Mēs to atrisināsim
Intervija ar Edvardu Shautenu, mākslas telpas TUR māksliniecisko direktoru un kuratoru
Ja jūs kādreiz esat bijuši izstādes atklāšanā mākslas telpā TUR, kas atrodas Tallinas kvartālā, noteikti pamanījāt garo, lielisko vīrieti, kurš sirsnīgi un laipni sveic apmeklētājus un visiem interesentiem stāsta par izstādītajiem darbiem un to autoriem. Tas ir holandiešu kurators Edvards Shautens, kas jau vairākus gadus vada šo telpu un strādā tur vienā komandā ar Kristīni Erciku un Adu Ruškeviču. Telpa pati par sevi ir patiesi iespaidīga – milzīgs kubs ar ļoti augstām ķieģeļu sienām, betona griestiem un daudziem logiem. Un katra izstāde, kas šeit notiek, kādā jaunā veidā pārstrukturē telpu un tās scenogrāfiju. Šā gada janvārī TUR atklāja jaunā mākslinieka Oto Holgers Ozoliņš izstādi “Procesa artefakti” (skatāma līdz 7. februārim). Un atkal, ieejot caur masīvajām durvīm, izlaužas pārsteiguma “wow!”. Priekšā stāv vecas padomju ZIL-130 kravas automašīnas kabīne, tukša un bez riteņiem, un uz automašīnas šasijas ir uzcelta sava veida “māja” no koka paneļiem. Iekšā ir pilnīgi balta telpa ar krāsni centrā – skaidra atsauce uz tradicionālo galerijas telpas definīciju kā “balto kubu”. Pie sienas karājas TUR apkārtnes karte – tikai ēku un ielu kontūras, bez nosaukumiem vai atzīmēm.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Kā lasāms kuratora tekstā, Ozoliņa prakse balstās uz procesā balstītu tēlniecību, “kurā galvenā nozīme ir personīgajai izaugsmei un bezdarbības apkarošanai. Karantīnas laikā viņš 400 dienas pēc kārtas katru dienu izgrieza pa koka karotei, un šis projekts kļuva par pamatu viņa pirmajai personālizstādei. Šī disciplinētā, ieradumus veidojošā pieeja laika gaitā ir paplašinājusies, ietverot mēģinājumus uzbūvēt laivu, atmest smēķēšanu, noskriet maratonu un pabeigt Ironman triatlonu. Katrs no šiem uzdevumiem maina viņa izpratni par to, kā forma var rasties no atkārtojuma un ierobežojumiem. Šai izstādē viņš šo izpēti turpina, pārvēršot koksnes vākšanu ikdienas rituālā un mākslinieciskā partitūrā, un pētot, kā to iespējams ievietot “izstādes” kontekstā”.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Bet janvāris atnesa arī citas ziņas – pirms pāris nedēļām Edvards Shautens tika nominēts Latvijas Mākslas gada balvai kā Gada kurators. Vienlaikus, sākot no 13. februāra, apmeklētājiem būs iespēja apskatīt vērienīgo izstādi “Kolekcijas” mākslas muzejā “Zuzeum”, kuru arī kurējis Edvards. Par viņa misiju TUR, jauno izstādi šajā telpā un gaidāmo izstādi “Zuzeum” mēs runājām klātienē – tikāmies “Orbītas” birojā Ģertrūdes ielā. Es Edvardam minēju, ka “Orbītai” kādreiz bija sava liela telpa – Elektrocehs – Andrejsalā. Bet gentrifikācija jau sen apraka cerības, kas saistījās ar šo teritoriju. Viņš man atzina, ka baidās, ka Tallinas kvartāls varētu sagaidīt līdzīgu likteni – kopš pagājušā gada beigām tam ir jauns īpašnieks: teritoriju un ēkas iegādājās uzņēmums Winfinity, kas, kā saka Edvards, plāno veikt lielu pārbūvi ēku kompleksā, kur iekļaujas arī TUR.
Pašlaik nav skaidrs, kāda nākotne gaida TUR pēc gada vai diviem. “Un tas, visticamāk, nozīmē TUR beigas, jo… kālab šī telpa ir nozīmīga? Arī ar telpas izmēru – te ir daudzas savstarpēji saistītas telpas. Es domāju, viena no būtiskākajām lietām, ko piedāvājam Rīgas mākslas videi, ir tieši šis mērogs, un pie mums iespējams veidot dialogu ar telpu. Tas ir TUR unikālais raksturs. Kā es šeit kūrēju izstādes? Es telpu uztveru kā sadarbības partneri, nevis vienkārši kā neitrālu konteineru”.
Būtu ļoti skumji zaudēt šādu vietu, kas dibināta tikai pirms pieciem gadiem, kā arī zaudēt Edvarda pieredzi, idejas un harizmu. Cerēsim, ka, kā viņš pats saka mūsu sarunā, “mēs to atrisināsim”. Bet vispirms es gribētu uzzināt...
Edd Schouten. Photo: Inga Erdmane
Kā tu iesaistījies “TUR procesā”?
2022. gadā man bija izstāde TUR. Rūdolfs Štamers, viens no šīs vietas dibinātājiem, pēc tam lūdza man sniegt atsauksmi. Viena no manām piezīmēm bija: jūs pozicionējat sevi par kuratora telpu, bet būtībā vienkārši izvēlaties mākslinieku un iedodat viņam atslēgu. Dažreiz tas darbojas, ja mākslinieks zina, kā veidot izstādi, bet, ja nezina, jūs patiesībā neko vairāk kā telpu nepiedāvājat. Pēc šīs sarunas Rūdolfs ieteica man pašam pamēģināt kuratora lomu. Es padomāju – kāpēc ne? Tas ir interesants projekts un ļoti interesanta telpa. Piekritu, bet ar nosacījumu, ka mums būs arī ziemas programma, jo ziemas stāsti ir tikpat svarīgi kā vasaras stāsti. Manas pirmās trīs izstādes 2023. gada ziemā tika veidots kopā ar cilvēkiem, kurus jau pazinu. Vēlējos attiecības, kurām varu uzticēties. Un uzreiz kļuva skaidrs, ka tas nav tikai kuratoru darbs, jo bez tā ir sociālie mediji, publicitāte, identitāte utt.
Pateicoties savai horeogrāfa pieredzei, es strādāju ar kustību, laiku un telpu. Tas kļuva par sākuma punktu. TUR kļuva par kaut ko, ko varēju vērot kustībā: kā telpa, laiks un cilvēki kustas kopā. Tas ir galvenais. Bet ir arī citas lietas, kas nāk līdzi – kā iegūt finansējumu, kā samaksāt māksliniekam? Tas ir ļoti svarīgs elements. Pārsteidzoši, cik daudzas mākslas telpas joprojām nemaksā saviem māksliniekiem, pat rīkojot personālizstādes. Nīderlandē ir vadlīnijas, kuras mākslas telpām un muzejiem ir obligāti jāievēro. Tātad, ja uzaicināt mākslinieku uz personālizstādi ar jauniem darbiem, kas tiks izstādīti divus mēnešus, viņam jāmaksā apmēram 13 000 eiro. Es neesmu pārliecināts, ka tas vienmēr ir labi – nelielām mākslas telpām tas var apgrūtināt mākslinieku uzaicināšanu, taču ir svarīgi, lai mākslinieks saņemtu atlīdzību.
Latvijā budžeti, protams, ir ļoti atšķirīgi. Jebkurā gadījumā, pirmā lieta mūsu budžetā vienmēr ir mākslinieku honorāri un materiālu izmaksas. Mēs vēlamies atbalstīt māksliniekus, lai viņi varētu palikt Latvijā un nedomātu, ka viņiem jāpārceļas uz Nīderlandi, Franciju vai Lielbritāniju, lai nopelnītu iztiku. Ja esi veiksmīgs, iespējas ārpus Latvijas ir daudz lielākas. Tātad – kā mēs varam radīt apstākļus, lai mākslinieki varētu palikt Latvijā un turpināt attīstīties?
Protams, viņiem vajadzētu rīkot izstādes arī ārzemēs. Mēs cenšamies izvest māksliniekus ārpus Latvijas un radīt jaunas iespējas. Ļoti priecē, ka Līga Spunde maijā rīkos personālizstādi 1646. 1646 ir viena no vadošajām laikmetīgās mākslas telpām Nīderlandē, un uzaicinājums notika pēc izstādes, ko rīkojām šeit – Līga bija daļa no tās. Pagājušā gada oktobrī prezentējām trīs latviešu māksliniekus Sofijas mākslas mesē. Mūsu nodoms ir arī šogad piedalīties starptautiskā mākslas mesē.
Es domāju, ka mākslas kvalitāte Latvijā ir ļoti augsta. Pastāv sava veida kanons, tradīcija, kurā šī mākslinieku paaudze atsaucas uz iepriekšējām paaudzēm. Tagad pie mums notiek Oto Holgera Ozoliņa izstāde, un tajā nevar nepamanīt arī Andra Eglīša ietekmi uz viņa praksi. Vienmēr ir šī atskatīšanās uz to, kas bijis iepriekš, uz iepriekšējām paaudzēm, un es domāju, tas ir ļoti vērtīgi. Bet darbos tiek risinātas arī fundamentāli latviskas tēmas.
Un Oto, kas staigā apkārt un meklē koka lietas – arī tas ir ļoti latvisks stāsts. Tas ir līdzīgi, kā iet mežā sēņot – šāds veids, kā atrast papildus iztikas avotus. Varbūt Latvijā nav tik daudz naudas, bet ir veidi, kā papildināt savus ienākumus, izmantojot dabu. Tu papildini savu pārtiku grozu no dārza, dodies mežā, konservē. Jūs neizmetat lietas tik viegli. Un varbūt tas ir vēl izteiktāk mākslinieku kopienā – kā glābt, kā pārstrādāt, kā atrast veidus, kā lietas darīt. Daudzi cilvēki ir ļoti praktiski, īstā “dari pats” garā.
Es arī esmu kļuvis līdzīgs. Agrāk biju tāda tipa mākslinieks, kas teica: “Labi, veči, man šeit, tur un tur ir vajadzīgi caurumi. Un tikmēr es iešu jums paņemt kafiju.” Tagad stāvu uz pacēlāja ar perforatoru un urbju caurumus griestos – un man tas patīk. “Tas ir jādara, tāpēc mēs to darām.” Es domāju, ka daļēji tas nāk no šīs latviešu attieksmes: mēs to atrisināsim. Tu vari sasniegt ļoti daudz bez nepieciešamības vienkārši pirkt visu. Es ļoti novērtēju šo īpašību, un to var redzēt daudzu latviešu mākslinieku darbos.
Es to pat nosauktu par nelielu “trashiness”. Varbūt mākslinieks nevar atļauties materiālus, ko izmantotu, ja būtu iespēja, bet viņš joprojām var izmantot ko citu un izpaust savu ideju, īstenot to dzīvē. Es saku “trashiness”, un zinu, ka tas skan gandrīz nievājoši, bet es to tā nedomāju. Es tikai saku, ka tas var kļūt par savveida estētiku, kur nav jāuztraucas par to, cik tīrs vai izstrādāts kaut kas ir.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Šajā nozīmē mēs varētu atkal pieminēt Oto izstādi. Vai iespējams teikt, ka tā zināmā mērā ir tapusi no atkritumiem – no lietām, ko cilvēki izmet?
Nu, ne gluži. Pirmkārt tāpēc, ka šis darbs ir dažādu materiālu kombinācija. Tur ir arī daži jauni. Tas būtībā stāsts ir par to, ka tu ņem lietas, kas vairs nav izmantojamas to sākotnējam mērķim, un atkārtoti tās izmanto. Citādi tās, visticamāk, vienkārši stāvētu un pūtu. Pat mūsu daudzstāvu mājā ir līdzīga situācija: aiz atkritumu tvertnes stāv mēbeles. Jau mēnešiem. Kāds izvācās un izmeta, un tās tu vienkārši stāv. Tātad, jā, no vienas puses, tās ir atkritumi, bet es uzskatu tās drīzāk par “materiālu ar potenciālu”.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Protams, koks – un koka priekšmeti vienmēr ir kaut kas vairāk nekā atkritumi.
Jā, tieši tā. Bet tā ir arī mūsu tradīcijā – kubveida objekta materiāli, ko mēs uzbūvējām jau pirms gada, nāca no TUR. Tie bija stāvējuši gadiem un vienmēr traucējuši. Mēs tikai nopirkām dažas skrūves un tamlīdzīgas lietas. Bija ļoti patīkami no šī visa izgatavot kaut ko jaunu. Tātad, jā, noteikti koks, bet arī citi materiāli, kurus, iespējams, nav tik vienkārši izmantot. Oto gadījumā – viņš strādā arī ar alumīniju.
Es zinu, ka savam darbam grupas izstādē Liminal Limbo 2024. gadā viņš izmantoja mazos karavīriņus – figūriņas, ar kurām agrāk spēlējās bērni. Tās tika izgatavotas no alumīnija. Un viņš no tām izveidoja lielākas figūras. Domāju, viņš izmantoja arī riteņu rāmju metālu – izkausēja un pārvērta mākslas materiālā. Tā viņš dara jau kādu laiku. Tagad viņš izmanto daļas no kravas automašīnas kabīnes, ko atveda uz izstādi – šo veco ZIL-130. Un sajūta ir it kā šī kravas automašīna savulaik iebraukusi šeit un beigusi savu eksistenci, jo vairs nespēj pārvietoties, — bet tad uz tās pašas šasijas tiek uzbūvēta māja. Taču tas ir arī materiālu avots: kabīnē atrodami Oto izgriezumi, kas tiek izmantoti, lai veidotu papildinājumus izstādei. Automašīnas tērauds tiek atkārtoti izmantots, pārvēršot to mākslas darbos.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Tātad Oto apstaigā rajonu pie TUR, vācot koka priekšmetus. Daļu no tiem viņš izmanto savos darbos, bet ar pārējiem apkurina pašrocīgi uzcelto māju, kas būvēta no koka gabaliem un uzstādīta uz ZIL-130 šasijas. Šis siltums ļauj uz mājas palodzes izaugt mazam sīpolam…
Vēl viena no lietām, ko viņš dara, ir kartes veidošana – tur viņš atzīmē un piemin vietas, kur atradis šos priekšmetus. Viņš arī uzzīmē atrasto gabalu kontūras uz sienas, tā ka tas kļūst par zīmējumu vai gleznu. To, ko atrod, viņš novērtē, un, ja ir kāds izmantojams gabals, kas patīk un ar ko vēlas strādāt, to atliek malā.
Tad ir sīpols. Sīpols simbolizē dzīvo elementu – cilvēku aiz mākslinieka tēla –, kam nepieciešams siltums, pārtika. Bet pats siltums simbolizē primāro vajadzību apmierināšanu.
Oto ir TUR visu laiku un pavada savas dienas, veidojot jaunas skulptūras. Mums ir šī sērija – jauna iniciatīva, ko sākām ar Katrīnas Biksonas izstādi 2025. gada vasarā. Mēs mēģinām atrast veidus, kā nodrošināt mazliet lielākus ienākumus māksliniekam, bet arī radīt vērtību apmeklētājiem – cilvēkiem, kuri, piemēram, vēlētos savā mājā iegūt Līgas Spundes darbu, bet nevar atļauties izdot tūkstoš eiro, lai to nopirktu. Lielākā daļa cilvēku, kuri novērtē viņas darbus, arī ir mākslinieki, un daudziem nav liela budžeta, ko tērēt mākslai.
Mēs uzskatām, ir svarīgi mudināt cilvēkus kolekcionēt to, kas viņiem patīk. Mums ir desmit darbi, kas maksā mazāk nekā 100 € – sērija, ko mākslinieks radījis īpaši šai izstādei. Šajā gadījumā Oto burtiski veido desmit jaunus darbus, kas ir izstādes papildinājums. Šie darbi faktiski atrodas ārpus centrālās izstādes, kuras atskaites punkts ir procesuālās mākslas ideja. Viss, kas notiek “pilnīgi baltā kuba” / mājas uz šasijas iekšpusē un ap to.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Un Oto pats ir uz vietas – tā teikt, “The Artist is Present”.
Viņš tur ir katru dienu.
Vai viņš arī runā ar cilvēkiem?
Jā. Tas patiešām palīdz izprast procesa ideju, un to, ka šis process notiek telpā. Piecu nedēļu laikā, kamēr tas turpinās, darbs mainās. Tas ir dinamisks. Tāpēc tas patiešām palīdz saprast. Var atgriezties un redzēt, kā process attīstās.
Un ja tur nav Oto, kāds no mums būs – vienmēr nodrošinām, ka ir mediators, kas palīdz cilvēkiem piekļūt idejām, kas slēpjas aiz darba. Bieži, kad redzi izstādi, tu to kaut kā saproti, bet vienmēr ir patīkami uzzināt nedaudz par tās “fonu” vai par to parunāt. Ko tu redzi? Kā tu to uztver? Kā darbs ar tevi komunicē?
Nezinu, vai darbam automātiski jāspēj komunicēt idejas, bet domāju, tam vajadzētu skatītāju ieaicināt – likt vēlēties uzzināt vairāk. Manuprāt, tā varētu būt būtiskākā darba funkcija, īpaši, ja tas ir sarežģīts un daudzslāņains. Tam jābūt pietiekami aicinošam, lai liek tev domāt: labi, kas te notiek? Es tiešām gribu zināt vairāk. Dodiet man tekstu, es gribu to izlasīt, vai man ir jāuzdod kādam jautājums. Un es domāju, ka tas noteikti arī notiek.
Pirmkārt, kubā ir silti un omulīgi, tāpēc tas burtiski rada siltu vidi, kurā kādam var veltīt laiku, lai patiešām redzētu, kas notiek. Un manuprāt, tur ir daudz informācijas, ko var mēģināt salikt kopā.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Manuprāt, arī TUR kā vieta un kā projekts arī ir ļoti orientēts uz procesu, jo katra izstāde ir tik citādāka. Un vēl – šīs telpas ir ļoti atšķirīgas vasarā un ziemā. Te viss ir saistīts ar to, kas notiek apkārt – dabā, laikapstākļos, visā.
Jā, tas tiešām ir būtiski. Ziemā notiek trīs personālizstādes un vasarā arī trīs – tāds ir formāts. Un mēs cenšamies savienot šīs trīs izstādes. Tas nav obligāti – mēs nemeklējam mākslinieku, pamatojoties uz to, ar kādu tēmu viņš strādā. Bet parasti mēs atrodam saikni. Šis cikls būs ļoti saistīts ar patvērumu un apstākļiem. Mūsu nākamais mākslinieks Krišs Salmanis arī strādās ar līdzīgām idejām, un Krišjānis Beļavskis radīs kaut ko līdzīgu.
Un saikne ar sezonu ir diezgan svarīga, ziemas TUR ir ļoti atšķirīgs no vasaras TUR.
Ziemā lielajā telpā nav apkures, tāpēc ir šis… izdzīvošanas elements.
Izdzīvošana, tieši tā. Tas ir grūti, tas ir sarežģīti. Un, lai gan varētu domāt, ka cilvēki vēlas izstādi vasarā, jo telpa ir atvērta, silta un ērta, daudzi mākslinieki faktiski vēlas ziemas telpu tās apstākļu dēļ. Viņiem patīk, ka TUR ir auksts, situācijas nopietnība– jā, bez muļķībām.
Man ļoti patīk, ka ziemas izstādes ir ļoti atšķirīgas no vasaras izstādēm. Vasaras izstādes ir daudz atvērtākas. Protams, tās ir siltākas. Gaisma ir ļoti atšķirīga, un gaisma ir ļoti svarīgs aspekts. Vasarā ap sešiem vai septiņiem mums ir brīnišķīga gaisma. Ziemā tā ir ļoti atšķirīga, bet patiesībā tagad mums arī ir skaista gaisma, īpaši ar šo brīnišķīgo ziemu.
Es mīlu ziemu, bet es mīlu arī vasaru. Un ziemas beigās tu esi tik satraukts par pavasara atnākšanu. Tas ir kā gatavība pavasarim. Ne tāpēc, ka ienīstu ziemu. Bet apmēram tā – labi, mums ir bijuši pāris mēneši ar to, tagad laiks nelielām pārmaiņām.
Līga Spunde. Field of Exercises. Installation view. 2025
Man šķiet, varētu būt interesanti uzņemt savveida laika nobīdes filmu, kur katra izstāde varētu būt tikai piecas līdz septiņas sekundes gara, un tad no visām izstādēm veidot vienu minūti garu video. Kā tas varētu izskatīties... tas patiešām būtu šī procesa portrets.
Jā, noteikti! Man patīk, ka katra izstāde padara šo telpu tik atšķirīgu, un cilvēki jau pirms tam apcer – nu, ko jūs šoreiz izdarījāt? Atceros, kādā brīdī viena no mūsu producentēm ienāca un apjuka, jo nodomāja, ka nokļuvusi nepareizā vietā. Telpa bija tik ļoti mainījusies. Man ļoti patika šī reakcija. Es patiešām vēlos, lai cilvēki atgrieztos, jo gribētu redzēt, ko mēs šoreiz esam izdarījuši un kā mēs to esam pārveidojuši.
Domāju, arī mūsu mākslinieki to uztver kā izaicinājumu. Kā es varu padarīt TUR atšķirīgu no tā, kas šajā telpā ir darīts iepriekš? Kā es varu te “iesēdināt” savu darbu un arī savu balsi tādā veidā, kāds šajā dīvainajā vietā vēl nav izmantots? Man ļoti patika Kristīnes Daukstes pieeja, par atskaites punktu izvēloties grīdu nevis sienas vai griestus. Grīda kļuva par sava veida audeklu, ar kuru viņa strādāja.
Un dažkārt arī pēc izstādes mēs atstājam telpā kādus darbus, piemēram, mums joprojām ir Reiņa Dzudzilo mazā zelta “izejas” zīme. Darām to tālab, ka uzskatām, katra izstāde atstāj savu nospiedumu telpā. Dažkārt tas ir pamanāmāks nekā citreiz, bet mēs atstājam dažas mazās “lieldienu olas”, lai cilvēki tās atklātu. Jo, jā, noteikts brīdis laikā un telpā ir ietekmējis to. Un mums šķiet netaisnīgi to pilnībā izdzēst un izturēties, it kā tās tur nebūtu bijusi. Tā tur bija. Tā bija daļa no telpas. Tā atstāja savu nospiedumu. Ja tiešām ir nepieciešams to izdzēst, mēs to izdzēšam. Mēs to nokrāsojam. Bet TUR jūs atradīsiet mazus atmiņas fragmentus no dažādām izstādēm. Šī TUR raksturiezīme man ļoti patīk.
Reinis Dzudzilo .ONE WILL HEART ONE. Installation view. 2024 Photo: Kristīne Madjare
Tu pieminēji Reiņa Dzudzilo izstādi. Šķiet, dažreiz nav vajadzības pēc daudziem objektiem – arī skaņa var ļoti radikāli pārveidot telpu. Viņa gadījumā tā kļuva pat par sava veida baznīcu.
Pilnīgi pareizi. Katrs mākslinieks telpai piešķir savu skatījumu – kā viņš to izjūt un ko redz, ienākot tajā. Tu sāc skatīties uz telpu pavisam citādāk, atkarībā no tā, kā tur izvietotas lietas. Bieži vien tas, ka kaut ko atstāj ārpusē, telpu pat uzlabo.
Manā izstādē telpā nebija nekā, izņemot divus izpildītājus – divus vecākus vīriešus, kuri bija dejotāji un katru izstādes dienu izpildīja kādu kompozīciju. Un tas bija viss. Uz sienas bija sešas horeogrāfiskas kartes, bet tās atradās stūrī un bija daļa no performatīvā darba. Pārējā telpa bija tukša.
Dzelde Mierkalne. Doom Doom Delight. Installation view. 2024. Photo: Kristīne Madjare.
Luīze Rukšāne,.Folding Lines. Installation view. 2024. Photo: Kristīne Madjare.
Kaspars Groševs. Café de Paris.Installation view. 2024. Photo: Kristīne Madjare. 
Kaspars Groševs. Café de Paris. Installation view. 2024. Photo: Kristīne Madjare. 
Tava izstāde TUR bija sākumpunkts procesam, kas tevi ir atvedis līdz šim brīdim – tagad, 2026. gada janvārī, esi nominēts Latvijas Mākslas gada balvai kā Gada kurators. Kā tu jūties, būdams šīs balvas kandidāts?
Es biju ļoti pārsteigts. Bet, jā, es to uztveru kā atzinību tam, ko mēs kā TUR komanda darām (jo to nevar izdarīt viens pats), un arī kā atzinību mākslinieku un sarunu kvalitātei. Un, protams, ir ļoti patīkami saņemt atzinību.
Dažreiz tas šķiet grūti, ka, būdams ārzemju mākslinieks, esi mazliet nomaļus. Bet domāju, tur, no kurienes es nāku, tas ir ļoti normāli. Es uzskatu, ka manā dzimtenē vismaz 75 % no finansētajiem māksliniekiem nav holandieši, bet viņi dzīvo un strādā Nīderlandē un dod savu ieguldījumu mākslas dzīvē. Tātad, jā – mans mērķis vienmēr ir bijis atrast veidu, kā dot savu ieguldījumu un ieviest kaut ko jaunu mākslas dzīvē (kas varbūt vēl nav noticis) vai kā citādi to papildināt. Un mēs to darām ar lielu mīlestību pret Latviju, Rīgu un māksliniekiem, ar kuriem mums ir iespēja strādāt.
Eric Giraudet de Boudemange, Agnieszka Polska, Līga Spunde,
Agate Tūna. Under the Sun. Installation view. 2025. Photo: Bob Demper
Tev nav tradicionālas kuratora izglītības – tu nāc no mākslinieku vides. 2005. gadā absolvēji Mākslas zinātnes nodaļu Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Bet pēc tam lielākā daļa tava darba bija saistīta ar horeogrāfijas un mākslas projektiem...
Esmu mākslinieks, un tā arī strādāju ar projektiem. Tātad, tas nav akadēmisks veids. Protams, ja nepieciešams, lasu par konkrēto tēmu, bet man svarīgāk ir atbalstīt mākslinieka ideju, to, ko viņš vēlas pateikt vai ienest telpā. Kā jūs varat pārvērst viņu interesanto darbu lieliskā izstādē? Šeit vēl ir jāveic svarīgs solis, un ne visi mākslinieki zina, kā pārvērst savu darbu saistošā ekspozīcijā. Tur slēpjas izaicinājums – kā to pacelt jaunā līmenī?
Bet dažkārt stāsts ir arī tikai par pamatvajadzību apmierināšanu. Maija Kurševa ir ļoti labs piemērs – viņai nav vajadzīgas garas sarunas, kad viņa veido savu izstādi. Ir patīkami ar viņu sarunāties, bet viņa zina, ko grib un ko dara. Kā kuratoram galvenais ir vienkārši nodrošināt, lai viņai būtu viss nepieciešamais, un ļaut viņai turpināt darbu.
Ir citi mākslinieki, kuri patiešām vēlas sarunāties. Manuprāt, tāds bija, piemēram, Oto gadījums. Mums bija ļoti garas, interesantas sarunas pie kafijas, mēs runājām par darbu un to, kā to varētu integrēt telpā.
Oto Holgers Ozoliņš. Artifacts of Process. 2026. Photo: Dāvis Drēziņš
Šāda kuratora pieeja perfekti darbojas personālizstāžu kontekstā, un tas faktiski ir TUR pamats. Bet tev ir jauns uzdevums. Esi kurators nākamajai izstādei “Kolekcijas” mākslas muzejā “Zuzeum”, kas atklāsies 13. februārī. Tajā piedalīsies daudzi mākslinieki, būs skatāmi ļoti atšķirīgi darbi un ļoti atšķirīgi mediji. Kā tu to visu organizē?
Jā, līdz izstādei palicis pavisam nedaudz laika, tāpēc lielākā daļa darba jau paveikts. Un tev ir taisnība – tas bija ļoti, ļoti izaicinošs process. Pirmkārt, jāstrādā ar jau tapušiem mākslas darbiem, kas ir daļa no ļoti lielas kolekcijas, kurai klātienē tā uzreiz nevar piekļūt. Jādarbojas ar datu bāzi un attēliem ekrānā. Bija ļoti grūti izlemt, kā pieiet šim uzdevumam.
Atkal pārdomāju, ko es gribu piedāvāt apmeklētājam. Vēlējos, lai izstāde būtu interesanta pēc iespējas plašākam apmeklētāju lokam. Manuprāt, “Zuzeum” ir brīnišķīga vieta, kur cilvēki var spert pirmos soļus, iepazīstot un izjūtot laikmetīgo mākslu. Tāpēc nedrīkst viņus atbaidīt. Gribu radīt telpu, kurā viņi patiešām justos bagātināti ar jaunu pieredzi.
Mums ir vairāk nekā 200 darbu, kurus esam atlasījuši – no visiem periodiem, no visiem “Zuzeum” kolekcijas aspektiem. Tas atkal ir par to pašu – paraudzīties uz visu no mākslinieciskā skatpunkta un pārvērst to par sava veida instalāciju. Strādājot ar šiem darbiem, mēs tos esam sagrupējuši. Es saku “mēs”, jo ļoti cieši sadarbojos ar Andri Kaļiņinu, kas veido scenogrāfiju. Mēs grupējam darbus, balstoties uz dažādām tēmām un grupām, ļaujot cilvēkiem saskatīt līdzības, un vienlaikus atklāt unikalitāti.
Esmu izdomājis terminu, kas to apraksta – generifikācija: šķiet, viss kļūst arvien pelēkāks. Viss tiek savā veidā homogenizēts, lai apkalpotu pēc iespējas plašāku tirgu, un individualitāte izzūd. Krāsa aizplūst – no priekšmetiem, no mūsu dzīves. Filmas ir jāveido tā, lai tās būtu veiksmīgas Ķīnā, Brazīlijā un Apvienotajā Karalistē. Radot kaut ko, ko neviens neuzskatīs par aizskarošu. Ko nemīlēs, bet ko arī neienīdīs. Un, ja paskatās apkārt, redzams, ka tas tā arī ir – automašīnu krāsas ir mainījušās. Domāju, ka šī gada krāsa ir balta, kas tehniski nav krāsa. Tāpēc māksla ir pēdējais bastions, kur lietas nevar būt vispārīgas. To vienmēr rada indivīda radošums. Tā vienmēr ir subjektīva izpausme.
Un tas ir ļoti būtiski. Ļoti vērtīgi, jo atšķirības ir ļoti svarīgas mūsu sabiedrībā. Mums tās ir jāpieņem. Domāju, caur šādu vispārināšanu viss kļūst vienāds. Mēs nespējam novērtēt atšķirīgo. Tāpēc gribam to drusku akcentēt, piemēram, parādot piecus vai sešus darbus, kuros ir saule. Katrs no tiem ir citādāks, taču tos vieno saule. Iespējams, šis ir ļoti uzkrītošs piemērs, taču ir arī daudz smalkākas lietas. Bieži vien darbi un grupas var būt saistīti ar citiem darbiem un grupām izstādē. Man patīk atklāt, ka mākslinieka darbs, kas radīts pirms simt gadiem, var pastāvēt līdzās aktuālajai mākslai. Tāpēc šajā izstādē ir daudz mūsdienu mākslinieku, kā arī, protams, klātesoši ir izcilnieki.
Šī izstāde zināmā mērā ir arī veltījums kolekcijām un kolekcionāriem – cilvēkiem, kas kaut ko vāc. Tāpēc arī nosaukums “Kolekcijas” saprotams šāda kontekstā. Patiesībā, mēs visi kaut ko krājam un vācam. Var vākt idejas un iedvesmas. Izstādi ievada vairāki darbi, kas saistīti ar ziloņiem. Jo bērnībā es kolekcionēju ziloņus, un viena no “Zuzeum” kolekcijas glabātājām arī kolekcionē ziloņus. Tas ir kaut kas, kas manī raisīja interesi par iespēju apvienot dažādas lietas un veicināja domāt par objektiem radoši. Kā par priekšmetiem, kurus var iegūt un izvietot telpā. Un, iespējams, kolekcijas veidošana ir pirmais solis kaut kā radīšanā.
