Mākslas dienasgrāmata 2019. Laikmetīgās mākslas dzīvojamie objekti

Mākslas dienasgrāmata. Dzīvojamie objekti

14/02/2019

2019. gada 15. janvāris

Šodien pirmā diena ar sauli – jau mēnesi šeit, Rīgā, (ilgāk par desmit minūtēm) tā nav bijusi redzama. Vai arī divus mēnešus? Grūti teikt. Kad gatavojos pārcelt savu portatīvo štābu uz Rīgu, mani brīdināja, sak, viss tā neko, pilsēta laba (it kā es pats to nezinātu?), taču ziema ir nāvējoša, nenormāli drūma. Es klausījos pa ausu galam, zinām mēs tādas ziemas, dzīvojuši esam gan Pēterburgā, gan – īpaši – Prāgā, kur no oktobra beigām līdz martam debesu vietā ir lupatas, līdzīgas tām, ar kādām apkopējas padomju skolās mazgāja grīdas. Taču nē, te, kā izrādās, ir kas cits – cits drūmums, nopietns, pamatīgs, tāds, kas izsūc spēkus. Ja nav vajadzības, iziet no mājas vispār negribas. Nu, it kā nav iemesla. Pastaigāties Rīgā vēlā pavasarī, vasarā, agrā rudenī ir bauda; decembrī un janvārī vārds “pastaigāties” šeit liekas kā nevietā izteikts, nepelnīts apvainojums.

No otras puses, ir derīgi arī mājās pasēdēt, gan darbu daudz, gan palasīt, gan mūziku paklausīties, gan vispār – padomāt. Šajos mēnešos galvā kā tāds fons pēkšņi uzradās Prāga, ne kā troksnis, protams, – vārdam “fons” taču ir saistība ne tikai ar skaņām, bet arī ar vizuālo – uzradās ar attēliem. Uz smadzeņu sieniņas rāda – ja iztēlojamies apziņu kā priekšstatus, kas tiek izspēlēti galvā, – kadrus, ainavas, ielu ainiņas, atsevišķu būvju fotogrāfijas, kā vēl pirms gadiem četrdesmit rādīja slaidus. Reizēm gaismas staru, kas raida attēlu uz ekrāna, uz ainas prospekta – sauksim to, kā tīk, – aprauj ēna, palielināta līdz golemiskai monstrozitātei, tā staigā pa attēlu un pagaist. Šādi kopš novembra beigām manā galvā strādā Prāga.

Mākslas dienasgrāmatas audio versija krievu valodā

Tādēļ tagad ir īstais laiks ar to tikt skaidrībā, ja jau iet nav nedz kur, nedz kamdēļ. Skaidrs, ka Prāga Rīgā uzrodas līdzības dēļ, ziemas grūtsirdības dēļ, spēku izsīkuma, gurdenas depresijas dēļ. Atliek ieslēgt sauli, un šīs pilsētas kļūs pilnīgi atšķirīgas; taču šajā gadalaikā abas veido pāri. Protams, šī līdzība ir maldīga, tīri emocionāla, to ieprogrammējis tas fakts vien, ka abām vietām ir “viduslaiku” (nav tiesa!) vecpilsēta; ka daudz kas te būvēts XIX gadsimta otrās puses – XX gadsimta sākuma mērķtiecīgās industrializācijas un urbanizācijas laikā; ka te ir Art Nouveau (jūgendstils, secesionisms, kā tīk), kas it kā radīts, lai priecētu, taču neko citu, izņemot lēnu bezpalīdzības un veltīguma sajūtu, tas neraisa; ka šīs pilsētas būvējuši citi cilvēki pavisam kam citam, bet tagad tās pārdod tūristiem kā kaut ko pavisam citu, trešo. Lūk, šī vēsturiskās intences, pagājušā un aizpagājušā gadsimta gaidu izplūšana, šī šodienas bezmērķība, urbānā laikmetīguma neatreflektētais statuss, un vispār milzīgais daudzums vecu būvju ar to netīrību, pelējuma smakām no pagrabiem, ar to vērienīgajām arhitektoniskajām iecerēm, vairs nesaprotamām, bet, kad tās saproti, – mežonīgi muļķīgām, ar pagrimušajām padomju pilsētbūvniecības iecerēm, ar iedzīvotājiem, kas to visu vispār neievēro, jo dzīvo savu dzīvi, kas ar vietu ir maz saistīta (un pareizi arī dara!), – tas viss ir gan par Rīgu, gan par Prāgu, lai arī ne vienādā mērā. Tas viss ir par šīm pilsētām kā par laikmetīgās mākslas objektiem, kā vietējā laikmetīguma bāzes objektiem kopumā.

Jo par ko gan ir “modernitāte”? Tā ir par pilsētu, par pilsētas ekonomiku (industrija, apkalpojošais un finanšu sektors), par pilsētas iedzīvotājiem (šīs pasaules kārtības atzītais balsts ir pilsētas vidusšķira), par urbānismu vispār. Un katra mūsdienu pilsēta ir objekts, kas iemieso konkrētā reģiona modernitāti. Tātad, ja laikmetīgā māksla ir viena no mūsu laikmeta bāzes sastāvdaļām, tad pilsētas arī ir laikmetīgās mākslas objekti. Atliek vien sākt tās nolasīt kā tādus.

Tāpat kā laikmetīgajā mākslā kā tādā, galvenais šādos objektos ir korelācija starp to, ko publika redz, dzird, saož, un to, kas par to rakstīts, kādas konceptuālās gaidas te piedāvātas. Un te slēpjas pilsētas kā laikmetīgās mākslas objekta spēcīgākā un vājākā vieta. Spēcīgākā, tā kā cilvēki, kurus ļoti nosacīti var nosaukt par “tūristiem” (ne tikai tie, kas drūzmējas uz Kārļa tilta vai taisa selfijus pie Rīgas doma, bet arī “kulturālie”, pat “intelektuālie” tūristi, kas sēž mājās, lasa grāmatas, skatās kino un iztēlojas dotos urbānos objektus saskaņā ar šīm grāmatām, filmām u.tml), tiecas ticēt aprakstiem, kas sniegti tūkstošos ceļvežu un desmitos tūkstošos vietņu. Šie apraksti, neskatoties uz to kvalitāti un vēršanos pie dažādām mērķauditorijām, rada iespaidīgu tēlu, ar kuru tikt galā ir grūti, teju neiespējami. Tūrisma reklāmas paņēmieni ir zināmi, tāpat ir zināmi pēdējās pāris desmitgadēs populārā pilsētmarketinga triki (diezgan banālie, jāsaka). Tie strādā teicami; pirmie labāk par otrajiem, taču tiem viss vēl ir priekšā. Tiek pārdota “Zelta Prāga”, “Vecrīga”, “Jūgendstila Rīga”, “Kafkas Prāga”, “Golema Prāga”, “Eiropeiskā Prāga” un tā tālāk, nemaz neminot šo abu pilsētu uzdevumu būt labi organizētai konveijera tipa dzirdinātavai vidusšķiras zemākās daļas vulgārākājai daļai no turīgākām Eiropas valstīm, lielākoties Lielbritānijas un Vācijas. Rīgā tiem pievienojas somi ar zviedriem, taču viņi visdrīzāk šejienes lēto alkoholu atvedīs mājās un piedzersies tur.

Tomēr pastāv arī cits apraksta veids, stilistiski – restorānu kritikas paveids, kas mērķēts uz augstpierainajiem, ar kura palīdzību tiek radīts vienas vai otras apdzīvotas vietas tēls uz šķīvīša – ar ideālu greznas kultūras pārtikas prezentāciju īpaši savējiem, tā, lai lai būtu bez parastajiem ļaužiem un mietpilsoņiem. Šādas grāmatiņas mēdz būt interesantas, pat izcilas – jāizlasa taču kaut kas par pilsētu, kurp dodies. Atceros, kā pirmoreiz klīdu pa Parīzi ar lielisku topogrāfiski organizētu grāmatiņu ar Parīzes citātiem no vecās un jaunās literatūras; tā joprojām krāj putekļus plauktā: A Literary Companion to Paris, to sastādījis un papildinājis kāds Ian Littlewood. Pēc tam es vēl vairākas reizes tur biju, ņēmu to līdzi, taču vairs gandrīz kā neatvēru, jo nebija vajadzības, tā kā Parīze patiešām izslīd no sevis kā kaut kā noteikta mārketēšanas, pārāk daudz kas tajā ir noticis. Parīze, lai cik banāli tas izklausītos, ir diezgan izplūdusi kā mākslas objekts iekārei; ja atstājam malā jaunu meiteņu priekšstatus par nepieciešamību romantiski klīst pa šo pilsētu pavisam noteikti lielā cepurē, bet pēc tam dzert no kakliņa sarkano kopā ar brīnišķu svešinieku zem Jaunā tilta, un, protams, ja aizmirstam uz brīdi par Eifeļtorni ar Monmartru, tad Parīzi notvert ir patiešām grūti, vispār šī pilsēta ir nepatīkama, sarežģīta, taču kā reiz tā ir spējusi no šīs sarežģītās nepatīkamības un nepatīkamās sarežģītības radīt dižu literatūru un mākslu. “Radīt”, nevis “kļūt par to”. Kas Parīze ir tagad – grūti teikt, te vajadzīgi lielāki prāti, taču tie Francijā ir nezkur noziedējuši. Tāpat interesanti, ka neviens no jau mirušajiem lielajiem prātiem Parīzei kā objektam vispār nav pievērsis uzmanību – nedz Barts, nedz Fuko, nedz Delēzs, nedz Burdjē. Un vispār – kad patiešām īstā franču prozā Parīze bijusi refleksijas, kaut vai beletristiskas, objekts? Pēc Prusta, Kokto “Drausmīgajiem bērniem”, Simenona? Kortāsaram un dažiem citiem emigrantiem, protams. Taču viņi bija svešie un strādāja ar jau gataviem tēliem, pretstatot tos ar savu ienācēju pieredzi, lai arī ar interesi un reizumis pat apburoši.

Hulio Kortasārs Parīzē

Jā, tāds augstpierains kultūras pilsētmārketings. Vakar, aizgriezies no loga, kurā rādīja pelēku sniegu pārmaiņus ar pelēkiem dubļiem zem Grīziņkalna pašmulētajām sienām, es nolēmu savus apsvērumus pārbaudīt praksē un paveicu divas pārsteidzīgas lietas. Pirmā – nopirku tīmeklī nedārgu biļeti uz Prāgu, parīt turp arī došos. Protams, man tur ir darīšanas, tā ka tā nav švītība – kāda atšķirība, kad kārtot šīs darīšanas – tagad vai pēc trim mēnešiem. Jā, aprīlī Prāgā ir burvīgi, viss zied, ir silts, spīd saule, var sēdēt uz ielas pie kāda vien man zināma vīna bāra pie Svētās Anežkas, malkot viduvēju, tomēr ne briesmīgu balto no Žernosekiem un pļāpāt draņķīgā čehu valodā ar meiteni, kas tur strādā jau sen. Tieši šī apburošā ainiņa arī lika man vakar nopirkt biļeti nevis uz aprīli, bet janvāri. Ja jau salīdzināt, tad lai ir godīgi. Rīgas drūmumu ar Prāgas drūmumu. Mākslas objekts versus mākslas objekts.

Otra pārsteidzīgā lieta, ko nožēloju jau tagad, ir lēmums pārlasīt Andželo Marijas Ripellino grāmatu Magic Prague. Stāsts ir šāds. Es to nopirku (angliski, protams, itāļu valodu diemžēl neprotu) aptuveni pirms divdesmit gadiem, gandrīz uzreiz pēc pārcelšanās uz Prāgu. Vajag taču kaut ko izlasīt par to vietu, kur pēkšņi esi apmeties; pārējie šajā lietā diez ko nepalīdzēja: Šveiku es jau kopš jaunības nepanesu, bet Kafka tolaik likās absolūti universāls, ne vietējais. Hrabala krieviski tai laikā bija pavisam maz, lai gan dīvainā kārtā man tūlīt pat radās personiska saikne ar šo apbrīnojamo večuku, kurš aizgāja bojā četrus gadus pirms manas pārcelšanās uz Prāgu, izkritis no slimnīcas loga, no kura viņš it kā barojis baložus. Manas paziņas vīrs, jauns taksists, deviņdesmito gadu vidū pastāvīgi vadājis Hrabalu no “Zelta tīģera” mājup, uz Libeņu, pilnīgā pālī. Izņemot šo apstākli, viņš par rakstnieku neko citu neatcerējās, ja nu vien sūkstījās, sak, bieži nācās apstāties – pie alus dzeršanas mazā vajadzība ir nopietna vajadzība, kas nav atliekama. Plus, es lāgā nezināju čehu valodu (diemžēl arī līdz šim neesmu to diez ko labi apguvis), tā ka dižā vietējā literatūra – Vahals, Vančura, Holans – nebija pa spēkam. Kunderu es nepanesu tāpat kā Hašeku. Tā ka steidzami vajadzēja ko lasāmu par Prāgu. Un tad veikalā, kurā pārdeva grāmatas angļu valodā, Anagram, kas tagad jau sen ir aizsaulē, es ieraudzīju Magic Prague, ko sarakstījis man pavisam nepazīstams autors ar itāļu vārdu. Tie bija laiki pirms viedtālruņiem un wi-fi, tā ka iegūglēt (un pirms gūgles arī, lai gan kaut kas jau pastāvēja, Bing, kā liekas, vēl arī Yandex, slinkums pašlaik gūglēt un pārbaudīt) Ripellino es nevarēju, apmierinādamies vien ar īsām biogrāfiskajām ziņām pašā grāmatā: rusists un slāvists, miris 1978. gadā samērā jauns, kā arī tulkotājs no krievu un čehu valodas, kā arī dzejnieks un pat romānists. Un es to nopirku.

Liekas, tā manā dzīvē ir vienīgā grafomāniskā grāmata, kuru esmu izlasījis līdz galam pēc savas gribas. Tā pārsteidza mani ar sparu, neprātīgu enerģiju un tāda cilvēka vitalitāti, kurš nav radis nosvērt vārdus, bet vien metis tos sava entuziasma lokomotīves kurtuvē. Protams, tā ir mīlestības grāmata, laikam jau vienīgā šāda veida – pārējās, dižās, no Dantes līdz Šklovskim, tomēr sacerējuši tie, kas patiešām pratuši rakstīt. Pirms septiņpadsmit gadiem likās, ka Ripellino zinājis visu par lietām, kas man interesē, – Eiropas baroks, Trīsdesmitgadu karš, modernisms, Kafka, avangards tā kontinentālajā variantā un tas, par ko es kā reiz centos ko uzzināt, – Prāga, čehu māksla, čehu literatūra. Šī grāmata mani pamatīgi kaitināja, apmēram ik pēc pāris stundām es to metu malā aiz sašutuma, taču pēc tam pacēlu no grīdas un turpināju. Ja svarīgu (iespējams, interesantāko) daļu literārā modernisma radījuši jebkurā šī vārda nozīmē grafomāni (Džoiss, Roberts Valzers, Hļebņikovs), tad Magic Prague, bez šaubām, ir vēlīnā modernisma šedevrs. Es lietoju šeit nosaukuma angļu versiju, jo nezinu taču, kas tur ir oriģinālā. Ja nu to visu izdomājis Deivids Ņūtons Marinelli, tulkotājs un ārštata žurnālists, kurš Ripellino grāmatas pirmā angļu izdevuma laikā dzīvojis Vīnē? Vai arī tulkojuma redaktors Maikls Henrijs Heims, slāvistikas profesors no Kalifornijas universitātes, aizdomīgi daudzvalodīgs (pārlikumi no čehu, serbhorvātu, ungāru (!) un krievu valodas)? Atbildēt uz šo jautājumu nevaru arī šodien. Tiesa, tas ir retorisks.

Grāmata ir pārsteidzoša; un esmu tai pateicīgs uz mūžu. Ripellino man norādīja uz to, ka Kafka ir tīrs Prāgas rakstnieks, ka Prāga ir vairāku vēsturisko katastrofu pilsēta, drīzāk, to rezultāts, ka stāsti par imperatoru Rūdolfu nav tikai pasaciņas tūristiem, ka tā ir drūmas žūpošanas pilsēta, ka čehu literatūra patiešām bijusi izcila, bet čehu māksla – vēl jo vairāk. Pateicoties viņam, es ņēmos pārlasīt reiz malā aizsviesto Mairiniku un atklāju vēl vienu dižu grafomānu. Visubeidzot, viss, ko kopš tā laika esmu rakstījis par Prāgu, tā vai citādi ir bijis atkarīgs no Ripellino, lai arī šī atkarība ir negatīva – atgrūšana, vairīšanās, mēģinājums aizmirst.

Bet svarīgākais ir kas cits. Itālis iedvesa man prātā tās pilsētas tēlu, kurā es dzīvoju un kura man patiesībā ne pārāk patika, un šis tēls kļuva spēcīgāks par to diezgan garlaicīgo un bezjēdzīgo Prāgu, kuru es redzēju; šis tēls pilsētu ne gluži nogrūda malā, nē, tas vienkārši nostājās tai blakus un to neitralizēja. Suņu mēsliem klātā un pēc rūgtena gulaša smakojošā Prāga izcēla Ripellino Prāgu, kurā, tiesa, arī netrūkst organisku emanāciju. Tomēr Ripellino maģiskajā pilsētā, kas ārēji sakrīt ar Čehijas galvaspilsētu 2002. gadā, bija sižets un bija jēga; precīzāk, tas bija kultūras nozīmju dzimšanas punkts. Ripellino izprātotais sižets bija tāds, ka, sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Prāga kļūst par sava veida plantāciju, pat siltumnīcu, kurā tiek audzēts XX gadsimta (vietējā kontekstā – gadsimta pirmās puses, ja ne trešdaļas) augstais modernisms. Viss, kas pilsētā noticis vairāku gadsimtu garumā, kļuva par izejvielu, lai radītu Verfeli, Mairiniku, Janāčeku, Hašeku, Kolaržu. Kišu, Šimu, Brodu un, protams, Kafku. Lai gan viņš pats, kā man liekas, to neapzinājās – refleksija nav viņa stiprākā puse –, šajā apstāklī priekš Ripellino slēpās Prāgas laikmetīgums, Prāgas, kuru viņš redzēja pats savām acīm no piecdesmito gadu beigām līdz tam brīdim, kad viņam pēc 1968. gada liedza iebraukšanu valstī. Ilgodamies pēc zaudētās nosmulētās Čehijas paradīzes, itālis no šīs situācijas retrospektīvi, abstrakti veido “maģiskās Prāgas” tēlu, aizvietodams ar to īsto pilsētu, kurā viņš vairs nekad nenonāks. Šis iluzorais Prāgas retrospektīvais laikmetīgums arī kļuva par ideālu laikmetīgās mākslas objektu. Nevis “Prāga” jebkurā no tās veidoliem, tēliem, pat tūristiskiem, bet gan tās ar pagātni pārsātinātais “laikmetīgums”. Salīdziniet šo Prāgu ar – arīdzan ideāli sacerēto – Prāgu no Brūsa Čatvina lieliskā romāna “Utz” (atšķirībā no Ripellino opusa ne uz sekundi ne grafomāniska, bet gan sausa, ekonomiska, eleganta) un jūs sajutīsiet atšķirību.

2019. gada 18. janvāris

Šodien es daudz domāju par Ripellino grāmatu, pastaigādamies pa Vinogradi, Prāgas daļu, kur nodzīvoju 12 gadus. Tas ir Austroungārijai tipisks buržuāzijas playground ar augstiem namiem eklektisma un secesionisma stilā, ar parkiem – guļamrajons Belle Époque laikmeta vidusšķirai.

Tādi ir gan Vīnē, gan Budapeštā, gan jebkurā citā nemazā pilsētā, kas atradusies zem Hābsburgu sceptera pēc 1848.–1849. gada revolūcijas. Tas ir ļoti liels rajons, arhitektoniski diezgan vienveidīgs, ja neskaita ielāsmojumus no Pirmās republikas (dižā modernisma baznīca karaļa Jirži laukumā, piemēram) un padomju laikiem; pēdējie, man jāatzīst, ir diezgan neglīti, lai gan es dievinu soclaiku būves.

Staigāju un domāju, ka, lūk, tas viss ir celts diezgan īsā periodā, aptuveni 15-20 gadi, turklāt ar tā laika tehniku, tempiem, lai gan arī pilsēta nav tik turīga, nav jau Ņujorka. Tas nozīmē, ka nedaudz vairāk nekā pirms gadsimta viss Vinogradi rajons bija gigantisks būvlaukums – te raka būvbedres un tranšejas, lika caurules, mūrēja sienas, putekļi, netīrumi, kņada, tālaika laikmetīguma troksnis. Un tā ir tā pati maģiskā Prāga, kurā kaut kur, pavisam citās vietās, mitinājās Ripellino tik mīļie augstā modernisma varoņi, Kārļa IV un Rūdolfa II laikmetu mistiskās teiksmas baušļu glabātāji, tie, kas mantojuši drudžaino utopiju par Mūžīgo Skaistumu un Slepeno Patiesību, kas paslēpta zem vecpilsētas netīrā, apčurātā bruģa. Tas ir, tajā brīdī, kā sanāk, bija divas laikmetīgās Prāgas – reālā, industriālā, straujas attīstības, sociālo un politisko konfliktu Prāga un maģiskā, ko pēc septiņdesmit gadiem retrospektīvi sacerējis itāļu iebraucējs no Palermo (kas nav nejauši, jo Palermo ir viens no klasiskiem piemēriem pārsātinātībai ar vēsturiski kulturālajiem kontekstiem, kuriem nav nekāda sakara ar šo ostas pilsētu, kurā vēl nesen valdīja sentimentāla, ciniska mafija. Neaizmirsīsim, ka Palermo ir Džuzepes Lampedūzas un viņa romāna, pagājušā gadsimta literāri konservatīvā šedevra, “Gepards” pilsēta. Un vēl es domāju, ka, kad es mitinājos Vinogradā, šīs abas laikmetīgās Prāgas pastāvēja blakus tai, pa kuras ielām staigāju es. Taču interesanti, ka tās – trešās, 2002. gada parauga – Prāgas šodien vairs nav.

Ir cita, 2019. gada parauga, ļoti pārticīga, daļēji atvērta un internacionāla, taču daļēji – lielākoties – iegrimusi stagnācijā un pat reakcijā. Runa nav tikai par politiku (lai gan arī par to) un ne tikai par to, ka pilsētu – tāpat kā visu valsti – piepildījuši cilvēki no Krievijas Federācijas ar naudu, cilvēki no Ukrainas bez naudas, cilvēki (jauni) no Kazahstānas ar naudu, ne mazāku, ja ne lielāku, nekā tiem no KF. Vienkārši tā ir jauna pasaule vecās sienās, un tā prasa refleksiju. Refleksija savukārt prasa padzīvot šeit vismaz dažus mēnešus, bet es nevaru un arī negribu. Nē, nē, ne tā, ka “skumji atgriezties tur, kur”. Nē. Te ir kas cits. Man liekas, ka es jau uzreiz nojaušu, kas par dzīvi, kas par jauno Prāgas laikmetīgumu te sanācis, es pret to attiecos ar visu cieņu, tomēr dotais laikmetīgās mākslas objekts man ir diezgan svešs. Sociālkulturāli, protams. Nekā personīga. Redzēsim, būšu te vēl piecas dienas. Kā saka čehi, uvidíme.

Taču nedrīkst aizmirst gan atgriezties Rīgā, gan atgriezties pie Rīgas prātojumos par pilsētām.

2019. gada 20. janvāris

Skolā, kurā mācījos, angļu valodas stundās mēs mācījāmies dziesmu We Shall Overcome. Mēs to dziedājām korī ceturtajā, piektajā, sestajā klasē. Atšķirībā teju no visa, ko mums šajā iestādē lika darīt, dziedāt We Shall Overcome man patika – pat daudz vairāk nekā to klausīties no učenes atskaņotāja Pola Robsona izpildījumā. Mums, protams, stāstīja, ka šī dziesma ir strādnieku, cīnītāju pret kapitālistiem himna, un mēs viņiem, protams, ticējām. Pēc tam izrādījās, ka jā, patiešām, daļēji tas ir par šķiru cīņu, taču pamatā – par kustību par rasu vienlīdzību un tā tālāk. Un vispār tas ir gospelis pēc žanra. Tas ir, līdzās proletariātam un apspiestajām rasēm un tautām te klātesošs ir Dievs. Precīzāk, apelācija pie Dieva. Kas arī padarīja šo gabalu patiešām dižu: nu, ne jau pie Brežņeva vērsties vai Ričarda Niksona, kad cīnies par savām tiesībām.

To visu es atcerējos vakar, iznācis no izstādes Rūdolfinumā. Pats Rūdolfinums ir ģeniāla vieta: neorenesanses ēka, īsta Kultūras Pils (Augstās Kultūras Pils, un, lūdzu, bez padomju konotācijām!), celta par čehu (nevis vācu) buržuāzijas naudu XIX gadsimta septiņdesmito gadu vidū, nosaukta par godu Austroungārijas princim – vispār ideāla attiecība starp uzticību impērijai un nacionālajiem centieniem. Tur ir arī koncertzāle (nosaukta Dvoržāka vārdā, protams, kurš, atkal jau – protams, diriģēja pirmo koncertu pēc atklāšanas). Ja runājam par laikmetīgumu, tad, lūk, kur tas ir, aizpagājušā gadsimta Austroungārijas laikmetīgums – enerģisks, vērienīgs, ar tālu gaidu apvārsni. Ripellino grāmatā es nesastapu Rūdolfinuma pieminējumus, lai gan, iespējams, palaidu garām. Vēl interesanti, ka starpkaru gados šeit strādājis Pirmās republikas parlaments, bet vācu okupācijas laikā te sev rezidenci iekārtoja oberslepkava Heidrihs, kuru ne bez grūtībām un tomēr 1942. gadā nožmiedza. Kopumā vieta ir bagāta ar dažādām pagājušā gadsimta laikmeta lietām.

Izstāde bija ļoti neinteresanta, taču ļoti derīga. Mākslinieku sauc Arturs Džafa (Arthur Jafa), un viņa galvenā, patiesībā jau vienīgā tēma ir afroamerikāņu vēsture, viņu dzīve, viņu kultūra, viņu cīņa un netaisnība pret viņiem. Viņš taisa video, reizēm pat filmē kino, meistaro instalācijas, fotokolāžas un tā tālāk. Tas viss ir ļoti labi un augstā līmenī, pat vairāk, Džafas darbos lieliski reprezentēts melnās Amerikas troksnis un niknums.

Taču, nokļuvuši dažādās galerijās, – esmu to ne reizi vien ievērojis un ne tikai Džafas sakarā – to nedumpinieciskajās zālēs ar baltajām sienām un garlaikotiem apmeklētājiem, viņa darbi kļūst par tā, ko pārsteidzīgi (vai vienkārši aiz slinkuma: netīk izdomāt jaunu apzīmējumu) sauc par “laikmetīgo mākslu”, labi apmaksātās, nedumpinieciskās, destilētās garlaicības daļu. Melnais troksnis un niknums “komodificējas” un kontekstualizējas pasaulei, kurā valda mākslas kuratori amizantās brillēs un viņu finansiālie patroni. Un šo izstādi arī atveduši no Londonas – no kurienes gan vēl? –, no ūberburžuāzās galerijas Serpentine. Paldies Dievam, ka apskatīju to nevis tur, bet Rūdolfinumā. Šeit tā pēkšņi kļuva pamācoša.

Prāgā, Čehijā šī izstāde par rases/nācijas minoritātes ciešanām, dzīvi un cīņu ir tik pamācoša, ka, man liekas, pat nav vērts skaidrot. Mēs atrodamies Austrumeiropā un Centrāleiropas austrumu daļā, pasaulē, kur šodien vairums iedzīvotāju nemīl vai pat ienīst svešiniekus, it kā aizmirsuši, ka viņi visi paši ir pēcteči – lielākā vai mazākā mērā – kādreizējiem šī reģiona svešiniekiem (vai lielām minoritātēm vai kādreizējam apspiestajam vairākumam). Taču kurš teicis, ka cilvēks pēc savas dabas ir taisns? Ka cilvēka daba pēc noklusējuma ir spējīga uz refleksiju un pateicību kā tādu.

Tamdēļ es te pārāk neizplūdīšu; lūk, ko es pierakstīju, vakar staigādams no vienas Rūdolfinuma zāles uz citu:

Kontrasts starp lieliskas nacionālās atdzimšanas laikmeta sabiedriskās ēkas zālēm un tēliem no afroamerikāņu cīņas par emancipāciju. Cik jaudīgi tie šodien saduras – nacionālisms XIX gadsimta beigu garā, kas pēdējās desmitgadēs kļuvis margināls, un black movement, kas kļuvis par vienu no kreisi liberālās progresīvās multikulturālisma un identitātes politikas pīlāriem, par daļu no Rietumu meinstrīma, kas pašlaik piedzīvo krīzi.

Interesanti, ka identitātes politika ir centrā abos gadījumos, taču kur rodas atšķirība, kas ved pie konflikta? Jo abos gadījumos identitāte ir par 90% konstruēta?

Bet aiz loga plešas valsts, kas ienīst ārzemniekus, īpaši migrantus un bēgļus. Un kā šī izstāde var nostrādāt šajā situācijā? Vai te pastāv konflikts vai arī tas viss pilnā mierā vienaldzīgi sadzīvo blakus?

Un, lūk, interesanti, ka viss kopā – pašreizējā Prāga, kas atkal ir pilna ar dažādām tautām kā Kafkas laikos, taču tautas ir citas, un izstāde par apspiestas, no lielās dzīves izslēgtas tautas ciešanām – rada laikmetīgumu tīrā veidā un ir pašreizējās Prāgas kā laikmetīgās mākslas objekta elements.

Pati izstāde ir padraņķīga, tukša, lai gan dažas lietas (arhīvu foto) ir spēcīgākās par kolāžām, kuras Džafa no tām taisa. Tā ir izstāde kuratoram zvaigznei Obristam, un kurators zvaigzne Obrists to arī veidojis – izstādi galerijai Serpentine. Tomēr, lai kā arī nebūtu, tā “strādā”.

Strādā nevis tādēļ, ka tā ir taisīta ar noteiktu nolūku, bet gan tam par spīti.

Tomēr Džafas uzaicinātais fotogrāfs Mings Smits (Ming Smith) ir ļoti labs. Gribētos redzēt viņa personālizstādi.