Kad klusums kritīs
Saruna ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo un komponistu Kristu Auznieku
Vai mirušajam var atgriezt balsi un vai klusumu var pāršķelt? Šādiem jautājumiem uzmanību pievērsuši mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo, sadarbībā ar komponistu Kristu Auznieku radot performanci “Klusums Krīt”. Tā iecerēta kā lūgšana un veltījums Cēsu ebreju kopienai, kura nacistiskās okupācijas laikā, 1941. gadā tika iznīcināta. Performance norisināsies trīs dienas pēc kārtas – no 12. līdz 14. augustam. Apmeklētāji, kas organiski kļūs arī par performances dalībniekiem, aicināti satikties Cēsu pilsētas Rožu laukumā, lai kopā autobusā dotos uz netālu esošo mežu. Idejas autori šajā darbā uzsver vēsturiskās atmiņas nozīmību un mudina domāt par cilvēka būšanas jēgu (gan kā indivīdam, gan sabiedrības vai kopienas daļai), tāpat pievēršoties arī balsij kā garīgam un funkcionālam esamības instrumentam. Tikai balss var pārtraukt klusumu, pat neizdvešot skaņu. Un balss spēj noteikt to, kad klusums kritīs.
Kas bija pamudinājums idejai, īstenot šādu performanci?
Reinis Dzudzilo: Tā bija brīnišķīga cēsiniece, kura drīz atgriezīsies Rīgā vai dosies uz kādu Grieķijas salu, Elīna Kalniņa. Viņa mūs ved pie vēstures, kas ir gan kolektīva, gan individuāla tieši Cēsīm un tās aprinķim. 2018. gadā mēs, Elīnas aicināti, kopā izveidojām ekspozīciju par pretošanos komunistiskajam un nacistiskajam režīmam laikā no 1939. līdz 1957. gadam. Un, lūk, gadu pēc ekspozīcijas atklāšanas, viņa teica, ka grib pievērst uzmanību holokaustā nogalinātajiem 200 Cēsu ebrejiem un, ņemot vērā EVZ Fonda izsludināto konkursu, aicināja mūs veidot mākslas darbu. Tā sākām par to domāt un kopā ar Kristu nonācām pie idejas par performanci divsimt skatītājiem, kuras pamatā ir balss, lūgšana, ceļš un ļoti skaists mežs.
Krista Dzudzilo: Mums bija pilnīgi skaidrs, ka šis darbs ir jārada. Pirmkārt jau vēsturiskās atbildības dēļ un arī personīgās atbildības dēļ. Cēsu ebreju kopienas iznīcināšana ir neticami traģisks un neiedomājami nežēlīgs notikums, kuru ir pienākums atcerēties un par to runāt, lai pieskartos taisnībai un domai, ka tas ne tikai nedrīkstēja notikt, to nedrīkstēja aizmirst. Un vienlaicīgi saprast pašiem un sniegt iespēju ieraudzīt citiem, ka tas nav tikai destilēts vēstures fakts – tie bija īsti cilvēki. Viņiem bija vārds, dzīve un nākotne. Šis ir stāsts par cilvēku, tātad arī par mani un par tevi.
Krists Auznieks: Savukārt mani piekrist pamudināja idejas nozīmība, mana mīlestība pret projekta veidotājiem un to, ko viņi dara.
Performances norises vieta Google Maps
Cēsu mežam performancē ir ļoti tieša nozīme un funkcija. Vai skatītāju klātbūtnei notikumā ir intence vairot emocionālitāti?
K.A.: Šie ir Kristas un Reiņa lēmumi, par kuru nodomu varu tikai spekulēt, bet, tā kā spekulācija ir brīnišķīga iespēja domāt, tad lūk, pāris domas. Emocionalitātes vairošana šķiet diezgan zema līmeņa uzdevums, kuru jebkurš savu amatu pārvaldošs mākslinieks spēj veikt gandrīz bezpiepūles līmenī; pie tam – emocionalitātes vairošana kā nodoms ir manipulatīvs un apspiedošs akts, kas mūs ved projām no domas. Tā kā zinu, ka Krista un Reinis, tāpat kā es, ir ideālisti ar neprātīgu ticību mākslai un tās virsuzdevumam, es nespētu noticēt, ka šis būtu viņu sākumpunkts.
R.Dz.: Šis mežs, pirmkārt, ir vieta, kurā 1941. gada 10. augustā tika noslepkavota visa Cēsu ebreju kopiena. Un atgriezties tur ir nozīmīgi tieši vēsturiskā konteksta dēļ. Protams, mēs nevaram atgriezties tajā laikā, bet varam atgriezties tajā telpā. Mākslas darbs bez skatītāja nepastāv, tāpēc, protams, tieši skatītāja klātbūtne ir tā, kas uztver šo vēstures atcerēšanos caur mākslas starpniecību. Mēs to saucam – lūgšana par mirušajiem. Tajā ir empātijas klātesamība un līdz ar to arī emocionalitāte. 200 nogalinātie ebreji un 200 skatītāji pavisam skaidri skatītājam ļauj ieraudzīt, cik tas ir liels pulks – 200 cilvēku. Piemēram, cik cilvēku atnāk uz kāzām? Es neesmu bijis tādās, kurās būtu divi simti. Un kas notiek, ja tiem cilvēkiem vienā dienā pazūd balss?
K.Dz.: Mežs, kur notika šis briesmīgais notikums, ir ārkārtīgi skaists. Tas pārsteidza, asā un tiešā veidā ievedot pavisam ambivalentā sajūtā, ka vieta, kas savā pagātnē nes tik lielas sāpēs, ir arī tik skaista. Nogalināto ķermeņi joprojām tur guļ, un daba, kas ieskauj viņus, ir piedodoša un visu pieņemoša. Un pavisam vienkārši ir nonākt pie domas par līdzcietību un piedošanu. Viss beidzas un reizē turpina būt. Daba turpina būt tik nežēlīgi mierpilna un skaista, lai gan tā ir pieredzējusi kaut ko tik šausminošu. Esot tur, ir viegli saprast, ka piemiņa, līdzcietība un mīlestība ir dzīvajos, doma par šiem cilvēkiem ir dzīva manī un, tādējādi, skatītāju klātbūtne ir nepieciešama – ja grib kādu stāstu atdzīvināt. Bez dzīvības tas nav iespējams. Bez dzīvības pilnīgi nekas nav iespējams. Meritas Malojas dzejolī “Epitāfija”, kas ir mūsu darba tekstuālajā pamatā, pēdējā rinda saka: “Tātad, kad no manis būs palikusi pāri vienīgi mīlestība, tad gan atvadieties no manis.”
Viens no projekta atslēgas vārdiem ir balss. Kā katrs no jums traktē balss nozīmi mūsdienās?
R.Dz.: Pēc tava jautājuma formas uzreiz iedomājos par balsi kā demokrātijas instrumentu. Balsstiesības. Ar balsi asociējās arī piedzimšana, pirmais kliedziens, iznākot no mātes miesām. Kaut abus šos atskaites punktus šķir astoņpadsmit gadi (un vienā šo iespēju ļauj likumdošana), balss asociējas tieši ar vēlmi dzīvot un izvēli, kā to darīt.
K.A.: Vārds balss nāk no proto-indoeiropiešu bel – ar nozīmi skanēt, runāt, arī rēkt vai riet, tātad primāri šī vārda nozīme saistīta ar savas klātbūtnes atklāšanu. Latviešu valodā balss pieder pie mistiskās sestās deklinācijas, ar vīrišķo galotni s, bet ir sieviešu dzimtes vārds. No Djūka Universitātes pētījuma zinām, ka vīrieši ar zemāku balsi vada lielākas kompānijas un pelna vairāk, tātad balsij ir ietekme pat uz ekonomiku, bet vienlaikus tas norāda arī uz mūsu aizspriedumiem, kas ietiekušies pat tik acumirklīgā elementā kā balss. Man personīgi visinteresantākie šķiet balss ētiskie aspekti. Līdzīgi kā Platons satraucas par dažādu skaņkārtu negatīvo ietekmi uz jauna cilvēka personību un caur to uz sabiedrības struktūru kopumā, mani interesē balss lietojums un tā morālās sekas. “Klusums Krīt” neviena balss nav solista lomā un neviena balss nav svarīgāka par citām, tā neizpilda augstāku funkciju kā kāda cita, bet tās visas no sevis atsakās, sevi noliedz – lai mācītos, jo mācīšanās var notikt tikai tad, kad neesi, vēl neesi. “Klusums Krīt” balsis ir jaunas, un tāpēc atrodas privileģētā pozīcijā, lai mums ko iemācītu. Jo padsmitgadīgās balsis zina labāk par to, ko nozīmē būt nesaklausītam vai to, ko nozīmē nebūt balsstiesīgam.
K.Dz.: Balss ir šī darba centrs. Šiem ebrejiem tika atņemta balss un šajā darbā gribam viņiem uz mirkli to sniegt. Bez vardarbības, piedodoši, mēģinot vairot empātiju. Sliecos domāt, ka balss, šī jēdziena plašākā nozīmē, ir bijusi nozīmīga vienmēr. Vārdi un valoda ir galvenā komunikācijas forma, kura atļauj mums vienam otru saprast un, protams, arī pārprast, kas arī ir būtiski, jo mēs katrs pieredzam pasauli atšķirīgi. Cēsu ebreji runāja latviski, vāciski, jidišā un ivritā, tāpēc būtu viegli iedomāties, ka viņus varētu nesaprast, tāpēc pavisam tiešā veidā mūsu darbs ir arī par mācīšanos saprast to, ka, neraugoties uz atšķirīgām valodām, mēs runājam par vienām un tām pašām lietām.
Cik būtiski, jūsuprāt, laikmetīgajā mākslā un mūzikā ir veicināt kolektīvo un emocionālo atmiņu?
Krista: Atmiņa ir fascinējošs lielums. Tā ir tik selektīva un tik emocijās balstīta. Mākslā ir iespējams norādīt ceļu, pa kuru skatītājs var doties un, protams, var arī nedoties. Būtiski ir runāt par to, kas ir patiesi svarīgs un, ja tas būs svarīgs man, tad es darīšu visu, kas manos spēkos, lai būtu godīga, cienīga un mīloša, radot darbu. Tad varbūt tas ļaus kādam darba pieredzētājam nonākt līdzīgā vietā, kurā rodas sapratne un, ideālā gadījumā, lielāka empātija citam pret citu. Šī darba kontekstā daudz ir sanācis uzdot sev jautājumu, ko es darītu šādā situācijā, vai es būtu pietiekami drosmīga iestāties pret šādu nežēlību. Un ka vienīgais veids, kā kļūt par labāku cilvēku, ir kļūt empātiskam un citu cilvēku pieņemošam.
R.Dz.: Tā kā māksla no dzīves nav atdalāma, vienīgi tādā ziņā kā domāšana no dzīvošanas, tad pieskaršanās kolektīvai atmiņai, kurā tu, viņš, viņa ir dzīvojis, ir būtiska, jo atmiņa, atcerēšanās ved mūs pie zināšanas un patiesības.
K.A.: Mans mākslas virsuzdevums vienmēr ir bijis atgādināt par garīgajām vērtībām, tieksmi uz ideālu, atbildīgas brīvības veicināšanu, iespēju radikāli izmainīt mūsu dzīves, Domas un pašrefleksijas nozīmi, kā arī nozīmes rašanās struktūru un tās apzināšanās sekas. Šīs idejas nav jaunas un nav manas: par tām mums atgādina ikviens domātājs no Senās Grieķijas līdz pat mūsdienām, bet māksla atļauj tās pieredzēt arī plaknēs, kas šķērso intelektu un ietiecas mūsu ķermenī, turklāt atļauj šos ideālus pieredzēt sakabē ar citiem prātķermeņiem, caur rituālo pastiprinot to efektu. No vienas puses, tātad, māksla kalpo ideālu noenkurošanai tagadnē un ķermenī, spēcīgi ietekmējot nākotnes atmiņu, no otras – tā arī atbild uz un iemieso pagājušu notikumu, tai skaitā intelektuālu vai emocionālu paradigmu transformāciju, tulkojumus estētiskās formās.
Vai mirušā balsi var atgriezt tikai dzīvais?
R.Dz.: Visdrīzāk, jā. Protams, balsi var atgriezt arī ieraksts, bet arī tur dzīvajam jābūt klātesošam. Vai nu tam, kas atskaņos, vai tam, kas klausīsies. Arī mirušās (mūžīgi aizmigušās) Saulcerītes balsi spēja atgriezt vienīgi dzīvais.
K.Dz.: Mirušie ir dzīvi tikai dzīvajos. Jau Senajā Grieķijā tika rakstīts par to, ka mūžību var iegūt, iekļūstot vēsturē, jo to dzīvu uztur dzīvie, caur atmiņu un balsi. Līdzīgi ir pavisam personīgā pieredzē, kur kāds miris radinieks, ir dzīvs tikai manā prātā. Es tik skaidri atceros savas vecmāmiņas balsi, smaržu, kustības un, visvairāk, viņas stāstus un to, kā viņa dzied. Es esmu pieredzējusi viņas klātbūtni, kad mans ķermenis neviļus izdara kaut ko, ko kādreiz darīja viņa, un es skaidri redzu, ka viņa ir dzīva manī. Viņa turpinās manī, un tā ir bezgalīgi skaista sajūta. Ka mēs nekad neesam vieni, atsaucoties uz T. S. Eliotu - mēs piedzimstam ar mirušajiem.
K.A.: Ja pieņemam, ka tebūšanas struktūra ir pilnībā atkarīga no pieredzēšanas, uztveres vai apziņas mirkļa, kādi piemīt tikai domājošai, atcerošai, sevi apzinošai dzīvai būtnei, tad jā, jo šādā pasaules skatījumā koks, kas krīt mežā, to nevienam nedzirdot, neskan. Šeit, protams, mirušā balsi skatu kā alegoriju mirušā ietekmei un uzskatiem; ja nav neviena, kas to dzird, tā neatgriežas. Pat paejot vienu soli tālāk, kur vesela kultūra kļuvusi kurla vai akla kādas pagājušas domātājas vai kultūras idejām, neraugoties uz to, ka iemieso tās jau sublimētā, sev nepamanāmā veidā, ir nepieciešams dzīvais. Mirušai kultūrai ir nepieciešams kāds nākotnes dzīvais, kuram rūpēs šīs balss reģistrēšana baltā trokšņa viducī.
Kas notiek tad, kad klusums krīt?
K.Dz.: Tad var notikt dažādas lietas. Ja es domāju tikai par šiem diviem vārdiem, tad pirmā sajūta ir fiziska. Kaut kas līdzīgs tam, kā ķermenis pieredz milzīgu skaņas vilni, vai it kā tiktu atvērts logs un svaigs gaiss ienāktu telpā, neizbēgami, maigi un spēcīgi vienlaicīgi. Un varbūt līdzīgi telpā, kur ilgi ir bijis klusums, ienāk vārds. Šo sakot saprotu, ka vārdu krīt šajā kontekstā pieredzu kā horizontālu krišanu, tā it kā pasaules centrs būtu sasvēries un kustība uz augšu būtu kustība uz priekšu.
R.Dz.: Tad notiek balss. Tad dzimst skaņa. Un dzimst vārds, vārdi, kuri pārtrauc un iebilst tam, ka šāds nežēlības akts kā Cēsu ebreju iznīcināšana, noslepkavošana, joprojām ir tik nezināms un aizmirsts. Vēl varētu teikt – kad krīt klusums, tad notiek atcerēšanās.
Krists: Dzīve izmainās neatgriezeniski.
Titulbilē: Krists Auznieks, Krista un Reinis Dzudzilo
