Brīvam būt
Ulda Brieža fotogrāfiju izstāde kultūrtelpā “Ola Foundation”
29.martā kultūrtelpā “Ola Foundation” tika atklāta pazīstamā fotogrāfa Ulda Brieža fotogrāfiju izstāde “Brīvam būt. Uldis Briedis. Portreti (1966-2010).” Tajā skatāmi vairāk kā 60 Latvijas kultūras personību portreti, kas tapuši laika posmā no 1966. līdz 2010. gadam, un būtībā ir sava laika zīmju, notikumu un gara fotopieraksti. Tiem ir dokumentāls un vienlaikus pārlaicīgs raksturs. To varoņu sejas, – notvertas visdažādākajos dzīves mirkļos, ļauj skatītājam sastapties ar radošuma būtību – to iekšējās brīvības sajūtu, kas, neraugoties uz laika ārējo rāmējumu, ir nepārtrauktā sasaistē ar avotu un patiesību.
Daudzu no šajos portretos skatāmajiem cilvēkiem vairs nav. Taču viņu nospiedums, emocijas un gara spēks turpina dzīvot fotogrāfijās. Kā savulaik teicis leģendārais fotogrāfs Alfrēds Štīglics: “Fotogrāfijā ir tik smalka realitāte, ka tā kļūst reālāka par realitāti.”
Uldim Briedim fotogrāfijā galvenā ir patiesība. Doma, kas atklājas caur žestu, acu skatienu, matu šķipsnu, gaismēnu, smaidu, pusvārdā sastingušu zilbi, asaru. Viņš pats par laika nogriezni, kurā dzīvo viņa varoņi, – laikabiedri un draugi, saka, – “tas bija kā starta šāviens cilvēku brīvībai.” Neierobežotai, absolūtai, kurā visas iespējas ir klātesošas. Tāds brīvības kulminācijas brīdis iespējams tikai mirkļos, kad sakrīt abi apstākļi – iekšējā brīvība ir sinhronitātē un sinerģijā ar ārējo.
Uz jautājumu, kas viņu interesē portretā, Uldis Briedis atbild: “Tieši tas mani arī interesē, ko cilvēks patiesībā domā. Es vienmēr esmu gājis pie cilvēkiem ar atvērtu sirdi, un cilvēki man ir uzticējušies. Un tad viņi ir arī stāstījuši par to, ko domā. Man vienmēr ir bijis svarīgi dabūt to cilvēku pēc iespējas tādu, kāds viņš ir. Jo tikko tu viņu noliec pie sienas “kā uz nošaušanu”, lai viņš tur tagad stāv, tur vairs nekā nav. Nav patiesības.
Es cenšos bildēt dabiskā gaismā. Tas, protams, ir grūtāk, bet tā ir pietāte pret cilvēku. Un arī pret patiesību. Būtībā man galvā visu laiku ir kadrs. Pēc skata man īpaši nevar pateikt, vai es ko domāju vai nē. Pēc skata var šķist arī, ka es garlaikojos. Taču mana galva visu laiku strādā. Nofiksēju, ka bildēju, un tajā mirklī uzreiz jūtu, vai tas kadrs ir vai nav. Pēkšņi skatos, ir kāds citādāks pagrieziens. Es it kā esmu visu izdarījis, vienlaikus manī urd, varbūt parādās kas interesantāks. Visu laiku esmu drudžainā darbā, ieskaitot tos brīžus, kad es stāvu klusu un nebildēju. Tā ir slodze, par kuru cilvēks neko nezina. Es nepārtraukti intensīvi domāju. Būtībā es nekad neesmu apmierināts līdz galam. Jo es zinu, ka var būt vēl labāk. Un tiecoties pēc tā, galvā visu laiku ir slodze.”
Katram no Ulda Brieža portretiem ir savs stāsts, izstādes tapšanas laikā man bija iespēja ar Uldi satikties un dažus no tiem pierakstīt.
Ēriks Hānbergs
“Ejot fotografēt Ēriku Hānbergu, redakcijā pamanīju klasisko “katliņu”. Hānbergs jau pēc skata bija tāds, ka viņam “katliņš” varētu piestāvēt. Teicu, lai uzliek. Viņš pat nepozēja. Stāvēja aizkūpinājis cigareti, un tādu es viņu arī uzbildēju. Neviltoti.”
Uldis Stabulnieks
“Uldis Stabulnieks bija sirds cilvēks. Viens no maniem tuvākajiem draugiem. Ļoti daudz laika esam pavadījuši kopā. Makšķerējuši, uz laukiem braukuši. Šī fotogrāfija ir tapusi Rīgā, sniegputenī. Toreiz nostaigājām garus gabalus. Abi bijām apsniguši.”
Katrīne Pasternaka
“Ir tādi brīži, kad viss sakrīt kopā, un tas ir labākais, kas var būt. Šis ir viens no tādiem, un viena no manām mīļākajām fotogrāfijām. Klasiskais, skaistais Katrīnes Pasternakas profils un asara, un nekā lieka. Fons ir tumšs, viss galvenais ir pateikts sejā. Man vēl tagad jāraud, kad skatos uz šo bildi. Tas bija ļoti emocionāls brīdis pie Brīvības pieminekļa, tēlnieka Kārļa Zāles 100 gadu jubilejas pasākums. Katrīne teica runu.
Tur nav vietas vārdiem. Tas brīdis ir jāpiedzīvo. Tā asara tur joprojām ir.”
Raimonds Pauls
“Raimonds Pauls ir mans ilggadējs draugs. Esam bijuši kopā visādās jautrībās. Kad viņš bija Liepājā, vienmēr atnāca uz “Vāgūzi”, manu slaveno mitekli. Kādus tik jokus neesam taisījuši.”
Andris Freibergs
“Mēs runājāmies, tas bija teātra vestibila kāpņu telpā. Andris stāvēja tādā dabīgā pozā, atslējies uz elkoņa. Es klusi viņu vēroju, sekoju sejas izteiksmēm. Es viņu netirdīju, vienkārši ļāvu viņam būt savā nodabā. Viņš bija pirms tam kaut ko rakstījis, un nebija nolicis pildspalvu. Joprojām virpināja to pa roku. Es izmantoju situāciju, viņš spontāni atstutējās, pats izvēlējās pozu, un es tikai – klik un gatavs.”
Leons Briedis
“Mans uzvārda brālis. Es tā paškritiski skatos uz to bildi, par maz tas Briedis ir redzams. Es daudz izmantoju pretgaismu, arī šajā gadījumā. Tāpēc neredz visu seju, tikai tās daļu. Tas jau vienmēr ir par to, kā es konkrēto cilvēku redzu tajā mirklī, kāda ir tā nots. Tā kā Briedis ir dzejnieks, man šķita, ka portretam ir jābūt neitrālam. Lai nav nekā lieka. Ja vajag parādīt dzejnieku, kas būtībā ir informācija un dzejoļi, tur nevajag pārpūlēties un nezin kādas grimases vilināt ārā. Ir ēna, sejas veidols, gaisma krīt uz matiem. Es jau bildējot skatos – ā, redz, kā tā matu šķipsna gaismā iezīmējas. Tas nav uz dullo, tas ir ieraudzīts fotografēšanas mirklī.”
Mārtiņš Brauns
“Mārtiņam Braunam bija ļoti izteiksmīgas acis. Lielas, dziļas. Runājošas. Es gribēju tās notvert stāstījuma mirklī. Kā dzejoli, kurš ir, bet nav uzrakstīts. Šī fotogrāfija ir tapusi pie viņa mājās. Mēs vienkārši runājāmies, un es pa brīdim uzklikšķināju.”
Imants Ziedonis
“Imantu Ziedoni es esmu daudz fotografējis. Arī tad, kad viņš mani nav redzējis. Ziedonim bija tāds plats, foršs solis. Man ir bilde no reizes, kad abi staigājām gar jūras malu. Jūra toreiz pavisam viegli viļņojās. Ziedonis vienkārši gāja. Profilā, pilnā auguma. Paraksts tai fotogrāfijai ir: “Ak, tu mana Kurzemīte.””
Knuts Skujenieks
“Tas bija“Mākslas dienās.” Dzejas mīļotāji un dalībnieki, kas klausās dzeju. Skujeniekam bija tāds foršs, vērojošs skatiens. Gaisma nāk it kā no oreola, un matu šķipsna, – akcents, ka viņš nav safrizēts. Arī ne iekšēji, savā galvā.”
Līga Purmale
“Te viņa ir pilnīgi dabīgā vidē, ar cigareti rokās. Velk dūmu ar pilnu krūti un domā. Mans bildēšanas princips ir, ka es netraucēju to cilvēku. Tas nav vienkārši, reizēm tā var būt arī stunda vai divas, kamēr izdodas notvert īsto kadru.”
Regīna Ezera
“Šī fotogrāfija tapusi Rakstnieku savienības kongresa laikā, kur Regīna Ezera uzstājās ar runu. Viņa ļoti žestikulēja un es skatījos, lai rokas būtu iespējami izteiksmīgas. Man viņa kā cilvēks ļoti patika. Viņa bija tāda sazemēta, saplūdusi kopā ar savu zemi.”
Džemma Skulme
“Tas ir Mākslas dienās bildēts. Te viņa ir kā funkcionāre. Džemma bija viena no Mākslas dienu organizētājām. Brauca parādē ar vaļēju mašīnu.”
Jānis Erenštreits un Leonīds Vīgners
“Tas bija Dziesmu svētkos. Erenštreits Jānīts bija mans klases biedrs. Sēdējām vienā solā Mazirbes skolā. Joprojām to atceros ar smaidu. Man patika mūzika, un es labi dziedāju korī, tas viss man ļoti gāja pie sirds un abi ar Jāni runājām, ka jāmācās mūzika. Taču bija viena interesanta atšķirība. Es biju zemnieku puika, un Mazirbē visi lielākoties bija no zvejnieku ciemiem. Padomju laikā bija tāda netaisnība, ka zemnieki bija iedzīti dziļā nabadzībā. Viņiem bija jāstrādā par nožēlojamām kapeikām, kamēr zvejnieki brauca jūrā un to vienkārši kāsa. Pelnīja milzu naudu.
Vēl tagad atceros pirmo skolas dienu. Visi no zvejnieku ciemiem – arī Erenštreits, atnākuši uz skolu jaunos uzvalkos. Man bija kaut kāda veca vējblūze, nebija pat īsti krekla, ko vilkt mugurā. Totāla nabadzība toreiz bija. Būtībā zemnieks bija zemāks par vergu. Kad vajadzēja iet mācīties, bija ar lielām klapatām jādabūn atļauja, ka bērns var to darīt. Tik šausmīgu sistēmu varēja izdomāt tikai padomju laikā.
Esmu priecīgs, ka manī nebija skaudības - Jānis bija mans labākais draugs, sēdējām vienā solā, brīvajos brīžos plinkšķinājām klavieres un sapņojām par mūzikas skolu. Man tas palika tikai kā sapnis.”
Oļģerts Kroders
“Tas ir pie Liepājas teātra. Abi runājāmies un reizē bildēju. Viņš bija ļoti patīkams cilvēks, no visādiem viedokļiem. Saprata jokus. Tā man ir viena no svarīgākajām labajām rakstura īpašībām, ja cilvēks saprot jokus.”
Jānis Blūms
“Tas ir mēģinājuma laikā, Jānis Blūms stutē kopā savu instrumentu un var redzēt, ka tūlīt liks vaļā. Tas ir mirklis pirms. Sejas izteiksme arī sasprindzināta, tūlīt viņš domās par svarīgāko. Ne par mani, bet savu instrumentu. Paraug, cik uzmanīgi viņš skatās, uzliks pareizi to mēlīti vai nē. Cilvēks ir iedziļinājies, viņš fotogrāfu vispār neredz.”
