Apsēstība: 50 gadi Itālijas keramikā
Foto: Kaspars Teilāns, Aija Vītoliņa
Fotoieskats un 12 izstādes hailaiti
Līdz 23. augustam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pirmoreiz Latvijā skatāma leģendārā Faencas Starptautiskā keramikas muzeja (MIC) īpaši Rīgai atlasītā kolekcija, kas caur 50 autoru darbiem vēsta par 50 gadu ilgo Itālijas laikmetīgās keramikas attīstības ceļu.
Izstādes koncepts balstīts idejā par radošo “apsēstību” – intensīvu un kaislīgu keramikas izpēti, kas raksturo mākslinieku praksi. Izstāde pārsteidz ar inovatīvām idejām, neierastām formām un oriģināliem tehniskajiem risinājumiem, izgaismot keramiku, kā vienu no daudzpusīgākajiem vizuālās mākslas medijiem, kur savijas tēlniecība, dizains un materialitāte.
Ekspozīciju atklāj Lučo Fontanas, Fausto Meloti un Leončillo Leonardi poētiski niansētās kompozīcijas, tām seko 20. gadsimta 70.–80. gadu skulpturālie eksperimenti un laikmetīgo autoru – “Bertozzi & Casoni”, Salvatores Arančo, Alesandro Roma – darbi. Atsevišķa sadaļa veltīta jaunajiem autoriem, kuru sniegums spēj mainīt mūsu viedokli par keramiku, rādot to kā dinamisku un aktuālu laikmetīgās mākslas valodas izteicēju: Marko Čeroni pilsētvides objektos meklē filozofisku dziļumu, bet studija “Formafantasma” pēta materiālu lomu ekoloģijā un sabiedrībā.
Faencas muzejs – dibināts 1908. gadā, glabā vislielāko keramikas kolekciju pasaulē – vairāk nekā 60 000 priekšmetu no 4000. g. p.m.ē. līdz mūsdienām, tostarp Pikaso, Matisa, Šagāla un Ležē darbus, kā arī latviešu meistaru Pētera Martinsona, Andra Vēža un Jura Berginа darbus. Tā ir ļoti plaša kolekcija, kas reprezentē pasaules civilizācijas un kultūras sasniegumus keramikas jomā. 2011. gadā Faenca tika iekļauta UNESCO Radošo pilsētu tīklā, izceļot tieši tās keramikas tradīcijas.
Izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) notiek Latvijas Keramikas biennāles starpsezonas programmā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un Faencas Starptautisko keramikas muzeju (Museo Internazionale delle Ceramiche in Faenza, MIC).
Izstādes kuratori: Klaudija Kazāli (MIC) un Valentīns Petjko un Aivars Baranovskis (Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs).
Arterritory.co piedāvā fotoieskatu ekspozīcijā un izceļ 12 māksliniekus, kuru darbi ir izstādes spilgti akcenti.
Fausto Melotti (1901–1986)
Vāze, 20. gs. 50. gadi
Majolika, 24,5×25,5 cm
Faencas Keramikas muzeja kolekcija
Fausto Melotti bija reta parādība mākslā – tēlnieks, gleznotājs un dzejnieks vienā personā, kura ceļš uz mākslu veda caur mūzikas, matemātikas un inženierzinātņu studijām. Šī izglītība nekad nepazuda no viņa daiļrades: proporcija, secība un ritms kļuva par viņa mākslas pamatvalodu, ļaujot runāt par formu tik precīzi, kā mūziķis runā par kompozīciju.
Tēlniecību Melotti apguva Milānas Brēras akadēmijā pie simbolisma sekotāja Adolfo Vildta, kur iepazinās ar Lučo Fontanu un pievērsās abstraktajai mākslai.
Dzīvoja Milānā, pieredzēja 1. un 2. pasaules karu un savas izjūtas par kara postījumiem pārvērta darbos – taču atbildi uz laikmeta haosu Melotti meklēja nevis destrukcijā, bet Renesanses vērtībās: harmonijā, kārtībā un ģeometriskā skaidrībā. Tā radās mākslinieka savdabīgā vīzija – trausla, gandrīz muzikāla kārtība kā pretstats sagrautajai pasaulei.
Šī 50. gadu vāze labi parāda Melotti majolikas darbu pieeju – masa kļūst par plānu, gandrīz auduma tekstūru atgādinošu formu, kas šķiet mīksti krokojusies, bet irizējošā glazūra izkūst pāri virsmai kā šķidra krāsa.
Nanni Valentini (1932–1985)
Ovāls (čaula), 1975
Akmens masa, h 24×Ø51,5 cm
Faencas Keramikas muzeja kolekcija
Nanni Valentini tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajām pēckara Eiropas tēlniecības personībām – pēc izglītības keramiķis, kurš vienlaikus bija arī tēlnieks, gleznotājs un gravieris. Mācības viņš uzsāka Pesāro Keramikas dekorēšanas mākslas skolā, pēc tam turpināja Faencas Mākslas institūtā un Boloņas Mākslas akadēmijā. Pārceļoties uz Milānu, viņš iepazinās ar Lučo Fontanu, brāļiem Pomodoro un Etoru Sotsasu – šī vide izšķiroši ietekmēja viņa ceļu no keramikas kā tehnikas uz tēlniecību kā patstāvīgu mākslas valodu, kurā centrālais kļuva jautājums par formu un tēlu.
Viņa darbi izceļas ar unikālu pieeju materiālam, krāsai un formai, meklējot robežu starp redzi un tausti. 20. gadsimta 50. gadu vidū tapa pirmās terakotas figūras ar angobu un grafīta apstrādi, eksperimentējot arī ar tādiem neparastiem materiāliem kā papīrs, darva, smiltis un ķieģeļi. 70. gadu sākumā Valentini atgriezās pie iepriekš nerealizētiem projektiem, meklējot jaunas formas bez iepriekš noteiktiem modeļiem – tā tapa arī viņa nozīmīgā darbu sērija, kurā izmantoja ar mālu piesūcinātu marli, radot jaunas tekstūras un formas – posms, kas iezīmēja būtisku pavērsienu viņa daiļradē: zeme vairs netika uztverta kā vienkāršs materiāls, bet gan kā bezgalīgu ainavu un nozīmju nesēja.
Šajā radošajā periodā tapusi arī izstādītā Ovāls (čaula) – akmens masas darbs, kura organiskā, gandrīz bioloģiskā forma atspoguļo Valentini interesi par zemi kā dzīvu, plastisku matēriju, kā arī viņa vēlākajai daiļradei raksturīgo interesi par robežām un slieksni starp iekšējo un ārējo telpu.
Antonia Čampi (1921–2019)
Vāze Gallo C96, 1951–1952
Apgleznota, glazēta keramika
Faencas Keramikas muzeja kolekcija
Antonia Čampi ir viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta itāļu dizainerēm un keramiķēm, kuras daiļradē apvienojas tēlniecība un rūpnieciskais dizains. Viņa studēja tēlniecību prestižajā Brēras mākslas akadēmijā (Accademia di Belle Arti di Brera) Milānā pie tēlnieka Frančesko Mesīnas, diplomu iegūstot 1947. gadā.
Tajā pašā gadā Čampi sāka strādāt Itālijas Keramikas biedrības rūpnīcā Lavēno pie Varēzes ezera, sākotnēji – kā parasta strādniece. Viņas talantu drīz pamanīja uzņēmuma mākslinieciskais direktors Gvido Andlovics (Guido Andlovitz), kurš 1948. gadā deva viņai radošo brīvību radīt jaunas formas. Nākamo gadu laikā Čampi pamazām soli pa solim kāpa pa karjeras kāpnēm, līdz 1962. gadā kļuva par SCI mākslas direktori. Šajā laikā tapa drosmīgi, organiski un gandrīz sirreāli keramikas izstrādājumi ar plūstošām, biomorfām formām, kas pārvērta ikdienas priekšmetus – vāzes, traukus, servīzes, vēlāk arī santehniku – par mākslas darbiem.
Izstādītā Vāze Gallo C96, tāpat kā pazīstamā tējas servīze “Gallina” un citi dzīvnieku formu iedvesmoti objekti, iezīmē Čampi agrīnajam periodam raksturīgo radošo virzienu. Tās asimetriskā, gandrīz sirreālā forma un smalkais, kaligrāfiskais zīmējums uz virsmas atklāj Čampi rotaļīgo, poētisko attieksmi pret materiālu.
Džampaolo Bertoci (1957) un Stefano Dal Monte Kazoni (1961–2023)
Strīdu grozs, 2021
Māls, pigmenti, glazūra, 37×26×26 cm
Faencas Keramikas muzeja kolekcija
Džampaolo Bertoci un Stefano Dal Monte Kazoni ir mākslinieku duets Bertozzi & Casoni, ko viņi izveidoja 1980. gadā. Abi mākslinieki iepazinās, mācoties Faencas Valsts Keramikas mākslas institūtā, un studijas vēlāk turpināja Boloņas Mākslas akadēmijā. Viņu sekmīgā sadarbība būtiski izmainīja mūsdienu keramikas mākslas uztveri, paceļot šo nozari no amatniecības uz augstās mākslas līmeni.
Bertoci un Kazoni specializējās hiperreālistisku, polihromu keramikas skulptūru veidošanā. Viņu darbos bieži attēloti ikdienas sadzīves priekšmeti, pilsētvides atkritumi un dabas elementi – ar neticamu precizitāti radot sirreālas kompozīcijas, kas joprojām maldina skatītāju ar savu materialitāti, liekot domāt, ka darbi veidoti no metāla, plastmasas vai organiskiem materiāliem. Viņu mākslā bieži parādās memento mori motīvi, patēriņa kultūras kritika un cilvēka atstāto pēdu fiksēšana laikā.
Duets ir pārstāvējis Itāliju Venēcijas biennālē (2009., 2011.). Modenas provinces pilsētā Sasuolo kopš 2017. gada darbojas Museo Bertozzi & Casoni – pastāvīga izstāžu telpa, kas veltīta viņu daiļradei. Pēc Stefano Kazoni aiziešanas mūžībā 2023. gadā, Džampaolo Bertoci turpina darboties, saglabājot dueta radošo mantojumu.
Darbs Strīdu grozs pieder pie Bertoci un Kazoni “vanitas” sērijas, kurā mākslinieki ar hiperreālistisku precizitāti attēlo ar gliemežiem klātus atkritumu grozus un izklātus galdus – tēlus, kas simbolizē cilvēka pastāvēšanas trauslumu un pārejošo raksturu. Grozā redzamie ikdienas priekšmeti un lēnie gliemeži rada klusu, tomēr nemierīgu ainu, kurā ikdienišķie sadzīves priekšmeti slēpj sevī nojausmu par esības trauslumu un sabrukšanu.
Dizaina studija Formafantasma
Akvedukts I–III, Kolekcija “Delta”, 2016
Porcelāns
Faencas Keramikas muzeja kolekcija
Formafantasma (no itāļu valodas: “spoku forma”) ir 2009. gadā dibināta, pētniecībā balstīta dizaina studija, kuru vada itāļu dizaineru duets Andrea Trimarki (1983) un Simone Farezins (1980). Studijai ir biroji Milānā un Roterdamā. Viņu darbi izceļas ar padziļinātu materiālu izpēti un runā par dizaina lomu ekoloģijā, politikā un vēsturē nākotnes perspektīvā, bieži izmantojot netradicionālus materiālus – vulkāniskos pelnus (ExCinere flīzes), pārstrādātus elektroniskos atkritumus (Ore Streams) vai dabiskus polimērus (Botanica).
Izstādītais Akvedukts I–III ir viens no kolekcijas “Delta” (2016) darbiem, kas tapa pēc gadu ilga pētījuma Romas antīkajos arheoloģiskajos objektos un muzejos. Šī trauku sērija – ūdens krūze, eļļas un etiķa trauciņi – iedvesmota no antīkās Romas keramikas formām un krāsojuma, apzināti saglabājot to tuvu autentiskajiem paraugiem.
Salvatore Arančo (1974)
Bez nosaukuma, 2021
Keramika, 50×50×40 cm
Autora īpašums
Salvatore Arančo ir itāļu multimediju mākslinieks, dzimis Katānijā, Sicīlijā. Ieguvis fotogrāfijas maģistra grādu Londonas Karaliskajā mākslas koledžā (Royal College of Art), viņš savā jaunradē apvieno keramiku, grafiku, kolāžu, animāciju un video paņēmienus.
Galvenais iedvesmas avots ir Sicīlijā pavadītā bērnība aktīvā vulkāna Etna pakājē. Viņš pēta ģeoloģiskus veidojumus, zinātniskas ilustrācijas, tās pārveidojot un piešķirot tām jaunu, bieži vien satraucošu nozīmi, alķīmiju un mitoloģiju. Mākslinieks īpaši pievērsies keramikai, radot biomorfas, psihodēliskas un bieži vien “dinamiskas” formas, kas atgādina eksotiskus augus vai ģeoloģiskus artefaktus.
2017. gadā Arančo pārstāvēja savu mākslu Venēcijas 57. Starptautiskajā mākslas izstādē “Viva Arte Viva”, kur radīja āra keramikas skulptūru instalāciju, iedvesmotu no Havaju salu sastingušajiem, lavas apņemtajiem kokiem.
Arī darbs, kas redzams izstādē, iemieso Arančo interesi par ģeoloģiskiem veidojumiem kā rituāla un pielūgsmes vietām.
FOS (Enea Macoti, Andri Jonū, Pjero Macoti)
Arkādija, 2024
Porcelāns, 43×35×26 cm
Autora īpašums
FOS, dibināts 1987. gadā, rada interjera aksesuārus keramikā, kas paredzēti ekskluzīviem un elegantiem interjeriem, kas piesaista skatienu. Studija specializējas negalzētā porcelānā jeb tā sauktajā “biskvītā” (biscotto), kura matētā, gandrīz caurspīdīgā virsma piešķir izstrādājumiem raksturīgu, klusu izteiksmību. Katrs izstrādājums ir roku darbs, kas radies, līdzsvarojot mākslu, amatniecību un dizainu, dažkārt papildināts ar zelta vai platīna akcentiem.
Andrea Salvatori (1975)
Dzīvā galda objekts (Svinam dzīvi), 2023
Keramika, aerogrāfijas tehnikā uzklāta angoba, kristalizācijas glazūra, 43×28×24 cm
Autora īpašums
Andrea Salvatori ir keramiķis un tēlnieks. Studiju laikā Boloņas Mākslas akadēmijā viņš strādāja par asistentu pazīstamajam mākslinieku duetam Bertozzi & Casoni, kura darbs arī iekļauts šajā izstādē.
Salvatori ieguvis starptautisku atzinību ar ironiski un asprātīgi interpretētām keramikas skulptūrām, bieži apvienojot popkultūras elementus ar kiča estētiku un izmantojot atrastus (ready made) priekšmetus – piemēram, porcelāna figūriņas, kas tiek papildinātas un pārveidotas. 2009. gadā viņš saņēma prestižo Premio Faenza godalgu, vienu no nozīmīgākajām keramikas mākslas pasaulē.
Sociālajos tīklos plaši pazīstams kļuvis viņa darbs "Testone" (2016, atsauce uz Mikelandželo Dāvidu) – milzīga Dāvida galva guļ zemē, it kā būtu izrakta arheoloģisku izrakumu laikā, bet tās atvērtajā pakausī iekārtojusies laiski guļoša kailas sievietes figūriņa. Darba paraksts vēsta: "Viņš nevar pārstāt par viņu domāt, viņa dzīvo viņa galvā, nemaksājot īri (She’s living in his head rent free") – metafora par uzmācīgām domām, kas aizņem prātu, nesniedzot nekādu labumu, vien velti tērējot emocionālo enerģiju.
Sara Dario (1976)
Madrigāls, 2017
Porcelāns, sietspiede, 23×29×29 cm
Rotko muzeja kolekcija
Sara Dario – keramiķe un māksliniece, pazīstama ar savu unikālo darbu apstrādes tehniku, kas apvieno skulptūru ar fotogrāfiju. Lai uzdrukātu fotogrāfijas uz plānām porcelāna plāksnēm, viņa izmanto sietspiedes tehniku, pēc tam sagriežot, mainot un no jauna saliekot šīs attēlu strēmeles, veidojot trīs dimensiju “foto-skulptūras”. Viņas darbos bieži parādās dabas motīvi, vēja kustības efekti un atmiņu mainība – priekšmeti, kas izskatās vizuāli plūstoši, lai gan pēc taustes ir cieti.
Ieguvusi vairākas starptautiskas godalgas, tostarp Zelta godalgu (Pirmo prēmiju) Starptautiskajā keramikas mākslas biennālē Aveiru, Portugālē (2019, ar darbu “Come foglie al vento”), savukārt izstādītais darbs “Madrigāls” 2018. gadā ieguva Sudraba godalgu starptautiskajā keramikas biennālē Martinsons Award Latvijā.
Džovanni Rudžēro. 1973.
Violetais aplis. 2000
Daļēji apdedzināts māls, glazūra, Ø60cm
Autora īpašums
Džovanni Rudžēro dzīvo Faencā un nodarbojas ar tēlniecību, grafiku, keramiku un instalācijām, izmantojot dažādus materiālus – alumīniju, keramiku, akmeni, marmoru un bronzu. Viņa mākslas darbus raksturo nemitīga cilvēka garīgās pasaules un dvēseles pētniecība un tās vizuāla attēlošana. Viņš ir izgudrojis un pilnveidojis inovatīvu materiālu apstrādes tehniku – “Introrilievi” – strādājot nevis ar apjomu, bet gan ar radāmā objekta iekšpusi. Gravējot materiālā, viņš parāda tēlniecības darba slēpto daļu; tās ir kā skulptūras, kas iegūtas, atņemot materiālam masu.
Viņš stāsta mums par to, ka tukšums nepastāv un ka neesamība ir vienkārši vēl viens klātbūtnes atspoguļojums – katras individuālas eksistences atmiņa (atsauce uz Pompeju traģēdijas vietu kā skaistāko brīvdabas muzeju ar cilvēku ķermeņu atspiedumiem zem debesu velves).
Alberto Džanfreda (1981)
Nekas nav tā, kā izskatās, 2024
Porcelāns, metāls
Autora īpašums
Alberto Džanfreda ir tēlniecības profesors Brēras Mākslas akadēmijā Milānā. Savos darbos viņš galvenokārt pēta materiālu spēju pielāgoties un transformēties, izmantojot kustīgas priekšmeta montāžas sistēmas. Džanfreda bieži strādā ar tradicionāliem materiāliem, piemēram, porcelānu, marmoru un metālu, taču viņš tos "sadrumstalo" un fragmentus savieno ar alumīnija vai dzelzs ķēdēm, padarot skulptūru mobilu un maināmu. Mākslinieka darbus raksturo kontrasts – smagi materiāli un vieglas, gandrīz peldošas formas, kas aicina skatītāju taktili un emocionāli pieredzēt ieplānotās izmaiņas.
Izstādītais darbs pieder pie mākslinieka ilggadējās un plaši pazīstamās sērijas “Nothing as it seems” (kopš 2017. gada), kurā viņš izjauc greznus, bagātīgi dekorētus ķīniešu porcelāna traukus un tos daļēji atkal saliek kopā, izmantojot metāla ķēdes kā jaunu, redzamu “skeletu”. Rezultātā rodas trausli, mutējoši objekti, kas liek pārdomāt kultūru sajaukšanos, dekoratīvisma robežas un priekšmeta identitātes nepastāvību – process, kas precīzi atbilst arī darba nosaukumam. Mākslinieks bieži veido instalācijas, apspēlējot konkrēto vietu vai vēsturisko kontekstu.
2014. gadā Alberto Džanfreda kopā ar tēlnieku Frančesko Areko un kuratori Ilariju Binjoti (Ilaria Bignotti), kā arī vēl vairākiem citiem māksliniekiem, līdzdibināja kustību "Resilienza Italiana", kuras mērķis ir pētīt saikni starp identitāti un pielāgošanās spēju. Šī kustība runā par indivīdu un kopienu spēja pārvarēt grūtības un stresu, pozitīvi pārstrukturējoties. Valsts mērogā tā ir “vērtība”, kas palīdz pārvarēt krīzes, un to dažkārt interpretē kā radošu pielāgošanos vai, kritiskākā skatījumā, kā pasīvu esošā pieņemšanu. Kustība pievēršas ilgtspējības, aprites ekonomikas un iekļaušanas tēmām, taču pats jēdziens “noturība” sakņojas psiholoģijā, kur tas apzīmē spēju izturēt grūtības, tām pielāgoties un kļūt stiprākam.
Guljelmo Madžīni (1992)
Vertigo lēkmes (mācos stāvēt pats uz savām kājām)
Māls, glazūra, sveķi
Latvijas Laikmetīgā keramikas centra kolekcija (LLKC)
Guljelmo Madžīni ir itāļu mākslinieks, dzimis Romā, kurš guvis atpazīstamību ar savām skulptūrām un instalācijām, apvienojot tradicionālos materiālus ar moderniem sintētiskiem elementiem – sveķiem, poliuretāna putām un gumiju. Viņš eksperimentē ar materiālu tekstūrām un formām, pētot robežu starp apziņu un zemapziņu, atmiņām un fizisko telpu.
Izstādē eksponētais darbs sasaucas ar viens no īpašākajiem mākslinieka veikumiem –instalāciju “Stairing” (2024). Tās radīšanas vieta bija Faencas Starptautiskā keramikas muzeja (MIC) kāpnes. Keramikas un sveķu instalācija aptvēra daļu no kāpnēm, pārklājot tās marmora pakāpienus ar plūstošu paklāju dažādās krāsās un apjomā. Madžīni darbs radās, iedvesmojoties no plūdu postījumiem Faencas apkaimē. Doma divējāda: iešana pa kāpnēm un ielūkošanās klasiķu veikumā. (ENG. Stairs, kāpnes un to stare, vērot). Mākslinieks raksta: “Es atceros to brīdi, kad pirmo reizi devos uz Faencu – tas bija 2023. gada maija plūdu kulminācijas brīdī. Šajā dramatiskajā situācijā, par kuru rakstīja ziņu dienesti, man prātā ir palicis dīvains skats: plašs, rozā ziedu paklājs pie ūdens malas, kur agrāk gar šoseju auga persiku koki. … Daudzu kilometru garumā zem ūdens bija nogrimuši koki… Šajā spokainajā, absurdajā “rīsu laukā” virs ūdens bija redzami tikai daži sārti pumpuri – koku vainagu gali nedaudz izlīda virs ūdens. Tad es ierados muzejā, lai sagatavotu savu darbu Faencas balvas konkursam, novilku savas ar dubļiem aplipušās kurpes un basām kājām izkusu brīnišķīgajā mierā. Pat tagad es pazūdu šajā neparastajā muzejā un jūtu, kā es pats – kā ziedoša lavas straume – plūstu lejup pa kāpnēm.”
Mākslinieka darbi bieži balansē starp materialitāti un taktilām izjūtam: “mīkstām” un “cietām” virsmām, organisko un mākslīgo, radot vizuāli intriģējošas formas, kuras gribas aptaustīt.
