Lidojumu epizožu parāde
Mākslinieces Beates Poikānes un kuratores Viktorijas Vēberes saruna par izstādi “Lidojumu epizožu parāde”, performances mākslas hierarhijām un sapņiem par lidošanu kā ilgām pēc izlaušanās brīvībā
Izstādē “Lidojumu epizožu parāde”, kas 2024. gada 1. februārī vēra durvis Rīgas Mākslas telpā, māksliniece Beate Poikāne ar skaņas mākslinieka un pētnieka Andreja Poikāna palīdzību rāda to ilgpilno naksnīgo lidojuma pieredzējumu, kas atnāk pie cilvēka sapņu epizodēs. Šī tēlainā projekta aizsākums meklējams Beates maģistra darbā, kas tapa Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, performancē ar tādu pašu nosaukumu – “Lidojumu epizožu parāde” (2023). Sadarbībā ar Andreju un horeogrāfi un performances mākslinieci Laimu Jaunzemu Beate iedvesmojās no Gastona Bašelāra esejas “Gaiss un sapņi: eseja par kustības iztēlošanos” (1943), mitoloģiskām leģendām, zinātniskiem atzinumiem, mākslas vēstures diskursiem, bet tikpat lielā mērā arī no personīgās sapņošanas pieredzes, attēlojot virkni šāda sapņu lidojuma epizožu. Jaunās izstādes kontekstā Beate izvērš plašumā savu iepriekš aizsākto māksliniecisko pētniecību, interpretējot performances kodolu telpiskuma valodā. Skatītāji tiek vadīti cauri virknei teatrālu situāciju, kurās performances izpildītāji – objekti – tiek atklāti kā aktīvi procesa dalībnieki. Debesu klajam līdzīgā scenogrāfija, kinētiskās skulptūras, video darbi un skaņas instalācija ievilina skatītāju zināmā mijkrēšļa stāvoklī, kaut kur starp sapņiem un nomodu. Līdz ar to vide, kas pati kļūst par performances dalībnieci, iedrošina skatītāju ļauties sapņiem, gremdējoties šajā robežsituācijā starp izdomu un realitāti.
Māksliniece un scenogrāfe Beate Poikāne patlaban studē Skatuves mākslas maģistrantūrā Stokholmas Mākslas universitātē. Pirms tam viņa absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, iegūstot maģistra grādu, un Vizuālās komunikācijas nodaļu, saņemot bakalaura grādu. Viņas mākslinieciskā pētniecība iemiesojusies dažādās vizuālās formās, lielākoties teātra performancē un instalācijās, kas funkcionē kā stāstniecības instrumenti. Beates māksliniecisko meklējumu galvenais virziens ir centieni novirzīt vizuālās dramaturģijas fokusu no cilvēka, ierādot centrālo vietu ne-cilvēciskas cilmes performances izpildītājiem. Aplūkojot ietekmi, kādu izdomāts naratīvs atstāj uz mūsu šībrīža vides uztveri, Beate pēta tā iespaidu uz informācijas interpretāciju un iedziļinās dinamikā starp izdomātām pasaulēm un mūsu attiecībām ar fizisko realitāti.
Sekojošais dialogs ir Beates un Viktorijas saruna par mākslinieces skatījumu uz lidojumiem sapnī, iedvesmojošiem mītiem un gleznām, lomu, kādu izstādē spēlē pie priekšmetu pasaules piederoši dalībnieki, kā arī tās iespējamo funkciju Latvijas sabiedrībā.
Beate Poikāne
Viktorija Vēbere: Šī tēma, sapņi par lidošanu, tevi pavadījusi nu jau krietnu laiku. Kā tu pirmo reizi nonāci pie šīs koncepcijas? Man tas liekas interesanti – vai tu vispirms sapnī lidoji un pēc tam ieinteresējies par šo tēmu un tās konotācijām, vai arī vispirms sāki pētīt sapņus par lidošanu un tikai pēc tam pati savos sapņos sāki pacelties gaisā?
Beate Poikāne: Tas viss notika pavisam jocīgi. Dzejnieks Lauris Veips man atsūtīja tekstu [Gastona Bašelāra “Gaiss un sapņi: eseja par kustības iztēlošanos” (1943)], ko bija pārtulkojis uz latviešu valodu. Un mēs, tāds plašāks draugu pulciņš, to kolektīvi lasījām vienās lauku mājās, vasarā. Tas bija kaut kas līdzīgs pašu sarīkotai vasaras nometnei par sapņu tēmu. Katru nakti mēs gājām gulēt ar domu, ka centīsimies par kaut ko sapņot, no rīta pierakstījām savus sapņus, bet vēlāk tam sekoja diskusija – un tā bija viena no mūsu tās nedēļas galvenajām nodarbēm. Un toreiz es arī izlasīju Bašelāra tekstu. Tātad var teikt, ka es arī tobrīd atrados visai specifiskā vidē. Pievēršoties šim īpašajam domātājam, jau iepriekš zināju, ka viņš runā par telpas poētiku. Taču nekad agrāk nebiju dzirdējusi par eseju “Gaiss un sapņi”. Man viņa domas uzreiz šķita daudz tuvākas salīdzinājumā ar Freida ļoti stīvo pieeju sapņu interpretācijai. Vienkārši patika, kā ar to sasaucas materiālā māksla – tādā ļoti plūstošā un asociatīvā veidā. Vēlāk man vajadzēja ķerties pie maģistra darba; bija jāizvēlas kāds teksts. Es skaidri zināju, ka negribu strādāt ar klasiskām lugām. Bašelāra eseju izvēlējos viņa izmantoto atsauču dēļ; tās jau pašas par sevi tekstā ir tik spilgtas, gluži kā vizuāli tēli. Šķita, ka pats teksts piedāvā tik daudz vizuālas tēlainības, ka man kā māksliniecei to vienkārši bija ļoti patīkami lasīt.
Skice izstādei "Halycons", 2023
VV: Man savā ziņā liekas, ka šī izstāde ir labs piemērs visai tavai praksei kopumā. Zinot tavu līdzšinējo darbību, es redzu, kā tavas virzības līnijas krustojas šīs izstādes projektā. Teiksim, tas savieno tavu agrāko darbību performances mākslā ar tavām scenogrāfijas zināšanām, jo pati telpa ar saviem objektiem, kas darbojas kā izpildītāji, kļuvusi par performances dalībnieci.
BP: Jā, man pašai noteikti liekas, ka tagad viss nostājas savās vietās – kopš es esmu vairāk pievērsusies performances mākslai. Jūtu, ka varu apvienot visus tos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, kas interesē, un mani darbi līdz ar to kļūst par tādām kā kolāžām. Agrāk centos vienlaicīgi strādāt tikai ar kāda viena tipa ideju, bet tagad darbojos uzreiz vairākos līmeņos – jaucu kopā dažādas atsauces, dažādus medijus. Liela daļa manas pieejas izriet no tā, ko esmu uzsūkusi šajā tēlotājmākslas vidē vai savās studijās, jo tās man mācījušas vienlaikus strādāt ar vairākiem avotiem vai vairākām plūsmām. Un man šķiet, ka esmu iemācījusies labāk saprast, kā sakārtot šo polifoniju vienotā kompozīcijā. Tas ir daudz interesantāk, jo tad stāsts nav vienpusējs; tas piedāvā daudzskaitlīgus skatpunktus uz vienu un to pašu tēmu.
VV: Aizraujoši paraudzīties uz sapņiem par lidošanu visos šajos daudzveidīgajos aspektos, kurus tu esi atradusi. Mani visai spēcīgi pārsteidza šī dažādība, kas mēģina arī paplašināt eirocentrisko jeb rietumniecisko skatījumu uz sapņiem par lidošanu. Piemēram, tu esi smēlusies iedvesmu arī mītā par lidojošo afrikāni, par kuru es pirms iepazīšanās ar tavu pētniecības darbu pat nebiju dzirdējusi. Vai tev starp visiem šiem nostāstiem un stāstiem ir arī kāds iedvesmas avots, kurš liekas pats tuvākais?
BP: Domāju, ka ir vēl daudz vairāk stāstu, par kuriem es pat nenojaušu. Nebija nemaz tik viegli uziet visus šos nostāstus. Iesākumā apvaicājos draugiem un paziņām, vai viņi nezina kādu stāstu par lidošanu. Ir kāds pāris, kas man šķiet īpaši mīļi, taču ar katru veidojusies kaut kāda pilnīgi citāda saikne. Prātā nāk viens, kas vispār nav pat iekļauts mūsu krājumā. Mums Latvijā ir mīts par lidojošajiem ezeriem. Tas stāsta par lielu ūdenstilpi, kas lido apkārt. Tas notiek sensenos laikos, kad pasaule vēl nav gatava. Cilvēki staigā apkārt, un, ja tev nejauši gadās nosaukt kādu no lidojošajiem ezeriem vārdā, tad tas beidzot nokrīt zemē. Man tas šķiet ārkārtīgi skaisti. Šis tēls, milzīgs lidojoša ūdens veidojums: to iespējams interpretēt arī gluži burtiski, kā lietusgāzes, taču manā iztēlē tas ir kā tāds liels ūdens burbulis. Tā ir interesanta doma, ka vārds tevi it kā piejaucē. Tiklīdz kaut kam ir dots vārds, tas vairs nav abstrakts; ietērpts vārdos, tas iegūst konkrētus apveidus. Tas man liekas ļoti interesants mīts no manas tautas tradīcijām.
No citām atsaucēm kā spēcīgs ietekmes avots jāmin Pītera Brēgela gleznas. Es dziļi apbrīnoju viņa izraudzīto kompozīciju [gleznā “Ainava ar Ikara krišanu” (1560)]. Esmu domājusi par to, kā strādāt ar šādu kompozīcijas veidu arī dramaturģijā vai uz skatuves. Kā parādīt kaut kādu darbību, kas piesaista lielu uzmanību, taču ir pilnīgi nesvarīga. Un tas, kas ir tiešām svarīgi, varbūt norisinās fonā vai kaut kādā citā veidā ir mazāk pamanāms. Man ļoti patīk, kā viņš parāda, ka mēs bieži vien nemaz nezinām, kas ir pats traģiskākais vai svarīgākais atklājums.
Kinētiskās skulptūras performancei "Lidojumu epizožu parāde", 2023
VV: Interesanti, ka abos šajos piemēros mēs atkal pieminam ūdeni. Brēgela gleznā lielu audekla daļu aizņem ūdens, kurā iekrīt Ikars. Un tad tie tevis pieminētie lidojošie ezeri. Rodas iespaids, ka daudzos no šiem stāstiem klātesošs ir ūdens elements. Ūdenim un gaisam abiem raksturīga ļoti poētiska daba, kas aicina cilvēkus ļauties sapņiem. Tas, ko tu sacīji par Brēgela gleznas dramaturģiju, arī ir interesanti, jo tu jau arī spēlējies ar hierarhijām, savā darbā kā dalībniekus iesaistot objektus. Kā tu nonāci pie šādas pieejas? Kā attīstījās ideja strādāt ar ne-cilvēciskas cilmes izpildītājiem?
BP: Uzsākot studijas Scenogrāfijas nodaļā, sapratu, ar kādu varu jau paši par sevi apveltīti objekti. Mēs parasti ņēmām kādu tekstu un izstrādājām tam savu interpretāciju. Un tad es redzēju, cik daudz iespējams pateikt, vienkārši izvēloties zināmus objektus vai izslēdzot tos no teksta. Es redzēju, kā tie paši pastāsta kaut kādu stāstu; man bieži likās, ka tā ir tāda vizuāla semiotika, kas atsedz teksta sižetu. Patlaban manas uzmanības centrā ir ceļi, kā pārveidot cilvēku un objektu hierarhiju uz skatuves, padarot to horizontālāku. Mani vienmēr interesējusi laikmetīgā performances māksla, taču līdz šim nebija izdevies atrast veidu, kā tajā piedalīties, jo pati nejūtos kā nez kāda skatuves māksliniece. Neesmu īpaši aizrāvusies ar tēlošanu, dziedāšanu vai dejošanu. Es nevēlējos būt uz skatuves tādā formātā, bet šī mākslas forma kā tāda man šķita interesants veids, kādā mēs varam darīt zināmu to, kas mums sakāms. Un tad es pakāpeniski sapratu, kā mani objekti vai video var funkcionēt kā stāstītāji un kā šādi iespējams veidot īpašu atmosfēru. Būtībā tas vienkārši ir cits stāstniecības paveids.
Skats no performances "Lidojumu epizožu parāde", 2023. "Tu jau zini kur" telpā
VV: Manuprāt, pastāv zināma sakarība starp to, kā tu strādā, un tēmām, pie kurām tu strādā. Tu radi atmosfēru, kas stāsta par iztēli, izdomājumiem, realitāti un sapņiem.
BP: Strādājot pie performances “Lidojumu epizožu parāde” (2023), sapratu, cik daudz uzmanības var pievērst objektam, ja cilvēks aiziet no skatuves. Aizejot no skatuves, tu atstāj visu prožektoru gaismu objektam. Kad es pati tomēr piedalos performancē kopā ar objektiem, bieži vien ir sajūta, ka manam ķermenim ir citāda funkcija - ka es tur esmu kā tāda turētāja, kā skatuves strādniece. Es tikai balstu objektu un gribu parādīt, cik tas skaisti kustas. Notiek lomu maiņa.
VV: Kādas bijušas tavas izjūtas, veidojot šo izstādi? Nu jau krietnu laiku mēs abas esam pie tās strādājušas - lielākoties tiešsaistē. Ko tu domā par šo darba procesu?
BP: Es esmu pateicīga par iespēju no jauna pārdomāt šo performanci un mēģināt saprast, kā tā varētu funkcionēt kā individuāls mākslas darbs, neķeroties pie kaut kādas aktīvas iejaukšanās, lai to pārveidotu. Tas ir ļoti labi, jo performance sākotnēji tapa samērā straujā tempā. Tagad man bijis laiks par to domāt vēl veselu pusgadu. Un nu jau ir sajūta, ka tuvojos atrisinājumam. Tas ir bijis tāds gludi plūstošs un mierinošs pieredzējums – izteikt vārdos savas pārdomas, apspriest tās ar tevi un šī procesa gaitā sakārtot tās organizētākā ķēdītē. Bijis ļoti interesanti arī domāt par telpu, jo manā prātā eksistē tāda kā istaba, kurā es mēģinu iztēloties skulptūras, vērotāju un tā tālāk. Tagad, atkal atbraukusi uz Rīgu, sapratu, cik ļoti no tās atšķiras reālā telpa. Katru reizi, iznākot no šīs istabas, es sajūtu, cik atšķirīga no konkrētās fiziskās telpas ir mana iztēles telpa. Šīs attiecības mani vienmēr interesējušas, un tagad man jāsaprot, kā tās parādīt reālā fiziskā telpā. Kamēr nebiju Latvijā, es lielākoties strādāju pie skicēm, pie iekārtojuma plāna un koncepcijas.
VV: Vienmēr pastāv kaut kāda nesakritība starp reālo telpu un telpas ideju. Doma to attēlot ir ļoti interesanta.
BP: Ir reāla fiziska telpa, kas izteikta šajos fiziskajos objektos, taču tie paši ir kā zīmes, kas ved uz citiem stāstiem, un es zinu, ka tie vienlaikus sevī satur arī pilnīgi citādas, izdomātas telpas. Tātad iznāk, ka paralēli eksistē arī kaut kāda mentāla fiziskā telpa.
Skice izstādei "Fish fin wall", 2023
VV: Pirms brīža tu pieminēji, ka šobrīd tavs darbs ar šo tēmu rit intensīvāk – tu no jauna pārdomā performanci, sāc tuvoties noslēgumam. Kāds tad ir šī procesa noslēgums?
BP: Es vēl nezinu, kāda ir atbilde, jo tas viss vēl nav galā. Es tik ilgi esmu dzīvojusi tuvās attiecībās ar šo darbu. Kad tas beidzot būs pilnībā gatavs reālajā telpā, es redzēšu, vai tas dabiski nonāk pats pie sava atrisinājuma. Es ceru, ka šī izstāde kaut ko izteiks arī Latvijas kontekstā, jo daudzi no mītiem, kurus es izvēlējos par atspēriena punktu, ir tie paši, kas iestrādāti Bašelāra esejā, un nāk no Centrāleiropas. Latvija ir ļoti atšķirīgs kultūras konteksts. Es gribu redzēt, kāds kontakts ar to veidosies Rīgas skatītājiem. Es mēģinu arī pati sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc man ir svarīgi domāt par lidojumiem sapnī tieši šajā pilsētā? Lasot zināmus mītus par lidošanu, esmu secinājusi, ka tas bieži vien ir iztēles piedāvāts risinājums kādai reālai problēmai. Un domāju, ka es pati savā ziņā meklēju kaut kādu risinājumu šajā vietā, kur es sev visapkārt redzu tik daudz skarbuma un nemiera. Es par to domāju un neredzu, kā cilvēkiem varētu mīkstināt šos reālos apstākļus, un tad es sāku domāt par sapņiem un nomoda fantāzijām, kas ļauj izrauties ārpus jebkurām reālajām grūtībām, dāvājot prātam kaut vai mirkli miera. Te es saskatu tādu kā eskeipisma problēmu, taču varbūt fantāziju un iedomu tēlus var izmantot kā aktīvus rīkus realitātes ietekmēšanai un citādas nākotnes iztēlošanai. Te man prātā nāk Ursula Le Gvina, kura runāja par fantastiku kā ļoti spēcīgu instrumentu, ar ko var pārveidot arī to reālo pasauli, ko mēs redzam.
VV: Ja paraugāmies uz visiem šiem stāstiem, tad redzam, ka, lai arī tie ir atšķirīgi un nākuši no dažādām pasaules malām, tos vieno kopīgas ilgas pēc brīvības, izmisīga vēlēšanās izrauties no pinekļiem. Tas var būt auglīgs apmaiņas process – smelties iedvesmu no visdažādākajiem stāstiem par lidošanu sapnī un tad ievietot to šajā visai konkrētajā kontekstā.
BP: Šīs pārdomas par sapņiem parāda, ka mums vienmēr paliek vismaz kaut kāda brīvība, lai kādos apstākļos mēs nonāktu, un tā ir mūsu prātā. Šī varbūt ir tā rožainākā atziņa, kas no tā visa izriet.
Titulbilde: Skats no performances “Lidojumu epizožu parāde” (2023),“Tu jau zini kur” telpā. Laimas Jaunzemas performance
