Kā es gleznoju, tā es dzīvoju
Izstāde Ola Foundation telpās no 9. maija līdz 1. septembrim
No 9. maija līdz 1. septembrim Ola Foundation telpās norisināsies izstāde “Miervaldis Polis: Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi”.
“Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu, nevis tās glorifikācija. Tā ir ironija pašam par sevi, nevis par kaut ko citu.”
/ Miervaldis Polis/
Tā mūsu telefonsarunā saka mākslinieks Miervaldis Polis, kas šobrīd dzīvo laukos pie Kuldīgas un sabiedrībā neparādās. Viņa iepriekšējā dzīve Rīgā bija izteikts pretstats – Polis bija viens no spilgtākajiem Latvijas mākslas dzīves tēliem līdz pat divtūkstošo gadu pirmajai desmitgadei. Kamēr vien pastāvēja savulaik mākslinieku iecienītā kafejnīca “M6”, viņu teju vienmēr varēja atrast pie kāda no galdiņiem. Gleznotājs, performanču mākslinieks un teoretizētājs. Var teikt, ka viņš savu dzīvi veidoja kā performanci. Tā notika un turpinājās arī ārpus viņa visslavenākās izrādes – “Bronzas cilvēka” pastaigām. Polis pašrocīgi iecēla sevi muižnieku kārtā un iekārtoja pats savu memoriālo istabu tā laika prestižākajā mākslas telpā – “Rīgas galerijā”. Viņam patika spēlēt zolīti, un baumo, ka kādu mirkli viņš specializējies arī kā profesionāls kazino spēlmanis.
Miervaldis Polis nešaubīgi ir viena no spilgtākajām un savdabīgākajām personībām Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas vēsturē. Šī izstāde fokusējas uz konkrētu Poļa daiļrades šķautni, tiecoties izzināt viņa iemīļoto “utopisko reālismu”, pētīt viņa klejojumu maršrutus un tur sastaptos tēlus, tā koncentrējas uz viņa “izrādi” – kā viņš pats apzīmē performances žanru.
Poļa uznāciens uz Latvijas mākslas skatuves bija spilgts un – tā laika kontekstā – šokējošs. 1973. gadā tapušo darbu “Automašīna un māja” dēvē par pirmo fotoreālisma paraugu Padomju Savienībā. Fotoreālisma manieres un fantastisku vīziju saplūšanas rezultātā tapa ceļojumu piezīmes laikā un telpā. Tur bija milzu kolosi pirkstu veidā – senas kultūras drupas, pie kurām pozēja gleznotājs pats vai Līga Purmale. Miervaldis Polis brīvi “klejoja” pa Venēciju vai Ameriku, vai svešām gleznām. Viņš ceļoja laikā, telpā, savās fantāzijās.
Apzīmējums “fotoreālisms” bija pareizais manas radošās darbības sākumposmā. Bet šis periods ilga tikai vienu gadu. Pēc tam es atgriezos pie tā, ko dēvēju par akadēmisko reālismu. Jeb pie tā, ko franči dēvē par trompe d’oeil vai krievi – par obmanku. Mani mēdza saukt arī par konceptuālistu. Pēc tam, kad nāca modē postmodernisms, mani sāka dēvēt par postmodernistu. Esmu nodarbojies arī ar to, ko var saukt par utopisko reālismu. Uzgleznoju grāmatu – vienā eksemplārā. Radīju glezniecisku mītu par neesošu salu, ko gleznās apceļojām ar Līgu Purmali, atradot senas kultūras drupas – milzu kolosus pirkstu veidā. Spēlējos ar ilūzijām. Iegleznoju pats sevi senās reprodukcijās, pilsētās. Man ļoti gribējās ceļot, un tai laikā es to nevarēju. Tālab jau iegleznoju sevi Venēcijā vai kaut kur Amerikā. Tā es ceļoju, un tā es realizēju sevi.
Poļa daiļrades periodu pārejas bijušas plūstošas un it kā nepamanāmas. 1975. gadā viņš Jaunrades namā Dzintaros satika Bruno Vasiļevski un Maiju Tabaku.
Es, gluži kā visi jauni cilvēki, gribēju būt avangardā un opozīcijā visam iepriekšējam. Bet divus gadus, pašam Bruno Vasiļevskim to nezinot, es studēju viņa mākslu. Un ne tikai. Atdarināju Vasiļevska kustības, balsi... Pārspīlējot var teikt, ka identificējos tiktāl, ka kļuvu par viņu. Tos gadus gleznoju ļoti savādi, daudzi no maniem darbiem bija pilnīgi līdzīgi Vasiļevska gleznām. Patiesībā – atdarinot viņu, es sapratu viņa mākslas uztveri. Tāpat kā, atdarinot fotogrāfiju, es to izpratu.
20. gadsimta 80. gados Miervaldis Polis pievērsās portreta glezniecībai. Taču atzīst, ka “jauni cilvēki daudzas lietas neizprot, un mana tālaika pieredze acīmredzot tomēr nebija pietiekama.” Šis posms bija īss, taču 90. gadu sākumā viņš atgriezās pie portreta (šiem diviem posmiem pa vidu esot sācis sevi atkārtot, novedot visu līdz finesēm, līdz absolūtismam), un tas kļuva par viņa glezniecības vienu no zīmīgākajiem atskaites punktiem. Viņš rada virkni sabiedrībā zināmu personību portretu un, savā ziņā, kļūst par galma mākslinieku. Tomēr šīs izstādes naratīvā mēs iepazīstinām tikai ar vienu no tiem – 2004. gadā tapušais Ainara Gulbja portrets apvieno visas Poļa dziņas un kaislības, sapludinot utopisko reālismu, portreta glezniecību, aizraušanos ar citu gleznotāju telpas un tēlu appropriāciju. Uzņēmējs katapultēts pasaulē, kur vienkopus sapulcējušies Rembrants un viņa jaunā sieva Saskija, Ticiāna meitene ar augļu paplāti, Bušē Odaliska, Tenīra suns un tēli no Engra “Turku pirts”. Dantes “Dievišķā komēdija” teju visā pilnībā. Iztrūkst vien Šķīstītava. To 2017. gadā noorganizēja pats portreta pasūtītājs, gleznas oriģinālu ceremoniāli sadedzinot. Un ar šo ziedojumu Ugunij mēģinot uz visiem laikiem pārcirst atkarību sakni. Kā rezultātā šai izstādē eksponēta vien gleznas reprodukcija. Oriģināla nospiedums, kuru uzņēmis Normunds Brasliņš.
Tas, ka attēls mūs ikdienā ietekmē, tam es piekrītu. Ir cilvēki, kas ir likuši noņemt manis gleznotos portretus no sienas. Cilvēki ir ļoti emocionāli. Taču domāt par to, kas ir svarīgi vai nav, nav vērts. Jo tas nav no manis atkarīgs. Cik darbi nav pazuduši izciliem māksliniekiem. Vai tāpēc pasaule apstājas?
Atgriežoties pie Miervalža Poļa manipulācijām ar savu tēlu, jāsaka, ka glezniecība un performance vienmēr bijuši instrumenti, ar kuru palīdzību viņš mēģinājis atrast pats sevi un savu pasauli, savai mākslai cenšoties piemērot (vai otrādi) dažādas filozofijas un stilus. 1986. gadā notiek akcija “Bronzas cilvēks”, kuras norisi detalizēti dokumentē mākslinieks un fotogrāfs Atis Ieviņš, un tiek nodibināts centrs “Alter Ego”. 1991. gadā Miervaldis Polis un Vilnis Zābers sarīko performanci pie Laimas pulksteņa, veltītu politiskās sistēmas satricinājumiem. Zābers ar tjubiteiku galvā tirgo parastās saulespuķu sēklas par rubļiem, kamēr Bronzas cilvēks savā glāzē ir sabēris apzeltītas un pārdod par dolāriem. Zābera un Poļa duets sarīko arī izrādi tā laika slavenākajā mākslas galerijā “Kolonna”, kur tiek atklāta izstāde bez mākslas darbiem, kārtējo reizi apliecinot, ka mākslinieku vairāk par visu vienmēr interesējusi apkārtējo reakcija.
Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. (..) Es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju.
Izmantoti citāti no Miervalža Poļa intervijas pašam ar sevi žurnālā “Māksla” 1987. gadā.
Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas.
Kuratores: Una Meistere, Daiga Rudzāte
Izstādes arhitekts: Martins Vizbulis
Izstādes grafiskais dizains: Krišs Salmanis
Izstāde ir mākslas un kultūras portāla Arterritory.com un kultūrtelpas Ola Foundation sadarbības projekts.
