Tate sumina ungāru konceptuālisma leģendu Doru Maureri
17/09/2019
82 gadus vecās ungāru mākslinieces Doras Maureres (1937) retrospekcija, kas skatāma Londonas Tate Modern no šī gada 5. augusta līdz 2020. gada 5. jūlijam, ir zīmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā nenoliedzami ir iespaidīgs ungāru konceptuālās un eksperimentālās mākslas leģendas piecdesmit gadu ilgās karjeras novērtējums. Un to vēl īpaši akcentē fakts, ka izstāde, kas publikai pieejama bez maksas, durvis vērusi līdzās un vienlaicīgi ar citām jaunajām bezmaksas Tate Modern ekspozīcijām, ieskaitot Sola Levita (1928–2007) kokgriezuma grafiku sēriju, Deivida Goldblata (1930–2018) Aparteīda laika Dienvidāfrikas tēlojumus un veselu zāli ar nesen iegādātajiem poļu emigrantu mākslinieku Franciskas (1907–1988) un Stefana Temersonu (1910–1988) darbiem – fotogrammām, filmām, gleznām un zīmējumiem. Otrkārt, tā savā ziņā pastarpināti apliecina prestižu mākslas institūciju (tostarp, Metropolitēna mākslas muzeja, Ņujorkas Modernās mākslas muzeja, Pompidū centra u.c.) pēdējos gados aizvien pieaugošo interesi par 60. un 70. gadu Centrālās un Austrumeiropas mākslu. “Starptautiskas institūcijas sākušas šī perioda izpēti, atklājot būtiskas saistības starp avangarda un neoavangarda paaudzēm. Paralēli tam šī reģiona mākslas kolekcionāri tiek uzaicināti piedalīties lielo muzeju iepirkumu komitejās. Arī viņu zināšanas un atbalsts palīdz procesam,” šo faktu komentē Atila Pēce, Doru Maureri pārstāvošās Budapeštas galerijas Vintage īpašnieks.
%20Tate%20(Matt%20Greenwood)_4.jpg)
Doras Maureres ekspozīcija Tate Modern, 2019. Foto: Mets Grīnvuds
20. gadsimta 50. gados studējusi grafiku un iespieddarbu tehnikas, Dora Maurere sevi spilgti pieteica 60. gados – kā ungāru avangarda mākslinieku paaudzes pārstāve, kas darbojas izteikti eksperimentālā nišā, paralēli tobrīd valdošajai “oficiālajai” mākslas sistēmai. Šī paaudze rīkoja izstādes dzīvokļos un publicējās pagrīdes izdevumos. Par Maureres karjeras ražīgāko un arī novatoriski spēcīgāko laikposmu kļuva 70. gadi, kad pēc eksperimentiem drukas tehnikās viņa pievērsās konceptuālajai fotogrāfijai, strukturālajam kino un procesuālajam zīmējumam. Viņas darbi padarīja redzamu procesu – ar bieži vien šķietami vienkāršām un pavisam ikdienišķām darbībām savā veidā tika vizualizēta ieguldītā enerģija. 1971. gadā Dora Maurere radīja melnbalto fotogrāfiju sēriju (tajā pašā gadā notikušas performances dokumentāciju), kas iemiesoja vienkāršu jautājumu un vienlaikus arī atbildi: “Ko gan var izdarīt ar bruģakmeni?” (What Can One Do with a Cobble Stone?). Sakārtotas 15 bilžu režģī, šīs fotogrāfijas ilustrēja iespējamo darbību spektru, ko var pasākt ar vienkāršu bruģakmeni. Vienā no fotogrāfijām, piemēram, redzams, kā viņa to ietin papīrā un pēc tam aizdedzina. Lieki piebilst, ka bruģakmens “izdzīvo”. Tad viņa to mazgā, berž un apmīļo ar mātišķu rūpību. Šiem šķietami bezrūpīgi izzinošajiem eksperimentiem papildu asociatīvo spriedzi un sava laika politisko aktualitāšu kontekstu piešķir fakts, ka bruģakmeni kā spontānu ieroci mēdza izmantot ielu protestos.
Timing, kadrs no fotofilmas 1973/1980. Fotofilma, 16mm melnbalta video projekcija. Tate, © Dóra Maurer
Doras Maureres darbu centrā ir kustība un pārejas, un to iedvesmas telpu veido attiecības starp matemātisku metodiku, iespējām, gadījumu un brīvību. Starp uztveri, pieņēmumiem un transformācijām. Viņas darbi runā par nebeidzamo iespēju un interpretāciju pasauli, un viņa pati tos mēdz dēvēt par “romāniem bildēs”. Tie analizē un liek pamanīt ikdienišķus žestus, teiksim, nevis vienkārši ilustrējot kustību, bet liekot to sajust. Tādējādi – līdzās izteikti konceptuālajam raksturam kritiķi vienmēr uzsver arī Maureres darbu netveramo cilvēciskumu. Tie ir piedzīvojami sajūtu līmenī un šķietami viegli interpretējami, jo to centrā ir pašsaprotamas, aprobētas, atkārtotas darbības, ar kurām var identificēties ikviens – gan fiziskā, gan vizuālā līmenī. Viņas darbi ir kā viegli uztveramas zīmes, kuru nospiedums – bieži ārkārtīgi lakonisks – veido kontemplatīvu naratīvu.
Kopumā izstādē Tate Modern skatāmi 35 mākslinieces darbi – gan no viņas konceptuālo fotogrāfiju un eksperimentālo filmu sērijām, gan grafikas un ģeometriskās gleznas, kur Maurere pievēršas ģeometrisku formu iespaidam uz krāsu un krāsu uztveri. Apskatāms arī 1975. gadā radītais darbs “Septiņi locījumi” (Seven Foldings), kā arī piecas 70. un 80. gados tapušas filmas, to vidū “Trioleti” (Triolets, 1981) un “Laiks” (Timing, 1973/80), kur parādās Maureres daiļradei raksturīgais darbību, kustību un rotāciju atkārtojums.
Seven Twists V 1979, printēts 2011. gadā. Želatīna sudraba druka uz papīra, 20.5 × 20.5 cm. Tate, © Dóra Maurer
Displacements, Step 18 with Two Random-Quasi-Images 1976. Akrils, audekls, koks, 200 × 160 cm. Anonīmi ziedota dāvana Tate Modern, 2019. © Dóra Maurer
Atsevišķa izstādes zāle veltīta kādam zīmīgam projektam mākslinieces karjerā – 1983. gadā tapušajam darbam Buhbergas pilī. Kunstraum Buchberg ir viena no unikālākajām Austrijas privātajām mākslas telpām un pieder kolekcionāriem Gertraudei and Dīteram Bogneriem. Buhbergas mākslas kolekciju veido vairāk nekā 30 šai vietai – viduslaiku pilij – radītu konceptuālās mākslas instalāciju. Doras Maureres ģeometriskā krāsu instalācija vienā no pils istabām savulaik kļuva par šīs kolekcijas fundamentu – pirmais konkrēti šai vietai radītais mākslas darbs, kas ienāca Buhbergas kolekcijā. Savukārt mākslinieces karjerā tas nozīmēja iespēja izvērst glezniecību trīsdimensionālā telpā. Intervijā Arterritory.com Dīters Bogners atcerējās, kā, reiz kūrējot izstādi Vīnes Modernās mākslas muzejā, kur piedalījās arī Maureres, māksliniece esot izteikusi priekšlikumu izgleznot vienu no pils istabām. “Viņa bija tika laimīga, un mēs arī. Vēlāk viņa no šiem [istabas] elementiem izveidoja veselu darbu sēriju,” stāsta Bogners.
“Izstādi var uzskatīt par Maureres kronēšanu – par to, ka viņa ir tik fantastiska māksliniece un ka arvien bijusi gana drosmīga eksperimentēt,” par izstādi Tate Modern saka ungāru uzņēmējs un filantrops Pēters Killēi, piebilstot, ka, neraugoties uz cienījamo vecumu, Maurere joprojām aktīvi strādā. “Bieži vien ir tā, ka, gūstot panākumus, mākslinieks noliek drosmi malā un sāk sevi replicēt. Tas nav Doras Maureres gadījums. Viņa joprojām ir ļoti aktīva.”
Dora Maurere ilgstoši darbojusies arī kā kuratore un bijusi profesore Ungārijas Mākslas akadēmijas Tēlotājmākslas fakultātē. “Viņai bija ļoti īpaša loma ungāru mākslas starptautiskās aprites veicināšanā. Kopš 1968. gada Dora ar savu vīru Tiboru Gāioru paralēli dzīvoja gan Vīnē, gan Budapeštā. Viņi varēja ceļot un savu draugu mākslinieku darbus izplatīt starptautiski. Jau no 70. gadu sākuma Dora organizēja izstādes un radošās darbnīcas, viņa bija profesore Mākslas akadēmijā un atbalstīja jaunās paaudzes māksliniekus,” stāsta Atila Pēce.
Space Painting 1984–96. Sudraba druka, guaša, 100 × 70 cm. Privāta kolekcija. © Dóra Maurer Foto: Vintage Galéria / András Bozsó
Tiesa, Maurere pati vienmēr ir pretojusies šim “ungāru mākslinieces” apzīmējumam. Intervijā ArtReview (2012) viņa apgalvo: “Mākslas darbus nevajag raksturot pēc nacionalitātes. Ungāru tēlotājmākslai nav kaut kāda īpaša rakstura, tā bija un ir Eiropas māksla. Čehu mākslas zinātniece, ieraugot manu “Telpas gleznu” (Space Painting, 1982–83), kas tika radīta Austrijā, apgalvoja, ka tas ir tipiski ungārisks darbs. Kopš tā laika esmu redzējusi līdzīgas krāsainas instalācijas, ko radījuši čehu mākslinieki. Nē, es neesmu ungāru gleznotāja vai māksliniece. Tomēr es neesmu arī austriete, norvēģiete vai amerikāniete. Es esmu cilvēciska būtne.”
“Maureres novatorisko daiļradi raksturo gan stingra pašdisciplīna, gan rotaļīgi eksperimenti. Kustība, pārvietojumi, uztvere un transformācijas ir pastāvīgi viņas darbu pavedieni. Maurerei ir unikāla balss, viņa arvien ir kustībā, nekad nepiesaistīta vienam medijam, arvien turpinot virzīt savu rotaļīgo konceptuālo praksi,” jautāta, kas padara Doras Maureres darbus tik nozīmīgus šodienas mākslas kontekstā un interesantus arī starptautiskai auditorijai (ņemot vērā, ka mākslinieces retrospekcija Tate Modern būs apskatāma gandrīz gadu), atbild izstādes kuratore Džuljeta Bingema, Tate starptautiskās mākslas kuratore.
“Maureres atjautīgā pieeja attēlveides procesam ļāva viņas kino darbos iekļaut filmēšanu no vairākām perspektīvām (Relative Swingings), laika, optisko un skanisko reģistru izmantojumu (Triolets), pašas filmas kā instrumenta izpēti (Timing), kā arī citus fenomenus, teiksim, formālu eksperimentu kombinēšanu ar psiholoģisku izpēti (Seven Trials, 1981–82). Interesantas ir sadarbībā ar mūziķiem radītās krāsu-skaņu vides (Kalah, 1980), tāpat arī idejas nerealizētajai “paplašinātajai” kino un projekciju performancei.
Maureres paplašinātās glezniecības prakse ir ievērojama tieši saistībā ar viņas Space Painting Buhbergas pilī, kas piedāvāja formālus eksperimentus ar laiku, ģeometriju un krāsu. Turklāt viņas dažādās aktivitātes – kā māksliniecei, pasniedzējai, kuratorei – ietekmējušas ne tikai “neoficiālos” māksliniekus, kas tiek asociēti ar sociālisma perioda ungāru neokonceptuālismu, bet arī jaunāko paaudžu māksliniekus mūsdienās.”
%20Tate%20(Matt%20Greenwood).jpg)
Doras Maureres ekspozīcija Tate Modern, 2019. Foto: Mets Grīnvuds
%20Tate%20(Matt%20Greenwood)_2.jpg)
Doras Maureres ekspozīcija Tate Modern, 2019. Foto: Mets Grīnvuds
Iekārtota piecās zālēs, izstāde Maureres daiļradi eksponē hronoloģiskā secībā, iezīmējot spēcīgas saiknes starp dažādiem periodiem un medijiem un koncentrējoties uz kustības, pārvietošanas, uztveres un transformācijas tēmām, ko Maurere savā daiļradē turpina pētīt joprojām. Lūgta izcelt darbus, kuri, viņasprāt, veido Tate izstādes esenci, Džuljeta Bingema min trīs izstādes konceptuālos “smaguma punktus”: “Maureres 70. gadu kustīgo attēlu jeb kino darbi atklāj viņas interesi par medija struktūru un mehānismiem, kā arī konceptuālās valodas izmantojumu, kas fokusējas uz mākslas radīšanas procesu. Darbību atkārtošana – vai tā būtu locīšana, pārklāšana, kropļošana vai rotācija – ir Maureres darbu raksturīga iezīme un ietver visus viņas lietotos medijus. Viņas pieeja balstās sistemātiskā smalku nianšu atklāšanas principā, panākot kompleksu rezultātu ar vienkāršiem līdzekļiem. Filma Triolets atklājas kā puzle ar trim perspektīvām, kas kustas pretējos virzienos. Filmu veido vienu sekundi garš kameras panorāmas kadrs ar mākslinieces darbnīcu, taču no materiāla, kas filmēts ar trim dažādiem objektīviem, izveidota kolāža no trim atšķirīgiem skatpunktiem, turklāt to pavada no dažādiem slāņiem veidots skaņu celiņš. 1983. gadā pasūtītais projekts Buhbergas pilij pie Vīnes sniedza Maurerei iespēju realizēt savas ambīcijas trīsdimensionālās glezniecības jomā. Visus, kas ieiet šajā telpā, gluži fiziski iespaido uzgleznoto līniju pulsējošā saspēle. Filma Space Painting, Buchberg (Telpas glezna, Buhberga, 1983) ir gan šī projekta tapšanas dokumentācija, gan subjektīvās pieredzes un gleznošanas procesa fiksācija. Buhbergas pils projekts bija būtisks moments Maureres daiļrades attīstībā, jo ļāva saprast, ka krāsu “sajūta” balstās laikā – ka krāsa “mainās” līdz ar izmaiņām apgaismojumā. Cenšoties ar savu mazu Super 8 kameru uzfilmēt darba dažādās fāzes, viņa atklāja, ka, dienai turpinoties un gaismas apstākļiem mainoties, vairākkārt jāmaina krāsu filtri. Šis darbs pavēra jaunas iespējas – ļāva atteikties no standarta krāsu izmantojuma, vienlaicīgi pilnīgi nepametot līdzšinējo sistēmu. Izstādes kulminācija ir zāle ar Maureres jaunākajām gleznām, šeit apskatāma arī elpu aizraujošā glezna-instalācija Stage II (Līmenis II, 2016), kur trīsdimensionāla objekta “ilūzija” un kustības sajūta tiek panākta ar pārklājošos krāsu un plakņu izmantojumu, liekot visam it kā “planēt” gaisā un izskatīties caurspīdīgam. Pati māksliniece šos eksperimentus sauc par “vingrošanu ar formām”. Šķietami kustīgās un planējošās formas jau atkal apliecina, ka Maureres universā viss atrodas kustībā un viss ir relatīvs.”
%20Tate%20(Matt%20Greenwood)_3.jpg)
Doras Maureres ekspozīcija Tate Modern, 2019. Foto: Mets Grīnvuds
