Kāda portreta stāsts

Ceremonijas ar Huni Kuin ļaudīm brieda daudzsološas. Lielajam vairumam Oresta* izvēlēto ļaužu tā bija pirmā rituālo ceremoniju pieredze,  un ieskats amazoniešu garīgajā pasaules izpratnē. Eiropā interese par noslēpumaino Amazones medicīnu – ajavasku, bija tikko sākusies, un vēl tikai klīda runas, kādus portālus tā spēj atvērt un kādas dvēseles vainas dziedināt. Daudzi to gribēja izmēģināt, lai saprastu, ko nozīmē sastapties ar savu iekšējo tumsu, to šķetināt, un nereti tālāk doties vairs nemaz nevēlējās.

Ajavaska reizēm negaidītā veidā parāda lietas, ko nedrīkst aizmirst un ignorēt, tomēr ne visi ir gatavi šādai mistiskai mācībai klausīt vai to ievērot. Tiesa, sev vien zināmos veidos tā pamanās par sevi atgādināt, dzīvei izspēlējot negaidītus līkločus.

Ļaudis, kas tonakt, – katrs savu iemeslu dēļ, klusi ieradās no malu malām, visi bija cienījami un sabiedrībā augsti stāvoši. Katrs iekšēji meklēja risinājumu kādiem nozīmīgiem savas dzīves procesiem – depresijai, atkarībām vai ļoti personiskiem pārdzīvojumiem. Kaut kas intuitīvi vedināja Orestu tiekties pēc padziļinātām garīgām zināšanām, un šis logs uz tām šķita īstais.

Seno grieķu Eleusīnu Mistērijās, iespējams, notika kaut kas līdzīgs kā ajavaskas ceremonijās, tikai DMT viņi lietoja, visticamāk, melnā grauda jeb kykeon formā, kas aprakstīts vēsturnieku un dažādu mistēriju pētnieku pārstāstos. Eleusīnu Mistērijas simbolizē iesvētības, kuru aizsākumi meklējami vēl pirms mūsu ēras, kad katru gadu uz Eleusīnām plūda cilvēku straumes.

Ceļš no Atēnām uz Eleusīnām vijās 22 kilometru garumā, svēto olīvkoku ieskauts. Olīve tika uzskatīta par tīrības, sāta, lēnprātības un miera koku, un savu simbolismu saglabājusi līdz pat mūsdienām. 

Lai arī gadsimtu gaitā elausīniešu mistērijās bija iesvētīti miljoniem ļaužu, par šī noslēpumainā kulta niansēm stāstīt neiesvētītajiem bija noliegts – par to draudēja pat nāves sods. Viena no eleusīniešu mistērijām bija baisi teatrāls priekšnesums, kura gaitā gluži kā atklāts dzimumakts tika izspēlēts ieņemšanas un piedzimšanas, attīrīšanās un atdzimšanas mīts. Mēdza teikt, ka tie, kas bija šajās mistērijās piedalījušies, vairs nebaidījās nāves.

Eleusīnu mistēriju centrā bija dievietes Dēmetras un viņas meitas Persefones kults. Tās lielā mērā ietekmējušas arī antīkā filosofa Platona darbus, un viņa idejas par dvēseli, tās nemirstību, pēcnāves dzīvi un realitātes dabu.

Kādā formā Eleusīnu mistērijas bija pārdzimušas un kā to atblāzma bija atceļojusi līdz Baroniem, bija liels noslēpums. Pār Baronu Bibliotēku bija nolaidies mistēriju plīvurs, kuru noņemot, varējām cerēt uz jaunu, grandiozu sākumu, – kādu, tas joprojām bija lielais nezināmais. Tāpat kā tālākie notikumi katra klātesošā dzīvē.

Baronu Bibliotēka, veidota iedvesmojoties no Krievijas cara Nikolaja I bibliotēkas, ar kokā izgrebtām gotiska stila arkām, ieviesa telpā rāmu mieru. Stikla vitrāžas virs majestātiskā marmora kamīna attainoja Dantes un Beatričes mīlasstāstu. Kamēr vien te uzturējās, Orests zem tā ik dienas dedzināja uguni. Svešiniekam, pirmo reizi ienākot šajā telpā ar augstajiem griestiem, tā drīzāk atgādināja sava veida svētnīcu ar kādu neizdibināmu noslēpumu.

Retrīta krēsli, izvietoti mēness pusaplī, pamazām aizpildījās. Sanākušie meditatīvās noskaņās neuzkrītoši vēroja kā Huni Kuin indiāņiem izdodas uzburt krāsainu altāri no iespaidīgām milzu ērgļa spalvām un cilts sieviešu darinātām rotām. Goda vietā uz tējas galdiņa rāmi gaidīja Amazones mežu Medicīna.

Pat gribot nav īsti iespējams izstāstīt pārdzīvoto, procesi katram vienmēr ir savi un ļoti spēcīgi, sakrālo ģeometriju vīzijas nomainās ar vemšanas, attīrīšanās un spēcīgu emociju epizodēm, – kā verot aizvien jaunas iekšējās pasaules durvis. Un ar aijiņas (tā mīļi latviskoju šo īpašo divu augu – liānas un čakrunas, kombināciju) starpniecību, meklējot padomu vai risinājumu.

Ajavaskas gatavošana katrā ciltī atšķiras, taču tai ir senas indiāņu tradīcijas, kas tikai mūsdienās pieejamas visiem cilts ļaudīm, sievietēm un pat atsevišķos gadījumos bērniem. Pagātnē palicis laiks, kad to stingri lietoja tikai virsaiši, šamaņi vai pažē, kā viņus dēvē iezemieši. Pat vairāk, kas reiz ticis lietots noslēpumā un savrupi, tam bija pienācis laiks iziet tautās. Mūža mežu slepenā dzira teju kā sakraments tagad tika dota mums, vairāk kā 30 latviešiem un arī Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, kas bija sasēduši Barona biblotēkas plašajā telpā, klusi sprakšķot ugunij un kā spirāli iegriežot neprognozējamu notikumu virpuli.

Oresta acēdijas pasivitāti nomainīja aktivitātes periodi, ar savu vētraino personību viņš viegli suģestēja jebkuru sievieti, ja vien... to pats gribēja, bet ar vīriešiem bija citādi. Viņu cienīja un apbrīnoja viņa dzīves vērienu, bet, kā jau turīgiem cilvēkiem bieži mēdz būt, reizēm draugi tomēr izrādījās nedraugi. Pagraba stāvā, kur no bibliotēkas varēja nokļūt pa sānu kāpnēm, bija atsevišķa virtuve bez neviena loga. Turpat blakus telpā – garš saimes galds ar skatu uz upi un vairāk kā četrdesmit krēsliem. It kā Orests būtu plānojis šeit rīkot vērienīgus pasākumus rūpīgi izmeklētai sabiedrībai. Un reizēm tādi arī notika, vienmēr uzkuļot arī kādu attiecību drāmu, kas katrreiz izvērtās neaizmirstama.

Pašā ēdamzāles galā pie sienas uz sanākušajiem ļaudīm vēsi raudzījās Gleznotāja lielformāta glezna, tapusi pēc Oresta pasūtījuma. Pirmajā acu uzmetienā bija grūti noteikt laikmetu, kad tā radīta. Portrets izstaroja valdnieka cienīgu vērienu, – ar Orestu, ietinušos teju Turīnas līķautā, kā centrālo personāžu šajā stāstā, kroplīgi kalpojošu liliputu netālu un kaudzi tukšu alus pudeļu, kurām bija nepārprotams zemteksts. 

Sievietes grācija viņu turēja savā slepenā slazdā, un gleznas sižetam cauri vijās Upe; tā, kas tepat lejā priecēja ļaudis ar līkumotiem krastiem, kuri nevilšus atgādināja par negaidītiem dzīves pagriezieniem. Tikpat labi tā varēja būt virszemē izplūdusi Stiksa, simbolizējot parādības no abiem tās krastiem, no esošās realitātes un vēl kādām citām. Glezna nenoliedzami bija mākslas darbs, un vienlaikus šķita slepenu kodu pārpilna. 

Mākslinieks pēc pasūtījuma bija uzgleznojis visus Oresta bērnus, katram radot atsevišķu portretu. Iespējams, kā spēcīgi apdāvināts gleznotājs viņš redzēja plašāk – pagātne, nākotne un tagadne viņa darbos bija saplūdusi vienā veselumā, izgaismojot kādu visai skarbu realitāti, kuru Orests, ar gleznām ilgi kopā būdams, saprata vēlāk. Iespējams, arī kā mēģinājumu izgaismot kādu specifiski sarežģītu tumsu viņā pašā. Un ne tikai viņā. Upes krasti bija gleznaini, taču tā bija viltīga un vijīga kā džiboja, Amazones mūža mežu varenākā čūska. Tajā bija atvari, kuros varēja pazust neatkarīgi no peldētprasmes.

Narcistiskie kalambūri, atspoguļojot iztēles vīzijas, gleznā bija sapludinājuši apziņas un zemapziņas pasaules, abu laikabiedru radošās iztēles izaicināja viena otru, konkurējot spēkā un pat trakumā. Varētu teikt, viņi bija domubiedri pie kopēja zoles partiju galda, kur notika neiedomājamas lietas; reizēm tieši pilnmēness naktīs kopā ar Liepkalnu Pēteri trijatā viņu emocijas sita augstus viļņus. Naktī, aiz mēness izgaismotā ābeļdārza, mākslinieka lauku mājās, viņi spēkojās pa īstam, – zoles kāršu partijās, nereti visas nakts garumā. Atvērti ne tikai draudzībai, bet arī dusmām, lamām un partnerībai, kaislīgam spēlmaņu azartam ar dārdošiem smiekliem, te atkal nievām un pat nereti zemiski verbālai pazemošanai, kad draugs vientiesīgi kļūdījās, neskaitīdams līdzi punktus. Neizbēgams sabiedrotais bija arī alkohols, kas visu saasināja līdz kvēlei un, ja vēl šajās vienubrīd regulārajās tikšanās reizēs, trāpījās pa kādai izskatīgai sievietei, tad abiem diviem bija ko sacensties harizmātiski verbālās divkaujās ar smalki intelektuāliem paņēmieniem, visu pārvēršot vienā neatkārtojami dzīvā teātra izrādē. Bez ģenerālmēģinājuma vai atkārtojuma. Liepkalnu Pēteris, viņu vidutājs, šajā neparastajā savienībā bija ugunsdzēsējs un diplomāts, lai kaut kas nebeigtos traģiski.

Tagad, pēc daudziem gadiem, visu rūpīgi izvērtējis un pārdomājis, Orests kā atklāsmē skaidri mēģināja atbrīvoties no alkohola uz visiem laikiem, pieņemdams lēmumu gleznu ceremoniāli nokurināt, un, kad būs pienācis laiks, dalīties savā stāstā.

Visu izsvēris, konsultējoties ar mazajiem, zaļajiem cilvēciņiem, kuri, visbiežāk, ieradās pie viņa vissmagāko paģiru brīžos, viņš šim rituālam piesaistīja Amazones indiāņus. Tie, šķiet, neko daudz par mūsdienu mākslu un tās aizkulisēm nezināja, un vienkārši darīja darāmo. Aiz omulīgi siltās istabas loga bija ziema un stindzinošs kailsals, indiāņiem tik neierasts, ka šķita, viņi saraujas sevī kā pumpuri, un tā īsti šeit svešumā spēj atplaukt tikai savas medicīnas spēkā – ceremonijās. Teritorijās, kur viņi zina, kā navigēt. Neapšaubāmi, viņiem nācās enerģētiski attīrīt arī bibliotēkas telpas garīgo lauku, lai sanākušie ļautiņi piedzīvotu vīzijas ar notikumiem, kas šeit darījušies, mistiski, intelektuāli, bet reizēm arī pārpasaulīgi grēcīgi.

Procesuālais gājiens lēnām virzījās garām skulptūru parkam un mēnesmeitiņas dārzam, kur aiz pakalna tika sakrauta malka milzīgam sārtam. Sniega vairs īsti nebija, sals knieba vaigos un degungalos, ausis slēpjot zem vilnas cepurēm, acis konstatēja aukstu, visaptverošu neomulīgu tumsu, ko vēl nepatīkamāku darīja nesošais ziemeļvējš.

Orests bija ilgi domājis, kā pateikt Gleznotājam par briestošo sārtu, kurā Uguns mātei tiks ziedota viņa glezna – viens no pašiem izcilākajiem gleznotāja veikumiem, bet nespēdams atrast īstos vārdus, viņš šo domu atmeta. Bija par daudz visādu zemūdens akmeņu, – tas varētu arī nenotikt, taču Orestam vajadzēja kāda pavisam sevišķa rituāla spēku, kā izlīst cauri ozola dobumam, piedzimt no jauna un spēt nocirst atkarību sakni uz visiem laikiem.

Viss notika stingrā slepenībā pēc ajavaskas ceremoniju naktīm, kad viesi bija izklīduši un palikuši vairs tikai indiāņi. Sākoties procesijas gājienam, Sokrāts turējās divu soļu attālumā no Oresta, kamēr mēs abas ar Esmeraldu, šallēs paslēpušas savus garos kaklus, ziemīgi drebinādamās viņiem sekojām episkās priekšnojautās. Jau reiz pieminētie mazie, zaļie cilvēciņi gluži kā maldugunis vīdēja tālumā, tur – aiz lauka, mežā –, spīdinot mazas zaļas gaismiņas, un noslēpumaini apliecinot – esam ar jums. Viņi pārvietojās ne visiem manāmi, pa sev vien saprotamām trajektorijām, darot vien sev zināmo darbu, lai mēs savās sirdīs, mēmās šausmās skaitot lūgšanas, palaistu tālas domas esības dzīlēs.

Ne līdz galam paši visu notiekošo aptverot, mēs lūdzāmies katrs savās mēlēs un cieši vērojām kā Sokrāts ar Orestu, katrs no savas puses, ieceļ gleznu sārtā, kur tā švirkstēdama spēcīgi uzliesmo un nodeg vien dažās minūtēs. Tādējādi apliecinot, ka atšķirībā no radīšanas, destrukcija reizēm var būt nežēlīgi strauja. Šo ārprātīgo skatu vērojot, abas ar Esmeraldu skaitījām tēvreizi, tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai nodegtu viss audekls un Oresta attēlotais personāžs ar visām narcisma iezīmēm aizdzirksteļotu ziemas melnajās debesīs.

Sākot savu lūgšanu biju pārliecināta, ka šis neprātīgais rituāls palīdzēs, taču pie tā beigām vairs spēju vien klusi izdvest pēdējos tēvreizes vārdus:

–…piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā.. jo TEV pieder valstība TEV gods un spēks mūžīgi mūžos.

Ušššššššššššš…. Uššššš…Uššššššš – viens cauri otram sasaucoties Huni Kuin indiāņi pieskandēja pakalnu, iezīmējot cita veida trajektoriju – kā laužot Upes gultni. Vai tas vispār ir iespējams?

Orests aiz mūžības stikla varenā loga joprojām ir klātesošs un iespējams, vērojošs – vienas dzīves viņam bija par maz, lai atrisinātu to, kas tajā noticis. Melnā gulbja grandiozie spārnu vēzieni virs Baronu purvaino mežu apvidiem, kur reiz atradās viņa mājas, majestātiski pārtop straumē, kas palīdz nokļūt gaismā, kur spējā atklāsmē, izgaismojas lietu būtība.

*Stāsta personāžu vārdi ir mainīti