, un tad tu to tā arī neieraugi. Bet tu redzi, ka tev kaut kas tiek rādīts... un tas video arī ir uzņemts šeit, un šī ēnu spēle, ko redzam video, arī ir šeit pat filmēta. Un video darbā arī sastopies ar gaismas un ēnas attiecībām, bet nav konkrēti nolasāms, kas tur ir un kas notiek, tikai saproti, ka tur norisinās kaut kāda kustība. Lai gan šis objekts, kas apklāj ekrānu, ir statisks.
HM: Tas ir interesanti, ka galējo patiesību par sevi sniedz nevis objekts, bet ekrāns, ko mēs redzam, ir kaut kāda ņirboņa, kaut kāda kustība, kas ir aizklāta ar pastarpinājumu. (pauze) Un tā kā šis objekts ir citādākā formā nekā pirmie divi, tas šķiet noslēdzošs.
BP: Jā. Man tas šķiet interesants ar to, ka katram objektam ir savas īpašības. Ekrāns arī ir plakana realitāte, tikai kustīga. Tas ir plakans, kustīgs attēls. Turpretim pāri pārklātais audums ir statisks attēls, kuram ir īpašība būt ne-plakanam.
HM: Audums ir sakrokojies.
BP: Jā. Audums ir nekustīgs, bet tam piemīt šī telpiskā realitāte, kura nepiemīt video. Telpas miniatūrais makets nebija sākotnēji paredzēts izstādei, es to biju uzbūvējusi, lai spētu domāt par šo telpu. Bet tad tas izskatījās interesanti kopā – es to ienesu telpā un vairs nevarēju iznest ārā. Un tas kļūst par šo telpu, jo es iztēlojos, ka tā ir šī telpa. Tā proporcijās ir līdzīga, tā ir šīs telpas replika, un tu vari paskatīties uz šo vietu, kā tajā kartē. Man patīk, ka makets liecina par šo telpu, kurā tu atrodies, bet patiesībā tas ir tikai papīra modelis. Tu tam piešķir šo nozīmi, ka tā ir šī telpa.
HM: Ā, tas izgaismo maketu (skatās uz prožektoru). Sākumā es domāju, ka tas projicē attēlu.
BP: Tu neesi vienīgais, kas tā nodomā.
HM: Un vēl man cilvēki teikuši, ka viņiem rādās, ka tas ir logs, kurā tu redzi pretējās mājas sienu.
(viss klusu. dzirdamas klusas skaņas no blakus telpas)
BP: Un tad man vēl bija domas par to, vai telpas maketam, vai viņam arī būtu jāatrodas šajā telpas izkārtojumā. Jo man kaut kā likās forši, ka tu pārredzi to, ko tu esi iepriekšējā telpā redzējis, bet ne to, kas notiek šajā telpā.
HM: Kā tu to domā?
BP: Nu tur pieņemsim... (skatās uz maketu) Paskat, tur ir milzu zirneklis iedzīvojies!
HM: Īsts?
BP: Jā. (smejas)
HM: Patiešām. Starp citu, ievēroji, ka mazajā maketā nav maketa?
BP: Jā, es to ievēroju. Un tāpēc es domāju, ka varbūt nevajag arī to drapērijas motīvu maketā. Bet tad būtu grūti nolasīt, vai ne?
HM: Varēji maketā ielikt mazu maketa modelīti.
BP: Jā, tas būtu ļoti forši... Un tad tajā mazajā maketiņā vēl mazāku maketiņu.
HM: Tas jau būtu skatītājiem par grūtu. Tur varētu pielikt zīmīti, kurā rakstīts: “Šeit domājiet, ka tur ir iekšā maketiņš.”
“Pārredzamais”. Foto: Beāte Gredzena
HM: Vai tas būtu tā kā grēks un izjauktu māksliniecisko koncepciju, ja būtu pie sienas apraksti par darbiem, vai būtu kaut kāds ceļvedis, kurš šis tiktu stāstīts. Jo man, es domāju, man tas būtu ārkārtīgi, ārkārtīgi interesanti. Varbūt tas ir tāpēc, ka es esmu daudz lasījis... Bet kaut kādā ziņā, es domāju, mēs visi esam mūsu sabiedrībā pieraduši, ka, ja mēs jūtamies nedroši, mēs ņemam instrukciju. Un instrukcijā ir kaut kāds tā kā glābiņš.
BP: Jā. Nu man laikam patiktos, ja mums būtu kartē instrukcijas.
HM: Un viņi iet ar to karti?
BP: Jo tad tie apraksti nenojauktu to pārējo redzeslauku, ka tu redzi to objektu pašu, nevis tev ir tāda balta lapiņa, kas arī ir elements telpā. Es par šo esmu domājusi. Muzejos man arī patīk tā, ka tu pieej pie gleznas un tad tu redzi, kas to ir gleznojis un īsa anotācija. Un tad jau labu laiku laikmetīgās mākslas scēnā tā vairs nedara, neliek tos mazos paskaidrojumus. Un es īsti nezinu, kāpēc. Es sākumā dusmojos par to. (smejas) Jo es citās izstādēs arī gribēju viņus satikt, tos aprakstiņus. Bet ar laiku es sāku jau arī pierast pie tā, ka tā vairs nedara. Un tagad es laikam jau esmu ar to apradusi. Jā, bet man svarīgi ir visi tie elementi, kas atrodas šeit, un tie aprakstiņi, ja viņi nebūtu kaut kā speciāli izveidoti, lai būtu daļa no mākslasdarba, ka tad, man šķiet, viņi traucētu skatīties tā, kā es esmu paredzējusi. Jo tas uzreiz ir vēl tā kā jauns elements telpā, tā baltā lapiņa ir jauns vizuāls elements.
HM: Man šķiet, tanī ir kaut kāda līdzība arī ar to sliekšņa momentu, ko tu stāstīji sākumā. Ka ir kaut kas, kas izlien ārā no tās mākslasdarba lomas. Un kaut kādā ziņā balta lapa ar melnu tekstu ir mūsu kultūrā tik zināms jau simbols, ka tas lauziens nav tik liels. Līdzīgi kā, ja tu esi neatkārtojama personība, bet tev ir vārds un uzvārds, ko tev ir iedevuši vecāki, un tas nav nekādā sakarā ar tavu radošo ideju. Bet nu tu esi pieradusi un tev liekas ok.
BP: Jā.
HM: Tas man atgādināja vēl gadījumu, reiz es sūdzējos, ka man nepatīk, ka cilvēkiem uz pleca ir tā pote, no kā viņa ir, pret tuberkulozi vai ko potē bērnībā. Un tad man Kristaps izskaidroja citādāk: “Nē, Harald, tas taču ir tik ļoti skaisti!” Tas tieši padara to par estētisku zīmi, un padara mūs visus par cilvēku kopienas dalībniekiem. Un kaut kādā ziņā tas iezīmējums uz sienas, kas izjauc scenogrāfisko perfekciju, viņš reizē padara to cilvēcisku, jo apraksts padara to par mākslasdarbu. (smejas) Es droši vien spētu pieņemt šos aprakstus, lai gan es saprotu arī tavu tīrības vēlmi.
Tarkovskis ar maketu filmā “Upurēšana”
BP: Nu man laikam arī būtu bail, ka viņi ir konkurējoši. Jo man ir greizsirdība uz tekstu šajā iztēles laukā, jo man liekas, ka teksts ir daudz spēcīgāks instruments, lai tu radītu kaut kādu tēlu cilvēka galvā. Attēls uzreiz tev neparāda, kas tev jāiztēlojas. Bet no teksta iztēlošanās pakāpe ir cita. Un tāpēc varbūt arī es no teksta vairos. Jā...
HM: Es vispār piekrītu. Taču manuprāt tieši šajā gadījumā, ja tu...
(ienāk pazīstama māksliniece)
Pazīstama māksliniece: Čau!
BP: Čau! Mēs te sarunājamies, tu droši paskaties. Mēs runājam par tekstu un mākslu.
HM: Ja izmanto sliekšņa principu, un tur ir dažādās realitātes, tad tieši pie šī koncepta tas būtu mazāks grēks, sasaistīties ar tekstiem. Un visumā es tev ļoti piekrītu. Ja ir mākslasdarbs jāpaskaidro ar tekstu, tad tā ir aizdomīga lieta, kas ar viņu notiek.
BP: Nu jā.
HM: Es tagad sapratu, tu vienkārši negribi likt iekšā tekstus, jo teksti ir pārāk spēcīgi.
BP: Nu, tu pabeidzi tā, ka es nezinu, vai es piekrītu. (smejas)
HM: Jā, nu tu jau vari nepiekrist.
BP: Manuprāt, tam vizuālajam darbam vienkārši jāveic cita funkcija, lai.. (sasmejas un pievēršas atnākušajai apmeklētājai, pazīstamai māksliniecei). Čau, Anda, cik forši, ka tu atnāci. Es priecājos.
Pazīstama māksliniece: (smejas)
BP: Es satiku Henriju, un viņš tieši teica, ka viņš bija tevi saticis.
Pazīstama māksliniece: Es viņu nokaitināju!
BP: (smejas) To viņš neteica! Neko nesūdzējās. Jā.
