Nemitīgi iekustināt pārmaiņas un tās attīstīt
Saruna ar Lielbritānijas muzeju tīkla "Tate" mediju un auditorijas direktoru Marku Sandu
05/07/2011
Rīgā viesojās Marks Sands (Marc Sand) – Lielbritānijas muzeju Tate Britain, Tate Modern, Tate Liverpool un Tate St. Ives mediju un auditorijas direktors. Pēc Britu padomes aicinājuma viņš uzstājās ar lekciju par sociālo mediju lomu radošajās industrijās. Cieši sagrafētajā dienā Marks Sands atrada brīdi īsai intervijai Arterritory.com. Taču citēšanas vērta ir arī viņa sniegtā pieredze lekcijā.
Muzeju tīkls Tate drīzumā piedzīvos pārmaiņas. Novembrī tiks prezentēta diametrāli pārstrādāta Tate mājaslapa, kurā centrālo vietu ieņems kolekcijas mākslas darbi un dienas diskusija. Savukārt nākamgad durvis vērs jauna celtne līdzās Londonas Tate Modern. Tā kalpos kā muzeja performanču telpa. Tate lapas pārstrāde realitātē iemieso Marka Sanda uzskatu vadlīniju, ka tīkla vietne nedrīkst iepalikt un būt mazāk inovatīva par iestādi, ko tā prezentē. Mājaslapai jābūt kā dabiskam un dzīvam papildinājumam, nevis statiskai vizītkartei ar informatīvu minimumu.
Marks Sands uzsver gan interneta lapas, gan sociālo tīklu vēl neapjausto spēku muzeja tēla veidošanā. Ir iesakņojies aizspriedums, ka virtuālā vide var apdraudēt vēlmi apmeklēt muzejus klātienē, ka tādas iniciatīvas kā Google Art Project, kas ļauj izstaigāt daudzas pasaules mākslas galerijas, neatejot no datora, varētu aizēnot īstas saskarsmes nepieciešamību. Sands uzskata, ka tiešsaistes komunikācija tikai un vienīgi papildina klātienē pieejamo, un tās noteikti nav konkurējošas attiecības. Interneta iespējas apmeklētāju piesaistē ir jāizmanto, nevis no tām jāvairās.
Iepriekšējā Marka Sanda darbavieta bija Lielbritānijas laikraksts The Guardian, kas ir nozīmīgs spēlētājs kultūras diskusijas uzturēšanā Apvienotajā Karalistē. Deviņus gadus tur nostrādājis par mārketinga direktoru, Sands pērnā gada pavasarī pievienojās Tate muzejiem. Jautājām viņam, kas bija lielākā atšķirība, mainot darba vietu no laikraksta uz muzeju. Kā galveno Marks min ātrumu, ar kādu var ietekmēt pārmaiņas.
“Nemitīgas pārmaiņas ir laikrakstu DNS sastāvā. Muzeji ir krietni konservatīvāki par medijiem. Tate varbūt mazāk nekā citi, jo kā muzejs tas ir ļoti progresīvs. Ar digitālās pasaules izaicinājumiem muzeji un galerijas sākuši pieņemt gluži nesen. Savukārt laikraksti ar to noņemas jau gadus desmit.”
Iespējams, tieši darbs dažādās sfērās mudinājis Marku Sandu nonākt pie atziņas, ka iedvesma problēmu risinājumiem ir jāmeklē ne savā, bet tieši citos laukos. “Ir neiespējami kaut ko jaunu iemācīties no savas industrijas.” Arī strādājot pie Tate gaidāmās mājaslapas jaunās versijas, Marks Sands ar komandu analizēja nevis citu muzeju mājaslapas, bet gan pārņēma principus un idejas, kādas izmanto dažādu laikrakstu interneta vietnēs, savukārt modeli, kā meklēt un atlasīt informāciju, aizlienēja no Amazon.com.
Lekcijas laikā Marks Sands izsaka vairākus padomus sociālo mediju lietošanā, to esenci uzskaitīsim raksta beigās. Taču Arterritory.com lūdza viņu minēt tipiskākās kļūdas, kādas radošajās industrijās tiek pieļautas, uzsākot lietot dažādus interneta mārketinga instrumentus. Marks Sands rausta plecus un norāda, ka tomēr pats svarīgākais, viņaprāt, ir nemitīgi taustīties un eksperimentēt, jo jebkurš šaubīgs gājiens tagad, var izrādīties veiksmes atslēga vēlāk.
“Muzeju un galeriju sfērā diskusijas līmenis par sociālo mediju lietošanu krietni iepaliek komercuzņēmumiem un preses medijiem, kur attīstība šai ziņā ir lielāka. Mākslas galeriju pasaulē apsēstība līdz šim bijusi tieši fiziski cilvēku dabūt uz galeriju. Pārāk lēni pielec tas, ka cilvēkam vienlīdz būtiski ir ļaut saskarties ar mākslu arī ārpus galerijas telpām. Bet tas ir domāšanas jautājums. Ir jāmainās izpratnei. Kad gandrīz 10 gadi ir nostrādāti laikrakstu pasaulē, var iemantot lielu pašpārliecinātību un drosmi nemitīgi riskēt, ko vada kaislība uz pozitīvām pārmaiņām. Jo patiesībā jau risks nekad nav tik liels, lai to neuzņemtos. Nekad jau nevari būt nenormāli kļūdījies. Piemēram, Google Art Project. Kaut kādā ziņā tas strādā, bet neteiksim, ka ir izdevies perfekti. Bet tam nav nozīmes! Tas ir procesa sākums! Un tas ir galvenais: nemitīgi iekustināt pārmaiņas un tās attīstīt.”
Mājaslapa, Facebook, Twitter, tas viss var šķist pārlieku jauneklīgi un nenopietni, lai čivinātu par muzejiem un mākslas vēstures šedevriem. Marks Sands atzīst, ka šī ir viena no lielākajām problēmām – aizspriedums, ka mākslas vide ir akadēmiska un tai tas nav domāts, ka šādi instrumenti nonivelē mākslas dziļumu un galu galā – vai gan māksla nav elitāra lieta, kas nav jāpopularizē pārāk plašam ļaužu lokam. Pret šādiem un līdzīgiem uzskatiem Marks Sands aktīvi lauž šķēpus.
“Protams, tīklā ir jāizskan populāram balss tonim. Akadēmiskās iestādes tas biedē. Ir jāatrod īstais veids, kā runāt mazāk akadēmiski, bet nezaudējot eksperta kvalitātes. Atrast savu balss toni muzejiem nenākas tik viegli. Zelta vidusceļu es formulētu kā – inteliģenti neformāls. Bet cilvēkiem ir jādod iespēja uzzināt par mākslu, komentēt to blogos saviem vārdiem, domāt par to, tas ir jāļauj!”
Tate Twitter un Facebook sāka lietot vien pirms nepilna pusgada. Marks Sands atzīst, ka viņš ir Twittera fans, jo uzskata, ka tā ir ārkārtīgi lieliska iespēja ar auditoriju veidot dabisku, neformālu dialogu, ko Tate arī radoši izmanto. Piemēram, ik piektdienu tiek publicēts links uz kādu no kolekcijas gleznām, kurā attēlotais sakrīt ar gaidāmo laika prognozi nedēļas nogalei.
Noderīgs rezumē jeb Marka Sanda ieteikumu TOP 5:
1. Online vide un reālā vide nekonkurē, bet gan viena otru papildina.
2. Tiešsaistes saturam ir jābūt viegli un par brīvu pieejamam.
3. Radošo institūciju mājaslapām ir jābūt dzīvīgām, to panāk ar vietu diskusijām, domapmaiņai, viedokļiem.
4. Reti kurš klikšķina banerus, tie pamazām zaudē savu funkcionalitāti. Noderīgāks, arī vienkāršāks veids, kā sevi padarīt atrodamu, ir Google Keywords Search.
5. Ja vien saturs ir kvalitatīvs un interesants, e-pasta mārketinga nekad nevar būt par daudz. Cilvēki labprāt uzzina ko jaunu un sev noderīgu.
