No Luīvilas līdz Venēcijai un atpakaļ
Pārdomas par mākslu un vietu 2019. gadā
Džūljens Robsons*
07/01/20
Mana radošā enerģija aizvadītajā gadā lielā mērā koncentrējusies reģionā, kur es strādāju: pieticīga izmēra pilsētā, ne gluži ASV Dienvidos, ne gluži Vidējos Rietumos. Tas ir tālu no lielās kņadas, taču šajā pilsētā kūsā jaunrades gars. Mani vienmēr interesējusi perifērija ‒ reģioni, kas atrodas ārpus galvenajiem mākslas centriem, kā arī veids, kādā vieta izpaužas mākslinieka idejās un darbā.
Šajā sakarā man ļoti dārgs ir kāds Roberta Menases citāts, kurā norādīts, kā mākslas darbs, lai arī iecerēts, lai aizsniegtos tālāk par tapšanas vietu, tomēr “pirmkārt un galvenokārt piesātināts ar mākslinieka pieredzi šajā konkrētajā vietā”. Tas ir skatpunkts, kas saslēdz vienotā ķēdē lokālo un globālo un vienlīdz lielā mērā attiecas uz mākslu, kas radīta gan Ņujorkā, Berlīnē un Londonā, gan Lagosā, Riodežaneiro un Hošiminā. Un pat Kentuki štata Luīvilā.
Didaktisma nāve Venēcijā
Lai gan es jau vairāk nekā trīs gadu desmitus strādāju dažādās ASV un Eiropas perifērijas pilsētās, man gandrīz katru reizi izdevies atrast ceļu arī uz Venēciju. Lai gan biennāle vairs nepieturas pie komerciālā modeļa, kas tika piekopts līdz 1969. gadam, šķiet, ka palaikam tas tomēr pamanās atgriezties ‒ maskētā veidā.
Es atceros kādu Venēcijas biennāli, kaut kad 2000. gadu sākumā, kad britu māksliniekam veltītā pieņemšana (ko sponsorēja Bloomberg) tika sarīkota ekskluzīvam īpašo viesu sarakstam. Viesus aizvizināja uz privātu salu; katrs no viņiem šī īsā un nebūt ne pārāk nogurdinošā ceļojuma grūtību atvieglošanai tika apgādāts ar pudeli Moët & Chandon (komplektā ar šodien neiedomājamo plastmasas salmiņu). Uz salas visus gaidīja plašāks dzērienu klāsts un īpaši šim pasākumam par godu attransportētas amerikāņu ēdināšanas kompānijas piedāvātās gardēžu picas.
Kaut arī minētais piemērs datējams ar demonstratīva hedonisma augstākās kulminācijas laiku pēdējos gadu desmitos, naudas ietekme vēl joprojām sajūtama arī šodien, visuzkrītošāk ‒ vadošajā lomā, kas nacionālo paviljonu iekārtojumā atvēlēta dīleriem. Valsts finansējumu pamazām aizstājuši privāti līdzekļi, un nu jau gandrīz uz katras etiķetes Centrālajā paviljonā un Arsenālā lasāms, ka darbs Venēcijā skatāms, pateicoties tās vai citas galerijas “atbalstam”.
Saprotams, ka galeriju atbalsts māksliniekiem, kas piedalās izstādē, ir neaizstājams, un šis ievērojamais mākslas notikums ar savu prestižu nepārprotami krietni veicina darbu pārdošanu. Un tomēr patīkama pārmaiņa bija redzēt, ka Ralfa Rugofa veidotajā “Kaut jūs dzīvotu interesantos laikos” izstādītāja gods tika atvēlēts tikai un vienīgi pašiem māksliniekiem, izvirzot priekšplānā tos, kuru darbs un pūliņi ir pasākuma pamatā, un tādējādi atdodot izstādi atpakaļ māksliniekiem ‒ tiem, kuri rada mākslu.
Pati izstāde piedāvā globālu laikmetīgās mākslas momentuzņēmumu jaunāko paaudžu sniegumā, aplūkojot to, kā mūsu laiku lielās problēmas – klimata pārmaiņas, nacionālisms, rasisms, materiālā nevienlīdzība ‒ spēlē dominējošu lomu daudzu šo mākslinieku iztēlē. Cita kuratora rokās šīs tēmas varēja kļūt didaktiskas un forsētas, taču Rugofs, vairākus mēnešus pirms biennāles sīkāk izklāstot savu ieceri, paskaidroja, ka vēlas, lai izstāde būtu rotaļīga ‒ pat risinot būtiski svarīgo jautājumu par “izteiktu šķelšanos sabiedrībā un sociālajā diskursā”.
Iznākums bija biennāle, kas piedāvāja ārkārtīgi lielu elastību un brīvību, neiegrožojot sevi ar kaut kādas vienas tēzes rāmjiem. Radās iespaids, ka māksliniekiem, kuru iztēli darbina konkrētais mūsu dzīves apstākļu kopums (šie “interesantie laiki”), dota atļauja brīvi izvēlēties pieeju šai izstādei, atmetot jebkādu kuratora uzspiestas ortodoksijas kontroli.
Rugofa domu, ka “mākslai jāsniedz mums ne tikai kritiska izpratne, bet arī baudījums”, apliecināja, pirmkārt, jau paši darbi ‒ galu galā, māksla, sniedzot mums baudījumu, gluži dabiski pamudina arī dziļāk pievērsties sarežģītajām un smagajām tēmām, kam tā veltīta ‒, bet otrkārt ‒ vietas, kurās tie bija izstādīti. Šajos garajos gados, kopš es apmeklēju biennāli, man nav gadījies pieredzēt izstādi, kas būtu iekārtota ar līdzvērtīgu atjautību un skaistuma izjūtu.
Rugofa rokās Arsenāls vairs nebija parastais garais, paviršais koridors ar mākslu pa kreisi un mākslu pa labi; tā bija dinamiska izstāžu telpa, kas ieved skatītāju desmitos mazāku skaidri nodalītu zonu, radot ritma iespaidu, ko vēl vairāk pastiprina kuratora intuīcija, izvēloties katra mākslas darba kaimiņus.
Lai gan Centrālā paviljona iekārtojums ēkas uzspiesto ierobežojumu dēļ nebija gluži tik veiksmīgs, pateicoties tam, ka tie paši mākslinieki jau skatīti citā telpā, tik un tā radās sajūta, ka esi kļuvis par liecinieku iekšējam dialogam, ko darbu autori risina paši ar sevi. Atsakoties no pavērsiena uz didaktisma pusi, Rugofs atvēra izstādi skatītāja iztēlei un ļāva tai vienkārši norisināties brīnišķīgā organiskā plūdumā.
Globāla inkluzivitāte perifērijā
Aizvadītajā gadā skumju zīmi ievilka Okui Envezora nāve. Viņš bija kurators, kura redzējums pārveidojis mākslas pasauli, atņemot Eiropas un Amerikas mākslai tās centrālo lomu un veicinot globālu inkluzivitāti. Envezors sevī apvienoja gara dāsnumu, neizsmeļamu un nelokāmu intelektuālu precizitāti un gatavību risināt savos projektos smagus socioloģiskus un politiskus jautājumus. No citiem kuratoriem viņš atšķīrās ar saviem tematiskajiem projektiem, kuros postkoloniālās domāšanas gaismā rakstīja jaunu mākslas vēsturi un meta izaicinājumu kanonam. Viņš aktīvi strādāja, lai piedāvātu līdzvērtīgu platformu arī ne-Rietumu mākslai un mākslas vēsturēm un palīdzēja atvērt muzeju durvis pasaulei, pienācīgi novērtējot un strādājot ar māksliniekiem no līdz šim nepietiekami pārstāvētiem reģioniem.
2007. gadā Okui dāsnumu varēja baudīt arī Luīvilas mākslas kopiena ‒ viņš piekrita nolasīt lekciju par Jinku Šonibari Spīda mākslas muzejā, kur es strādāju par kuratoru. Nākamajā rītā, kad vedu Okui uz lidostu, viņš izteica pārsteigumu par visu, ko redzējis, un nožēlu, ka nevar uzkavēties ilgāk un apmeklēt dažus māksliniekus viņu darbnīcās. Es šajā cilvēkā apbrīnoju to, ka vairāk par visu viņš tiecās ‒ kā pats to savulaik noformulēja documenta11 katalogā ‒ pēc “pilnas perifērā izpausmes pašā centrā”. Līdz ar Okui Envezora aiziešanu, mēs, citējot Bavārijas kultūras ministru Berntu Zilbertu, “esam zaudējuši spožu intelektuāli, pasaules cilvēku, kura enciklopēdiskās zināšanas sniedzās daudz tālāk par mākslu, un iejūtīgu mākslas propagandētāju.”
* Džūljens Robsons ir fondu Great Meadows un INhouse vadītājs, Ela Šendsa kolekcijas un Brūka Smita kolekcijas kurators
