Foto

Ja rūpīgi vēro, tad garlaicīgi nav

2019. gads Latvijas arhitektūrā

Vents Vīnbergs
10/01/20

Neviens nezina, kā sākums vēlāk būs izrādījies 2019. gads. Un arī kaut kā beigas arhitektūrā reti var piesiet vienam konkrētam gadam. (Toties atskatoties varbūt varēs paspekulēt par to, ka tas kaut kam būs bijis beigu sākums.) Lūk, piemēram, ir iegājies tā, ka kārtējā gada Arhitektūras balvu saņem iepriekšējā gadā tapušie darbi, un tāpēc šogad pabeigtos objektus nākamajā pavasarī sauks par “Latvijas arhitektūru 2020”. Tikai tad nāks zināmi daudzi šobrīd vēl neafišētie mazie un privātie projekti, kuros – tāda ir tendence – labas arhitektūras parasti ir daudz vairāk nekā liela mēroga un liela budžeta publiskajos un plaši apspriestajos objektos. Tā bija arī ar šī gada balvas laureāti – arhitektes Brigitas Bulas Sāls māju Pāvilostā. Lai gan Latvijā pamazām plašumā iet arī cita rietumnieciska sabiedriskā tendence – publikas nepatika pret turības demonstrēšanu un ekstravagantām patēriņa un privātas gaumes manifestācijām. To jūt arī īpašnieki, kas arvien biežāk izvēlas neafišēties ar savu varbūt pat eleganto privāto arhitektūru, un, iespējams, tāpēc šī gada labāko darbu izlasē netika iekļauta Maskavas arhitekta Totana Kuzembajeva projektētā Klauģu villa Vidzemes augstienē.

Vispār par gada tendencēm Latvijas arhitektūrā runāt vienmēr ir bijis neērti. Par redzamākajiem šī gada jaunpienācējiem varētu pajokot tādā pašā klišejiskā formā, kādā progresīvie morālisti tviterī pilnā nopietnībā komentē, viņuprāt, pārāk lēnus sociālos procesus: “Aiz loga jau 2007. gads, bet mēs joprojām par to runājam!” Jo tiešām – gan Ventspils koncertzāle, gan Muzeju krātuve Pulka ielā, gan faktiski gatavie Z torņi Pārdaugavā visi ir šī treknā gada iniciatīvas. Tādas ir arī vairākas jaunās plombas Rīgas vēsturiskā centra perimetrālajā apbūvē, kas lepni tika pietiktas tolaik, bet klusi tiek pabeigtas tikai pēdējos pāris gados, piemēram, SZK/Z arhitektu “Aizkulises” Čaka un Alauksta ielu stūrī vai Palast Architekts un DR arhitektu jaunbūve blīvajā Dzirnavu un Jeruzalemes ielu stūrī. Turklāt ne visos gadījumos ilgais tapšanas laiks ir nācis pa labu sākotnējām arhitektoniskajām ambīcijām. Birokrātiskās prasības ir citas, gar arhitektūras kvalitāti tām arī iepriekš nebija daļas, bet pa ieilgušiem projektiem tās sit jo smagāk; dažiem objektiem vairākkārt mainījušies īpašnieki un reizēm arī autoru kolektīvi, tāpēc dažbrīd ar kaut kādu pārliecību par tiem runā un par “saviem” tos droši dēvē vairs tikai materiālu piegādātāji, nekustamā īpašuma speciālisti un mārketinga relīžu rakstītāji. Un tādi padsmitgadīgi “jaunumi” nāks klāt arī nākamajos gados. Uz 2007. gada konkursa bāzes turpinās Dziesmusvētku estrādes būvdarbi, ar jaunu spēku publiskajā telpā atgriezās arī 2006. gada Rīgas koncertzāles ideja. Lai gan atkal bez paredzama atrisinājuma, šo troksni tomēr var uzskatīt par cerīgu zīmi. Otrs tāds pastāvīgas atgādināšanas gadījums nesenajā vietējās arhitektūras vēsturē bija LNB ēka, kura starp pirmo Birkerta skici un pamatakmens ielikšanu prasīja 20 gadus un vēl sešus, lai to pilnībā pabeigtu. Anda Sīļa joprojām aktuālajam priekšlikumam šogad apritēja tikai 13. Viens no retajiem sabiedriski nozīmīgajiem objektiem, kam nepārprotami der šī gada notikuma birka, ir Hanzas perons. Tomēr arī tam piemīt vilšanās aura. Reiņa Liepiņa un Sudraba arhitektūras darbs ir glīts un akurāts, taču savu sākotnējo uzdevumu – radināt publiku pie šīs jaunās adreses un pastāvīgi atgādināt par gaidāmo laikmetīgās mākslas muzeju – tas veic pat pārāk labi. Tagad tas kā banālo korporatīvo ballīšu un popsīgo pasākumu vieta ir pastāvīgs un rūgts atgādinājums par iesaldēto muzeja ieceri.

Uz šāda fona gluži instinktīvi prasās būt atturīgi vēsiem pret visām šogad izziņotajām jaunajām būvniecības iecerēm un notikušajiem arhitektūras metu konkursiem, piemēram, Nacionālā teātra paplašināšanu un Dailes teātra priekšlaukuma sakārtošanu.

Gada garumā pamazām ir sākts pierast pie jaunā bijušās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nosaukuma ar viegli ulmanisku pieskaņu – tagad tā ir Nacionālā mantojuma pārvalde. Bez nosaukuma tās darbībā ir arī citas būtiskas izmaiņas. “Likuma grozījumi maina pieeju mantojuma aizsardzībā, turpmāk tik daudz neakcentēsim kontroles darbu, lielāku atbildību par pieminekļa saglabāšanu nododot īpašniekiem, ka arī, pievēršot uzmanību, lai darbus kultūras pieminekļos veic kompetenti speciālisti. Vairāk uzticēsimies īpašniekiem,” teikts pārvaldes paziņojumā. Un kā savdabīgs šīs institucionālās paļāvības simbols visa gada garumā jūgendstila kvartāla gruveši Pārdaugavā, Kalnciema ielas sākumā. Tomēr blakus lavīnveida sarkasmam sociālajos tīklos visspilgtāk pilsētnieku neuzticēšanās atbildīgo dienestu spējai rūpēties par pilsētvides kvalitāti un vēlme to aizstāvēt pašu spēkiem parādās protestos pret koku izciršanu, jo īpaši gadījumos, kur tā saistīta ar kādu plānotu jaunbūvi. Piemēram, 2008. gadā bija pašsaprotami, ka par kokiem neviens nelikās zinis, kad Brīvības gatves novietnē pretim LMT ēkai tika plānota Rīgas apgabaltiesas jaunbūve, savukārt 2019. gadā tikpat pašsaprotama ir cīņa par šo koku saglabāšanu un visaptveroša skepse pret jebkādas jaunbūves nepieciešamību, pat ja to iniciē nevis komercattīstītāji, bet valsts uzņēmums.

Par dažādu iespējamo šī gada beigu sākumu runājot, būs interesanti pavērot, kā arhitektūras procesus un iedibinātās pilsētu apsaimniekošanas shēmas turpmāk ietekmēs personāliju maiņa un varas pārgrupēšanās Rīgas Domē, Kultūras ministrijā un varbūt pat Ventspilī. Gadiem būvētās dažādu apakšuzņēmēju un patiesā labuma guvēju konstrukcijas bieži vien mēdz būt stiprākas un stabilākas par fasādes figūrām, kas tās ilgstoši bija personalizējušas, bet citos gadījumos mēdz izrādīties, ka šķietami nesatricināmo kārtību kopā saturējusi tikai līdera harizma. Kura veida izmaiņas – vecie tikumi ar citām sejām vai krasa sistēmas pārkārtošana –  skars Rīgu pēc Ušakova un Amerika bēgšanas vai letarģisko Ventspili un Lemberga projektus ārpus tās pēc ASV sankcijām pret viņu, varbūt varēs just jau nākamajā gadā.