Mākslas dienasgrāmata 2019. Izolācijas estētika
26/11/2019
2019. gada 9. oktobris
Džoana Didiona savā vēlīnajā grāmatā “Where I Was From” raksta: “Aizraušanās ar visu veco bija izplatījusies itin visās mājas dzīves sfērās: kaltušiem ziediem, kā tika uzskatīts, piemita daudz maigāka burvība nekā svaigiem, gravīrām ir jābūt blāvām, paklājiem – nobružātiem, tapetēm – izbalējušām saulē. Par galveno sasniegumu šai ziņā var uzskatīt Sakramneto mājas iegādi 1952. gadā; sienu drapējums tās kāpnēs nebija mainīts kopš 1907. gada. Zeltainais bezlīniju (un, protams, izdegušais) zīds abos stāvos kustējās no gaisa pūsmām un ira no ikkatra pieskāriena.” Didiona atminas savu bērnību Kalifornijā; patiesībā visa grāmata ir par šo pavalsti, viņa ir nākusi no turienes, where she was from. Galveno Kalifornijas mītu atmaskošana – par īpašo vietējo individuālismu, par īpašo vietējo brīvību un neatkarību no valsts, par tiekšanos uz nākotni – ir svarīga grāmatas tēma. Bez monstrozajām federālajām investīcijām sarežģītajā ūdens apgādes sistēmā Kalifornijas tuksnesis nebūtu pārvērties par lauksaimniecības paradīzi. Kapitālistiskās nākotnes celtniecība Leikvudas ielejā izrādījās elle kungiem un kundzēm ar ne tik lielu rocību, kuriem uzbūvēja veselu pilsētu, taču tā bija briesmīga, vienveidīga un garlaicīga; kā to rakstījis kāds Donalds Dž. Voldijs, “vidusšķirai būvētie nami – tie ir nami cilvēkiem, kuri nekad tajos negribētu dzīvot.” Kalifornijā tika izgudrota dzīves vide sociālajai grupai, kuru pašu vēl bija nepieciešams izgudrot. Uz izaugsmi vērsta nākotne, kļuvusi par īstenību, atgrūž – nevis ar nežēlību, nevis ar baisumu, nē, bet gan ar drūmu garlaicību, par kuras simbolu kļūst tikko atvērts iepirkšanās centrs, paredzēts trīsdesmit tūkstošiem pircēju. Tas, protams, ir uzbūvēts vēl pirms mājokļiem.
Kalifornija ir izbijis tuksnesis, pa kuru klaiņoja kā brašs, tā miermīlīgs indiānis; mana Aiovas Grinella ir izbijusi prērija, tomēr indiāņu te arī bijis ne mazums. Heraldiski pilnīgais pilsētas nosaukums līdzinās reklāmas sauklim: “Grinella. Prērijas dārgums”. To var izlasīt, piemēram, uz municipālajām atkritumu tvertnēm, kas pirmdienas vakarā jāaizdabū ceļmalā, un tad naktī vai agrā rītā liela mašīna samet dzīvošanas radītos atkritumus savā vēderā. Viss, tu esi tīrs un vari sākt dzīvot/piemēslot no jauna. Vakar, stumdams tvertni pie mājas aizmugures ieejas, es murmināju neaizmirstamo: “Лаврентий Палыч Берия – цветок душистых прерий (“Laurentijs Paličs Berija – smaržīgo prēriju ziediņš”).” Ja nemaldos, tajā pašā častuškā smaržīgais plikpaurainais lops vēl “не оправдала доверия” (“nav attaisnojis uzticību”) – tādi ir atskaņu likumi, neko nepadarīt, ardievu, Laurentij. Aiovā federālais budžets arī ir pacenties, tomēr, kā rādās, šajā pavalstī tas nav novājējis tik pamatīgi – ja nu vien ietaupot uz izdevumiem kolonizējamās zemes etniskajai attīrīšanai. Tagad indiāņu un prērijas vietā te plešas bezgalīgi kukurūzas lauki pamīšus ar sojas pupiņu stādījumiem; gar ceļu, ja brauc, piemēram, uz Māršaltaunu vai uz Demoinu, redzamas fermas un skābbarības torņi, reizumis – uzpildes stacijas un ātrā ēdināšana. No šādas tagadnes gribas novērsties – uz pagātni, pie kaltušiem ziediem, izbalējušām tapetēm un pamatīgām vecām mēbelēm, kas vēl kaut cik turās, pat gandrīz kā nečīkst. Kopumā Didionas teiktas attiecas arī uz mūsu pusi. Pagātne te rullē. Atliek vien noskaidrot un saprast, kāda. Un kādēļ tieši tā, pagātne.
Nams, kurā esmu nometināts, ir vecs, no trīsdesmitajiem vai četrdesmitajiem gadiem; tas piederēja gana cienījamam klasisko filologu pārim, kas strādājuši Grinellā. Viņi to atstāja koledžai mantojumā; nams kļuva par namu viesiem, tāpēc grāmatas un šādi tādi sadzīves priekšmeti, kas piederējuši cienījamajam klasiskajam pārim, ir sajaukušies ar tiem, kas te gadu gaitā atstāti pēc viesošanās. Īpaši ērmots un pamācošs mistrojums rotā grāmatplauktus – tos var lasīt kā viesnīcas registrācijas grāmatu vai kā piezīmes ģimenes Bībeles atvērumā. Lūk, šīs grāmatas palikušas no saimniekiem, bet, lūk, šīs – no viesiem. Nesajaukt.
“Iliāda”, “Odiseja”, Vergīlijs, sengrieķu lirika, latīņu valodas mācību grāmatas, vārdnīcas, viduslaiku latīņu dzejas krājumi, monogrāfijas par hellēnismu un Egejas jūras kolonizāciju – lūk, kas nodarbina manas domas garajos rudens vakaros. Tie ir solīdi izdevumi; to izskats, dizains, smarža, nolūks, liktenis papildina Didionas pasāžu par Kalifornijas “kaislību uz veco”. Vien sanāk, ka šī “kaislība” nav kādas vienas – lai arī gana īpašas – pavalsts predikāts, tā ir federāla, visas Amerikas padarīšana, kas slēpjas aiz patentētā Jaunās pasaules futūrisma. Nevis jauno Apple mantiņu dizains, bet gan vecvectēvu viesistabu iekārtojums, to gars, kurā valda kamīns, ādas šūpuļkrēsls un bufete. Bufetē salikti šķīvji ar art deco stila rakstu; taču tie nav no porcelāna, tie ir tādi aizdomīgi viegli, neplīstoši, teju vai plastikāta. Spriežot pēc visa, šķīvjus samērā nesen iegādājusies koledža, tomēr kopējo ainu tie nemaitā, kamēr vien tos nepaņem rokās.
Es iededzu galda lampu ar vitrāžas abažūru Tifānija stilā un ņemu no plaukta kārtējo tuklo sējumu pamatīgā iesējumā; uz zilā, zilā (apbružātā, protams, taču akurātā!) vāka ar zelta burtiem rakstīts “Oxford Book of Greek Verse in Translation”. Tā ir Oksforda, Clarendon Press, piektais (!) izdevums; pirmais iznāca 1938. gada aprīlī, šis ir datēts ar 1944. gadu. Normandijā izsēžas sabiedrotie, padomju spēki jau ienāk Hitlera satelītvalstu teritorijās, amerikāņi izsvēpē japāņus no Dienvidaustrumu Āzijas, karš, nāve, postījumi – bet te, lūk, šis. Piektais akadēmiskais sengrieķu dzejas izdevums angliski (iepriekšējais iznāca 1942. gadā) T.F. Haiema un dižā sera Sesila Morisa Baura, antīko laiku speciālista, Pirmā pasaules kara veterāna, redakcijā. Baurs reiz teicis: “Lai arī ko šausmīgu jūs zinātu par karu, tās īstenība ir daudz ļaunāka. Tā ir neiedomājami asiņaina; neviens no tiem, kas tur bijuši, nevarēja iedomāties ko tādu.” Bauru satricināja kara asiņainais idiotisms, tomēr tas viņa antīko laiku pētniecības darbu nepadarīja mazāk nevainojamu. Tiesa gan, bija tāds gadījums: Otrā pasaules kara laikā viņš no frontes pārnākušajiem veterāniem palīdzēja atrast mājvietas Oksfordā; viens no viņiem gribēja iestāties viņa fakultātē, taču atzinās, ka vāji zina latīņu valodu. “Tas nav svarīgi,” atbildēja profesors, “kara dienests tiek ieskaitīts kā latīņu valoda.”
Tas daudz ko paskaidro par namu, kurā dzīvoju, par koledžas dzīvi, kurā esmu nejauši nonācis, un vispār par Rietumamerikas pagājušā gadsimta akadēmiskās un kulturālās dzīves iekārtu. Nervozākie, izdzīvojuši ierakumos un/vai saskatījušies šausmas un nežēlību, vairs nespēja atgūties; šis satricinājums, ja runājam par smalkiem un talantīgiem cilvēkiem, izrādījās neticami auglīgs, radīdams dadaismu, “zaudētās paaudzes” prozu un daudz ko citu. Savukārt tie, kas psiholoģiski bija izturīgāki (taču ne mazāk smalki un talantīgi), turpināja nodarboties ar savu zinātnisko vai kā citādi ar Akadēmiju saistīto lietu, nevis aiz eskeipisma, nē, bet gan pretstāvot haosam. Spriežot pēc visa, viena no frontes līnijām kaujā pret divdesmitā gadsimta satrakojušos haosu gājusi šeit, šajā namā; es skatos uz plauktiem ar zilajiem, sarkanajiem, dzeltenajiem sējumiem un saprotu: lūk, kur tie ir – eskarpi un kontreskarpi, torņi, bastioni un aizsargvaļņi. Pēc tam es skatos uz lampu ar vitrāžas abažūru Tifānija stilā un sāku domāt, ka te slēpjas arī kāda cita lieta. Nevis “pavisam cita”, bet tieši “arī cita”. Un atslēga uz šo “citu” ir lampa.
Kā zināms, pirmā Tifānija lampa tika demonstrēta Vispasaules izstādē 1893. gadā Čikāgā, vien septiņu stundu autobusa braucienā no šejienes. Tā ir Amerikas atbilde Eiropas Art Nouveau – līdzās Salivana arhitektūrai, kurš pie mums Grinellā uzcēla banku, bet Sentluisā teju vai pirmo debesskrāpi. Un, protams, līdzās “prērijas skolas” arhitektūrai, no tās mūsu Aiovā ir palicis ļoti daudz. Ir te tāda pilsēta, Meisonsitija, lūk, tur atrodas gan doktora Stokmana nams un Park Inn viesnīca; abas ēkas tiek uzskatītās par pirmajām, kas celtas šādā garā; tās projektējis slavenais Frenks Loids Raits. Pats Raits terminu prairie school neizmantoja, labprātāk saukdams sevi par “organiskās skolas” arhitektu – tas ļoti precīzi raksturo kā šo, tā arī jebkuru citu stilu, kas radies Rietumos vēlīnā romantisma/agrīnā modernisma laikā. Arts & Crafts, Art Nouveau (Secesionisms, moderna stils, jūgendstils, sauc kā gribi) un pēc tam pat Art Deco – tas viss ir izaudzis no cilvēku kultūras un sabiedrības organiskās metaforas, sak, visam ir savi organiskie, kopš dzimšanas piemītošie likumi un iezīmes, vajag tos sajust, kaut kā tā intuitīvi saprast, organiski būvējot arī savu apziņu, nu, bet pēc tam to visu jāiemieso skaistā (smukiņā) organiskā veidā. Tamdēļ šajos stilos ir tik daudz it kā organisku detaļu, ornamentu un formu – tā paša Art Nouveau ornamentālisms patiesībā nav dekoratīvs (kā, piemēram, Otrās impērijas orientālais ornamentālisms visiem tiem Žeromiem un citiem Francijā, nemaz nerunājot par krievu Semiradskiem), tieši otrādi – Art Nouveau rotājumi nav kaut kas, kas pievienots galvenajam, praktiskajam, nē, tie arī ir galvenais. Ziediņam nav citas funkcijas kā vien skaistums, turklāt šis skaistums vienlaikus ir sociālas, politiskas, ideoloģiskas, jelkādas dabas. Tamdēļ visi šie virzieni ir šausmīgi tāli no sižeta ar nosaukumu “māksla mākslai”, kas ir tīrs eskeipisms; nē, šeit valda dzīves pārveides ideja atbilstoši organiskajiem estētiskajiem priekšstatiem un likumiem. Tāpēc, lai arī neveikls, Art Nouveau ir dzīvs arī patlaban, bet ornamentālais orientālisms interesē tikai mākslas zinātniekus un tos, kam labpatīk pateoretizēt par vēstures, kultūras un politikas tēmām. Protams, ja šis Art Nouveau ir labs, ne sliktāks par noteiktu līmeni; savukārt, ja tas ir kaut kas līdzīgs Eizenšteina vecākā namiem Alberta ielā Rīgā, kas izskatās pēc rudzu maizes klaipiem, kas aplieti ar kuplu, treknu krēmu, tad tā jau ir cita lieta. Kopumā tas viss, protams, ir tīrs romantisms, mūžīgi aktuālais buržuāzijas bērns – mūžīgi aktuāls tas, protams, ir tikai buržuāziskajai sabiedrībai.
Savukārt galvenais romantisma (gan vēlīnā romantisma, gan atbilstošā modernisma paveida) pretinieks ir neoklasicisms. Galvenais neoklasicisma rezervāts mūsu pasaulē ir Amerika: katrā pavalstī ir savs Baltais nams un Kapitolijs ar atbilstošiem frontoniem un kolonnām, kāpnēm, kapiteļiem u.tml., šis gaiši pelēkais piemineklis, kas veltīts pašai šīs valsts, kas ir antīkās demokrātijas inkarnācija prērijās, idejai. ASV tēvi pamatlicēji jutās kā jaunie Grakhi, Bruti un Ciceroni, ne mazāk, bet daži pat domājās esam Pērikli; viņi nodauzīja no kājām Vecās pasaules pīšļus, Svētā Ludviķa, Tomasa Beketa, Frīdriha Otrā, Makjavelli, Asīzes Franciska un Akvīnas Toma pīšļus. Tamdēļ šajā pasaules malā ir daudz mazāk neogotikas nekā neoklasicisma (lai gan tā, protams, ir, sk. American Gothic); tamdēļ amerikāņu medievistika, lai arī ir laba, tomēr piekāpjas amerikāņu antīko laiku pētniecībai, kuras pārstāvji bijuši arī manu pagaidu māju īpašnieki.
Mājas bibliotēkas, tā teikt, vēsturiskās daļas centrs ir septiņsimt sešdesmit lappušu biezs sējums ar nosaukumu “The Classical Tradition. Greek and Roman Influences on Western Literature”, ko sarakstījis Džilberts Haiets, cienītais Kolmbijas universitātes pasniedzējs, humānists un liberālis. Tas ir trešais, 1953. gada izdevums (pirmais iznāca tajā pašā 1944. gadā tāpat kā grāmatplauktā blakus stāvošais “Oksfordas grieķu dzejas tulkojumu grāmatas” piektais izdevums). Grāmata ir drusku garlaicīga (bet kas gan vainas saturīgi sakārtotai garlaicībai?), taču vietām pārsteidzoša. 289. lappusē autors lasītājiem piedāvā “Piezīmi par baroku”, kurā sniedz pārsteidzošu šī kultūras laikmeta skaidrojumu. Atļaušos pagarāku citātu:
“Vārds “baroks” cēlies no portugāļu un spāņu barocco, kas apzīmē “lielu neparastas formas pērli”. Parasta pērle ir ideāla sfēra, neparasta – sfēra, kas vietumis ir izstiepta un izpletusies, vietumis uz izjukšanas robežas, tomēr tā nesadalās fragmentos. Tāpēc “baroks” nozīmē “skaistumu, taču tādu, kas teju pametis kontroles robežas”.
Renesanses māksla ir ideāla pērle. Septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta māksla, starp Renesansi un revolūciju laikmetu, ir barokāla pērle. Šī vārda dziļākā nozīme ir saistīta ar attiecībām starp spēcīgām emocijām un vēl spēcīgākiem sociālajiem, estētiskajiem, intelektuālajiem, morālajiem un reliģiskajiem ierobežojumiem. Tas, ko mēs mūslaikos parasti redzam baroka mākslā un literatūrā, ir formalitāte, simetrija un vēsums. Tas, ko tajā saredzēja baroka laikmeta vīrieši un sievietes, bija spriedze starp ugunīgu kaisli un stingru, vēsu kontroli. Šis konflikts tika izspēlēts viņu dzīvēs, viņu raksturos. Tas ir iemiesots Dižajā Monarhā, kurš atsakās no saldkaislās marķīzes de Montespānas par labu garīgajai Montenones kundzei.”
Šie labu nodomu vadītie Kolumbijas universitātes humānisti no pagājušā gadsimta rakstīja lieliski – un bija pārsteidzoši Eiropas dzīves pazinēji. Ne tādā nozīmē, ka viņi sagrābstījuši faktus par svešu pagātni – liktos jau, kas gan amerikānim daļas gar divām Ludviķa XIV, “Saules karaļa”, mīļākajām – kaut kādu tur “vecā režīmā” valdītāju intrigas un frivolitātes, nekas vairāk! – nē, šis stāsts viņiem bija aktīvā atmiņā, tas bija daļa no viņu apziņas, kas pasprūk pie pirmās ērtās izdevības. Jo, lai aprakstītu pārsteidzošo Eiropas baroka pretrunību, dialektiku caur divu karaļa favorīšu fiziskajām un garīgajām figūrām, šiem sižetiem jābūt smadzenēs jau gatavībā, vai ne tā? Neviens tik kaislīgi nemīl Eiropas vēsturi kā amerikāņi un krievi. Neviens nav pret to tik vienaldzīgs kā amerikāņi, no otras puses. Un ķīnieši, protams. Nesen braucu mašīnā ar kādu vietējo studentu, viņš nodarbojas ar politikas zinātni. Ļoti gudrs, daudz lasījis un jēdzīgs cilvēks; viņš lieliski sprieda par populisma vilni Amerikā, par “Rietumu piekrastes elites” politisko izgāšanos u.tml. Pēc tam saruna aizsniedzās līdz nacionālismam un nacionālajām identitātēm. Es piezīmēju, ka visa šī liga aizsākās ar romantismu, ar antinapoleoniskajām kustībām Vācijā, Spānijā, ar “nacionālajām atmodām” un 1848.–1849. gadu revolūcijām. Mans ceļabiedrs klausījās, klausījās un teica, ka nav par to neko dzirdējis, jo vispār nepazīst Eiropas vēsturi. Vispār. Sak, lūk, jūs pieminējāt “Lielo franču revolūciju”. Bet kas tas tāds vispār ir? Ko par to var palasīt? Tā ka dialektisks ir ne tikai baroks, dialektiska ir arī amerikāņu attieksme pret Eiropu.
2019. gada 12. oktobris
Jā, bet es tak aizmirsu par Tifānija lampām. Te tās ir itin visur – manā mājā, antikvariāta bodītes vitrīnā un pat kaut kādā ofisā, liekas, vai nu biznesa, vai nu darbā iekārtošanas atbalsta centrā, caur stiklu redzams: stāv galds, līdzīgs tam, pie kāda patlaban sēžu es, ar grieztām atvilktnēm un smagiem vara rokturiem, uz galda – Tifānija lampa. Pilsētas vienīgajā kafejnīca ir kaut kas tāds līdzīgs, tajā pašā stilā, tagad neatceros, cenšos tur iegriezties retāk, jo kafija ir briesmīga, bet pētīt tajā paražas ir jau apnicis. Man liekas, es uztaustu galveno punktu tagadējā, nevis Didionas bērnības laika, amerikāņu “kaislībā uz veco” – piecdesmitie bija stabila uzplaukuma un milzīgu automobiļu laiks. Laiks, kad viena liela kara atbalss jau bija pieklususi, bet cits vēl nedārdēja tālumā. Laiks, kad sākās Elviss. Šeit, šajā punktā, ir sanācis kopā “vecais”, kas atliets no eiropeiskās Skaistuma idejas (Tifānija lampas ir portatīvas buržuāzijas katedrāles ar Art Nouveau stila abažūriem), un “mūsdienīgais”, tolaik un mūžīgi mūsdienīgais no Amerikas ēstuvēm (diners), bordo krāsas vai sarkana dermatīnu apšūtiem dīvāniem, uz kuriem sēž ļautiņi džinsos un uzvalkos, ēd burgerus un dzer litriem vien melnu ūdeni, ko sazin kādēļ šeit sauc par kafiju.
Augstais un Tautiskais. Unikālais (kas ir arī masveida) un Masveida (kas ir arī unikālais). “Brokastis pie Tifānija” un Ginsbergs, Keruaks, Karrs, kas ieveļas lētā ieskrietuvē Īstvilidžā, ierāvuši, jautri, cigarete zobos, amfetamīns asinīs.
Interesanti, ka amerikāņu lielās kontrkultūras kustības nebija vērstas uz nākotni, tās vispār nav par nākotni. Bītņiki ir par šeit un tagad. Par laikmetīguma izdzīvošanu, laikmetīguma, kas pilns dzīvības, kaislību, emociju, vēlmju, nekupētas brīvības. Savukārt nicinātie hipiji bija eskeipisma un nostalģijas ļautiņi; viņiem bija labi itin visur – paradīzei līdzīgajā pirmsindustriālajā pagātnē vai starp kaut kādiem jogiem vai Amazones džungļu iemītniekiem, bet tikai ne sava laika Amerikā. Kas attiecas uz nākotni, tad tā tika redzēta kā skābes trips par vispārējas kopošanās tēmu kaut kur zaļumos. Kaut kādā ziņā pēc apziņas tipa viņi ir tieši tādi paši ļautiņi kā Didionas vecāki.
2019. gada 17. oktobris
Atcerējos, ka tajā pašā “Where I Was From” lappusē, kurā ir pasāža par Didionas vecāku māju, ir vēl kādas pārdomas, nedaudz iepriekš. Tās it kā ir par ko citu, taču patiesībā par to pašu. “Tagad es redzu, ka tā dzīve, kurā es izaugu, ir absolūts izolācijas produkts, tā bija bezgalīgi romantiska, tomēr pēc būtības tā bija vakuuma rezultāts; tās apriorā un vienīgā iespējamā estētika bija deviņpadsmitā gadsimta Sanfrancisko nelokāmais bohēmas gars. Apģērbam, ko man izvēlējās bērnībā, piemita spēcīgs prerafaēlisma nospiedums, pieklusināti zaļi toņi un nodzeltējuša ziloņkaula krāsa, plus pelnu pelēcīgi rozā un – retrospektīvi man tas šķiet gana ekscentriski – daudz, daudz melnā.” Izolācija ir amerikāņu pasaules balsts un amerikāņu dzīves izpratnes pamats, kā man tas liekas šeit, izolētajā, no ārpasaules nošķirtajā Grinellā. Pašu Ameriku no pasaules nošķir (1) divi okeāni, (2) Meksikas robeža, kuru tā vēlas pārvērst par nepārkāpjamu (no otras puses) barjeru, par galējo nepārejamo līniju no Dienvidu puses, bet tās (3) Ziemeļos atrodas ne visai saprotamā Kanāda, it kā Amerika un ne Amerika, bet tur, jau pavisam malā, vispār nevar saprast, kas, Aļaska (4). Jā, Amerika, tas ir, Štati, “Amerika”, ir ģeogrāfiski nošķirta, izolēta, mentāli izslēgusi sevi no pasaules, un tas ir tās varenības un varas avots. Tās baiso kompleksu un ātri novecojuša pusaudža histēriskās nepārliecinātības avots. Tā it kā gan grib, gan negrib piedalīties pasaules darīšanās, ja tā noslēdzas sevī, tad dara to ar lepnu un aizvainotu paskatu, ja, tieši otrādi, lien visās spraugās, tad it kā negribīgi un it kā spiediena dēļ. Ne šis, ne tas, ne zivs, ne gaļa.
Taču runa ir ne ne tikai par ārpusi. Amerika ir izolēta arī no iekšpuses, tas ir, tā sastāv no punktiem, starp kuriem pastāv vāji vai vispār nepastāv nekādi sakari. Pa autotrašu diedziņiem, kas savieno šos punktus, traucas konservu bundžas, tajās sēž vientuļi, cits no cita un no pasaules nošķirti ļaudis. Ļaudis, kas groza stūri (ja vispār groza, protams, jo tagad jau var arī tāpat, negrozīt, Siri ar Aleksu, un GPS aizvedīs, kur vajag) visbiežāk pilnīgā vientulībā (vai arī vientulībā divatā vai trijatā), raudzīdamies uz betona lentu, kas slīd zem riteņiem. Pa labi un kreisi parasti nav nekā: lauki, tuksnesis, reizēm kalni un mežs, virs betona lentes klanās milzīgas zilas zīmes, uz kurām lieliem burtiem rakstīti izolācijas punktu nosaukumi, kuri gaida ceļotāju. Šis parasti milzīgās, ar nodomu milzīgās (lai labāk sajustu savu lielo izmēru nošķirtību) amerikāņu mašīnas vadītājs vai pasažieris neko daudz neatšķiras no pārceļotāja vai vienkārši klejojoša avantūrista, kas šķērsoja šo pašu apkārtni pirms 170-190 gadiem, visu, pirmām kārtām – revolveri, nesdams sev līdzi.
Tāds pat skafandrs kā auto amerikānim ir arī viņa māja, līdzīga tai, kurā es patlaban mitinos. Sēšot iekšā, grūti iztēloties pasauli ārpusē: logiem priekšā ir žalūzijas, ir grūti, teju neiespējami izvēdināt telpu, jo atrodies dziļi kondicionētā zonā, kas neparedz atvērtus logu aizvirtņus un durvis. Tu atrodies esamības konservu bundžā, tevi ietinuši skārdā kā Kempbela zupu; vientulība – jā, taču gana komfortabla – lūk, televizors, lūk, saldēta pica, lūk, kola un pat budvaizers, pagrabā paslēpts Teksasas motorzāģis. Bāzes lietas. Dzīvo vien nost. Bet, ja nu nomocīs klaustrofobija, vari iesēsties mašīnā un aizdoties uz iepirkšanās centru. Tur ir daudz cilvēku. Viņi stumj milzīgus ratus, piekrautus ar milzīgām kukurūzas pārslu kārbām, saldētām picām, kā arī milzīgiem kolas un piena iepakojumiem; stumj un ir absolūti laimīgi. Iekļaujies viņu rindās Kļūsti par vienu no viņiem – pūlī, taču nošķirts, individuāls!
Vilinājums ir tik liels, ka laiku pa laikam es piedzīvoju tieksmi paklausīt Amerikas Dieva, Dieva vārdā Amerika aicinājumam – kļūt par šīs dižās Vientulības un Izolācijas baznīcas draudzes locekli. Aptur vien tas, ka man nav auto, bet bez tā līdz tuvākajam Walmart neaizkļūt, tas atrodas 20 minūšu brauciena attālumā no Grinellas. Tas ir, vajag kādam palūgt, lai aizved, bet tā jau ir sociāla interakcija, kas ņem vērā Citu, horizontāla sociālā saikne, kas vairs neparedz Teksasas motorzāģi pagrabā vai jauniņu Ruger portupejā zem džinsu jakas. Jā, starp citu, vēl es neieredzu kantrī un pret Bobu Dilanu esmu vēss. Pavisam ne tāds.
Atgriežoties pie Didionas. Kāda ir apriorā, vienīgā iespējamā Visamerikas izolācijas estētika tagad? Un konkrēti vietējā, Aiovas? Lūk, jautājums.
