Mode asinsritē
Saruna ar Asnati Smelteri izstādes “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” kontekstā
Mode bieži tiek uztverta kā mainīga un dažkārt pat mazliet virspusēja parādība – sezonu, siluetu un audumu ritms. Vienlaikus tā ir viena no visniansētākajām valodām, ko ikdienā lieto katrs no mums. Un saskarsmē, – fiziskā un emocionālā, tā kļūst par daudzslāņainu atmiņas formu: par veidu, kā laiks nosēžas ķermenī, kustībā, detaļās un pat pilsētas atmosfērā.
Rīgai vienmēr ir bijusi sava, grūti definējama stila izjūta – ziemeļnieciski atturīga, bet vienlaikus niansēti jutīga. To veido ne tikai arhitektūra un gaisma, bet arī cilvēki pilsētas ielās: veids, kā viņi kustas, ģērbjas un ienes savu klātbūtni telpā. Viena no personībām, kuras dzīve šo sajūtu iemieso ārkārtīgi spēcīgi, ir Asnate Smeltere.
Viņas attiecības ar modi ilgst jau vairāk kā piecdesmi tgadus un aizsākās šķietami nejauši, – 15 gadu vecumā kļūstot par modeli Rīgas Modeļu namā un vēlāk arī žurnālā “Rīgas Modes”. Tās turpinājās kā nepārtraukta klātbūtne – no modeles Asnate kļuva par dizaineri un uzņēmēju, izveidojot nu jau ikonisko Rīgas stila zīmi “Salons A”. Atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados tā nebija tikai modes, bet arī kultūras un stila telpa. “Salons A”, kura interjera autore bija arhitekte Zaiga Gaile, bija telpa ar simboliskāko skatlogu pilsētā. Aiz tā ik dienas ritēja spraiga dzīve – Asnate un “Salons A” palīdzējis veidot daudzu atjaunotās Latvijas diplomātu un kultūras personību garderobi.
Taču Asnates stāsts ir arī stāsts par vidi, kas veido cilvēku: par radošuma enerģiju aiz dzelzs priekškara, par pelēkumu, kas patiesībā bija daudzslāņains un par īpašo “antenu” sajūtu, kas ļauj uztvert smalkas nianses apģērbā, ķermeņa valodā un laikmeta ritmā.
Ar izstādi “Asnate Smeltere. Nepārtrauktība” (20. marts–4. jūlijs) mākslas un kultūras telpa Ola Foundation aizsāk izstāžu ciklu, kas veltīts spilgtām personībām Latvijas modē, caur ļoti personiskiem stāstiem izceļot saikni starp individuālo un kolektīvo estētiku.
Izstādē nozīmīgu vietu ieņem arī Ilgas Sūnas fotogrāfijas no Rīgas Modeļu nama aizkulisēm, – precīzi notverti mirkļi, kas ļauj ieraudzīt modi vēl pirms tā kļūst par attēlu vai reprezentāciju uz modes mēles.
Sarunā ar Asnati Smelteri mode atklājas kā dzīvs process, – nepārtraukta saruna starp cilvēku, vidi un laiku.
Asnate. Foto no Asnates Smelteres ģimenes arhīva
Kas ir modes sajūta?
Modeļu nama laikos par to stundām ilgi esam ripinājušas sarunas, – gan autobusos, gan vilcienos. Ar Baibu Puzinu, ar Večellu Varslavāni, kuras, izgājušas modes ceļu, palika kopā ar kostīmu mākslu. Mode un kostīmu māksla, tās ir dažādas lietas. Modes izjūta patiesībā nav atkarīga ne no kultūras, ne izglītības, pat ne no vides, no kuras cilvēks nāk. Reizēm tu laiko kādai meitenei, kas atbraukusi no kāda attālāka Latvijas nostūra, un starp jums rodas tāda kopdarbība, ka tu jūti: viņā tas ir. Modes sajūta parādās detaļās. Piemēram, kā tu sasien lakatu, kā jostu, kā jūti krāsu. Svarīga ir savienošanas māka.
Bet tas, no kurienes tā nāk, lielā mērā ir saistīts ar tām antenām, kas tevī ir iestatītas. Cik tevī to antenu ir, cik dažādos virzienos tās uztver pasauli, un ko tu uztver, ko ne. Tur arī tā sajūta dzīvo. Un, protams, kaut ko jau var arī iemācīties.
Mode ir ļoti jutīga lieta. Arī modes sajūta ir reta, ne daudziem tā piemīt. Tāpēc arī pasaulē izcilu modes dizaineru nav nemaz tik daudz. Modes bizness ir ļoti grūts.
Kad tu saprati, ka tevī tās antenas ir?
Man tas liktenis ir ārkārtīgi īpatnējs. Savā dzīvē es neko pati īsti neesmu izvēlējusies, – liktenis mani vienkārši ir paņēmis pie rokas, kā toreiz vidusskolas gaitenī, un vedis cauri visām manas dzīves gaitām. Tas mani ielika Modeļu namā; Modeļu nams mani aizveda uz “Salonu A”, un tad atkal, – visi mūsu draugi un radi mani mudināja uzrakstīt grāmatu. Man šķiet, ka man īsti nav bijis izvēles. Mani liktenis vienkārši ir kaut kur ievedis un teicis: tagad dari šo. Un es esmu darījusi.
Asnate. Foto no Asnates Smelteres ģimenes arhīva
Kā tev ir veidojušās attiecības ar savu un sievietes ķermeni kopumā? Kā modelei un arī kā dizainerei?
Modelējot man vienmēr svarīgs ir bijis pats sievietes ķermenis. Tā stāvs un proporcijas, pleca un kakla līnijas. Viņu ķermeņa valoda. Nenoliedzami liela nozīme ir personas dzīves stilam. Ir sievietes, kurām grūti sevi ieraudzīt. Viņas redz savu vīziju un nodomu. Tāds ir bijis mans darbs – palīdzēt viņām šo dialogu ar tērpu izveidot.
Vai tu pati savu ķermeni iepazini modelējot?
Nē, bērnībā baleta pulciņā Pionieru pilī. Tur mums bija brīnišķīga skolotāja, – baletdejotāja no Sanktpēterburgas, toreizējās Ļeņingradas. Tie pašdarbības pulciņi darīja nozīmīgas lietas, un Rīgā to bija ļoti daudz. Es domāju, ka tas ir viņu nopelns un arī mūsu mantojums, – iemācīties sajust savu ķermeni. Vienkārši sakot, paslēpt to, kas varbūt nav tik iepriecinošs, un tādējādi justies brīvāk savā ķermenī, saprotot, ko ar to varam darīt.
Šodien to īsti vairs nekur nemāca, un meitenes bieži iet kā mazas stampiņas. Manā bērnībā tie baleta pulciņi bija lieliska lieta. Tautas deju ansambļi - mazāk, bet tieši balets: kā jaunās balerīnas apsēžas, kā pagriežas, kā kustas. Tā visa ir viņu milzīga bagātība.
Reizēm dizaineri mēdz teikt, ka ir “grūts ķermenis”. Vai nav tā, ka dziļākajā būtībā neviens ķermenis nav grūts, vienkārši ir jāatrod tā pareizā atslēga?
Visu jau var arī veidot. Vieni dzied brīvi, it kā paši no sevis, citiem savukārt nācies ielikt ļoti daudz stundu un laika, mācoties. Man šķiet, ka gandrīz visu var attīstīt, pavisam maz ir tādu lietu, ko nevar. Tas, kā cilvēks kustas, ir gluži kā dzīvniekiem, – paskaties, kā kustas stirna, briedis vai zirgs. Kustība, ķermeņa valoda, – tā ir burvīga lieta.
Rīgas Modeļu namā bija teiciens: “Viņa to modeli iznesīs.” Tas nozīmēja, – iznesīs pašu modeļa ideju. Arī Ērika Pauzere mēdza teikt: “Viņa iznesīs pirmo vai priekšpēdējo iznācienu.”
Atceros, ka reiz Parīzē modes skatē sēdēju tieši pie mēles. Un iznāca Klaudija Šīfere. No viņas nāca apbrīnojama enerģija. Es atceros viņas kustības – kā skaistam dzīvniekam, kā stirnai. Un tos pagriezienus. Tas nav aktieriskais, tas ir ķermeniskais.
Aktieris un skatuve ir tālu, bet modes mēle ir tuvu. Tā enerģija, ko izstaro modele, nav aktieriska spēle, tas ir kaut kas cits. Tā piepilda un iznes tēlu, iznes modeli. Un, iespējams, tā uzlādē arī fotogrāfu. Viņš saņem šo enerģiju, notiek enerģijas apmaiņa, un rodas izcili kadri.
No fotosesijas Rundāles pilī. Foto: Ilga Sūna. Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums
Ko tev kā modelei nozīmēja iznest tērpu?
Aleksandra Gramoļina, Rīgas Modeļu nama pirmā mākslinieciskā vadītāja, mēdza teikt: modelētājs savu darbu ir izdarījis, mākslinieciskais vadītājs savu programmu ir izveidojis, un tagad tērps ir jūsu rokās. Viss tagad ir jūsu. Un tad, kad tu to uzvelc, un sadzirdi, ka tava melodija ieskanas, tu dari visu iespējamo, lai tā ideja aizietu līdz publikai. Sevišķi svarīgi tas ir ārzemēs, kur skati vēro citas kultūras cilvēki – viņiem šis vēstījums ir jānolasa.
Rīgas Modeļu nama skates ik bieži bija kā mazs teātris. Mums pat bija jāspēlē teniss, jāķer bumbiņas uz mēles, – to visu trenējāmies, braucām uz Lielupes tenisa kortiem.
Ir divi veidi. Viens, kad ir izrāde tērpā ar visu sižetu. Otrs, kad nav nekā cita, ir tikai tērps. Tad izteiksmes līdzekļiem jābūt ļoti izmeklētiem. Patiesībā, jo tie ir slēptāki, jo tu esi lielāka profesionāle. Tu tos sevī akumulē, un tad izej tajā greznajā vakartērpā, kur katra rokas kustība, katrs pagrieziens ir ļoti būtisks. Mēs ar modelēm runājām, ka faktiski bez kādiem diviem gadiem prakses ar tiem izteiksmes līdzekļiem sadzīvot ir grūti. Tie ir jāizjūt katrā savā asinsvadā.
Dizainers un mūza, meistars un mūza. Kā Ibērs Živanšī un Odrija Hepberna. Vai tu atceries šādas attiecības arī Rīgas Modeļu namā?
Īsti nē. Bet es atceros kādu stāstu, kas, acīmredzot, bija patiess. Ivam Senlorānam birojā strādāja kāda interesanta meitene. Kad runa gāja par budžetu un algām, viņam teica: nu, mums tā meitene gandrīz nemaz nav vajadzīga, viņa taču praktiski neko nedara. Viņa tikai pastaigājas un saliek puķes vāzēs. Un visi jau zināja, ka Senlorānu vairāk interesē vīriešu puse. Bet viņš teica: nē, man viņa ir nepieciešama, – viņa mani iedvesmo. Tā viņš viņu arī paturēja. Tā bija ķermeņa valoda, kustība, kaut kāda netverama sajūtu ādere, kas viņu iedvesmoja.
Fotosesija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Foto no Asnates Smelteres ģimenes arhīva
Kas, tavuprāt, bija žurnāls “Rīgas Modes,” – sava laika kultūras zīme, sociāls fenomens; elements, kas zināmā mērā veidoja savveida estētisko komūnu, savienojot gan radītājus, gan lasītājus?
Es domāju, ka tas žurnāls bija īsts brīnums, – piedzima Latvijā tieši visvajadzīgākajā laikā. Informācijas nebija gandrīz nekādas. Cilvēkiem bija nepieciešams kāds iedvesmas avots. Un žurnāls “Rīgas Modes” tāds bija. Rīgas Modeļu nama skates tādas bija... Uz tām tikt bija kā loterija, dažbrīd gandrīz neiespējami. Es vienmēr smejos: mana zobārste reiz teica: jūs man tikai divus ielūgumus atnesāt, vai tiešām nevarējāt četrus?
Svarīgi ir arī tas, ka “Rīgas Modes” nebija tikai žurnāls iedvesmai, tam bija arī praktiskā puse. Līdz ar to iedvesmu varēja arī realizēt. Žurnālā bija perfektas piegrieztnes, kas balstījās vecajā Latvijas drēbniecības skolā un līdz ar to bija ļoti precīzas.
Žurnālam bija arī milzīgs tirgus – ar tā starpniecību Rīgas modē notiekošais sasniedza pat tālus Sibīrijas nostūrus. Atceros, reiz Uzbekistānā gājām pa ielu, un cilvēki mūs pazina: “Ā, Rīgas Modeļu nams…” Tiesa, tas bija diezgan īss periods, jo drīz parādījās citi līdzīgi centri, – Maskavas, Pēterburgas, Kijevas un Alma-Atas Modeļu nami.
Mums Latvijā bija ārkārtīgi spēcīga vieglā rūpniecība. Protams, tā tika veidota pavisam citu iemeslu dēļ. Taču galvenais bija tās neparastais radošais potenciāls. Sākumā, pirmajos gados, Rīgas Modeļu nams radīja visus etalonus rūpniecībai, un ar laiku katrā rūpnīcā veidojās radošās darbnīcas, radošās grupas. Tur strādāja meitenes ar ļoti labu izglītību, gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas, gan Maskavas Tekstila institūta. Tas radošums Rīgā bija patiešām neparasts.
Fotosesijas pauze. Foto: Ilga Sūna. Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums
Šobrīd tā laika tēls lielākoties tiek saistīts ar pelēkumu. Vienveidību. Kaut arī no Rīgas Modeļu nama skatpunkta, tas galīgi tā nebija.
Es to pelēkumu pazīstu. Tas nebija cilvēkos vai tērpos, – pelēkums bija vidē. Atmosfērā, cilvēku noskaņojumos. Tā drīzāk bija tāda psiholoģiska koloristika.
Kad pēc ārzemēm atgriezies Rīgā, tu skrien uz frizētavu un pēkšņi ieraugi: tas pakāpiens ir pavisam šķībs, durvis ar bleķīti aizsistas, rokturis nestrādā. Ikdienā dzīvojot, tu to nemaz nepamani. Bet otrajā dienā pēc atbraukšanas to pelēkumu sajūti ārkārtīgi spēcīgi, tas šķiet iesūcies visur. Bet ne jau tajā meitenē, kas dodas uz balli. Viņa nav pelēka, iespējams, viņas enerģija ir pat vēl spēcīgāka par visu apkārtējo. Tas pelēkums ir citur – vidē, mūros, asfaltā.
Savā ziņā var teikt, ka bijām lutināti – mūsu vide bija Mākslas akadēmija, Mākslas dienas, Kinostudija, tajā vairs pelēkuma nebija.
Bet, kad tu kā modele aizbrauci uz skatēm Rietumos, kur, protams, neko īpaši nevarēji atļauties un katram tavam solim sekoja – taču, ja abstrahējas no visa pārējā: vai radošā ziņā tu juties līdzvērtīga tam, ko redzēji uz modes mēles tur?
Es par to rakstīju grāmatā, – par to brīdi, kad sēdēju pie grima galdiņa un krāsojos. Pagriežu galvu, un man blakus sēž meitene brīnišķīgā veļā, un viņai kosmētikas kastē ir visādas skaistas lietas, smaržas un vēl sazin kas. Tas viss tikai kādus divdesmit centimetrus no manis. Un tur gan tas mazvērtības komplekss bija dziļš. Tas bija burtiski iezīdies, gluži kā tas pelēkums asfaltā vai durvīs. Tas kokteilis mūsos bija rūgts.
Bet tajā brīdī, kad mēs uzgājām uz mēles, un bija kopīgās skates ar francūzietēm vai itālietēm, – tu izdzirdēji savu mūziku, uzvilki savu tērpu, un skatuve pēkšņi piederēja tev, tavam ķermenim, tad vairs nebija nekāda mazvērtības kompleksa. Pilnīgi nekāda.
Taču sadzīvē tas bija daudz smagāk. Tas padomju kokteilis bija tik veiksmīgi uzbrūvēts, – ar visām pasēm, birokrātijām, partijas komitejām. Tu biji izmalta kā caur gaļasmašīnu. Un tajā brīdī tev pašai bija jāpāraug, jāpārkrāsojas. No iekšpuses.
Daži to neizturēja. Mums bija brīnišķīgs modelis Andrejs, krievu puisis, kurš bija sapratis dzīvi tādu, kā mācīja mūsu todienu ideoloģija. Viņš sabruka Šveicē, – morāli sabruka, gandrīz vairs nebija gatavs iziet uz mēles. Viņš ieraudzīja Šveices dzīvi, – jauniešus, kas krāsainos tērpos brauc ar krāsainiem riteņiem pa ielām, un kur asfalts vairs nebija pelēks.
Manu paaudzi savā ziņā glāba laiks. Sešdesmitie gadi visā pasaulē bija revolucionāri, tas vilnis sāka celties. Un septiņdesmitie gadi manai paaudzei bija milzīgu alku laiks. Mēs visi kaut ko ļoti gribējām: mācīties, darīt, piedzīvot. Man šķiet, ka tur darbojās arī kādi kosmiski spēki. Tā iekšējā enerģija bija tik stipra. Tagad jaunieši dzer enerģijas dzērienus, mums par to pat domas nebija. Tā enerģija vienkārši bija mūsos.
Modele Asnate krāsojas. Foto: Ilga Sūna. Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājums
Savā grāmatā tu daudz runā par emocijām. 1970. gados un arī vēlāk. Kā tu raksturotu to savas dzīves laiku, sajūtas, ko Ilga Sūna iemūžinājusi savās aizkulišu fotogrāfijās, kas skatāmas arī izstādē “Ola Foundation.”
Nu, viņa pati bija ārkārtīgi emocionāla – ar visu savu dzīves stāstu. Es viņu ļoti labi pazinu. Kad iepazināmies, man bija 16 gadi, un tā kā nebiju vēl pilngadīga, Modeļu nams mani vienu uz skatēm ārpus Latvijas negribēja laist. Ilga brauca man līdzi, – uz Maskavu, Varšavu, un naktis vilcienos pagāja klausoties stāstus par viņas bērnību.
Viņa stāstīja gan par Sibīrijas mežiem, gan par to, cik šausmīgi ir uzaugt bez vecāku mīlestības. Par krievu ģimeni, kas viņu bija pieņēmusi. Viņa stāstīja, kā bērnus, divpadsmit vienā laivā, palaida pa upi, un gar krastiem bija ciemati, kur ģimenes dzīvoja. Kā viņu pieņēma viena krievu ģimene, kurai pašai knapi pietika ēdiena, bet viņi tomēr dalījās ar bērniem. Viņa stāstīja, kā vasarās gāja sēnēs, kā mežā perfekti zināja, ko var ēst un ko ne. Vārdu sakot, viņas dzīve bija pilna ar pieredzēm, un tās emocijas viņa sevī bija izkopusi.
Kad viņa atbrauca uz Latviju, viņa uzreiz iestājās Lietišķās mākslas vidusskolā. Viņa bija ļoti laba zīmētāja un ļoti acīga dzīves vērotāja. Viņa vēroja arī mūs, jaunās meitenes. Viņa nebija fotogrāfe, bet viņai tās emocijas bija tik svarīgas, un viņa tās tik ļoti gribēja iemūžināt, ka pamazām sāka fotografēt pati. Un dāvināja mums bildes. Beigu beigās viņa mums ir atstājusi ļoti skaistu mantojumu.
Man dažreiz šķiet, ka šodienas jaunajā paaudzē es vairs neredzu to emocionālo uguņošanu, kas bija mūsu radošajos kolektīvos. Mākslas akadēmijā vien, – kādi tur bija emocionāli sprādzieni! Mana to dienu vide: Dimiters, Lūsis, Blumbergs, Georgs, Kirke… tie bija burvīgi radoši mirkļi. Šodien sabiedriskajā dzīvē es to vairs īsti nejūtu. Bet, iespējams, es vienkārši jau esmu ārpus līnijas.
Bet varbūt iemesls ir pavisam cits. Mūsu jaunībā praktiskajai, materiālajai pasaulei nebija tik lielas nozīmes. Mēs savā ziņā esam unikāla paaudze, kuras jaunībā naudai nebija īpašas vērtības. Naudas vienkārši bija maz, un mēs agri iemācījāmies dzīvot par to īpaši nedomājot. Dabūjām kādu nelielu naudiņu, aizgājām uz bāru, kāds samaksāja, kurš samaksāja, pat īsti nezinu. Tā mēs dzīvojām. Lielas naudas mūsu apvārsnī nebija.
Man liekas, ka materiālai pasaulei arī ir savs nospiedums, un ne vienmēr labs. Tā kaut kā piegriež emocijas. Tām vairs nav tāda lidojuma. Vismaz man tā šķiet. Bet …varu arī citādi domāt.
Ilgas Sūnas fotogrāfijās var manīt arī nogurumu, bet tikpat klātesošs tajās ir prieks. Dzīva dzīve.
Mūsu pavadonis bija humors. Tajos autobusos nepārtraukti skanēja smiekli. Bija sviestmaizītes, bija maza pudelīte – armēņu konjaciņš. Modeļu namā vienmēr līdzāspastāvējušas trīs paaudzes – jaunākā, vidējā un vecākā. Kad tajā ienācu, biju pati jaunākā. Kad aizsākās “Salona A” laiks, es jau biju vidējā paaudze, taču vecākā vēl arvien bija turpat. Arī drēbnieki.
Ar manekenēm bija līdzīgi. Kad mēs jau bijām vidējā paaudze un atnāca jaunākās – Inese, Gunta, Regīna, tad parādījās interesanta atšķirība. Mums pirms skates pie kosmētikas galdiņa vienmēr bija sviestmaizītes, konjaciņš, tāds mazliet bohēmisks noskaņojums. Bet viņas nāca ar pavisam citu attieksmi. Viņām bija svaigi rīvēts burkāns, speciāli taisīta tēja. Viņas bija konjaka un bohēmas noliedzējas. Mums tas šķita ļoti dīvaini, – viņas krāsojās un vienlaikus grauza burkānus un kāļus. Bet arī tas pavisam drīz mainījās. Arī aizkulišu dzīvē ir mode.
Asnate. Foto no Asnates Smelteres ģimenes arhīva
Ilga Sūna nekad nav bijusi klasiska modes fotogrāfe, taču viņas skatienam piemita trāpīgums un pārlaicīgums. Vai tu piekrīti, ka mūs veido tas, ko mēs redzam un pamanām, lai arī ne vienmēr tas ir tikai skaistais?
Jā, un Ilgas gadījumā – viņā bija likteņa vai debesu iedēstīts radošums. Ar modes fotogrāfiju viņu 70. gados pamudināja nodarboties kolēģis Jānis Kreicbergs, kad abi strādāja žurnāla “Rīgas Modes” redakcijā. Viņa sarīkoja arī vairākas izstādes “Tuvplāns aizkadrs” (1979) un “Sieviete un mode” (1984). Viņai ļoti svarīgs bija sejas skaistums, gaisma. Viņa bija stalta auguma, ļoti neatkarīgu stāju. Ne visai liela diplomāte, vienmēr izteica savu viedokli.
Vēlāk Ilga Sūna pievērsās arī ainavas fotogrāfijai. Līdz pat sava mūža pēdējai iespējai viņa kaut ko darīja. Atceros, viņa nesa uz “Salonu A” ļoti skaistas krelles, darinātas no jūrmalā izskalotiem koka gabaliņiem. Viņa arī brīnišķīgi adīja, turklāt neprātīgā ātrumā. Radošums bija viņas būtība.
Atgriežoties pie tava modelēšanas laika, pēdējā modes skate tavā modeles karjerā bija Kobē. Kāpēc tieši tur tu pieņēmi lēmumu vairāk neturpināt?
Tā Japāna droši vien bija vairāku apstākļu sakritība, bet varbūt arī vienkārši tāda dzīves gudrība. Bija izaugusi jaunā paaudze, – tu redzi, ka viņas ir par tevi piecpadsmit, divdesmit centimetrus garākas, viņām ir vēl lielākas alkas un enerģija. Un tu jūti, ka tev ir jāpadod ceļš. Tā bija tāda mierīga atkāpšanās. Un līdzās visam bija arī sajūta, ka man pietiek, ka es tur jau visu esmu izdzīvojusi un piedzīvojusi. Ka šajā profesijā es vairs nevaru ne daudz ko dot, ne arī saņemt. Tas bija ļoti dabisks lēmums, un es domāju – ļoti pareizs. Turklāt tas bija ļoti skaists mirklis. Tas lēmums man burtiski atnāca vienas dienas laikā.
Kas bija tas izšķirīgais motīvs, kas ļāva piedzimt “Salonam A” un tev no modeles kļūt par dizaineri? Iespējams, kaut kur dziļi iekšā tevī šī vēlme bija. Kā loģisks turpinājums.
Varbūt bija tas radošais gars, bet ne tādā nozīmē, ka es gribētu atvērt modes salonu. Taču vēlēšanās darīt kaut ko radošu man noteikti bija. Es atceros, kad aizbraucu pie Georga (Smeltera) uz Itāliju, – viņš Romas Mākslas akadēmijā studēja maģistrantūru. Es redzēju, kā viņa grupas mākslinieki strādā – kā no rīta izliek gaitenī savas skices, kādas tur valdīja vibrācijas. Manī radās nevaldāma vēlēšanās kaut ko mācīties. Georgs vēl teica: tu iestātos pavisam viegli, jo mēs Latvijā zīmējam daudz labāk, – arī salīdzinājumā ar itāļiem. Viņš pats bija par to pārsteigts.
Taču tie bija bargie astoņdesmitie gadi. Par kādu mācīšanos Itālijā vispār varēja būt runa? Nebija nekādu iespēju. Tomēr tā sajūta, ka es gribu darīt kaut ko radošu, manī bija. Es pat gribēju aiziet no Modeļu nama un padzīvot mājās, veltīt savu laiku meitiņai un lēnām pieņemt lēmumu par nākotnes plāniem. Tieši tad RMN radās ideja par jaunu izstāžu zāli, un es saņēmu aicinājumu darbam: vismaz sāc, ieliec pamatus. Man bija jāmeklē arhitekti, būvnieki, grafiskie dizaineri.
Manī bija šis Rīgas Modeļu nama mantojums, kāda dīvaina pienākuma sajūta un radošs nemiers, kas neļauj apstāties. Jāturpina. Kā tāds zieds vai rožu krūms jāiestāda un jāaudzina. Tas bija grūti. Vīzija par vieglu un krāšņu dzīvi modē ir maldinoša.
“Salona A” stūrakmens bija drēbnieku meistarība, mūsu senā amata prasme, kuras saknes iesniedzās ulmaņlaikā un pat vēl senāk. Šī tradīcija nebija izzudusi, laika ritumā tikai vēl attīstījusies, un es biju pateicīga, ka varēju uz viņiem paļauties.
“Salons A” patiesībā tika ļoti negodīgi izputināts. Tā bija poļu firmas Budimex pēdējā būve Baltijā, izstāžu zāle, daļa no dāvinājuma Rīgas kultūrvidei. Kā kontraktā bija ierakstīts. Bet vēlāk, kad tas viss nonāca Valsts Nekustamo īpašumu aģentūras rokās, ar to vairs neviens nerēķinājās. Mana cīņa bija velta. Un, lai arī no tā laika manī ir tik daudz pozitīvā, tomēr ir arī rūgtums. Mūsu valstī nenovērtēja, kas ir individuālais uzņēmējs, kas ir radošā industrija Rīgas pilsētā. Mūs iznīcināja ar šausmīgi augsto īri. Divus gadus “Salons A” maksāja 5200 eiro mēnesī tikai par īri. Tas bija nenormāli. Attieksme pret mazo uzņēmēju bija skarba, – mūs vienkārši iznīcināja, un līdz ar to arī plaukstošu, labu uzņēmumu.
Asnate. Foto no Asnates Smelteres ģimenes arhīva
Vai tu piekrīti, ka mode, iespējams, ir viena no visniansētākajām valodām?
Mode kā valoda ir ārkārtīgi bagāta. Par cilvēku var ļoti daudz pateikt pēc tā, kā viņš ģērbjas. Taču jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu pasaulē daudzi dzīvo tik lielā steigā, ka viņiem vienkārši nav laika padomāt par to, ko viņi uzvilks. Un pret šādiem cilvēkiem jābūt ļoti piesardzīgiem spriedumos, – viņiem vienkārši nav laika. Reizēm nav pat laika sev pagatavot ēst. Bet tad, kad cilvēks tiešām ir pārdomājis, ko vilks mugurā, un apzināti izvēlējies savu tērpu, pēc tā gan var daudz spriest, īpaši, ja viņu vēro ilgāk.
Kas tevi vienmēr ir saistījis melnajā krāsā, tās kombinācijā ar citiem toņiem? Kas starp šīm krāsām notiek – vai tā ir saruna?
Man ļoti iedvesmo melnā krāsa. Es tajā saredzu bezgala daudzas tonalitātes. Spožāks, raupjāks, pelēkāks... Lieku kopā un burtiski nevaru apstāties. Melnajā ir muzikalitāte, strādāt ar to ir patiesa bauda.
Krāsu izvēle ir ļoti saistīta ar klimatu. Ir mēneši, kad cilvēki izvairās no melnas krāsas. Visbiežāk tas ir aprīlis vai maijs. Viņi pat tai nepieskaras. Un tad nāk tas brīnums, kad vasaras svelmē – līdzīgi kā dienvidu zemēs, visi atkal grib melnu.
Tavos tērpos ik pa mirklim ienāk tautiskie motīvi. Vai tas ir veids, kā atgādināt par savām saknēm, savā ziņā smelties spēku – caur pārmantojamību?
Mana vēlme bija izcelt no mūsu dzīlēm senatni un ievietot to modernā tērpa konstrukcijā. Radīt Šaneles stila žaketīti no Limbažos austa auduma un palaist skrējienā sabiedrībā. Mūsu tautiskais tērps ir varens un skaists, bet tajā neredz jaunas meitenes vidukli. Tas bija mans izaicinājums, ar dažādām tehnikām panākt, lai jostas vieta līdz gurnam ir šaura, un tikai tad nāk tas kuplums. Lai izceltos jaunas meitenes slaidais sāvs
Pēc savas dabas es neesmu lina cilvēks. Man patīk zīda sajūta, mīksti audumi. Vibrējošais, caurspīdīgais. Es ļoti mīlu šo sajūtu – modē, ķermenī. Un tad es sāku vieglajiem audumiem: zīdiem, šifoniem, pievienot mūsu smagās rotaslietas, – saktas, ķēdes. Kā kontrastu mākslā un simbolu dzīvē.
Vai tevi joprojām dara laimīgu šujmašīnu dūkoņa?
Nē, ja nu kas ir pagātne, tad tā ir pagātne. Tas ir nogrimis pagātnē.
Asnate. Foto: Ilga Sūna. No Asnates Smelteres ģimenes arhīva
