Ko darīt stacijā bez sliežu ceļiem?
Saruna ar mākslinieci Beati Poikāni
Kur ir mūsu pasaules centrs? Vai tas atrodas konkrētā Rīgas vai Valmieras ielā? Varbūt kādā vietiņā laukos? Vai tomēr centrs ir kaut kur Rietumos, un viss pārējais vienkārši perifērija? Par to ir šī saruna ar mākslinieci Beati Poikāni, kuras veidotā izrāde “Ziedlapiņas aug no ādas”, kas tapusi sadarbībā ar Ģirtu Dubultu un Laini Luīzi Freidenbergu, būs skatāma 30. jūlija vakarā pulksten 19:00 Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.
“Esmu latviešu izcelsmes vizuālā māksliniece, teātra veidotāja un scenogrāfe. Mani mākslinieciskie meklējumi izpaužas dažādās formās – es radu vizuālas dramaturģijas un pašperformējošas vides, šķērsojot vizuālās mākslas un laikmetīgā teātra robežas un irdinot formātus. Es meklēju saiknes starp to, kā ķermeniskā pieredze specifiskos kultūrvides apstākļos ietekmē fantāzijas telpu individuāli un kolektīvi... Mani interesē reģionālie kultūras artefakti, telpiskās vides ietekme un jaunu, rūpīgāku un kritiskāku attiecību veidošana ar tiem. Galvenokārt es strādāju, veidojot laikmetīgo teātri un instalācijas, kur objekti un ķermeņi post-human ansamblī darbojas kā virzītājspēks mainīgajām ainavām”.
Beate absolvējusi laikmetīgā teātra režiju Performing Arts maģistra programmā Stokholmas Mākslas universitātē. Latvijas Mākslas akadēmijā viņa ieguvusi maģistra grādu scenogrāfijā un bakalaura grādu Vizuālajā komunikācijā, studējusi arī performances un laikā bāzētās mākslas programmā KMD Mākslas akadēmijā Bergenā, Norvēģijā. Latvija un Skandināvija ir divi pieturpunkti viņas personīgajā pasaulē. Kad Beate runā, viņai patīk iepauzēt, ļaut vārdam nogulsnēties, un tikai tad atbildēt. Viņai ir gaiši mati un zilas, zilas acis.
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Izrāde “Ziedlapiņas aug no ādas” ir viņas maģistra darbs Stokholmas Mākslas akadēmijā. “Izrādē izveidota savstarpēja poētiska sistēma ar Laini un Ģirtu, kas saistīta ar Latvijas izcelsmi un subjektīvajām fantāzijas pasaulēm, kas gravitē ap to. Ziedlapiņas, kas aug no ādas, atklājas kā spekulatīva telpa, daļēji fikcionāla vieta, kas nes sevī nospiedumus no mūsu dzīvotajām pieredzēm. Šī telpa lavierē starp internalizētām Austrumeiropas atmosfērām kultūrvidēm, kas rada disonanci ar Skandināvijas kultūrvidē neiederīgām sevis daļām. Atsakoties no pielīdzināšanās, jauna piederība tiek audzēta, konstruējot mūsu izcelsmes reģionam piesaistītu tēlu sistēmu – šeit cilvēka robežas samīkstinās, saplūstot ar apkārtni, radot jaunas būtnes, kas sevī nes apkārtējās vides elementus – ābeļziedu pumpurus, pārstrādā kultūrvides artefaktus, izgāzušos infrastruktūras projektus un mājvietas”.
Beate Poikāne, Laine Luīze Freidenberga, Ģirts Dubults. Foto: Per Bolkert
Vai šī būs izrāde bez aktieriem?
Tajā būs divi performētāji.
Bet laikam jau fokusā tomēr vairāk ir objekti un vide?
Zini, tas bija tas, ar ko es sāku — mani vairāk interesēja tāds kā objektu un tehnoloģiju ansamblis, kas darbojas pats par sevi. Bet tagad tie cilvēki… viņi beigās kļuva svarīgāki. Kad sākām strādāt kopā sapratām, ka mums ir svarīgi pārskatīt savas attiecības ar Latvijas izcelsmi un saprast vai mēs tajā piederības izpratnē vispār sastopamies.
Ar cilvēkiem un objektiem strādājot ir sarežģīti, jo izrādē es gribu, lai viņi darbojās līdzīgās uzmanības hierarhijās un ir vienlīdz svarīgi, bet darba procesā darbs ar cilvēkiem un darbs ar objektiem prasa divas dažādas ētiskas atbildības. Ar cilvēkiem ir nepieciešamas prasmes turēt telpu cilvēku nepieciešamībām, komunikācijai, drošības sajūtai un tā man ir jauna instrumentu sistēma. Ar objektiem ir drīzāk materiāla izvēles atbildība.
Tas ir stāsts par tavu pieredzi un pārdomām. Par Latviju kā daļu no Austrumeiropas un par Latviju Skandināvijas kontekstā.
Sanāca tā, ka uzaicināju piedalīties divus cilvēkus, kuri arī ir no Latvijas — Ģirtu Dubultu, horeogrāfu, un Laini Luīzi Freidenbergu, kontrabasisti. Viņiem abiem ir kaut kādas saiknes arī ar Zviedriju, un es pati pirms tam kādu laiku dzīvoju Norvēģijā. Un visu to laiku manī bija tāda kā neiederēšanās sajūta — ka ir pieredzes, kuras vienkārši nav iespējams pārtulkot viņu kultūras valodā. Piemēram, sakot "es eju uz veikalu"… Tur tas nozīmē kaut ko pavisam citu nekā šeit. Tas veikals — viņu vidē un mūsu — ir divas dažādas lietas.
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Hmm... Vai vari paskaidrot mazliet plašāk?
Kad es stāstu, ka aizeju uz veikalu, tā ir ļoti konkrēta atmosfēra, kurai īsti nav ekvivalenta Skandināvijas vidē, tur man viss liekās ļoti sakārtots, izņemot varbūt pilsētu perifērijas, kur ir vairāk imigrantu rajoni, tur ir ļoti interesanti un eklektiski, bet tik un tā citādāk. Kad es šeit aizeju uz Maximu, es sastopu pavisam citas ainas, skaņas ainu un sociālo spriedzi.
Manā darbā ir viens teksts, kuru uzrakstīju pēdējā mēģinājumā, kas ir par iešanu uz Maximu, tikai vienā brīdī tā kļūst drīzāk par savādu sci-fi ainu, kurā tiek novērota sieviete ar somiņu un Maximas kasiere, tur ir arī rozīnes.
Tu domā, ka kāds mazs veikaliņš kaut kur ārpus pilsētas Zviedrijas kontekstā nav tas pats?
Šeit, vismaz tajos veikaliņos, kuros es esmu bijusi, ir visādi savdabīgi priekšmeti un dekorācijas – tie mani fascinē, un pārdevējas – viņas ir tādas ļoti specifiskas. Te ir kaut kāda pašdarbība un pašizpausme, tie mazie veikaliņi ir krāšņi. Un tā valoda tomēr ir saprotama.
Tu uzreiz vari nolasīt vairāk — kaut kādu stāstu, pat bez vārdiem.
Tas vienkārši ir par to, ka tā it kā ir viena un tā pati darbība, bet tā izskatās pilnīgi citādi šajās abās vietās. Un kad es stāstu kādam, ka es biju veikalā viņi nesapratīs kādu veikalu es domāju. Un it kā nemaz nav viena kopīga atskaites sistēma.
Bet izrāde laikam nebūs tikai par veikaliem (abi smejas)?
Tur nebūs daudz par veikaliem.
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Bet tad par ko tieši?
Mēs trijatā mēģinājām saprast, kāda ir Latvijas izcelsmes piederība — vai tā vispār ir sataustāma, vai arī tā ir kaut kāda izdomāta vieta, kas katram no mums ir atšķirīga?
Mēs daudz strādājām, rakstot tekstus — arī rotaļīgā veidā: piemēram, rakstījām dzejoļus kopā. Tu uzraksti vienu rindiņu, padod tālāk, nākamais uzraksta nākamo rindu un tā tālāk. Šī kolektīvo rakstīšanas metodi es iemācījos no Roberta Vilsona kā spēli ‘Tapala lapa’. Un temats — tava pieredze ar Latviju, kā tu to esi dzīvojis vai dzīvojusi.
Mēs nemēģinājām izveidot kaut kādu universālu "Latviju", bet drīzāk vēlējāmies saprast, vai mūsu pieredzes vispār kaut kur pārklājas. Un tieši tāpēc es to saucu par daļēji fikcionālu vietu. Jo – kas tad īsti ir tā zīmju sistēma, kas katram no mums ar to ir saistīta?
Bet kas tad jums visiem pārklājās?
Liekās, ka tas, kas pārklājās ir atsauces uz kaut kādiem stereotipiem. Atsauces uz dziesmām, piemēram, mums izrādes sākumā ir tāds paštaisīts “Latviešu hītu radio”, kurā kā laika ziņās tiek nolasīti mūsu dzejoļi, lai skatītājs saprot, kādi laikapstākļi tagad gaidāmi no izrādes. (Pauze) Bet to kas ir vienojošs man joprojām ir grūti izstāstīt.
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Tāpēc arī tā ir izrāde, nevis stāsts. Bet uz ko tā balstās?
Latviski to mēdz saukt par "koprades izrādi", bet man īsti nepatīk tas vārds, jo manuprāt līdzdalība apskata tikai daļu no Devised teātra pusēm. Devised teātrī tu kā autors esi materiāla veidotājs plašākā nozīmē. Bija tā – decembrī es pārvācos no Norvēģijas atpakaļ uz Latviju. Un tad sāku veikt sav veida lauka izpēti — kas ir šī vieta, kur es tagad atgriežos. Sāku kolekcionēt videomateriālus. Pamazām veidojās sava tēlu sistēma. Un bija viens attēls, kas pie manis visu laiku atgriezās — sapņa aina, kurā cilvēka ķermenim no ādas aug ziedlapiņas, un tās atdalās.
Domāju par to, ko šis attēls man nozīmē? Kāpēc tas atgriežas? Un tad es uzsāku amatierisku bioloģisko izpēti — kas ir šis process? Kāpēc ziedlapiņas atdalās? Kas notiek šūnās? Tādējādi izrādē saplūst dažādi fragmenti, kas visi kopā veido kopumu. Izrāde sastāv no tēliem – attēlu virknēm. Un tas ir arī saistīts ar manu ceļošanu turp un atpakaļ – uz Zviedriju, atpakaļ uz Latviju, un atkal. Arī dramaturģija veidota līdzīgi — ir viens laika logs šeit, tad atkal “prombūtnē”, tad atkal atpakaļ. Un tajā ainavā pa to laiku jau kaut kas ir mainījies.
Man jau bija iesākts materiāls, ar kuru strādāju un kolekcionēju. Tad uzaicināju Ģirtu un Laini ienākt šajā telpā un veidot savu tēlu sistēmu — atbildes reakciju uz esošo materiālu. Mēs strādājām tā, ka viņi paši veido savas ainas, kustību, skaņas reakcijas. Šobrīd jau domāju, ka būtu labāk bijis sākt ar viņiem vienlaicīgi.
Man personīgi interesanti šķiet tieši tas — kas ir šie konkrētie cilvēki, kas ienāk darbā, un kādas ir viņu prakses, ko viņi nes sev līdzi? Ģirta prakse ir strādāt ar LipSync — lūpu sinhronizāciju. Tā ir viņa metode, kā atpazīt sevi — dažādās dziesmās vai tekstos. Un mēs izmantojām to – kādā brīdī ir ierakstīts video ar šīm lūpu kustībām, un kontrabass mēģina izspēlēt, ko šī balss saka. Mēs strādājam arī ar jautājumu, kas ir latviešu valoda, un kā tā skan Zviedrijas kontekstā? Jo tur, visticamāk, lielākajai daļai tā ir nesaprotama valoda — viņi uztver tikai fonētisko daļu. Un tad kontrabass vienā mirklī mēģina imitēt balsi.
Kā latviešu valoda skan zviedru ausīs?
Noteikti – abstraktākā līmenī. Un jā, tad ir Laine, kurai ir klasiskās mūzikas izglītības. Viņa arī mēģina dekonstruēt, ko tas viss nozīmē. Viņas virziens šobrīd vairāk ir meklējumi elektroniskajā mūzika un field recording. Arī viņas darbība izrādē ir tāda pakāpeniska promiešana no instrumenta. Vai arī, precīzāk, izrādē tā ir kaut kādu citu, ķermenisku attiecību meklēšana ar instrumentu, kas nav vienkārši "instrumenta spēle" klasiskā izpratnē.
Attels: Beate Poikāne
Tu pieminēji, ka centrālais attēls cēlies no sapņa, un, šķiet, ka sapņu konteksts tev ir visai svarīgs jau sen.
Nu jā. Bet arī nomodā pie manis mēdz nākt dažādi attēli, un tas, bieži vien, ir sākumpunkts daudzām lietām. Tā ir viena no metodēm, ko es izmantoju savā praksē. Parasti nākamais solis ir to uzzīmēt, un tad es cenšos saprast, ko katrs no tiem attēliem sevī ietver — kāda veida informāciju. Šajā reizē es strādāju ar ziedlapiņu cilvēka attēlu, mēģinot saprast, ko man stāsta šie divi elementi. Kas ir tās ziedlapiņas un kas ir tas cilvēka ķermenis, un kā mijiedarbojas. Bieži vien raksturīga tendence romantizēt vai seksualizēt šāda veida tēlu — ķermenis ar ziedlapiņām, tāds klasiskajā izpratnē skaists attēls. Un tad es centos saprast, kā mēs varam to piepildīt atkal ar spēku, lai tas nav tikai “skaists” attēls. Bet Ģirts, kuram ir šīs ziedlapiņas, patiesībā kontrolē to spēka dinamiku — viņam ir vara, viņš ir tas, kas tās ziedlapiņas nes, un viņš izvēlas, kuram tās dot un kuram nē. Viņš izvēlās kā viņš vēlās tikt vērots.
Bet idejas bieži pie tevis atnāk sapņos?
Pēdējā laikā — ne tik daudz. Tas prasa novērošanu un pierakstīšanu. Tieši strādājot pie šī darba, es vairāk pievērsos attēliem, kuri man jau iepriekš bija rādījušies. Es cenšos uzticēties attēliem un saprast, ko tie varētu man pavēstīt — par vidi, kurā atrodos, par manu pašas stāvokli, par apkārtējo cilvēku sajūtām šajā reģionā. Arī par sezonu maiņu. Es sāku strādāt ziemas vidū, un tajā visā jau iezīmējās augu motīvi, tā klusā, bet neatlaidīgā pavasara gaidīšana. Šī sezonālā cilpa ir kaut kas tāds no kā nevaru izkļūt, tas jau ilgstoši ietekmē manus darbus.
Skats uz izstādi “Lidojuma epizožu parāde” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. 2024.
Tev Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā bija izstāde “Lidojuma epizožu parāde”, kuras iedvesmas avots bija gan Gastona Bašelāra eseja “Gaiss un sapņi: eseja par kustības iztēlošanos” (1943), gan arī tava personiskā sapņu pieredze. Cik saprotu, pirms tam tev ar draugiem bija arī pieredze, dzīvojot kopā kādā mājā, kur no rītiem apspriedāt savus sapņus?
Par to kompāniju es jau esmu stāstījusi, un laikam vairāk nestāstīšu, jo tas arī vairs nav kaut kas, kas šobrīd notiek. Es laikam tagad vairs īpaši nenodarbojos ar sapņiem, kā darba galveno centru, bet vairāk cenšos uzticēties intuitīvam attēlam un skatos kā tas kļūst par izteiksmes līdzekli asociatīvākām un ķermeniskākām parādībām manos darbos. Nebaidīties no tā, bet skatīties, kur tas mani ved.
Jūtu, ka esmu jau citā punktā nekā tajā laikā, kad tapa tā izstāde. Pēc katra darba tu esi citur — kaut kur citur gan sevī, gan savā domāšanā. Bet skatītāji darbu satiek tādā kā atpakaļejošā punktā.
Varbūt šobrīd sapņa loģika mani vairāk interesē tieši dramaturģijā — kā veidot dramaturģiju, kas balstās nevis racionālā, lineārā secībā, bet tādā kā sapņa virzībā. Kur starp notikumiem vai attēliem nav obligāti loģisks, cēloņsakarīgs savienojums, bet gan intuitīva saite. Mani interesē, kāpēc dažreiz divi šķietami nesaistīti, asociatīvi tēli sapnī tomēr savienojas un veido kaut kādu grotesku, bet ļoti trāpīgu savienojumu kā to varētu pārnest uz mākslas darbu struktūru. Tā laika izjūta sapnī — nelineāra, mainīga, plūstoša — ir kaut kas, ko gribas pētīt un saprast, īpaši strādājot ar formātiem, kas ir laikā bāzēti – gan video, gan performance.
Tu pieminēji intuīciju — es tieši nesen noskatījos Deivida Linča interviju, kur viņš slavēja mākslinieka intuīciju kā īpašu domāšanas veidu: “Tās ir emocijas un intelekts, kas darbojas kopā.” Kā tev veidojas attiecības starp intuīciju un kaut kādu “parasto loģiku”?
Man liekās, ka šīs abas lietas vispār nav tik atdalītas. Es vienkārši skatos — kas ir tas, kas piesaista manu uzmanību. Un tad mēģinu saprast, kāpēc tas notiek. Pēc tam veicu kaut kādu izpēti. Tā parasti ir secība, kādā strādāju. Respektīvi, es sāku kaut ko lasīt par konkrēto objektu, kas mani ir ieinteresējis. Vai tā ir, piemēram, ziedlapiņa? Vai — viens no objektiem, kas parādās šajā darbā — Rail Baltica stacija. Man gribētos vairāk strādāt ar tematisko izpēti un tad skatīties, kā tā forma var veidoties no pētnieciskās izpētes.
Ziedlapiņu cilvēka zīmējums: Beate Poikāne
Tā arī ir savveida kolāža. Šķiet, kolāžas princips tev arī ir raksturīgs. Arī kā kolāža no dažādiem medijam.
Tā bija viena no galvenajām motivācijām, kāpēc izvēlējos studēt performing arts un dramaturģiju — mani interesēja, kā strādāt tieši ar laikā bāzētu kompozīciju un kā to attīstīt. Sapratu, ka teātrī varu turpināt pieaudzēt lielāku darbu sarežģītību un strādāt ar daudzām lietām viena darba ietvaros –vizualitāti, tekstu, skaņu, kopā ar citiem cilvēkiem un kompozīciju laikā un telpā.
Es daudz ko esmu mācījusies arī no horeogrāfiem. Norvēģijā austrāļu horeogrāfe Nicola Gunn man iemācīja metodi - tā visus mazos fragmentiņus, kas man ir, pierakstu uz lapiņām, un tad šīs lapiņas var mainīt vietām, izvietojot izklājumu pārveidojamā kompozīcijā, veidojot jaunas attiecības starp fragmentiem un skatoties, cik ilgi katra no daļām notiek.
Bet pirms tam es strādāju ar instalāciju un mani interesēja, kā skatītājs pārvietojas telpā, kādā secība viņš sastop tajā esošos objektus vai kā cilvēka ķermenis jūtās tajā telpā. Un tad sapratu, ka mani vairāk interesē dramaturģija - kā konstruēt pieredzi laikā. Es joprojām to mācos. Jo runa ir par pilnīgi citu uzmanības veidu. Tā ir atšķirīga - skatītājs pārvietojas vai arī sēž un stundu vai 45 minūtes skatās. Jo tad te visa kolāža ir jākonstruē citādākā veidā.
Attels: Beate Poikāne
Agrāk tev bija raksturīgi mēģinājumi pārvērst objektus par subjektiem, bet tagad tu teici, ka atkal vairāk interesējies par cilvēkiem.
Es domāju, ka man joprojām interesē abi virzieni. Mani fascinē, kā objekti var patstāvīgi performēt un kā telpa var darboties pati par sevi. Viss tas jaunais materiālisms, objektu darītspēja un tas, ka tie ir pašpietiekami elementi — tas mani īpaši interesēja teātrī, jo teātrī viss ir ap cilvēku. Taču šī darba ietvaros ļoti spēcīgi sāka parādīties sociālā realitāte, kurā mēs esam dzīvojuši kopā ar tiem diviem cilvēkiem. Man kļuva arvien svarīgāk pārskatīt, kas ir mūsu identitāte un kas ir tā vieta, no kurienes mēs nākam. Vai mums vispār kaut kas vieno, un kas tas ir? Šis jautājums darba tapšanas laikā pakāpeniski ieguva lielāku nozīmi.
Turklāt man ir visai grūti saprast, kā strādāt ar ētiku situācijā, kur vienlaikus ir svarīgi gan objekti, gan cilvēki. Manuprāt, cilvēks tomēr vienmēr ir svarīgāks tādā ziņā, ka man, kā darba veidotājam, par viņiem ir jāparūpējas. Lai es neveiktu viņu objektifikāciju. Es negribu, lai cilvēks manā darbā būtu tikai kā skulptūra — man ir svarīgi, kas viņš ir pats par sevi.
Savā izrādē tu runā gan par Latvijas kontekstu, gan Skandināvijas kontekstu. Vai tas ved pie apvienošanas, vai drīzāk pretēji — pie atdalīšanās?
Man laikam šis vairāk ir par atdalīšanos (smejas). Nu jā, man tur ir kaut kāda sarežģītība. Mani ļoti interesēja tas zināšanu lauks, kas Skandināvijā tas ir atšķirīgs, īpaši skatuves mākslā, un to es ļoti novērtēju, man bija svarīgi iegūt kvalitatīvāku izglītību laikmetīgajā Performing Arts disciplīnā. Tas man deva pavisam jaunas perspektīvas. Bet vienlaikus — citas manas daļas tajā vidē īsti neiedzīvojās. Un es mēģinu saprast, kāpēc. Tas darbs ir vairāk par tādu kā kartēšanu — kas tieši ir tas atšķirīgais?
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Vai tu gribi teikt, ka cilvēka personība īstenība ir ļoti atkarīga no tā, no kurienes viņš nāk?
Es domāju, ka jā. Tas ir tas, kas mani interesēja arī saistībā ar tiem objektiem vai tām ainavām un apkārtējām vidēm. Kā tad tie ietekmē cilvēku? Nu kaut vai, mēs ar Laini un Ģirtu. Vai mēs varam novērot, kā šī izcelsmes vide ir atstājusi nospiedumus mūsos un vai mēs to vispār varam pārtulkot tādā skatuves valodā?
Šajā darbā apraksta ir šāds fragments - “cilvēka būtība zaudē robežlīnijas un saplūst ar apkārtni, un dzimst jaunas būtnes, kuru zīmīga daļa ir apkārtējās vides elementi”.
Tas ir par to ziedlapiņu cilvēku, kas varbūt ir ābeles un cilvēka savienojums. Viņš ir saistīts ar sezonu maiņu un pavasara gaidīšanu. Man bija svarīgi necensties antropomorfēt objektus, nepiešķirt cilvēciskas īpašības kokam vai ēkai. Šajā darbā es daudz spēlējos ar robežām starp cilvēku un objektu, starp dzīvo un nedzīvo. Bet te es tieši spēlējos starp darītspējas un balss piešķiršanu citbūtnēm un to rotaļīgu romantizāciju cilvēka limitētajā izpratnē. Piemēram, viens dialogs piešķir balsi ziedlapiņai un motociklam. Es cenšos iztēloties, kā tie varētu pieredzēt Rīgas realitāti no savas - citādas - perspektīvas. Tā arī ir rotaļa starp cilvēka skatpunktu un objekta skatpunktu, meklējot veidus, kā tie var pastāvēt vienlaicīgi vienā ainavā, nezaudējot savu atšķirību.
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Kad tu runā par Latviju kā par kādu konkrētu vietu – vai tā tev ir Rīga? Vai varbūt kāda konkrēta vieta laukos?
Man tā bija Rīga, bet tad, kad es uzaicināju Ģirtu un Laini, sapratu, ka viņu poētiskās pasaules nāk no citām vietām – piemēram, no Valmieras un Tukuma. Tā izveidojās paplašināta sistēma. Man interesē Latvija kā reģions – ne tik daudz valsts vai nacionālisma kontekstā, bet kā vairākas mikro vietas kopumā. Es domāju, ka līdzīgas sajūtas vai pieredzes varētu būt arī, piemēram, Viļņā vai citviet. Es cenšos arī saprast, ko Austrumeiropas reģions vispār var nozīmēt – tas ir ļoti plašs, un katrai vietai ir sava specifika, bet vienlaikus pastāv arī kopīgi vēsturiskie artefakti. Man interesē periferiālā pieredze post-sociāloisma reģionā un izpratne par to, kur ir perifērija un kur ir centrs. Bet šajā gadījumā tas vairāk ir par trīs cilvēku privātajiem maršrutiem Rīgā vai Latvijā. Ko tie var atklāt?
Tas stāsts man tiešām asociējas vairāk ar Latviju un Lietuvu, bet vai tas attiecas arī, teiksim, uz Čehiju vai Poliju? Vai mums, izņemot vēstures kontekstu, tiešām ir kaut kas kopīgs?
Es arī cenšos to saprast. Jo man ir vienmēr šķitis sarežģīti apzīmēt to identitāti, kad esi prom. Jo teikt tikai “Latvija” ir sarežģīti. Vai teikt tikai “Baltija”... “Pēcpadomju teritorija”? Visi tie apzīmējumi man kaut kā šķiet nepilnvērtīgi. Jo “Latvija” liekas pārāk maziņa, “Austrumeiropa” – atkal pārāk liela, jo, piemēram, Balkāniem tomēr ir pilnīgi atšķirīga dzīvotā pieredze. Man ir sarežģīti atrast kādu kopsaucēju vai atrast jaunu vārdu, kā tad definēt to reģionu. Es vēl neesmu atradusi sev tādu vārdu, kas man sniegtu iespēju justies mierīgai. Bet, piemēram, ar Poliju… tur ir kaut kas līdzīgs. Kad sarunājos ar māksliniekiem no Polijas, jūtu daudzas vienotas pieredzes – arī attiecībās ar Rietumiem vai rietumu kultūru, no kurienes nāk zināšanas. Skatuves mākslā mēs daudz izmantojam tā dēvēto feedback vai atgriezeniskās saites metodi, kas nāk no DAS, no Amsterdamas. Un tad mēs to uzskatām par vienu centru. Bet uz tiem centriem jau dodas cilvēki no dažādām vietām, un tās zināšanas jau saplūst no visām pusēm. Par to mēs runājām ar poļu teātra pētnieci Anna Majewska (Annu Majevssku?). Kā dabūt zināšanas atpakaļ savā laukā, vai atrast, kas ir tās zināšanas, kas eksistē jau šeit, un kā tām dot kaut kādu vērtību?
"Petals Sprouting Out of Skin” izrāde, Performing Arts festival “Distractions and Bridges” 2025., SKH D-theatre, Stokholma. Foto: Per Bolkert
Bet sanāk, ka mēs apzināmies sevi kā opozīciju Rietumiem. Vai tas nav skumji?
Man tas neliekas skumji. Man tas drīzāk šķiet smieklīgi. Kad viņi saka: “Jūs jau esat tādi paši kā mēs,” — man gribas teikt: “Nē, tā nav.” Mani drīzāk interesē tā pelēkā zona — kad mēs it kā esam daļa, un tajā pašā laikā mēs neesam tas viens un tas pats.
Tas pats kā Rietumeiropā?
Jā, vai Ziemeļeiropā. Ekonomiskā situācija un dažādas strukturālās lietas ir pilnīgi atšķirīgas, un tās jau tik un tā ietekmē to, ko mēs darām. Manuprāt, ir muļķīgi visu laiku pielīdzināties daudz turīgākām valstīm, jo mēs nemaz nevaram radīt tādu pašu mākslu. Un kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs? Man šobrīd interesē būt lielākā saķerē darba būtībā un estētikā ar to sociālo realitāti, kura ir šeit.
Es arī domāju, ka varbūt būtu jārunā par kaut kādu Austrumu Ziemeļeiropu vai Ziemeļaustrumu Eiropu. Mums daudz kas nāk no ziemeļiem — īpaši attiecībās ar dabu, ar laika apstākļiem. Ir izteikta sezonalitāte. Tas ir tiešām saistīts ar bargu ziemu un skaistu vasaru. Bet ekonomiski, jā, mēs esam vairāk saistīti ar Austrumeiropu.
Pēc tā iedalījuma mēs esam it kā tie Ziemeļi, bet pēc sajūtas man tā nešķiet.
Man šķiet, Igaunija izteiktāk orientējas uz Ziemeļeiropas konceptu. Bet varbūt Latvijā, Lietuvā un Polijā nākotnē varētu izveidoties kāda kopīga ekonomiskā un kultūras telpa.
Man laikam vairāk interesētu, lai katra no šīm vietām veido savus spēcīgus centrus — piemēram, Latvijas teritorijā vai Lietuvas teritorijā — un lai mēs vairāk zinātu cits par citu. Manuprāt, tas ir arī jautājums par to, uz ko tu patiesībā atsaucies un cik daudz tu zini, kas notiek tev apkārt. Proti, neatsaukties visu laiku tikai uz rietumu režisoriem vai rietumu dzejniekiem, bet atrast arī cilvēkus tepat sev līdzās, uz kuriem tu vari atsaukties. Latvijā mani ļoti spēcīgas balsis liekās Agnese Krivade, Laima Jaunzema, Liene Pavlovska, Katrīna Dūka un Barbara Lehta, kas arī pieskārās šī reģiona sarežģītībai.
Manuprāt, spēks ir tieši šajā zināšanā. Ekonomiski, protams, nevaram konkurēt ar lielajiem centriem, bet mēs varam veidot alternatīvus centrus — un vienkārši zināt cits par cita eksistenci šajā tuvākajā reģionā.
Izdevums, kas papildina izrādi “Ziedlapiņas aug no ādas”, 2025., Beate Poikāne
Izrādes aprakstā atrodams arī citāts no dzejoļa. “Aizsalušu peļķu portāli / drūmā pastaigā ar atmiņu somiņu / latviešu caurums / briestoši ābeļziedi / līdz Maximai un atpakaļ / izkausē laizot lāstekas, izgāzušies infrastruktūras projekti / pavasara kāre / labumi no Rietumiem / mīļais, lipīgais cilvēks / izirst betona segums / mūsu teātris pamestā stacijā.” Vai tas ir dzejolis, kuru rakstījāt kopā?
Ne, tas ir mans dzejolis.
“Mīļais, lipīgais cilvēks”...
Tas bija no tā, ko tas motocikls stāsta par savu cilvēku.
“Mūsu teātris pamestā stacijā”. Vai tas ir par kādu konkrētu staciju?
Nu jā, par to Rail Baltica staciju. Kad decembrī atbraucu, tā slējās virs pilsētas — redzi, ka tā tur ir, bet tai nevar pietuvoties. Es daudz staigāju apkārt, un bija sajūta, ka tā ir iesaldēta. Un tad man sāka likties — bet ja nu mēs varētu tur kaut ko darīt? Ja vien mēs tiktu klāt. Tā ēka sāka asociēties ar savādu relikviju, un, jo vairāk šis projekts ievelkas vai pat draud izgāzties, jo simboliskāka tā kļūst. Tāds ietilpīgs tēls — grandioza stacija bez sliežu ceļiem. It kā centieni savienoties ar Rietumeiropu, bet tas paliek pusceļā.
Tāda centrāla un grandioza būve. Varbūt tā varētu kļūt par teātri? Mums tur nevajag elektrību vai īpašu infrastruktūru, mēs vienkārši izmantotu jau esošo telpu. Man šī stacijas ēka vizuāli atrodas pilnīgi ārpus pilsētas ainavas — ļoti reprezentatīva, teju vai sci-fi arhitektūra. Un tas mani fascinēja. Kāda darbība varētu notikt šādā absurdā sci-fi stacijā, kas patiesībā nemaz nepilda savu funkciju? Tas arī ir par reprezentāciju — kā mēs cenšamies izskatīties, ko mēģinām parādīt… un kā tas viss beidzas?
Vai tu domā, ka šo staciju nepabeigs?
To mēs vēl redzēsim. Es par šo staciju jau biju rakstījusi vienu tekstu — tas arī kļuva par vienu no sākuma punktiem manam maģistra darbam. Tur bija uzdevums par “centru un perifēriju” rakstīšanas kursā pie Anders Duus, un es rakstīju par šo staciju. Bet ne no stacijas skatpunkta, bet gan par to, kā sarunas par šo staciju atceļo līdz manam pagalmam. Tas bija ļoti īss teksts, bet tieši šis “centrs un perifērija” man šķita ļoti iedvesmojošs domāšanas rāmis. Kā mēs stāstām stāstus? Ko mēs novietojam centrā, ko — perifērijā? Un kur tad patiesībā ir tas “objektīvais” centrs? Tur ir daudzi līmeņi, kas ir iespējami stāstniecībā.
Kas tad īsti ir tas centrs?
Nezinu. Man šķiet, ka tās domas… tās jau ir ietvertas personiskajos maršrutos. Manuprāt, kaut kāds centrs ir tas pagalms un tā ēka, kas ietver manu dzīves realitāti — to ikdienas vidi, kur notiek arī viss pārdomu process.
Tev centrs ir tā vieta, kur tu domā.
Jā, vai kur es jūtu.
