Mīņāšanās uz vietas diagnostikas laikmetā
Marks Gizborns (Mark Gisbourne)
03/01/2020
Pēc 2019. gadā piedzīvotā mulsinošu estētisko pieredzējumu jūkļa ķeroties pie savu aizejošā gada garīgo un pārejas laika pārdzīvojumu aprakstīšanas, es jūtos zināmā mērā iestrēdzis sava veida nenoteiktā neitrālajā zonā. Tas tālab, ka šie pārdzīvojumi man patlaban šķiet eksistējam kaut kur starp izplūdušu atpakaļskata diagnozi un tikpat neskaidras prognozes mēģinājumiem. Šāds mēģinājums ar zināmu iekšēju loģiku sasaistīt jautājumus par to, kur es esmu bijis, ko es esmu darījis un kurp tagad dodos, šībrīža miglainajā neskaidrībā šķiet dīvains. Tas kaut kādā mērā saistīts ar to metaforisko vai ačgārno telemetriju, kas šī pēdējā gada laikā bijusi vērojama dažādās manas kuratora un esejista prakses izpausmēs. Tām nenoliedzami piemitusi ‒ citējot un piesavinoties Alberti lietoto apzīmējumu ‒ varietà, daudzveidība: no abstrakti ekspresionistiska grafikas un glezniecības projekta ar Džeisonu Mārtinu Singapūras STPI līdz Lorenco Puljizi laikmetīgās glezniecības intervencei Bramantes sakristejā, kas meta izaicinājumu turpat līdzās, Milānas Svētās Žēlastības Marijas baznīcā, klostera refektorijā skatāmajam Leonardo da Vinči “Pēdējam vakarēdienam”. Šīs mākslas intervences tēma bija Leonardo sabojātās, taču slavenās sešpadsmitā gadsimta gleznas un tās materiālo nedienu iedvesmotās gleznu “drupām” veltītās polemikas diskursa estētika.1 Paralēlā laikā noritēja četru mākslinieču (tekstīlijas, fotogrāfija, filma un video, vaska skulptūras) baroka-neobaroka intervence konsortes Dorotejas pilī Kaputā (netālu no Potsdamas Brandenburgā) un vienlaikus arī Olbrihta kolekcijas “Wunderkammer” izstādē Berlīnē. Un tieši pretēji, dienā, kad rakstu šīs rindas (ironiskā kārtā ‒ 8. decembrī, Bezvainīgās ieņemšanas svētku dienā), tiek slēgta divdesmit septiņu mākslinieku izstāde, kas bija veltīta pēckara Leipcigas glezniecības skolas attīstībai ‒ “The Leipzig Connection: Painting in Leipzig from the 1960s” HDLU izstāžu zālē Zagrebā. Pievienosim tam visam vēl publikācijas piecpadsmit vai sešpadsmit citu izstāžu katalogos, tajā skaitā krievu mākslinieces fotostāstam “Par lauvām un jēriem” (“Of Lions and Lambs”), kas ielūkojas slavenās strādnieku šķiras kūrortpilsētas Blekpūlas (“naģeņu Rivjēras”) padrūmajās klusās sezonas ainās, un domāju, ka kopumā varu ar pilnām tiesībām runāt par patiesi polifonisku un daudzšķautņainu gadu.
Un tā nu mans gads, šķiet, atspoguļo arī laikmetīgās mākslas pasaules pašreizējo stāvokli ar visām tās daudzkrāsainajām praksēm un daudzfokusu mahinācijām. Nav iespējams nepamanīt, ka tieši vēlējuma izteiksme ir faktors, kas iezīmēja aprises pasākumam, kuru pieņemts uzskatīt par mākslas gada svarīgāko notikumu ‒ 58. Venēcijas biennālei. Tās moto, subjunktīvs brīdinājums ‒ “Kaut jūs dzīvotu interesantos laikos!” ‒ piedāvāja reāla vai izdomāta ķīniešu lāsta un grūti atšifrējama, būtībā ne ar ko nesaistīta politiska aforisma sajaukumu. Tā rezultātā, ņemot vērā jēdziena vēsturisko daudznozīmīgumu, varbūt būtu labāk vārdu “interesants” nomainīt ar “juku”, jo tas vismaz atspoguļo lielu daļu no dažādi tulkojamā jucekļa, kas bija raksturīgs 2019. gada biennālei ‒ ne tik daudz vienotai serenissima, cik apkopojošai conglomerazione. Tiesa gan, no kuratora puses bija vērojams zināms mēģinājums paplašināt premisu, atsaucoties uz plašākas un demokrātiskākas mākslas pasaules iesaistīšanu, taču tas notika uz jebkādas jēgpilnas konceptuālas vienotības sajūtas rēķina. Tas noveda pie pilnīga savārstījuma efekta, liekot skatītājam pašam meklēt spožākos momentus uz fona, kas citos apstākļos būtu varējis kļūt par radikālu kulturāli nozīmīgu un strukturētu naratīvu mūsu laiku interpretāciju. Biennāle vedināja domāt ne tik daudz par polifoniju, cik par savārstījumu, kas piebārstīts ar mānīgi ticamiem eklektisma momentiem. No otras puses, varētu teikt, ka mēs dzīvojam eklektikas ērā, kurā labi pazīstami veci aforismi un klišejas (ideoloģijas) cīnās par uzmanību ar pravietiskām laikmetīgām bažām par apkārtējās vides nākotni. Vismaz tik daudz varētu teikt: aizejošais gads turpinājis pavērt šodienas pasaules šķietamo kakofoniju rūpīgākai izpētei, taču vienlaikus par to maksāta dārga cena ‒ arvien plašāka pielaidība pret “viltus ziņām” un to asimilācija. Vienlaikus, kā jau iepriekš tika teikts, jāatzīst, ka mūsdienu diagnozes nepiedāvā nekādas skaidras prognozes vai norādījumus uz nākotnes ceļu izvēli. Tas mazliet atgādina situāciju, kad jūs esat aizgājis pie ārsta, kurš pastāsta, kas jums kaiš, vienlaikus nepiedāvājot nekādas rekomendācijas problēmas risināšanai. Šodienas māksla ir indikatīva un, trūkstot kaut kādam plašākam direktīvam naratīvam, nespējīga aizsākt kaut kādas pārmaiņas. Izraēlas paviljonā māksla medicīnas centrā / karalauka hospitālī tika pasniegta kā ideja par zināmu metaforisku patvēruma telpu, reliģijas laikmeta piedāvātu kanonisku teritoriju, kas tagad pārceļojusi uz medicīniskās palīdzības punktu un pārejas laika kara zonu. Tomēr, atšķirībā no “sekcijas galda” sirreālās poēzijas, tajā bija visai maz merveilleux. Kārtējo reizi māksla kā vienkārša diagnoze!
Runājot par vecām klišejām vai no jauna uzspodrinātām nobružātām frāzēm, kulturāli citādā asimilācija un integrācija nedzimst no vienkāršas inkluzivitātes. Kā parādījis Levins, radoši citādajam jātiek intelektuāli un emocionāli iestrādātam sevi un apkārtējo apzinošās morālās esamības stāvoklī ‒ nepietiek ar vienkāršas pieklājības žestā paceltu cepuri. Laikā, kad humānisms ir uz sabrukuma robežas lielākajā pasaules daļā, analīzes vietu ieņem senākas intuitīvas fantāzijas; mūsdienu lietojumā modē atkal nāk dažādas juceklīga relatīvisma radītas definīcijas, tādas kā “ļaunums”.2 Mēs esam nonākuši sava veida lokā, mūžīgās atgriešanās cilpā, kur šodienas māksla polarizējusies starp manipulējamu tirgus tendenču modi no vienas puses un arvien blīvākiem teoretizēšanas blāķiem no otras. Vienīgi otrajā gadījumā, kad šīs idejas tiek izsaiņotas, tās atklāj tādas pašas bībeliskas klišejas ‒ neko daudz vairāk par vecu vīnu jaunā maisā.3 Ko mākslas pasaule mums vaicās šajā pārejas laikā, kad mīņājamies uz vietas? Atbilde ir ‒ man nav ne mazākās jausmas. Uz šīs takas nav manāma tikpat kā neviena ceļazīme. Vienīgais, ko 2019. gads izgaismojis, ir elementāras radošās prakses variācijas. Nevar runāt ne par kādu oriģinālu vai īpaši nozīmīgu naratīvu. Nekādu rezumējumu. Veids, kādā māksla pievērsusies vides jautājumiem, nav nekas vairāk par nepārtrauktu komentāru, nesperot nekādus tiešus soļus, kas būtu tik ļoti nepieciešami. Runājot par laikmetīgās mākslas centieniem meklēt alternatīvus dzīves veida modeļus, tā ir drīzāk sevis apzināšanās nekā zināšanas par pasauli ‒ pretēji tiem, kas iestājas par sabiedrības attiecību estētiku un līdzdalību. Es neuzskatu, ka māksla un dzīve ir sinonīmi. Mēs esam gājputni, ceļotājbūtnes, kas patlaban šķiet iestrēgušas kaut kur pamežā.
1 Lomaco sienas gleznojumu nosauca par “drupām” (1558. gadā arī Vasari runāja par tā sabrukumu) tikai nepilnus piecdesmit gadus pēc pabeigšanas. Pārdomas par drupu lomas un jēdziena paplašināšanos skat. Dilton B. (Ed.) Documents of Contemporary Art: Ruins. London: Whitechapel Gallery Publications/MIT Press, 2011.
2 Skat. Precht T. Talking About Evil: Reflections on Moral Judgment // Texte Zur Kunste, Dezember 2019, 29 Jahrgang, Heft 116, pp. 34-46 – numurā, kas veltīts ĻAUNUMAM.
3 Skat. Mateja 9:14–17, Marka 2:21–22 un Lūkas 5:33–39.
